Savādi gan mums izklausās pasaku pētītāju izskaidrojums, ka daudz brīnišķīgi teiku motīvi esot cēlušies no patiesiem piedzīvojumiem; bet šaubas mums ceļas tikai tādēļ, ka mēs īsti nesaprotam seno laužu māņticību un viņu bailes no visādiem spokiem un ēniem.

Kad ļaudis pirmo reiz redzēja lielos baznīcas zvanus, tad droši vien par tiem stāstīja arī dažus brīnumus. Tā varēja rasties teikas par zvanu noslīkšanu ezerā. Kad nu bailīgs cilvēks gāja gar kādu klusu ezeru, tad viņš varēja arī iedomāties, ka viņš tur dzird zvana skaņas, un stāstīt citiem savu suaģestīvu parādību par patiesu notikumu.

Reta un vienkāršam cilvēkam nesaprotama dabas parādība ir tā sauktā fata morgana jeb gaisa atspoguļojumi, kuŗi nav gluži sveši arī Latvijā. Pie šādiem gaisa atspoguļojumiem var parādīties kādā līdzenā vietā kāda pils, ezers jeb cita dabas aina. Tā viegli var rasties teiku un pasakot motīvi par nogrimušām pilim, kas paceļas no zemes jeb iet pa gaisu, un par ezeriem, kas ceļo. Pēdējās domas vēl pabalstīja seno laiku atmiņas par izzudušiem ezeriem, par kuŗiem jau ir minēts iepriekšējā nodaļā.

Kas kalnājos ir novērojis skrejošus miglas tēlus, tas viegli tur var iedomāties kādus garus staigājam. Šādus tēlus, kā zināms, ļoti skaisti ir izmantojis angļu dzejnieks Makfersons savās Osiana dziesmās. Tādā pašā ceļā ir cēlušies daži pasaku motīvi, kuŗu starpā varam minēt vācu šausmīgo medību (wilde Jagd).

Milži un punduri mūsu pasakās ir īstas mītiskas būtnes, bet valoda mums tomēr liecina, ka daudzreiz milžu un punduru nosaukumi ir cēlušies no tautu vārdiem. Vācu "Riesen" esot bijusi kāda stipra ģermāņu cilts, kas tautu klejošanas laikā nākusi no ziemeļiem jeb austrumiem. Vidusaugšvācu vārds "türse" (milzis) tiek vests sakarā ar etruskiem, kuŗus grieķi saukuši par tirsāniem un senie ēģiptieši par turšiem. Vācu "Hüne atkal vispirms esot nozīmējis hunni. Krievu nav nekas cits, kā vikings, kamēr esot seno latīņu chroniku "spalus Čechu "obr" izskaidro par turku cilts avaru. Stipras un dūšīgas kaimiņu tautas varēja viegli pielīdzināt milžiem, kuŗi jau sen bija pazīstami no vecajiem mītiem. Šo fantaziju vēl pabalstīja "milza kapi" un uzraktie lielu zvēru un arī cilvēku kauli, kuŗu lielumu ļaudis mēdz pārspīlēt. Par ilgiem gadu simteņiem mazinās arī teikas par milžiem, un pēdējo vietu sāk ieņemt bieži daudzinātie velni.

Arī punduri (Zwerge) ir Vācijā bijusi kāda tauta, par kuŗu ir daudz vairāk ziņu nekā par milžiem. O. Bökels raksta par tiem (Die deutsche Volkssage, 19142, 31. 1. p.) : "Ka punduri patiešām . senāk ir dzīvojuši, ir redzams no vairāk rakstu liecībām." Viņi būšot bijuši kāda Vācijas aborīginu cilts, kas laikam mazākā auguma dēļ dabūjusi šādu nosaukumu. Vēlāku punduri ir samaisīti ar mirušo dvēselēm jeb veļiem, kuŗus arī ļaužu fantazija tura par maziem vīriņiem.

Augšā minētie V. Bogarazs un V. Jochelsons ir atraduši čukču un jukagiru pasakas ar ļoti reālām atmiņām par kādiem cilvēku ēdējiem, kuŗi tikuši atspiesti pie ziemeļu Ledusjūŗas un vēl kādu laiku turējušies uz jūŗas salām. Šie kanibāli gan laikam būs bijuši kādas senas pakaļ palikušas tautas pēdējās atliekas. Tādi paši cilvēku ēdēji ir Hērodota androfagi tagadējās Krievijas robežās, un šī gan tur nebūs bijusi vienīgā tāda cilts. Atmiņas no šādām ciltim varam meklēt arī mūsu teiku un pasaku sumpurņos.

L. Laistners (Ludwig Laistner) ir pirmais zinātnieks, kas ir publicējis plašāku rakstu (Die Rätsel der Sphinx) par sapņu nozīmi pasaku motīvu izcelšanā. Tagad pasaku pētītāji jau vispārīgi ir pieņēmuši, ka pasakās ir sastopamas daudz sapņu savādibas. L. Laistnera vienpusība ir tomēr tā, it kā visas pasakas būtu cēlušās no seno laiku sapņiem. Nākošais pētītājs Freids (Sigmund Freud, Die Traumdeatung) paliek vēl vienpusīgāks, meklēdams pasakās tikai vairs vēlēšanās sapņus (Wunschträume), kamēr kāds viņa domu biedrs runā tikai vairs par seksuāliem vēlēšanās sapņiem

Ja jau pasakās ir pārgājuši sapņu motīvi, tad gan ir jādomā par visādiem sapņiem un arī visos laikos. Sevišķi mums ziemeļu tautām ir nesaprotama augšā minētā seksuālo sapņu nozīme, jo seksuāla satura pasaku mums tikpat kā nemaz nav. Tomēr kaut kāda iemesla vajaga būt arī šai vienpusīgai teorijai. Dienvidus tautu pasakās ir sastopamas arī seksuālas lietas, un sevišķi man tādas ir pazīstamas ķīniešu pasakās.

Es še domāju vispirms par Pu Sung-ling'a 1679. gadā izdoto pasaku krājumu "Liao džai džy ji" (brīnišķīgi stāsti no studiju istabas)', kas ir tulkots arī mandžuru valodā. Vispārīgi šis pasaku krājums pieder pie visvairāk lasītām grāmatām tālajos austrumos. Angļu tulkojums (H. A. Ciles, Strange stories from a Chinese studio, London 19092) turpretī nevar pilnīgi apmierināt zinātnes prasības. Vispirms tur ir tulkotas tikai 164 pasakas, kas neiztaisa

ne puses no visa krājuma; tad pasakas ir izvēlētas bērnu lasīšanai ar visādiem saīsinājumiem. Taisni maz tur ir raksturīgo ķīniešu pasaku par lapsām, kas skaistu sieviešu veidā vilina jaunus cilvēkus. Neskatoties uz šādām seksuālām lietām, Pu Sungling's tomēr ir izdevis savu grāmatu didaktiskiem nolūkiem.

Apskatīsim tagad tuvāku, kādos pasaku motīvos mēs varam meklēt sapņu īpašības. Ikkatrs būs redzējis tādu sapni, kur viņš krīt no kāda lie1a augstuma zemē un tomēr nenositas. Tā arī pasakās ir sastopami piemēri, kur kāds cilvēks tiek nogrūsts no augstas klints, jeb viņš lec dziļā akā, vai arī milzu putns to sviež no liela augstuma zemē, bet kritējs tomēr arvien izglābjas.

Bieži vien mēs pa sapņiem steidzamies ko padarīt, bet mūsu steidzamais darbs neiet un neiet uz priekšu. Tā arī mūsu pasakas skaistulei iekrīt slepkavas dotā zelta ola asinīs un viņa to pūlās noslaucīt, bet asinu laukumi parādās atkal arvien no jauna.

Sieva nedēļās bieži redzot sapņus, ka kāds viņas bērnu nozogot, jeb pārmainot to ar kādu nezvēru. Tā arī teikās un pasakās ragana nozog cilvēka bērnu un ieliek tai vietā velna bērnu.

Pasaku tuvo radniecību ar sapņiem pierāda sevišķi tas fakts, ka lielākie brīnumi allaž notiek naktī, retumis arī taisni pusdienā, kad cilvēki guļ dienasvidu. Lietuvēns jāj cilvēku tikai naktī jeb pusdienā dienasvidu guļot, ve1ns staigā un moka ļaudis tikai naktī, līdz gaiļa dziedāšanai, vienīgi par nakti nāk arī bu1bula putns pēc skaistajiem āboliem. Tāpat teikas un pasakas mēdz daudzināt sapņus, kuŗi arvien piepildās

Sapņi ne tikai moka cilvēku ar savām bailēm, bet rāda tam arī pārdabīgu laimi, kur tas kā ar spārniem paceļas gaisā un nonāk kādā brīnumu zemē vai arī debesīs. Laimīgais sapņotājs tur nu redz debešķīgus jaukumus un bauda tādus priekus, kādus šai zemē viņš vēl nav sajutis. Bet sapņu laime nepastāv ilgi. cilvēks drīz pamostas, un dzīves patiesība viņam- nu izliekas tukšāka un bēdīgāka nekā senāk.

No šādiem sapņiem ir cē1ušās teikas par paradīzi, svētlaimīgo salām un citām 1īdzīgām utopijām. Šāda laimes zeme pie seniem grieķiem bija hesperidu dārzs, kuru mek1ēja tālos rietumos uz kādas Atlantijas oceana salas. Šai dārzā esot bijis brīnuma koks ar zelta āboliem. Bet tā ka hesperides reiz baudījušas šos aizliegtos augļus, tad viens pūķis tur pie1ikts par koka sargu. Dārza ieeju vēl apsargājis milzis Atlants. Varonis Hēraklejs tomēr nonācis šai dārzā, nositis pēc iemidzināšanas pūķi un norāvis zelta ābolus. Kādā senlaiku bildē Hēraklejs stāv priekš kāda koka, ap kuru ir aptinies pūķis, un tura rokā trauku, kurā bijušas miega zāles. Šī teika ir ļoti līdzīga bībe1es stāstam par paradīzi, kā arī dažām indiešu un ķīniešu pasakām.

Arī latviešiem ir līdzīga no Vācijas pārnesta pasaka par bārenīti, kuru Māŗa paņēmusi līdz uz debesim. Tur bārenītei klājas ļoti labi, bet vienā istabā viņai ir aizliegts ieiet. Kad viņa tomēr neklausa pavēles, tad viņa tiek aizdzīta no debesim ün pamostas atkal virs zemes nabadzībā. Tāpat arī franču pasakā, karalis Zilbārdis aizliedz savām sievām ieiet zināmā istabā; bet kad tās, ziņkārības dzītas, pārkāpj viņa pavēli, tad viņām ir jāmirst.

No seniem laikiem ļaudis pazina arī tā saukto lētarģisko miegu, kad cilvēks varēja gulēt nevien veselām dienām, bet arī nedēļām. Ja arī šāda parādība ir reta, tad tomēr bieži varēja novērot grūtus slimniekus, kas ilgu laiku atradās bez samaņas. Pārspīlējot šādus gadījumus, radās teiku un pasaku motīvi par burvju miegu, kas vilkās gadiem un gadu simteņiem, kā redzams pasakā par Ērkšķurozīti un leģendā par septiņiem gulētājiem.

Par gulošu jeb aiz kaut kāda iemesla samaņu zaudējušu ci1vēku ļaudis prātoja, ka dvēse1e ir atstājusi viņa miesu. Ko dvēsele, šā apkārt klejojot, redz un piedzīvo, tie ir cilvēka sapņi. Ja dvēsele pavisam atstāj miesta, vai nu brīvi apkārt staigādama, vai ieiedama kādā citā dzīvā radījumā, vai arī aiziedama uz viņa sauli, tad cilvēks ir nomiris.

Dvēsele var tomēr atrasties arī ārpus miesas un dzīvot kādā citā drošākā vietā, nezaudējot tomēr savu valdību par miesu. Kādā indiešu pasakā jaunava ir pārliecināta, ka tikai viņas miesa atrodas virs zemes. Pati viņa dzīvojot dziļi jūŗas dibenā zelta pilsētā, un varot tik tam piederēt, kas aizejot uz to pilsētu un atsvabinot viņu no turienes.

Plaši pazīstamas ir pasakas, kur milzis, burvis jeb velns drošības dēļ netura vis dvēseli pie sevis, bet kādā slepenā vietā. Mūsu pasakās šī vieta ir tālā kalnā, kuŗa iekšienē atrodas vērsis, iekš vērša pīle, iekš pīles ola un šai olā ir paslēpta dvēsele. Šādu motīvu mēs sastopam nevien daudz Eiropas tautu pasakās, bet arī mongoļu eposā Geser-chānā. Tā arī augšā minētā seno ēģiptiešu pasakā Bata paslēpj savu dvēseli ciedru kokā.

Pirmatnīgi ļaudis tic, ka viņu burvji varot izraidīt savu dvēseli un aizsūtīt to uz kaut kuŗu citu vietu. Tā par piemēru Sibirijas šamanu svarīgākais uzdevums ir aizvadīt mirušā cilvēka dvēseli uz viņu sauli. Šādā ceļojumā šamans ievāc arī citas ziņas un dod atbildi arī uz citiem jautājumiem, Tā arī mūsu pasaku varoņi ceļo gan uz debesim gan arī uz elli, un mājā pārnākuši, atnes atbi1des uz jautājumiem, kas viņiem uzdoti turpu ceļojot.

Tāds burvis var iesūtīt savu dvēseli miruša cilvēka miesā un to atdzīvināt, jeb arī pārnest to uz kādu kustoni un pat pats pārvērsties par kustoni. Par tādu pārvēršanos ir mums vairāk pasaku motīvu un to starpā arī pazīstamā pasaka, kur divi burvji

uzņemas sacīksti ar savām pārvēršanām. Tā arī jūŗas dievs Prōtejs Odisejā (4, 455-460) prot pastāvīgi mainīt savu izskatu. Ja nu burvis pats var pieņemt kustoņa izskatu, tad, zināms, viņš vēl jo vieglāki var citus pārvērst par kustoņiem, kā jau Kirke Odiseja biedrus pārvērtusi par cūkām (Odiseja, 10, 237-240). Ļoti daudz šādu piemēru ir mūsu laiku pasakās.

Par burvjiem allaž paliek jūtelīgi cilvēki ar dzīvāku fantaziju, lai viņi jo drīzāki varētu nonākt sapņa stāvoklī. Gara uztraukumu vēl veicina ar gavēšanu, ar vientuļa dzīvi mežā jeb tuksnesī, ar dažādām zālēm un reibinošiem tvaniem un dzērieniem. Budistu mūki nonāk līdz ekstazei, ilgu laiku. uz vienas vietas sēdēdami. Sibirijas šamani apreibinās bungas sizdami, kliegdami un diedami.

Opija jeb hašiša reibumā cilvēks, kā zināms, redz brīnišķīgus sapņus un dzird debešķīgas skaņas, kamēr patiesas 1ietas viņam parādās pārdabīgā lielumā: neliels akmens iz1iekas par klints kalnu, izliets ūdens par ezeru u. t. pr. Arī šāda apreibināšanās būs jau izdarīta no seniem laikiem, un tāpat pasakās ir mums liecības par šādu fantaziju. Pazīstamajā pasakā par maģisko bēgšanu bēgļi izmet kamolu, kas paliek par kalnu, izmet susekli, kas paliek par mežu, izmet spoguli, kas paliek par ezeru. Pie šādiem piemēriem ir jāpieskaita arī mūsu tautas dziesma un pasaka par balto pupu, kas izaug līdz debesim.

Šādai mākslīgai prāta apreibināšanai stāv tuvu arī kāds dabisks prāta traucējums, ko sauc par vilkatu slimību. Šī vilkatu slimība esot bijusi pazīstama Eiropā no seniem laikiem līdz pat 17. un 18. gadu simtenim, kamēr pie dažām austrumu tautām tā pastāvot vēl tagad. Viena no pirmajām slimības pazīmēm esot tā, ka slimnieks jūtot galvā stipru niezēšanu un vēlāku viņš iedomājoties, ka galva viņam esot pārklāta ar kraupi. Beidzot slimnieki jūtoties pārvērsti par kādiem vairāk daudzinātiem zvēriem, vilkiem, lāčiem, panteriem, suņiem vai lapsām. Par zvēriem tad nu viņi arī turoties, staigājot pa naktim apkārt kaukdami un uzbrūkot citiem cilvēkiem.

Teikas un pasakas par vilkatiem, tas ir tādiem cilvēkiem, kas var pārvērsties par vilkiem, ir sastopamas Eiropā no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Šiem Eiropas vilkatiem līdzinās arabiešu gulas un ķīniešu lapsas, kuŗas jau augšā ir pieminētas. No vilkatu motīviem nav viegli šķiŗamas teikas par burvjiem, kas gan paši pieņem dažādu zvēru izskatu, gan arī citus pārvērš par zvēriem. Ir arī vēl tādas pasakas, kur kāds cilvēks tīšām uzvelk kādu zvēra ādu mugurā un pats izliekas itin kā par zvēru, lai citi cilvēki to nepazītu. Visi šie trijādie pārvēršanās veidi ir tagad samaisījušies, tā ka nav vis vairs viegli izšķirt, kur no sākuma ir bijis vilkatu motīvs, kur burvju motīvs, un kur izlikšanās motīvs. Tai pasaciņā, kur jaunais cilvēks neņem cepures no galvas, aizbildinādamies, ka galva viņam esot apaugusi ar vātim, Fr. Lejens meklē liecību par vilkatu slimību. Par bijušu vilkatu viņš uzskata arī to bārenīti, kas bēg no tēva, uzvelk dažādu ādu svārkus un paliek pie kāda ķēniņa par dienastmeitu, kamēr beidzot to tomēr apprecē ķēniņa dēls (Grimm, 62, Allerleirauh, A. Aarne 510 B).

Kad burvis ir apreibinājies, tad pirmātnīgie ļaudis domā, ka viņa dvēsele ir atstājusi miesn, huŗu tad var aizņemt arī kāds cits gars. Cilvēks, kas slimo ar krītamo vainu vai histeriju, arī līdzinās tādam burvim, kādēļ arī viņi var būt zaudējuši dvēseli, kamēr to miesā ir ienācis kāds ļauns gars. Tā arī varam saprast pa visu pasauli izplatījušās domas, ka slimības ir ļauni gari, kas kaut kā slepeni iekļuvuši slimnieka miesā. Ja nu burvis var uzņemt cīņu ar ļauniem gariem, tad viņš tāpat var arī vajāt slimību garus.

Pie Amuras goldiem arī es tiku redzējis, kā šamaniete dziedēja kādu ārprātīgu cilvēku. Kad viņa visu nakti bija dejusi, dziedājusi un situsi bungas, tad ļaunais gars no slimnieka ticis aizdzīts. Tai pašā laikā viņa bija dabūjusi zināt, ka vājprātīgā dvēseli ļaunais gars paslēpis kādā akmenī. Šo akmeni nu ienesa dzīvoklī, pārsita un izlaida dvēseli ārā.

Tāpat ir domājuši arī mūsu senči, kā redzams no mūsu māņiem, teikām un pasakām. Ļaudis esot redzējuši mēri braucam, un kad tam salūzuši rati, tad tas vairs neticis tālāku. Viens malkas cirtējs noklausījies, kā drudzis sarunājies ar kašķi. No drudža visvairāk tikuši vaļā ar mānīšanu un baidīšanu. Vājprātīgie pat pērti, lai izdzītu ļauno garu laukā. Daudzi ir redzējuši arī pašu nāvi, kuŗa pasakās tiek arī piemānīta tāpat kā drudzis. Vienā pasakā viņai tiek noņemta izkapts un otrā viņa tiek maģiski piesieta pie koka.

Ļoti raksturīga. un asprātīga ir Fr. Lejena pievestā indiešu pasaka par slimību dziedēšanu. "Vienam vīram ir ļoti ļauna sieva, kas apnikusi pat tam garam, kas uzturējies šā mājas tuvumā. Gars norunā ar nelaimīgo vīru, ka viņš ieiešot vienas princeses miesā un padarīšot to slimu. Nekāda dziedēšana nelīdzēšot, jo šis tikmēr neiešot projām, kamēr nenākšot šis vīrs vārdot. Kā sacīts, tā darīts: princese tiek vesela un vīrs slavens. Bet nu gars bija vīram aizliedzis šo vairāk kā tik vienreiz padzīt, un vīrs arī bija solījies turēt vārdu. Gars iegājis atkal kādā citā princesē. Atkal tiek aicināts slavenais virs, bet gars paskatās uz šo draudēdams un atgādina savu aizliegumu. Vīrs atbild, ka viņš jau nemaz negribot šo projām dzīt, bet tik pasacīt, ka viņa sieva atkal izzinājusi, kur viņš aizgājis un pašulaik dzenoties šim pakaļ.

Gars saka: "Dari, ko gribi, es eju projām!" Ar šiem vārdiem gars atstāj slimo princesi, un vīrs nu top vēl slavenāks."

Daudz piemēros mēs nu redzējām, ka pasaku motīvos liela loma pieder pirmatnīgo cilvēku uzskatiem par dvēseli. Bet kādā tad īsti šī dvēsele izskatījusies, un kādā miesas daļā viņa uzturējusies? Par šiem jautājumiem ir mums tik daudz dažādu atbilžu, ka še kādas vienības nevar atrast, un tādas laikam senāk arī nav bijis. Nevar pat sacīt, ka visas tautas atzinušas ci1vēkam vienu pašu dvēseli. Ķīnieši runā par trim dvēselēm, ja pie tām vēl neskaita septiņus garus un trīs. kaislības. Vienā Liao džai džy ji pasakā viens cilvēks pat noklausījies, kā viņa abi acu zirnumi sarunājušies. Šādos gadījumos gan drīzāk būs jārunā par dzīvību vispārīgi nekā par dvēselēm. Mūsu uzdevums jau arī nav izdibināt dvēseles jēdziena pamatus, bet tik aizrādīt uz mūsu teikām un pasakām, kā un kur tur dvēsele parādās. Šeit mēs atkal pa lielākai daļai sekosim jau vairākkārt minētā Fr. Lejena novērojumiem.

Ja sapnī dvēsele laižas kā putns, tad arī varēja iedomāties, ka dvēsele ir līdzīga p u t n a m. Daži pat esot redzējuši, ka dvēsele izlaidusies kā putns no mirstoša ci1vēka mutes. Mūsu pasakā pamātes nokautā puisēna kauliņi pārvēršas par skaistu putniņu un dzied par to noziegumu, kāds pie viņa izdarīts. Nolādētie brāļi aizlaižas par kraukļiem jeb gu1bjiem, kamēr skaisto jaunavu ragana pārvērš par mazu putniņu un glabā to būrītī. Putni, būdami dvēseļu biedri, zina visu, kas pie cilvēkiem pasaulē notiek, un laimīgs ir tas, kas prot putnu valodu. Zīles valodu domājas katrs latvietis saprotam, dažādi tulkodams viņas kustības un dziedāšanu, lai gan arī no citiem putniem zīlēja nākamību. Tādi dvēseļu putni laikam bijuši arī Homēra seirēnes, kuŗas vilinājušas cilvēkus uz Hādi.

Cilvēka dvēsele līdzinājusies vēl p e 1 e i, kuŗai arī ir savi sakari ar cilvēka miesu. Savilkti rokas muskuļi atgādina peli, un viņu nosaukums. latīņu valodā "musculus" arī nozīmē peli. Latvieši sauc par peli tumšu ādas laukumiņu uz miesas, kas dažreiz ir vēl pārklāts ar mazām spalviņām. Tāpat par pelēm 5auc pelēkus tauku dziedzeŗus lopu iekšās. Tā varēja nākt uz domām, ka cilvēka miesās mīt kāda pele, un ka šī pele ir viņa dvēsele. Dažās teikās no guloša cilvēka mutes izlien maza pelīte, kuŗa izrādās par gulētāja dvēseli. Pasakās arī cilvēki pārvēršās par pelēm. Bet nu peles pār dienu maz staigā un ilgu laiku guļ alās. Tādā ziņā viņas uzskata par lielām gulētājām, kuŗas arī cilvēkam var "vilkt miegu" un tā nākt atkal sakarā ar dvēselēm.

Trešais dvēseļu kustonis ir č ū s k a, kuŗa var ielīst zemē, kur aprok arī mironus. Tā varēja sākt prātot par sakariem starp čūskām un dvēselēm. Uz šādiem uzskatiem 1aikam arī dibinās latviešu māņi un teikas, ka čūskas lienot guļošiem cilvēkiem un lopiem mutē un paliekot viņu māgā dzīvot. Kad es vēl gāju skolā, tad dzirdēju stāstam, ka mana tēva mājas kaimiņos Raunas lisēniešu Kursulī nokavuši govi, un viņas iekšās atraduši čūsku. Tas laikam būs bijis kāds rets parazīts. Grimmu pasaciņā (105) viens bērns ieradis spēlēties ar čūsku un ēdis ar to no viena trauka. Bet kad čūska nosista, tad arī bērns drīz nomiris. Arabiešu pasakās jaunavas bieži parādās čūskas veidā, kamēr kādā latviešu pasakā ķēniņa dēls ir noburts par čūsku.

Dzīvodamas apakš zemes, čūskas redz visādas zemes apakšas bagātības. Tā arī būs izskaidrojamä teika, ka čūsku ķēniņam esot zelta kronis galvā. Kas šo kroni dabūjot, tam esot dzīvē liela laime; bet tik retam tas izdodoties, jo lieli čūsku bari dzenoties kroņa laupītājam pakaļ. Līdzīgu iemeslu dēļ čūskas. un pūķi būs arī izvērtušies par apslēptu mantu sargiem.

Tālu izplatījies pasakas motīvs ir tas, ka čūskas galu ēdot, cilvēks iemantojot spēju saprast zvēru valodu. Latviešu māņi un teikas piešķiŗ šo īpašību sevišķi baltai čūskai. Kad skandinaviešu varonis Sigurds ir baudījis par Fafniru sauktās čūskas gaļu. tad viņš saprot putnu valodu. Līdzīgi uzskati ir sastopami indiešu pasakās jau sen priekš Kristus laikiem.

Kad ļaudis redzēja, ka čūskas kodums ir ģiftīgs, tad arī viņi varēja spriest tālāku, ka čūskas gaļai ir tādas īpašības, kas pārspēj šo ģifti. Tā nu varam saprast, ka 1atvieši piešķir čūskas gaļai, taukiem un ādai lielu dziedēšanas spēju. No kurienes nu šī brīnišķīgā spēja nāk? Laikam gan no kādas zāles, ko čūska pazīst un bauda. Seno grieķu pasakā Glauks sēd pie sava drauga Polīda līķa, redz tur vienu čūsku lienam un nosit to. Drīzumā parādās cita čūska, redz nosisto, pazūd atkal un nu atgriežas ar kādu zā1i, ar kuŗu tā otru čūsku atdzīvina. Abas čūskas aiziet un Glauks ar palikušo zāli atdzīvina arī savu draugu. Šis pats motīvs ir sastopams vairāk pasakās un ir uzglabājies līdz mūsu dienām.

Cilvēka dvēsele parādās nevien dzīvnieku veidā; bet arī kā d v a š a un ē n a, ko pierāda daudz piemēri no valodniecības. Tā arī latviešu "dvēsele" stāv sakarā ar dvašu un no ēnas ir attīstījies smilteniešu , ēns" (gars, spoks). Dzejnieka Šamiso apstrādāto pasaku par Pēteri Šlemīlu, kas pārdevis velnam savu ēnu, latvieši laikam gan pazīst tikpat labi kā vācieši.

Līdz šim mēs varējām pilnīgi sekot Fr. Lejena aizrādījumiem un piemēriem par dvēseli pasaku motīvos; bet ja viņš domā, ka dvēsele atrodoties arī notecējušos asins pilienos, spļaudakās, matos, apģērbā, bildē un pat vārdā, tad še mums drīzāk būtu jārunā par dzīvību. Ja cilvēks nospļaujas un aiziet pats sveiks

un vesels projām, tad gan nevaram droši sacīt, ka viņa dvēsele palikusi spļaudakās, jo dvēsele tautas māņos ir tomēr svarīgākā dzīvības daļa, kaut arī ne visa dzīvība. Pieņemot Fr. Lejena uzskatus, mums būtu jāņem par pamatu ķīniešu mitoloģija, ka dzīvība pastāv no daudz un dažādām dvēselēm. Starpība še tomēr iznāk tikai nosaukumos, nevis pašos jēdzienos.

Par to gan mums nav jāšaubās, ka pirmatnīgie cilvēki dvēseli ir meklējuši a s i n ī s, jeb vismaz vērojuši ciešus sakarus starp dvēseli un asinim, jo ar "asins izliešanu" taču beidzas dzīvība. Tā tad daļa no dzīvības atradās arī asins pilienos. Līgumu ar velnu teikās un pasakās mēdz rakstīt ar asinim, un ciešu draudzību noslēdzot, kopējā dzērienā mēdza pilināt asinis. Līdzīgu nozīmi piešķīra arī s p ļ a u d a k ā m. Ja raganas spļaudakas jeb vēmeklus iemeta ugunī, tad ragana palika slima. Pasakas bēglis, kas bēg no velna, atstāj asins pilienus jeb spļaudakas savā istabā, un tie tad atbild velnam paša bēgļa vietā.

Arī cilvēka m a t o s mītot viņa spēks, dzīvība jeb dvēsele. Bībeles Simsons zaudē savu spēku, kad viņam tiek nogriezti mati, tāpat kā kāds indiešu pasakas varonis. Skandinaviešu, krievu un ķīniešu pasakās ir teikts, ka ar matu varot ciešāki sasiet nekā ar citu kādu saiti. Latvieši ticējuši, ka cilvēkam sāpot galva, ja putns ievelkot viņa matu savā lizdā. Vairāk pasakās, kā mēs jau augšā redzējām, pēc dabūtiem matiem tiek arī meklētas tās sievietes, kam viņi pieder, itin kā matu atradēji tiktu ar tiem pievilkti.

Tādas pašas īpašības ir arī cilvēka k a u l i e m. Jau augšā mēs redzējām, ka nelaimīgā puisēna kau1iņi pārvēršas par dvēseles putniņu. Citā pasakā slepeni nokautā brāļa kauliņu atrod gana puika un iztaisa no tā svilpīti. Svilpīte nu iesāk dziedāt un izstāsta visu noziegumu.

Daļa no cilvēka dzīvības atrodas arī viņa a p ģ ē r b ā. Pēc latviešu māņiem no nobūruma var tikt vaļā, ja dabū kādu nieku no burvja apģērba un to sadedzina. Tā arī pasakā gulbja jaunava ir saistīta pie sava apģērba atradēja; bet līdz ko viņa dabū savus gulbja svārkus rokā, viņa atkal aizlaižas projām. Augšā minētās pasakās atrastā skaistules kurpe itin kā pievelk viņas atradēju. Še nav arī jāaizmirst, ka kurpei un kājai ir arvien bijusi erotiska nozīme, kādēļ arī Ķīnā sievietes mazo kājiņu tura par viņas lielāko skaistumu.

No seniem laikiem ļaudis ir domājuši, ka cilvēka b i l d e ir itin kā daļa no viņa paša. Fr. Lejens vēl aizrāda, ka starp bildi un pašu cilvēku pastāvot tomēr hipnotisks sakars. To ievērojot, pastāv pie ļaudīm tādi uzskati, ka, ja kāds dabūj otra bildi, tad viņam ir arī kāda vara par to. Tā arī varam saprast, ka mežoni negrib, ka no viņiem noņem kādas bildes. Es pats. tiku novērojis, ka Amuras goldi dažreiz bija grūti piedabūjami pie fotografēšanas. Tūkstoš un vienas nakts pasakā viens princis redz princeses bildi un dodas tūlin ceļā to uzmeklēt. Arī princese ir redzējusi sapnī tā paša prinča bildi tin apsolās tikai viņam piederēt.

Tāpat kā bildei arī s p o g u l i m, kas uzņem sevī visādas bildes, piemīt pēc tautas domām kāds burvīgs spēks. Ķīnieši vēl tagad tura senos bronzas spoguļus it kā par talismaniem mājā, un šamana apģērbs jau pavisam nevar būt bez šāda bronzas spoguļa. Pie mums arī jaunu laiku spogulis tiek izlietots zīlēšanā. Pēc latviešu teikas spoguli esot velns izdomājis un iedevis sievietei.

Starp cilvēku un viņa v ā r d u ļaudis ir meklējuši vistuvākās attiecības, domādami pat, ka par piemēru Pēteŗi atšķiŗas ar savām īpašībām no Jāņiem. Dieva vārdu dažreiz nevarēja minēt, lai viņa nepazeminātu, par velnu nevarēja runāt, lai viņu nepiesauktu, neaicinātu klāt. Latvieši labprāt nepieminējuši ve1nu, vilku un čūsku. Ķīnā nedrīkstēja ķeizara personīgo vārdu ne runāt ne rakstīt. Vācu teikā Lohengrīns nestāsta Elzai savu vārdu, lai ar to nezaudētü savu debešķīgo spēku. Citā pasakā (Grimm 55, A. 500) kāds ļauns gars, padara sev galu, kad viņa vārds (Rumpelstilzchen, Lukulukulociņš, Nieciņš) tiek uzminēts. Saucot īsto vārdu, atdarās arī durvis, kas ved pie paslēptām bagātībām (Cirimm 142, A. 676).

Kad dvēsele ir šķīrusies no miesas, tad pēdējo vajaga pēc pieņemtas kārtības paglabāt. Ja ci1vēks ir godīgi nodzīvojis savu mūžu un kārtīgi aprakts, tad arī viņa. dvēsele dabū mieru un aiziet "viņā saulē". Ja turpretī. cilvēks ir "nelaikā miris", pats sev padarījis galu jeb arī ticis nokauts, ja viņš izdarījis kādu noziegumu jeb kā citādi nav izpi1dījis savu pienākumu, tad viņa dvēselei ir jāmaldās apkārt virs zemes līdz tam laikam, kamēr viņam būtu jāmirst kārtīgā nāvē, jeb kāmēr viņa pienākumi būtu izpildīti. Šāda dvēsele pārvēršas par ļaunu garu jeb lietuvēnu, kas moka dzīvos cilvēkus. Ķīnieši šo ideju ir attīstījuši vēl tālāku un domā, ka ļaunais gars ar laiku arī nomirstot un tad pārvēršoties atkal par citu garu, kas nu sākot vajāt ļaunos garus. Pie tālākas dvēseļu kulta attīstības pieder arī metempsichoze jeb dvēseļu ceļošana no viena dzīva radījuma otrā. Pēdējo piemēru ir ļoti daudz budistu pasakās. Visvairāk izplatītais ir tomēr tas motīvs, ka mironam ir vajadzīgs miers. Arī pie latviešiem ir labi pazīstama pasaka, kur kāds ceļotājs atrod neapraktu mironu un gādā par viņa kārtīgu paglabāšanu. Tālāku ceļojot, viņam piebiedrojas kāds draugs, kas viņam visur ir palīdzīgs. Visu savu peļņu abi ceļotāji nospriež dalīt uz pusēm. Pirmajam ceļotājam izdodas ar drauga palīdzību atsvabināt ķēniņa meitu no kāda lāsta, bet nu arī draugs pieprasa savu daļu. Kad nu ceļotājs ir ar mieru, tad draugs izstāsta, ka viņš esot apraktā cilvēka dvēsele,:, neprasa vairs nekādas atlīdzības un pazūd. Par šās pasakas vecāko paraugu tura pazīstamo bībeles stāstu par Tobiāsu.

Teikas un pasakas neaizmirst arī kārtīgi mirušo un aprakto cilvēku dvēseles, kuŗas allaž ir savējiem labvēlīgas. Mirusī māte vēl nāk virs zemes un gādā par saviem mazajiem bērniem, viņa palīdz pat vēl pieaugušai meitai bārenītei. Tēvs atkal dod padomus jeb palīdzību savam dēlam, kuŗš par to visvairāk ir gādājis.

Pirmatnīgie cilvēki ir pārliecināti, ka viņi stāvot ļoti tuvu zvēru valstij, un nesaprot visu to starpību, kas viņus no pēdējās šķiŗ. Tā arī mēs varam saprast viņu jau augšā minētos uzskatus, ka cilvēks var pats pieņemt zvēra izskatu, jeb citu cilvēku pārvērst par zvēru. Bet šis tuvums jeb līdzība tiek domāts vēl daudz plašākos apmēros. Mēs jau dzirdējām, ka izliktus bērnus dažreiz zīda vilki, lāči, un brieži, kamēr par dažām apskaustām ķēniņienēm izpauž ziņas, ka viņas dzemdējušas suņus jeb kaķus. Ļoti vecas un pa visu Eiropu izplatītas pasakas ir par lāča dēlu un ķēves dēlu, kuŗi ir arī pie latviešiem labi pazīstami. Šādas lietas liekas būt vecas atmiņas no senā totemisma, kad ļaudis ticēja, ka viņi esot cēlušies no zvēriem. Tādu totemismu es tiku novērojis pie Amuras goldiem, pie kuŗiem viena cilts turējās par lāča, otra par tījģeŗa pēcnākamiem.

Vistuvāku cilvēkam stāv mājas lopi, kuli ir viņa biedri priekos un bēdās. Vīrietim tuvākais draugs ir zirgs un sievietei govs ar aitu. Tādēļ kādā nāves gadījumā paziņo arī lopiem, ka kāds mājenieks ir miris, un ja viņi guļ, tad pieceļ tos augšā, lai mirējs viņus neapmirtu.

Šiem lopiem tauta piešķiŗ kādu pārdabīgu jušanas spēju, pēc kuŗas viņi paredzot nākamas lietas. Jau trešajā nodaļā mēs redzējām, ka zirgi paši apstājušies, kur bijuši jāved baznīcas ceļamie koki jeb arī baznīcas zvans. Ziemas svētku naktī pulksten divpadsmitos lopi pat runājot, un tad varot noklausīties nākamas lietas. Dažādās pasakās par pateicīgiem zvēriem mēs redzējām, ka arī meža zvēri var paredzēt nākamību un nākt cilvēkiem palīgā.

Lai nokautais zvērs jeb lops varētu atkal atdzīvoties, tad atstāja pie viņa neaizkartus dažus kaulus, dzīslas un nagus. ` Sevišķi tas bija jāievēro, pie tā sauktajiem totemu zvēriem. Tādu pašu iemeslu dēļ laikam arī latvieši neēda sirds galiņu, bet arvien to nogrieza un nometa zemē. Geser chāns kauj teļus un jērus, bet to kaulus atdzīvina atkal par jauniem kustoņiem. Bet kad viņa biedrs slepeni noņem kādu kauliņu, tad atdzīvinātais kustonis klibo. Nokautajam nezvēram pasakas varonis izgriež parasti mēli. Fr. Lejens domā, ka tas laikam notiekot tādēļ, lai zvēra dvēsele nevarētu izstāstīt, kas to nokavis, un pār kavēju nenāktu kāda atriebība.

Visvairāk teiku un pasaku mums ir par vilku, tādēļ ka tas bija lopiem viskaitīgākais ienaidnieks, un arī ļauni cilvēki varēja pārvērsties par vilkiem jeb vilkatiem. Lācim latviešuü teikas piešķiŗ nevien pārdabīgu spēku, lielāku kā pašam velnam, bet arī gluži kā cilvēku prātu. Lācis arī esot no cilvēka cēlies un varot ar cilvēkiem stāties miesīgos sakaros. Par lielu gudrinieku daudzina arī bebru, kamēr lapsas gudrība tiek vairāk cildināta ceļojošās pasakās.

Suns ir liels pareģis, var redzēt garus un pazīt velnu. Ļauni gari un arī pats velns bieži parādās melna suņa veidā. Kaķis ir it kā kungu kārtas kustonis, jo pēc latviešu māņiem viņu nedrīkst ne mācīt ne sist. Teikās kaķu veidā mēdz rādīties raganas.

Par zvēriem un putniem ir ļoti daudz tā saukto aitioloģisko teiku, kur meklē iemeslus, kādēļ vilkam ir me1ns purns, kādēļ zaķim ir pārplīsusi lūpa, kādēļ lapsai ir kupla aste, kādēļ balodis neprot lizdu taisīt, kādēļ butei ir viena puse balta, kādēļ vēzis iet ačgārniski u. t. pr. Šādas teikas pieder pie ceļojošām teikām, par ko būs runa arī uz priekšu.

Līdz ar patiesiem zvēriem teikas un pasakas piemin arī visādus brīnumu zvērus, kādu pasaulē nemaz nav. Pirmā vieta gan še pieder pūķim jeb drakonam, kādu pazīst tautas visās pasaules malās. Kā gan nu šis pūķa motīvs ir izcēlies? Grūti būtu pielaist, ka vairāk tautas gluži tīšām būtu izdomājušas ļoti līdzīgu pūķi. Tāpat nevaram ticēt, ka visas pūķa pasakas būtu aizņemtas no viena paša pirmavota. Šādu pūķi pazīst tiklab senie grieķi kā arī senie ķīnieši, kuŗi taču savā starpā nebūs satikušies. Pavisam bez pamata liekas būt trešā hipoteze, ka pūķis būtu sena atmiņa no terciārā perioda saurijiem, jo sauriju laikos cilvēks vē1 nav domājams.

Šo jautājumu, kā man liekas, visvienkāršāki izskaidro O. Ābels (Othenio Abel, Die vorweltlichen Tiere in Märchen, Sage und Aberglauben, 1923). Fantazija par pūķi būšot radusies no pārakmeņotiem sauriju kauliem un vienā gadījumā varot konstatēt taisni plēziozauru. Kad jau šāds fantazijas tēls bija radies, tad arī fosīlo alu lāču un degunradžu kauli noderējuši pūķa teiku atjaunošanai. Ichtiols pie Insbrukas izskaidrots par pūķa asinim un kāds zobena zivs purns par pūķa mēli. Pūķis allaž dzīvo klinšu alās un ir tik liels, ka tikai visdūšīgākie varoņi jeb milži drīkst uzņemt ar to cīņu. Par šādu cīņu, zināms, arī vajadzēja cienīgas atmaksas. Uzvarētājs tad nu dabūja vai pūķa apsargāto mantu, vai arī to ķēniņa meitu, kuŗu pūķis bija nolaupījis.

Ar pūķa motīvu latviešu tautas tradicijās ir savienojies ari Senāk, kad vēl visa Eiropa bija pārklāta lieliem mežiem, arī baziliska mīts. No saviem austrumu kaimiņiem senie grieķi un ļaudis daudzreiz dzīvoja mežos un atrada patvērumu lielos koku romieši esot mantojuši teiku par bazilisku, kas ceļoties no gaiļa dētas un kaupiņa izperētas olas. Bazilisks varot nogalināt cilvēku ar savu nāvīgo dvašu jeb pat vienkārši ar skatu ( Basiliskenblick). Latviešu teika, kas laikam pārnākusi no Vācijas, stāsta, ka septiņi gadi vecs gailis dējot olu, ķuru padusē nēsājot, varot izperināt pūķi. Tas pats 0. Ābels raksta, ka šī baziliska teika vairāk reizes atjaunojusies Austrijā, kur šad un tad apakš zemes atrasta smirdoša gāze līdz ar kādu ar kādu akmeni, kas cik necik līdzinājoties gailim.

Līdz ar pūķiem tiek daudzināti arī varoņi un milži, kas uzņēmušies cīņu ar šiem briesmoņiem. Šādi milži, kā jau augšā minēts, laikam esot radušies jau senā mītoloģijā, bet nav izzuduši no ļaužu stāstiem arī mūsu dienās. Vēl tagad mēs daudzinām milzu Goliatu, stipro Simsonu un lielo Kristapu. 0. Ābels pieved daudz piemēru, kur seno mamutu, pārakmeņoto degunradžu, mastodontu, ja pat seno salamandru un valzivju kauli pieņemti par seno milžu skeletiem. Visinteresantākais ir viņa aizrādījums, kā cēlusies Homēra Odisejā pievestā kiklopu teika. Laikam jau priekš Trojas kaŗa laikiem senie grieķi ticējuši, ka Sicilijas salā dzīvojot tā sauktie kiklopi, milzu vīri ar vienu aci pierē. Ledus laikmetā Sicilijas salā esot dzīvojuši nelieli elefanti (elephas mnaidriensis), kuŗu skeletus vēl tagad varot atrast Sicilijas klinšu alās. Šā elefanta galvas kausu nu viegli varējuši pieņemt par kādu milža galvu ar vienu aci pierē. Paklausīsimies še paša 0 Ābela vārdus: "Kad mēs apskatām no priekšas kāda elefanta galvas kausu, tad mums tūlin kritīs acīs tas šķērsi ovālais caurums, kas stāv pieres vidū un ir par vidu drusku iežņaugts. Tas mums izskatās, it kā cilvēka galvas kausā abas acu bedres būtu salijušas kopā. Šis caurums nu nebūt nav elefanta acu bedres, bet viņa nāsu vietas, jo acu bedres stāv skeleta malās un no priekšas nemaz nav redzamas. Neskatoties uz to, šāds galvas kauss tomēr drusku atgādina cilvēka galvas kausu." Šis ir vienkāršākais un laikam arī pareizais izskaidrojums par kiklopu teikas izcelšanos.

Pie tādiem pasaku zvēriem pieder arī vienradži, kas varbūt ir cēlušies no stāstiem par degunradžiem, kuŗi tomēr ir samaisīti ar dažādiem citiem zvēriem. Par vienradža ragiem visvairāk esot noturēti mamuta ilkņi un narvaļa gaŗais zobs.

Ir vēl daudz tādu pasaku zvēru, kuŗus sastopam gan vecos rakstos, gan arī citu tautu teikās, bet tā kā latviešu tradicijās šādi nav uzglabājušies, tad arī par tiem tuvāku nerunāsim. Pieminēsim tikai vēl lielo jūŗas zivi, lielo putnu un sarkano čūsku, kas būs radušies no vienkāršiem pārspīlējumiem.

Senāk, kad vēl visa Eiropa bija pārklāta lieliem mežiem, arī ļaudis daudzreiz dzīvoja mežos un atrada patvērumu lielos koku dobumos Tā radās mīti, ka cilvēki ir cēlušies arī no kokiem, kuŗos tad meklēja cilvēkam līdzīgu dvēseli. Latviešiem ir sevišķi daudz māņu un teiku par seno koku kultu. Senāk koki esot varējuši arī runāt, un ja krustdienā griežot kādu koku, tad tam tekot asinis. Pēc tautas dziesmu vārdiem "oši, kļavi, ozoliņi" ir tautas meitas bāleliņi, no kuŗiem "ošam sieva, kļavam sieva, ozoliņam vien nevaid". Ozols kā neprecējies jauns puisis ķircina stalto meitu liepu. Pie dažiem kokiem, kā par piemēru pie eglēm, varot izšķirt tēviņus un mātītes.

Daži koki ir arī nākamības zīlnieki. Tā par piemēru Dundāgas teika stāsta, ka Dundāgas. pils īpašniekam tik tad piedzimšot mantinieks, kad pils mūrī ieaugušais bērziņš uzaugšot tik liels, ka no tā varēšot šūpuli pataisīt.

Ja uz kāda kapa uzaug koks vai puķe, tad tanī parādās mirušā cilvēka dvēsele. Kādā pasakā arī jaunavas dvēsele ir paslēpta puķē, kuŗu noraujot, jaunavai ir jāmirst.

Visā Eiropā stāsta teikas par papardes ziedēšanu Jāņa naktī. Kas var dabūt to ziedu, tas ir laimīgs; bet visādi &127;auni gari sargā, lai cilvēki šo ziedu nedabūtu.

Arī viss mežs par sevi ir cienījama vieta, kuŗu sargā Mežamāte, kas parādās kādā kokā jeb arī putnā. Mežā laikam dzīvojusi arī "baltā mātīte" tāpat kā vācu "das weisse Weib". Turpat mitis arī ļaunais vadātājs, kas lūkojis mežā iegājušu cilvēku apmaldināt.

Beidzot pakavēsimies vēl pie debesim ar saviem spīdekļiem, kuŗiem visas tautas piegriezušas lielu vērību. Ķīnieši un viņu kaimiņi stāsta, ka senāk bijušas vairāk saules pie debesim, kas dedzinājušas zemi par daudz. Bet te gadījies kāds gudrs cilvēks, kas citas saules nošāvis un atstājis tikai vienu. Citi stāsta, ka saule gribējusi vienādi spīdēt, kamēr bijusi jāaicina nakts, kas viņu apsedz. Pēc citām teikām saule gājusi no iesākuma līču loču pa debesim, kamēr Dievs tai pavēlējis staigāt kārtīgu ceļu. Vai te varētu būt atmiņas no tautu senākās dzimtenes siltākās zemēs?

Pie indoeiropiešiem un semitiem ir vecs mīts, ka saule un mēnesis esot laulāts pāris, kas tomēr nesaticīgi dzīvojot. Līdzīgu teiku Fr. Lejens pieved arī no Kalifornijas un no malajiešiem. Saule gribējusi apēst zvaigznes, bet mēnesis tās kā savus bērnus izglābis, tā ka saule dabūjusi tikai dažas norīt. Naktī, kad saule guļ, mēnesis ved savas zvaigznes no slēptuves atkal laukā, bet zudušo bērnu viņam ir žēl, kādēļ viņš daudzreiz raud, apklādams savu vaigu ar mākoņiem.

Daudz teiku stāsta, ko nozīmējot mēneša tumšie laukumi. Āzijā līdz ar budismu ir izplatījušies uzskati, ka uz mēneša dzīvojot zaķis. Latvieši stāsta, ka tur uzrauta meita ar ūdens nesieniem. Pie latgaliešiem turpretī ir ieviesusies krievu teika, ka uz mēneša esot redzams Kains un Ābels. Pēc somu un igauņu teikas zagli gribējuši mēnesi nodarvot, bet vienam zaglim līdz är darvas spaini bijis jāpaliek uz mēneša.

Kad saule un mēnesis aptumšojas, tad pirmatnīgie ļaudis domā, ka kāds nezvērs, pie ķīniešiem debess suns, grib norīt šos spīdekļus. Tad mēdz taisīt lielu troksni, kliegt un šaut ar bultām, lai nezvēru aizdzītu. Latvieši turpretī stāsta, ka burvji jeb raganas maitājot sauli jeb mēnesi.

Pēc jezidu teikas, no iesākuma pasaulē bijusi pastāvīga gaisma, bet velns esot radījis nakti. Vairāk tautas tur nakti par kādu briesmīgu zvēru, kas norijot visu pasauli, Šādos uzskatos nu daži pasaku pētītāji meklē savādo norīšanas motīvu. No bībeles mēs jau pazīstam stāstu par Jonāsu, kuŗu norijusi liela zivs un vēlāku izmetusi atkal dzīvu ārā. Grieķu rakstnieks Lūkiāns no 2 .gadu simteņa pēc Kr. pat raksta par 1500 stadiju (ap 270 kilometru) gaŗu zivi, kuŗa viegli norij veselu kuģi, kas, iznāk atkal laukā gluži nesabojāts. Mūsu pasakās viens vi1ks norij Sarkanmicīti un otrs septiņus kazlēnus, bet visi norītie paliek sveiki un veseli. Mazais Īkšķītis dabū izdzīvoties gan govs, gan arī vilka vēderā. Varētu jau arī būt, ka šāda norīšanas ideja būtu taisni no minētā nakts mīta attīstījusies. Minētais Lūkiāna stāsts tad taisni noderētu par pāreju no milzīgā nakts briesmoņa uz niecīgo vilku.