Kamēr pasaku tura par brīvu tautas nostāstu; kas neattiecas ne uz kādu zemi, ne arī uz kādu laiku, tikmēr teika ir saistīta vai nu ar kādu vietu, vai ar personu, vai ar kādiem māņiem. "Pasaka stāsta par "kādu ķēniņu", teika turpretī par ķēniņu Gunteru un ķēniņu Priamu; pasaka piemin "kādu pi1i , bet teika Vormsu un Īliju". (E. Bethe, Mythus, Sage, Märchen, Leipzig 1922 57. 1. p.). Tā arī dažādi 1atviešu stāstiņi, par piemēru, par Rīgu, Kurbadu, apraktu naudu un tiem līdzīgi ir īstas tautas teikas. Kamēr pasaka izrāda pilnīgu vienaldzību pret pagātni, tikmēr teika jau grib dot atbildi, kas ko ir izdarījis un kur kas noticis. Tā tad ar teikām jau iesākas vēsture.

Lai nu gan teoretiski ir vilkta ļoti noteikta robeža starp pasaku un teiku, tomēr faktiski šādas robežas tikpat kā nemaz nav. Daudz un dažādos variantos latvieši pazīst starptautisko pasaku, kur lielais stiprinieks nonāk apakšzemē, uzvār tur velnus un atsvabina nolaupīto ķēniņa meitu. Šī pati pasaka ir mums pazīstama arī teiku veidā, tikai diemžēl, arvien uzrakstītāju pārstrādājumā. Stiprinieks vienā teikā ir Kurbads un otrā Lāčp1ēsis, kamēr trešā teikā nolaupītā princese ir Zemgales ķēniņa meita. Kurbads var būt kāds īsts Kurzemes varonis, tikai tagad tas ir jau nešķirami savienojies ar pasaku varoni. Tāpat no šās pasakas vairs nav šķiŗams 1āčadēls, kuru dzejnieks A. Pumpurs nosaucis pēc mājas vārda par Lāčplēsi. Kāds A. Kurzemnieks Skolas maizes otrā. daļā pasaku ir lokalizējis Zemgalē, stāstīdams par Zemgales ķēniņu un viņa meitu Skaistīti. Cik man zināms, tad vispirms T. Zilpaušs savās tulkotās pasakās (Tūkstoš un viena nakts II, Jelgavā, 1867, 53. 1. p.) ir lietojis Skaistītes vārdu, bet vēlāk tai pašā gadā iznāk cits arabiešu pasaku tulkojums kur (57. 1. p.) vēl ir runa par Skaistuvi. No tā nu var vērot, ka T. Zilpaušs ir šādu vārdu meklējis un laikam gan arī pats izdomājis, jo no iesākuma, kā mēs jau redzējām, šis vārds vē1 netiek vispārīgi pieņemts.

Lai nu gan šis latviešu teikas ir lielākā jeb mazākā mērā pārstrādātas tomēr arī pie viņām mēs redzam, ka brīvi pasaku motīvi savienojas vai nu ar kādu daudzinātu vārdu, vai arī ar vietu.

Tāda pāreja no pasakas uz teiku, kā arī otrādi, ir ļoti viegli pierādāma vecāku kultūras tautu tradicijās, kur teikas dažreiz ir uzrakstītas jau no seniem laikiem.

Augšā minētais E. Bēte raksta tālāk (42. un 43. I. p.) : "Pirmais persiešu karalis Kirs ir ļoti pazīstama vēsturiska persona. Mums ir pazīstami viņa uzraksti, ir uzglabājies viņa kapa piemineklis, mēs zinām no vairāk avotiem. ka viņš ir gāzis mēdiešu valsti, uzvārējis Āziju, sakavis līdiešu karali Kroisu, kas grieķiem un Delfu dievam izlikās nepārspējams, un ka viņš Mazāzijas grieķus ir turējis savā kalpībā. Bet pasakas jau sen viņu dabūjušas savā varā, laikam gan jau vēl pašam dzīvojot. Simtu gadu vēlāku Hērodots . . . jau stāsta, kā viņš cēlies, kā dzimis, kā ļaunu sapņu dēļ ticis izlikts, kā kuņa viņu zīdījusi, kā ticis izglābts un uzaudzināts un kā sapņi tomēr piepildījušies. Tā ir tāpati teika, kas ar nelieliem pārgrozījumiem tiek stāstīta par Rōmulu un Remu, kur par Hērodota iespaidu gan nav ko domāt, jo viņa ir vēl daudz tālāku izplatīta. Jau priekš Kira laikam viņa tika stāstīta par Hērakleja dēlu Tēlefu, un pārnesta arī sen uz Paridu, pirms Eurīpids to dramatizējis. (415. g. priekš Kr.). Vācu teika to stāsta par Volfdītrichu, un no Genovēvas stāsta katrs bērns pazīst zīdītāju briežamāti." Uz to pašu Kiru Hērodots vēl pārnes Atreja teikas šaušalīgo motīvu (M. Oberbreyer, K. Ph. Moritz Götterlehre 291. l. p.), kur tēvam paša dēls top celts priekšā par ēdienu, kas nav svešs arī latviešu pasakās.

Daudz vairāk par Kiru mums ir pazīstams no senākiem rakstiem Maķedonijas karalis Aleksandrs Lielais (356: 323. g. pr. Kr.). Viņš ir uzvārējis visu toreiz pazīstamo pasauli un dažādu tautu raksti ir uzg1abājuši par viņu liecības. Bet pašu pasaules uzvārētāju ir uzvārējusi pasaka, tā kā Aleksandrs Lielais ir palicis par vienu no grūtākām problēmām vēstures pētīšanā. Vesels pasaku cikls ir attīstījies ap šo vēsturisko Maķedonijas karali. Senie ēģiptieši ir to izskaidrojuši par savu tautieti, persieši pataisījuši par sava likumīgā karaļa Dāreja pēcnācēju, kamēr vidus Āzijas tautas vēl līdz mūsu dienām ir uzglabājušas dziesmas un teikas par lielo uzvārētāju Iskanderu. Te mēs redzam gluži parasto domu gaitu tautas tradicijās, kur uzvārēto ienadnieku allaž bargi nosoda, bet uzvārētāju lūko arvien lēģitimēt.

Par Čingis chānu ir mums itin drošas ziņas ļoti dažādās valodās, visvairāk, zināms, ķīniešu annāļos. Vēl tagadējie Mongolijas dzasaki jeb pārvaldītāji ir Čingis chāna pēcnācēji. Bet pie mongoüem viņš jau ir izvērties par pilnīgu pasaku varoni, kamēr japaņu zinātnieki to vēl g1uži nopietni grib izskaidrot par savu tautieti.

Ļoti maz kas mums ir zināms par Arionu, kas bijis kāds mazāk ievērojams grieķu dziedātājs un mūziķis no 7. gadu simteņa priekš Kristus. Bet teika viņu ir pievienojusi visslavenākiem dzejniekiem pasaulē, stāstīdama, ka laupītāji to iesvieduši jūŗā, bet kāds delfins to iznesis malā. Šī teika ir izvērtusies par kristīgu leģendu Anglijas pilsētā Ročesterē. Karaļa Eduarda I. laikos (1272-1307) kāds nabags koklētājs uzņēmies svētceļojumu. uz Kölni. Ejot pār Medvejas (Medway) upes tiltu, vējš to iegrūdis ūdenī. Bet jumprava Mārija to uzturējusi uz ūdens un viņš koklēdams peldējis uz priekšu. (E. Harris, Local Legends, Rochester 1898.)

Interesanti ir arī, kā kāda veca skandinaviešu pasaka ir savienojusies ar seno krievu kņazu 0legu un angļu bruņinieku seru Robertu de Šerlandu (Shurland). Tā kā angļu teika nav plašāki pazīstama, tad atstāstīšu to pēc tās pašas augšā minētās grāmatas. Sers Roberts, kuŗš arī dzīvojis Eduarda I. laikos, reiz izjādams sastapis lielu ļaužu pūli, kuŗš trokšņojis par to, ka priesteris negribējis bez maksas ļaut aprakt kādu mirušu nabaga viru. Sers Roberts par to tā saskaities, ka iegrūdis priesteri kapā un licis ļaudim steigšus bērt smiltis virsū, sacīdams: "Mēs apraksim viņus abus bez kādas maksas!" Kad nu viņš pēc tam apmierinājies, tad tik viņš sācis saprast, kādu lielu noziegumu viņš izdarījis aprakdams zemē dzīvu priesteri. Turpat tuvumā uz kuģa atradies karalis un viņš nospriedis iet pie viņa lūgties žēlastības. Jāšus uz zirga viņš aizpeldējis pie kuģa, un kad dabūjis piedošanu, tad tikpat laimīgi atkal atpeldējis pie krasta atpakaļ. Priecādamies par dabūto žēlastību, viņš saticis vienu vecu raganu, kas sacījusi, ka tas pats zirgs, ar ko viņš tagad jājot, novedīšot viņu pie kapa. Sabijies par tādu pareģojumu, sers Roberts nolēcis tūliņ no zirga un iegrūdis tam savu zobenu sirdī. Pēc ilga laika staigādams ar saviem draugiem gar krastu, viņš ieraudzījis tur sava zirga kaulus, un stāstīdams par tukšajiem raganas draudiem, spēris ar kāju zirga galvaskausam. Bet kāds ass kauls viņam iedūries caur kurpi kājas pirkstā, pēc kam viņš saslimis un ar to arī nomiris. Pazīstamajā Oļega teikā, kā zināms, trūkst iemesla, kādēļ burvis viņam sludina galu. Arī beigas šķiŗas tai ziņā, ka no zirga galvaskausa izlien čūska un iekož Oļegam kājā.

Ļoti vecs un tālu izplatījies ir pazīstamais nekrietnās sievas motīvs. Jau augšā minētā ēģiptiešu pasaciņā Anubja sieva iemīlē viņa brāli Batu un grib to pavest uz negodīgu dzīvi. Kad Bata no viņas izvairās, tad tā apsūdz to Anubim, it kā Bata būtu uzmācies viņai. To pašu stāstu mēs atrodam arī bībe1ē (1. Moz. 39, 6-20) par Jāzepu un Potivara sievu. Homēra Īliadē (VI, 160-5) Proita sieva Anteja iemīlē Bellerofontu un, paklausības neatradusi, apmelo to savam vīram. Kad Tēsejs apprecē Faidru, tad tā tāpat grib tuvoties Hipolitam, Tēseja pirmās sievas dēlam. Pēdējais atsakās un atkal tiek netaisni apsūdzēts. Šis vecu vecais motīvs ir sastopams vairāk tautu teikās līdz pat mūsu dienām.

Sevišķi daudz teikas un pasakas no seniem laikiem līdz mūsu dienām mīl stāstīt, kā varonis uzvār pūķi vai citu kādu nezvēru, vai arī velnu, kas pēdējā laikā ir ieviesies dažādu briesmoņu vietā. Daži latvieši, kā jau šās nodaļas sākumā ir minēts, grib šo motīvu iztulkot par īstu latviešu tautas teiku. Paklausīsimies, ko par šo jautājumu saka augšā minētais E. Bēte (91. un 92. l. p.) : "Apollons nokauj pūķi pie Delfu orākuļa vietas, Kadms pie Tēbu avota, Hēraklejs pie Lernajas purva, Jāsons pie koka, kur zelta āda bijusi pakārta, Zīgfrīds to nogalina kā mantas sargu. Daudzreiz cīņa ar pūķi ir savienota ar mīlestības motīvu: varonis atpestī skaistu sievieti no viņa nagiem. Tā Persejs izglābj Andromedu, Hēraklejs Hēsioni un bez gala daudz šādu varoņu ir pasakās. Kristīgā pārveidojumā šis motīvs parādās no krusta kaŗu laikiem svētā Georgija leģendā. Tāpat kā uz minēto svēto, šis stāstiņš ir pārgājis uz teiku varoņiem, kuŗu personība ir apliecināta vēstures tradicijā: Ardaširs, sasanidu valsts nodibinātājs trešā gadu simtenī, ir jau ap 600. gadu pārvērties par pūķu kāvēju, un Bernes Dīterichs ir uzņēmies pat veselu rindu pūķu ciņu."

Šai īsajā ievadā, zināms, nav vietas kādam plašākam pārskatam par Kurbada jeb Lāčplēša teiku, kuŗai R. Kö1ers, J. Bolte un G. Polīvka pieved simtiem variantu ļoti dažādās valodās. Aizrādīsim tik vēl uz to, ka šās teikas motīvi bez šaubām ir ļoti veci un plaši pazīstami, bet mūsu tagadējās pasakas veids ir daudz jaunāks, par ko vēl būs runa devītā nodaļā.

Visos šajos piemēros mēs redzējām, cik viegli pasaku motīvi mainās ar teiku motīviem; bet ir arī tādi teiku sīkumi, kuŗi ir vairāk saistīti ar vietām, un kas tādēļ pasakā nemēdz pāriet. Tā par piemēru par ezeriem bieži stāsta, ka viņi kāda iemesla dēļ izbēguši no savas agrākās vietas, tad gājuši pa gaisu, kamēr atkal nokrituši otrā vietā zemē. Tādēļ arī ezeros meklē noslīkušas mājas, pilis un baznīcas. Apakš zemes atkal viens ezers esot savienots ar otru un daži pat ar jūŗu.

Par ievērojamiem kalniem stāsta, ka tos varot redzēt no jūras un kuģinieki pēc tam vērojot savus ceļus. Kalna iekšienē daudzreiz daudzina kādu nogrimušu pili, apraktu naudu vai arī citu kādu bagātību. Mazākus kalnus esot sabēruši milži jeb velni, pilskalnus turpretī zviedru kaŗā sanesuši zaldāti ar cepurēm un mēteļu stūŗiem.

Apakš pils drupām allaž daudzina dziļus velves pagrabus, kur kādā lielā kastē atrodoties nauda un citi dārgumi. Bet uz kastes guļot un to sargājot liels melns suns ar zvērojošām acim. No pils mūŗiem apakš zemes izejot kāda izmūrēta eja līdz kādam tuvējam upes vai ezera krastam, jeb arī līdz kādai citai senatnes pilij.

Baznīcu varējuši senāk tik tādā vietā celt, kur tas aizrādīts ar zīmēm. Kokus jeb akm2ņus vedot, dažreiz tādās vietās zirgi palikuši stāvot. Sienas ceļot, vajadzējis iemūrēt kādu cilvēku, jq citādi mūŗi neturējušies kopā: ko par dienu uzmūrējuši, tas par nakti atkal, sagruvis. Arī baznīcas zvani ne katrreiz padevušies vedēju gribai. Dažs zvans nogrimis kādā ezerā vai purvā, kur vēl tagad dažreiz varot dzirdēt, kā tas skanot.

Velni daudzreiz gribējuši aizdambēt upes un nesuši tam nolūkam akmeņus un smiltis. ßet kāds gailis ar savu dziedāšanu allaž pārtraucis šādu darbu vai nedarbu. Tā izmētāti pa zemi lieli akmeņi, dažreiz pat lielas akmeņu kravatas, kuŗas parasti sauc par velna klēpjiem. Ja akmenī ir kāds iedobums, kas atgādina roku jeb kāju, tad to tur esot velns iespiedis. Šādā iedobumā sakrājušos ūdeni lietojuši slimību dziedēšanai.

Lielās ieža un oļu alas esot velnu mājokļi, no kurienes tos padzinuši mācītāji ar savām lūgšanām. Dažas no šādām alām turētas arī par svētām, kur senie latvieši nesuši dažādus ziedus.

Dažu avotu ūdens bija senāk ļoti ieslavēts slimību dziedēšanā, un nav jādomā, ka šāds ūdens arvien būtu slavēts tikai māņu dēļ vien. Ļoti iecienīta pie mūsu mātēm bija arī laitīšana jeb braucīšana (masāža), kuŗu piekopa pie dažādām kaitēm. Bet cīņas karstumā pret māņticību pieteica kaŗu arī veselības avotiem un laitīšanai, lai gan abi šie dziedināšanas veidi tagad atkal tiek celti godā. Seno veselības avotu slava stāvēja, zināms, sakarā arī ar māņiem un teikām. Par labdarību avotam bija jānes arī ziedi. Kas šādu avotu kaut kā apvainoja, tas tika sodīts ar kādu briesmīgu slimību. Dažreiz avots arī tā apskaitās, ka aizgāja pavisam uz citu vietu.

Šādi teiku motīvi stāv ļoti tuvu vispārīgai māņticībai, kādēļ viņi arī ir sastopami gandrīz visās pasaules malās, bet ir mums arī kādas romantiskas teikas, kuŗas liekas būt ieceļojušas. No Italijas varētu būt pārnākusi pazīstamā teika par Turaidas jumpravu. Salacā ir lokalizējies stāsts par Bingenes peļu torni (Binger Mäuseturm). Par vairāk jūrmalas baznīcām stāsta, ka tur reiz naktī ar kuģi piebraukuši bagāti kungi, likuši mācītājam pašā pusnaktī salaulāt kādu pāri, un tūliņ atkal aizbraukuši, neatstādāmi par sevi nekādu ziņu. Šī teika ir nonākusi arī Kurzemes jūŗmalā

Nav tomēr jādomā, ka visas teikas būtu tikai šādi ceļojoši pasaku motīvi Mums ir jau vairāk teikas, kā Pēteris Lielais iejājis Rīgā. Šie sīkumi par jāšanu, zināms, ir tukšas pasakas, bet . ka Pēteris ir Rīgā bijis, tas ir fakts. Teika stāsta, ka kādā Raunas mežā notikusi starp krieviem un zviedriem ļoti asinaina kauja. Tur arī patiešām ir atrasti cilvēku kauli un kaŗa ieroči, tikai ne no zviedru laikiem, bet gan no 10. gadu simteņa. Daudz vietas, no kuŗām pēc teikas vārdiem esot izbēguši ezeri, nav nekas cits, kā veci aizauguši ezeri. Tā tad tautas teikās var uzglabāties arī dažas pareizas ziņas un pat vē1 no ļoti seniem 1aikiem.

Par pasakām jau augšā tika minēts, ka ļoti vecas pie viņām ir tikai sastāvdaļas, no kuŗām tās ir saliktas, nevis tas veids, kādā viņas tagad stāsta. Teikas turpretī mēdz būt vienkāršākas un ir ļoti līdzīgas pasaku motīviem, kādēļ arī teikas, vispārīgi ņemot, jāatzīst par pirmatnīgākām.