Vākt un kārtot tautas pasakas un teikas ir daudz grūtāks uzdevums; nekā apstrādāt kādu citu tautas tradiciju nozari, jo še stāv priekšā nevien milzīgs materiālu daudzums un gluži neaptveŗama satura dažādība, bet arī pašu šo tradiciju nenoteiktība. Nav un nevar būt noteiktas robežas, kur beidzas īstās tautas pasakas un teikas, un kur iesākas patiesi atgadījumi, sapņi, hallucinācijas un stāstītāju brīva fantazija. Dažas pasaciņas ir arī grūti šķiŗamas no tautas dziesmām, māņiem, parunām un mīklām. Pasakas nav arī saistītas ar kādu noteiktu ritumu, meldiju vai parastu izteiksmi, kādēļ stāstītājiem un uzrakstītājiem ir dota liela brīvība. Krājējs tikai retis var uzņemt valodas un rakstības ziņā pavisam nepārlabotus materiālus, bet arī paši krājēji ne katrreiz ir gājuši pareizo ceļu.

Dažas pasakas, kas ar visādiem prātojumiem ir tīšām gaŗumā vilktas, esmu arī saīsinājis jeb dalījis, katrreiz uz to aizrādot piezīmē; bet vērojami pasakas izpušķojumi, kas izteikti tekošā tautiskā valodā un negroza pasakas saturu, ir atstāti neaizkarti un arī bez kādām piezīmēm. Ja kādam pasaku vācējam ir vairāk pasakas ar neveikli iepītiem apšaubāmu dievu un varoņu vārdiem, tad pēdējie ir izmesti, piespraužot attiecīgos aizrādījumus. Tīši izdomātas pasakas, kādu tomēr ir ļoti maz, neesmu pavisam uzņēmis. Tāds spriedums, zināms, paliek subjektīvs, un dažs lasītājs var arī nebūt ar manu kritiku. vienis prātis; bet nekādi pirmavoti jau netiek iznīcināti, un lielākā pasaku daļa jau ir divtrīs reizes pārdrukāta.

Ja jau mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu, kas īsti ir pasaka vispārīgi, tad, protams, vēl grūtāki ir izšķirt, kas ir latviešu tautas pasaka? Esmu par piemēru dzirdējis spriedumu, ka latviešiem neesot gandrīz nekādu zvēru pasaciņu. Mūsu daudzinātās pasa.ciņas par visādiem zvēriem neesot nekas cits, kā tikai vispāri pazīstamās rietuma Eiropas pasakas, kuŗas pie mums izplatījuši vispirms G. F. Stenders, tad P. E. Šacs un vēlāku arī citi skolas 1asāmu grāmatu autori. Tādā ziņā pazīstamo pasaciņu, kur vilkam aste āliņģī iesalusi (G. F. Stenders 64. AŠ, II, lc), varētu uzskatīt par īstu rietuma Eiropas pasaku,

kas pie mums pārnesta ar grāmatām. Bet kā par brīnumu, neviens no piesūtītiem variantiem nesaskan pilnīgi ar G. F. Stendera pasaku. Mūsu dienās šī pasaciņa ir izplatījusies pa visām pasaules malām un nonākusi arī pie tādām tautām, kas nekādu' grāmatu nelasa. Es to esmu atradis pat pie jukagiriem un kuŗu vienīgie kaimiņi ir tungusu ciltis, kuŗām arī nav nekādu rakstu. Arī tur pasaciņa ir izvērtusies variantos, tā tad gan ar mutes vārdiem ienesta, pārveidota un izplatīta. Ja nu pie čukčiem un jukagiriem šī pasaka varēja nonākt bez grāmatām, tad vēl vieglāki to varam iedomāties pie latviešiem.

Daži rakstnieki atkal turās pie pretēja ekstrēma domādami, ka arī G. F. Stenders būšot uzrakstījis latviešu tautas zvēru pasaciņas, jo neesot pierādīts, no kādiem orīģināliem viņš tās esot tulkojis. Bet nu Stendera laikos skatījās vispārīgi ar nicināšanu uz tautas tradicijām, izņemot tikai retis kādu tautas dziesmu cienītāju. Ja nu Stenders jau latviešu tautas dziesmas ir atradis par rupjām (roh) un bez asprātības, kur esot tikai zemnieku prieki (bäurisches Vergnügen) un kultūras trūkums (Mangel der Kultur), tad nezin, vai būs pareizi meklēt pie viņa kādu interesi par latviešu pasakām, jo arī par vācu tautas pasakām toreiz vēl ļoti maz interesējās. Stenders savā pasaku grāmatā, kā redzams, ir atstāstījis parasti jau sen rakstos daudzinātās zvēru pasaciņas, puse no kuŗām pieder pie senajām Aisōpa un Faidra pasakām, kamēr pārējās pa 1ielākai daļai 1iekas būt ņemtas no La Fontēna, Gellerta, Lichtvera un citiem fābu1u rakstniekiem. Var būt, ka kādu viņš arī pats ir izdomājis klāt. Še, zināms, nav jāaizmirst, ka daži stāstiņi Stendera grämatas otrā daļā ir tomēr saistīti ar dažiem Latvijas apgabaliem, kādēļ būs gan uzrakstīti Latvijā, bet arī šie stāstiņi vēl nav drošas latviešu tautas tradicijas, jo tie gan būs drīzāk uzrakstīti no vietējo vāciešu. mutes. Visi šie stāstiņi un pasakas ir sastādīti īstā Stendera valodā, nevis tekošā tautas runā. Tēlojumos mēs redzam rakstnieku izteiksmi un garīdznieku morāli, nevis tautas vienkāršo fantaziju. Par visām lietām nav mums nekādu aizrādījumu, ka Stenders savas pasaciņas būtu norakstījis no pašu latviešu stāstītājiem. Savu pasaku grāmatu viņš ir sarakstījis "latviešiem par izlustēšanu un gudru mācību" un turējis par savu uzdevumu iepazīstināt "tumšo" latviešu tautu ar sava laika Eiropas kultūras "gaismu", kādēļ grūti ir iedomāties, ka viņš šim nolūkam būtu izmantojis pašu latviešu tautas dziesmas un pasakas. Vismaz tas nav pielaižams plašākā apmērā. To ievērojot no Stendera grāmatas, pasakas šai krājumā

nav uzņemtas, izņemot, zināms, augšā minētām līdzīgās pasaciņas, kas ir uzrakstītas no tautas mutes un tā tad var būt cēlušās arī no citiem avotiem. Plašāki šī Stendera pasaku grāmata tiks vēl pārrunāta desmitā nodaļā.

Arī dažas citas pasakas būs pie mums pārnākušas ar grāmatu starpniecību. Pazīstamais pasaku tulkotājs ,J. Zvaigznīte un sevišķi L. K. L. Hērvāgens ar savu "Skolas-maizi" ir populārizējis vairāk Grimmu pasakas, kamēr citi rakstnieki ir tulkojuši arī dažas pārstrādātas "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas. Bet arī šādi piemēri ir dažreiz ieviesušies tautā stipri sagrozītā veidā, kādēļ ir jāšaubās, vai tie būs cēlušies tikai no minētām grāmatām. Šādas pasakas tad arī esmu uzņēmis savā krājumā, šur tur aizrādīdams uz vērojamiem avotiem. Nav jau arī krājēja, bet gan pētītāja uzdevums izmeklēt, kā katra pasaka ir pie mums pārnākusi un izplatījusies. Lielākā daļa pasaku ir jau palikusi Eiropas tautu kopmanta, kādēļ šādas starptautiskas pasakas izmetot, mēs varētu iznīcināt vissvarīgākos materiālus pasaku salīdzināšanā. Kā brāļu Grimmu vācu pasakas un Afanasjeva krievu pasakas pa lielākai da]ai gan nebūs īsti pašu tautu. sacerējumi, tā arī no latviešu pasaku krājuma nevaram prasīt, lai tas pastāvētu tikai no īstām un senām latviešu pasakām vien. Bez šaubām pie mums ir ienesuši pasakas arī vācieši, krievi, leiši, žīdi, igauņi, un citas tautas. Ja to pieņemam, tad arī dažas Grimmu un "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas, kas gan varbūt ieviesušās pie mums ar rakstu palīdzību, bet tautas mutē tomēr izvērtušās par jauniem variantiem, vairs nav atmetamas par neīstu materiālu. Mums gan pēc iespējas ir jāizvairās no tādām pasakām, kas ir tīšām no grāmatām norakstītas; bet pie vecu ļaužu stāstītām pasakām gan šai ziņā nav lietojama visai stingra kritika. Veci ļaudis gan drīzāk lasīja garīgus rakstus, kamēr pasaku grāmatas vēl līdz mūsu dienām uz laukiem nav visai populāras.

Stājoties pie pasaku izdošanas, vispirms cēlās jautājums, vai nebūtu labāki pabeigt A. Lercha-Puškaiša iesākto darbu, iespiežot gluži bez pārgrozīšanas viņa pasaku krājuma septītās daļas otru pusi? A. Lerchim-Puškaitim gan mēs nevarēsim atņemt mūsu lielākā pasaku krājēja slavu, jo mūsu dienās vairs nebūs iespējams savākt tik daudz un tik dažādas pasakas. Tagad jau liekas būt izmiruši agrāko laiku lielie pasaku stāstītāji, un arī lauku inteliģence maz vairs interesējas par tautas tradicijām. Ar minētā rokraksta publicēšanu pasaku krājējiem drīzāki nāktu rokā jaunie pasaku materiāli, kamēr plašāka krājuma izdošana vilcināsies ar gadiem.

Vairāk apstākļi tomēr runā jaunam un plašākam krājumam par labu. Mūsu dienās vairs nepietiktu ar septītās daļas otras

puses iespiešanu vien, jo būtu jāpārdrukā arī piecas pirmās daļas, kuŗas jau sen vairs nav sastopamas grāmatu tirgū. Tā kā nu sešās pirmajās dalās pasakas ir ievietotas bez kādas stingri noteiktas kārtības, tad viņas nav viegli lietojamas un tādēļ arī nav ieteicamas pārdrukāšanai. Septītā daļā gan Lerchis-Puškaitis ir sakārtojis visas savas pasakas pēc noteikta plāna, aizrādot arī uz iepriekšējo daļu pasakām, bet viņa sistēma ir par smagu, jo viņš

ir uzstādījis par maz pamata pasaku. Iemīļotām pasakām jau allaž ir daudz variantu, un ja tad nu vēl savieno kopā vairāk līdzīgas pasakas, tad variantu dažādība iznāk par lielu. Tādēļ arī Lerchis-Puškaitis ir neretis līdzīgas pasakas šķīris un svešādas savienojis. Tā tad lielam pasaku krājumam Lercha-Puškaiša iekārtojums nav noderīgs. Beidzot ir man vēl nācis liels daudzums aunu pasaku un teiku klāt, kuŗas nu gan nekādā ziņā nebūtu. iespiežamas novecojušā iekārtojumā. Ievērojot šos jaunos materiālus kā arī jaunu iekārtošanas sistēmu, mūsu pasaku krājums vairs nav uzskatāms tikai par vienkāršu A. Lercha-Puškaiša pasaku pārstrādājumu.

Pārdrukāt šo pasaku krājumu nevar arī tādēļ, ka Lerchis-Puškaitis ir uzņēmis ļoti dažādus materiālus bez kādas kritikas. Starp īstām latviešu tautas pasakām mēs tur sastopam arī leišu pasakas, dažas grāmatu pasakas un pat tīšus izdomājumus. Liels pasaku krājums ai daudz variantiem ir nolemts vispirms zinātnes prasībām, un šādam nolūkam ir vajadzīgi uzticami materiāli. Lai nu arī nav iespējams vilkt stingru robežu starp drošām un nedrošām pasakām, tad tomēr krājēja pienākums ir aizrādīt uz apšaubāmām lietām.

Beidzot mēs nevaram būt vienis Prātis ar Lerchi-Puškaiti, kā viņš šis pasakas ir dalījis un šķirojis. Viņa krājuma otra un trešā daļa pastāv no trim gluži mazām burtniciņām, bet sestā daļa ir jau gandrīz tikpat liela kā visas piecas iepriekšējās daļas. Turpretī visus vēlāku pienākušos materiālus, kuri sastāda vairāk kā pusi no visa viņa pasaku krājuma, viņš ievieto vienā pašā septītā daļā, dalīdams to divās biezās grāmatās. Ārējai pasaku dalīšanai, kā jau minēts, atbilst arī iekšējā pasaku šķirošana. Vienai pasakai ir pielikts vairāk variantu, nekā pēc satura to varētu pielaist, otrai atkal mazāk. Ļoti daudz tur ir visādu apakšnodaļu, kuŗas bez noteiktas kārtības tiek apzīmētas gan ar romiešu gan ar arabiešu cipariem, gan arī ar latiņu burtiem. Ar vienu pašu numuru neretis ir apzīmēti divi-trīs varianti, kamēr apakšā ar sīkiem burtiem dažreiz ir piesprausts vēl kāds cits variants, kuŗš dažam pētītājam būs taisni vissvarīgākais. Šāds iekārtojums lielā mērā kavē pasaku citēšanu zinātniskos rakstos. Visu minēto apstākļu dēļ A. Lercha-Puškaiša krājuma vienkārša pārdrukāšana nevar tikt atzīta par ieteicamu, un gribot negribot bija jāstājas pie jauna pasaku krājuma izdošanas, kas atbilstu mūsu laiku prasībām.

Še mums nav jāaizmirst, ka visādā ziņā priekšzīmīgs pasaku krājums ar ideālu iekārtojumu nemaz nav domājams. Pasaku cienītājam, kas tās grib lasīt tikai dzejas dēļ, nebūs pa prātam lielais variantu daudzums ar savu vienmuļību, kamēr pasaku pētītājam varianti ir taisni vissvarīgākie materiāli. Bērnu lasīšanai nav ieteicamas rupjas un šaušalīgas pasakas, pie kādām tomēr ir jāpieskaita vairāk kā puse no pasakām un teikām. Valodniekam vislabāk patiktu tādas pasakas, kas ir uzrakstītas tīros dialektos ar visiem izrunas sīkumiem, bet krājēji tās ir gluži parasti uzrakstījuši rakstu valodā. Arī par dialektu pasakām bieži vien rodas šaubas, vai viss ir pareizi noklausīts un uzrakstīts. Daži ievērojami pasaku pētītāji man ir izteikuši vēlēšanos pielikt vēl pasaku satura atstāstījumu angļu, franču vai vācu valodā, bet šādi atstāstījumi lieliski aizkavētu darbu un sadārdzinātu pašu grāmatu. Te nu mēs redzam, ka prasības ir ļoti dažādas un pat gluži pretējas, ka par visu viņu ievērošanu nevar būt ne runa. Tikpat maz mums ir cerības savākt kopā visas mūsu pasakas un teikas. Ne katrs iesūtītais variants arī ir iespiežams rakstos. Sevišķi ja viņš ir uzrakstīts sabojātā veidā un nesniedz nekā jauna, kā jau nebūtu citos variantos, tad tas gan var noderēt tautas tradiciju archīvā., nevis iespiešanai pasaku krājumā.

Kā par pasaku izvēli un uzrakstīšanas veidu dažādiem lasītājiem ir dažādas prasības, tā arī nekāda kārtošanas sistēma nebūs visiem speciālistiem pa prātam. Valodnieku un vēsturnieku prasībām vislabāk noderētu pēc dialektiem un apgabaliem šķirotas pasakas, atstājot satura līdzību uz otra plāna. Mītologs kārtotu pasakas pēc mītiem, mazāk griežot vērību uz pasaku varoņu darbiem un jokiem. Pasaku pētītājam turpretī stāv pirmā vietā pasaku saturs, pēc kuŗa tad visādā ziņā līdzīgiem variantiem vajaga būt kopā, lai arī pēc šādas kārtības ir jāsamaisa dažādi dialekti un dažādi mīti.

Tai ziņā nu mums gan nav jāšaubās, ka lielāks pasaku krājums mums ir jākārto vispirms pēc pasaku pētītāju prasībām, bet arī pēdējās nav nebūt tik vienkāršas un vienādas, ka še nu vairs nevarētu izcelties nekādas domu starpības. Tā par piemēru pasakas par stiprinieku lāča dēlu var viegli savienot vienā numurā, ievērojot vienādu varoni; bet ja mēs piegriežam lielāku vērību varoņa darbiem un viņa darbu biedriem, tad šī vienība atkal izjūk. Labu skaitu mūsu pasaku par Dievu un Velnu var atdalīt sevišķā nodaļā, kas īpaši mītologiem būtu pa prātam, bet pasaku salīdzināšanu šāda grupēšana varētu tikai kavēt, jo še ir ļoti dažādas pasakas salijušas kopā. Dievs še neretis ir ienācis gudrā brāļa, vispārīgi cilvēka vai arī lapsas vietā, kamēr populārais velns mūsu pasakās parasti ieviešas milža, neprātīgā brāļa, vilka un lāča lomā. Arī pēc satura šām pasakām trūkst tādas vienības, kāda mums tur izliekas no pirmā uzskata. Teikas par pasaules radīšanu un ūdens plūdiem, īstās pasakas, zvēru pasaciņas un joku stāsti ir tur samaisīti kopā un vienoti tikai ar Dieva un Velna personām.

Atsevišķā nodaļā var grupēt tā sauktās aitioloģiskās pasakas jeb teikas, kurās atrodam tautas prātojumus, kādēļ kaķis ķeŗ peles, kādēļ vilkam ir stīvs mugurkauls, kādēļ krauklis ir melns, kā putni mācījušies dziedāt - un citas līdzīgas lietas. Pēdējā veida pa sakas tomēr nav tik viegli šķiramas no kosmogoniskām teikām, kuŗas grib izskaidrot pasaules radīšanu un attīstību, kamēr abu minēto šķiŗu tradicijas stāv vistuvākos sakaros ar pasakām par Dievu un Velnu. Ja nu arī mēs nostādām aitioloģiskos principus pirmā vietā un skatāmies uz kosmogoniskiem elementiem un Dieva un Velna teikām kā uz blakus lietām, tomēr mums atkal stāv priekšā grūts jautājums, kas tad īsti ir aitioloģiskas pasakas? Tā par piemēru vecā Aisöpa pasaciņa, kur slimais lauva pēc lapsas padoma saplēš vilku, ir rietuma Eiropā uzglabājusies gluži negrozītā veidā; bet vienā mūsu variantā, kuŗu ir piesūtījis K. Jansons no Trikātas Plāņiem, mēs jau sastopam aitoloģiskas beigas.

Ļoti tālu izplatījusies, kā jau augšā minēts, ir pazīstamā pasaciņa, kur vilkam zvejojot aste iesalusi āliņģī, bez kāda aitioloģiska pamata. Tikai tādā veidā mēs to sastopam arī mūsu variantos, kuŗu mums ir ļoti daudz. K. Krōns domā, ka šīs pasaciņas dzimtene laikam esot Skandinavija. Viņš arī ne bez iemesla piebalso Kolmačevskim, kuŗš ir pārliecināts, ka šis zvejotājs ar iesalušo un norauto asti ir bijis lācis, jo pasakas neretis beidzoties ar aizrādījumu, "ka no tā laika lācim esot ļoti īsa astīte". Tā tad arī šī pasaciņa no iesākuma būs bijusi aitioloģiska. Bet tā kā lācis daudz apgabalos jau sen ir iznīcināts, kamēr vilks ir visā ziemeļu un vidus Eiropā ļoti populārs zvērs, tad pēdējais pasakās neretis ir izspiedis pirmo. Tā arī šās pasaciņas variantos ir parasti runa par vilku, lai gan citās zemēs, sevišķi vēl Skandinavijā, netrūkst arī piemēru par lāci. Tomēr kādā mūsu variantā, kuŗu ir iesūtījis K. Corbiks no I3ukaišiem, ir radušās atkal pavisam citādas aitioloģiskas beigas. "Vilks no dusmām kampis un nokodis tai (t. i. lapsai) astes galu. No tā laika lapsām esot ba1ti astes gali." Pēc šādiem piemēriem nu mēs redzam, ka arī aitioloģiskas pasakas nav viegli atškiŗamas atseviškā nodaļā.

Zinātnē jau sen ir pieņemts dalīt pasakas īstās pasakās, fābulās jeb zvēru pasaciņās un joku stāstos (vācu Schwänke), bet arī šeit mēs par velti mek1ētu stingras noteiktas robežas. Visādiem zvēriem, putniem un citiem kustoņiem pieder liela loma nevien fābulās, bet arī īstās pasakās un tautas joku stāstos. Nopietnu pasaku varoņi stāv ļoti tuvu gan joku varoņiem, gan arī fābulu gudrajiem un stiprajiem zvēriem. Īstās tautas joku personas gan ir visādi gudrinieki un muļķi, bet arī tos mēs sastopam tāpat īstajās pasakās, kā fābulās. Par teikām mēdz saukt tādus tautas nostāstus, kas ir saistīti ar zināmām vietām un zināmām personām; bet arī teikās ir atrodami gan tautas joku stāstu gudrinieki un muļķi, gan pasaku varoņi, stiprinieki un blēži, gan arī fābulu zvēri. Dažādi pasaku elementi viegli pāriet teikās, kamēr teiku elementi tāpat pievienojas pasakām.

Ja tad nu nav un nevar būt tādas ideālas sistēmas, pēc kuŗas mēs itin ērti varētu šķirot un kārtot visus tautas nostāstus, tad šāda nesasniedzama ideāla mums arī nevajag par velti meklēt. Arī tai ziņā šāds darbs mums būtu lieks, ka Eiropas pasaku pētītāji jau ir sastādījuši tādu vispārīgu rādītāju, pēc kuŗa var pasakas krāt un kārtot. Helsingforsas profesors A. Ārne (Antti Aarne) ir to arī publicējis ar nosaukumu: "Verzeichnis der Märchentypen" (Helsinki 1910). Rādītāja pirmā daļā ir ievietoti pavisam 96 zvēru pasaciņu paraugi, kuŗi ir sadalīti starp 300 numuriem, atstājot brīvos numurus jaunām pasakām. Otrā daļā atrodas 189 īsto pasaku tipi ar 21 variantu, kuri ir sadalīti nākošos numuros no 300 līdz 1000. Pie tās pašas daļas vēl ir pievienotas 102 pasakas (1000-1199) par neprātīgo velnu. Trešā daļa pastāv no tautas joku stāstiem ar 153 paraugiem un 21. variantu (1200--1960). Pavisam atrodam rādītājā kopā ar variantiem 485 pasaku tipus, pēc kuŗiem tad varam gluži vienkārši sadalīt arī mūsu pasaku lielāko daļu. Daži rādītāja pasaku tipi nav pie latviešiem tomēr dzirdēti, turpretī ir mums atkal tādas pasakas, kādu neatrodam rādītāja paraugos. Pēdējās tomēr varam šķirot pēc līdzīgiem pasaku tipiem rādītājā.

Visu šo iekārtu varētu, zināms, arī pārgrozīt, piemērojoties taisni tikai latviešu pasaku savādībām un dažām Lercha-Puškaiša pasaku krājuma nodaļām, kuŗas ir labāki apstrādātas. Pilnīgi šāds pārlabojums gan laikam nevarētu apmierināt nevienu lasītāju; turpretī pasaku pētītājiem jaunā sistēmā būtu grūtāki orientēties. To ievērojot ir jāšaubās, vai ļaunums no šādiem pārgrozījumiem nebūtu lielāks par labumu?

Minētām trim daļām mums vēl ir jāpieliek ceturtā ar tautas teikām. Pirmā nodaļā tur būs jāievieto teikas par pasaules radīšanu un otrā par dažādām dievībām un mītiskām būtnēm. Tāpat brīnišķīgi nostāsti par visādiem kustoņiem un augiem, vēl nenoapaļoti par gatavām pasakām, ir piešķirami teiku daļai. Tad nāk vietu teikas, kas ir vistipiskākie šās nodaļas materiāli. Beidzamā ceturtās daļas nodaļā tiks uzņemtas visādas ticamas un neticamas ļaužu atmiņas .par agrākiem laikiem. Pie teikām par mītiskām būtnēm ir jāpieskaita arī ļaužu stāsti par māžiem jeb ēniem un veļiem, kuŗi vēlāk izskaidrojušies gluži dabīgi. Beidzot no teiku valsts nav jāizslēdz arī tādi ļaužu stāsti, kas cēlušies no brīnišķīgiem sapņiem, hallucinācijām un zīlēšanām, uz ko jau arī sākumā ir aizrādīts.

Pasaku materiāli ir mums tik bagāti, ka no tiem iznāks vairāk biezu sējumu, kuŗi pēc satura, kā jau minēts, būs iedalīti četrās daļās. Daži tautas nostāsti nu ir tik komplicēti, ka nav tik viegli izšķirt, kuŗā daļā un kuŗā nodaļā viens otrs ir ievietojams. Tā tad tādi gadījumi gan būs neizbēgami, kur krājējs būs kādu pasaku iekārtojis vienā daļā jeb nodaļā, bet pētītājs to meklēs pavisam citā. Tā nu varētu iznākt, ka pētītājam katrā svarīgā gadījumā būtu jāpārlasa atkal viss krājums. Tādēļ var celties atkal šaubas, vai lielās kārtošanas pūles pavisam bija vajadzīgas .

Tik mazvērtīga jaunā kārtošanas sistēma tomēr nav. Pa lielākai daļai pēc viņas varēs gluži viegli atrast vajadzīgās pasakas, kur stāvēs kopā arī visi svarīgākie varianti. Grūtākie salīdzināšanas darbi jau būs izdarīti ar pasaku kārtošanu. Bet tomēr nav jādomā, ka ar materiālu šķirošanu vien būtu jau izsmelta visa salīdzināšana. Kārtošanas robus var izpildīt tikai plaši alfabētiski satura rādītāji. Dažādām prasībām piemēroti un rūpīgi izstrādāti rādītāji pētītājiem var būt vēl svarīgāki nekā pats pasaku iekārtojums. Tādēļ arī mūsu krājuma beigās tiks ievietoti tādi rādītāji, kuŗos varēs atrast dažādas sīkas ziņas no visām četrām pasaku krājuma daļām.

Ļoti dažādas vēlēšanās ir man arī izteiktas, kā īsti šie pasaku materiāli būtu apstrādājami. Daudzi tautieši ir mani lūguši pie pasakām piespraust arī pārskatus par zinātniskiem pētījumiem. Tam nolūkam es sāku arī jau ievākt ziņas, cik tālu mūsu pasaku motīvi ir izplatījušies, un kur tiek vērota šo pasaku dzimtene. Bet drīz vien jau es nācu pie atzinuma, ka lielāka pasaku krājuma izdošana un viņa zinātniska apstrādāšana ir gandrīz nesavienojami darbi. Diezgan bagāta jau mums ir pašu pasaku literatūra, bet vēl daudz vairāk ir rakstu par pasaku pētīšanu un turklāt vēl ļoti dažādās valodās. Ja jau mūsu pasaku krājums apņems kādus desmit sējumus, tad. arī plašāks pētījumu pārskats nebūs mazāks. Pat desmit gadu laikā nebūtu viegli veikt tādu milzu darbu: Tā ka nu pasaku pētīšana iet ātriem soļiem uz priekšu, tad pirmais sējums būtu sen novecojis, kamēr pēdējais nāktu iespiešanā. Grūti arī ir iedomāties, kādi mūsu tautieši būtu sagatavoti šādu lielu un speciālu grāmatu lasīšanai.

Ja nu mēs pasaku pētītāju rakstus saīsinātu tik tālu, ka visi pētījumu pār skati kopā ņemti saturētu tikai nedaudz simtu lapas pušu, tad tomēr šāds populārizētāja darbs nebūtu nekāds vieglais un vēl turklāt nestāvētu labā saskaņā ar paša plašā krājuma zinātniskiem uzdevumiem. Pasaku krājums, kā jau augšā minēts, var interesēt ļoti dažādus speciālistus, kamēr pārskats par pētījumiem noderētu tikai pasaku cienītājiem, kuŗu starpā laikam arī nebūtu daudz tādu, kas ar interesi lasītu par šādiem jautājumiem vairāk simtu lapas puses. Īstie pasaku pētītāji gan meklēs allaž pašus pirmavotus un maz interesēsies par populāriem kompīlācijas darbiem. Visu to apsveŗot, es esmu atsacījies no šādu pārskatu ievietošanas šajā pasaku krājumā, un to man ir ieteikuši arī visi pasaku pētītāji ārzemēs, ar kuŗiem esmu sarakstījies.

Vislabākās pasakas gan ir tās, kas uzrakstītas taisni no teicēju mutes tīrā tautas valodā ar visām izlokšņu savādībām, bet tādu paraugu, diemžēl, mums nebūs pat ne vesels procents. Lielum-lielā daļa pasaku ir piesūtīta ar tīšām modernizētu valodu, kur vēl bieži vien ir sastopamas nevien rakstības, bet arī gramatikas un loģikas kļūdas. Tīrā tautas valodā latvieši "sukā galvu", "mazgā muti", "aun kājas", "iet ciemā" jeb "sērst", bet modernajā pasaku valodā mēs parasti lasām, ka "ķemmē matus", "mazgā ģīmi", "velk zābakus", "iet viesoties". Nereti veseli tautas valodas teikumi tiek sagrozīti un izteikti abstraktā jeb arī romantiskā valodā, kā redzam no šādiem piemēriem: "Dievs ar velnu nodarbojušies ar zemkopību." - "Burvīgi skaistās nāras pēldēja ezera zilajos viļņos." - "Skaistīte izvēlēja varoni par savu līgavaini, kuŗš pēc vecā karaļa nāves palika par karali." Ja tad nu vēl nāk klāt gramatikas un loģikas kļūdas, tad gribot negribot ceļas šaubas, vai mēs šādus tekstus varam pielīdzināt tautas dziesmām, kur katram vārdam, arī katram sagrozījumam ir sava nozīme. Vai gan šādus uzrakstus varam iespiest par īstām tautas tradicijām, kur, kā jau pie tīras tautas valodas, nekas nebūtu grozāms? Ja jau mēs pārlabojam rakstības un valodas kļūdas, tad tāpat varam arī atmest tīšām ieliktos jaunvārdus, pārmainot tos ar īstiem tautas valodas vārdiem. Šādas konjektūras pasaku tekstos tad nu arī bez aizrunas esmu pielaidis.

Mūsu dienās visvairāk tautas tradiciju ir uzrakstījuši dažādu skolu skolnieki, kuŗus šai vākšanas darbā ir pamudinājuši skolotāji. Šādā ceļā nu ļoti labi var sakrāt tautas dziesmas, sakāmus vārdus un mīklas, kas ir saistīti ar noteiktu valodu; bet pasakas un teikas, kas tiek atstāstītas ar brīviem vārdiem, skolnieku uzrakstījumā ne katrreiz būs itin drošas tautas tradicijas. Šādi materiāli visvairāk ir savākti Rīgas un dažu citu pilsētu skolās un arī no Latgales apgabaliem, kur dzīvo ļoti daudz cittautiešu. Skolnieks nu gan nebūs īstais spriedējs, kas še ir latviešu un kas cittautiešu pasaka. Dažs skolnieks ir norakstījis pasaku no grāmatas, cits atkal no sava biedra, tīšām grozīdams dažus vārdus un laikam arī saturu. Skolā, kā zināms, tiek mācīta rakstu valoda, un pie šādas valodas tad arī gluži kārtīgi turās jaunie pasaku uzrakstītāji. Skolotājam labāk patīk gaŗās pasakas, kādēļ dažs skolnieks, kā liekas, ir arī tīšām vilcis pasaku gaŗumā, ne visai veikli sapīdams divas vai trīs patstāvīgas pasakas. Nav jau gluži bez vērtības arī šādi materiāli, bet ja mēs uzņemsim krājumā visas šādas pasakas, kuŗām nu iznāks pārsvars par vecām un drošām tautas pasakām, tad gan ir jāšaubās, vai lasītājs še varēs skaidri iedomāties pašu latviešu pasaku materiālu. Šādu šaubu dēļ tad nu neesmu uzņēmis dažas pasakas, kuŗas tomēr paliks rokrakstu krājumos un büs zinātniekiem pieejamas. Neskatoties uz šādiem kavēkļiem, dažas skolnieku pasakas ir teicami uzrakstītas un uzskatāmas par īstu tautas mantu.

Visvairāk raizes man ir darījušas no Latgales piesūtītās pasakas, tā kā pie latga1iešiem vē1 nav nodibinājusies ne noteikta gramatika, ne arī noteikta rakstība. Viņi parasti neapzīmē ne patskaņu gaŗumu, ne arī līdzskaņu mīkstinājumu, pēdējā vietā piesprauzdami nereti vokāli "i". Vidienas latvietim ir grūti lasīt šādus tekstus, kamēr daži teikumi paliek pat nesaprotami. Kā lai nu še izšķiŗ izlokšņu savādību no gramatikas un rakstības trūkumiem? Gribot negribot bija jāturās pie pašu uzrakstītāju rakstības, pārgrozot to tomēr pēc rakstu valodas ortografijas pamatiem. Šādos jautājumos man daudzreiz ir bijis palīdzīgs Br. Spūlis, kas labi pazīst Latgales izloksnes, bet pastāvīgi pie viņa griezties man arī nebija iespējams. Tā tad še uzņemāts Latgales pasakas gan nebūs priekšzīmīgas ne gramatikas ne ortografijas ziņā. Šādu apstākļu dēļ valodniekam šie materiāli vienā otrā gadījumā būs vē1 jāpārbauda.

Latgales izloksnes nepratēju bieži vien traucē dažādi baltkrievu, polu un leišu vārdi, kas ieviesušies latgaliešu runā, bet vidēniešiem ir palikuši sveši. Vieglākas saprašanas dēļ pie šādiem vārdiem esmu pielicis izskaidrojumus stūrainās iekavās [ ].