Nebūtu pareizi iztulkot visus teiku un pasaku motīvus ar sapņiem, dvēseles ticību un apgarotu dabu vien. Jau augšā mēs redzējām, ka teiku elementi bieži vien ir cēlušies no patiesiem piedzīvojumiem, zināms, skatoties no pirmatnīga cilvēka viedokļa. Pasakās ir uzglabājušies nevien daži jēdzieni un tautas pārpratumi no senlaiku dzīves, bet arī dažas atmiņas no īstiem vēstures faktiem.

Vissvarīgākā cīņa visā senlaiku vēsturē notiek starp zemkopjiem, kas nometušies uz pastāvīgu dzīvi, un nomadiem, kas klejo apkārt ar saviem lopu pulkiem. Tā seniem sumeriešiem un ēģiptiešiem uzbrūk semitu bari, indiešiem vidus Āzijas nomadi un ķīniešiem Gobi tuksneša ganu tautas. Zemkopji gan dzīvo biežāki kopā un ir labāki apbruņoti; bet nomadi, būdami mežonīgāki, ir arī nebēdīgāki un, kauju zaudējot, var labāki glābties no pretinieka laupīšanas. Tādu iemeslu dēļ daudz senās zemkopju tautas ir gājušas bojā un viņu vietā ir nometušies nomadi, kuri tad arī neretis ir uzglabājuši savas tradicijas. Par visām lietām šiem nomadiem nepatika zemkopju cietokšņi un sargu torņi. Tā arī senie jūdi, kas bija nomadi, tura Bābeles torņa celšanu par kādu noziegumu pret Dievu. Seno ķīniešu raksti arī daudzina kādus augstus torņus uz ziemeļu robežām, bet iebrucēji nomadi ir tos galīgi iznīcinājuši. Tā var būt radušies uzskati, ka augsti mūŗi ir velna darbs; lai tādus varētu uzcelt, tad tur jāiemūrē kāds cilvēks velnam par upuri.

Šādi senlaikos radušies uzskati atrada labu pabalstu arī vēlākos laikos. Runājot par vecajām pilim, mūsu tēvi neaizmirst arī "bargos kungus" un piebilst, ka tēvu-tēvi šīs pilis esot ar asarām cēluši. Ļauno kungu gari vēl tagad rādoties piļu drupās un nožņaudzot katru ienācēju, kamēr velns melna suņa izskatā sargājot viņu netaisni sakrāto mantu.

Dažs ceļotājs pasakās bieži vien ieiet kādā lielā mežā, no kuŗa iznākot, viņš jau atrodas cita karaja valstībā. Šeit mēs atrodam ļoti pareizu senlaiku dzīves raksturojumu. Pirmkārt senlaiku karaļu, ķēniņu jeb kungu valstis nebija visai lielas, un otrkārt tagadējo robežu vietā bieži vien bija par neitrāliem turēti meži. Arī dažās valodās sakrīt jēdzieni "mežs" un "robeža".

Pasaku karalis ir parasti nevien tiesnesis, bet arī kaŗavadonis, kas atkal ir skaidrs vēstures fakts.

No netaisna apmelojuma jeb ļauna pareģojuma šis karalis liek dažreiz kādu bērnu izlikt mežā un izgriezt tam sirdi par pierādījumu, jeb ielikt to groziņā un iesviest ūdenī. Kad bērni patiešām ir izlikti un pat vēl vēstures laikos, tas ir pierādīts pie daudz Eiropas tautām. Visplašāka vara šai ziņā, zināms, bija pašiem valdniekiem. Arī latviešu tautas dziesmās ir uzglabājušās tumšas atmiņas no šās senlaiku ierašas, kā to jau citā vietā esmu aizrādījis.

Dažas mūsu pasakas un teikas daudzina, ka veci un nespēcīgi cilvēki senāk tikuši nogalināti jeb aizvesti uz mežu, lai tur tie paši nobeigtos. Arī šādas ierašas tālākā senatnē ir meklējamas pie visām tautām. Veci mongoļi vēl tagad atmin no saviem bērnības laikiem, ka viņu nespēcīgi vectēvi tikuši nogalināti. Kad vecītis palicis pavisam nevarīgs, tad dēli viņam izvārījuši aitas astes taukus, kuŗus mongoli tura par lielāko gardumu. Kad vecais jau bijis paēdis, tad dēli viņam vēl ar varu bāzuši taukus mutē, kamēr tas aizrijies un noslāpis. Pēc tam nu runājuši, ka vecais pats esot ēzdams nomiris.

Vecu cilvēku nogalināšanai ir pielīdzināmi arī pasaku briesmīgie sodi. Noziedznieka kājas un rokas tiek piesietas četriem zirgiem, kuŗi tad to sarauj gabalos. Nosodāmo cilvēku ieliek arī mucā, kuŗā no visām pusēm ir iesistas asas naglas, un tad liek mucu velties no kalna lejā. Šādi un šiem līdzīgi sodi, par piemēru vēl locekļu nociršana, acu izduršana un ienaidnieka miesas ēšana, senāk pastāvējuši daud zemēs.

Daža teika stāsta, ka no ienaidnieka galvas tiek iztaisīts dzeŗams trauks, kas atkal saskan ar vēstures liecībām. Arī daudz valodās dzeŗama trauka nosaukums liekas būt attīstījies no galvas kausa, kā par piemēru latviešu vārds "kauss". Tibetā un Mongolijā lāmas vēl tagad lieto dažos svinīgos gadījumos no cilvēka galvas kausiem taisītus traukus.

Lai apmierinātu dievu dusmas, tad cilvēki senos laikos ir dažreiz upurējuši arī kādu no saviem līdzcilvēkiem. Ķīnas vēsturē šādi gadījumi ir sastopami līdz pat jaunākiem laikiem. Arī mums ir labi pazīstama pasaka, kur pūķim, kas gan laikam būs ienācis kāda upes dieva vietā, katru gadu ziedojuši vienu cilvēku.

Kad pasakā milzis jeb ve1ns pārnāk mājā, tad tas no smakas tūliņ zina, ka tur ir bijis kāds cilvēks un jautā: "Kas te par cilvēka smaku?" Še laikam būs atkal kāda tumša atmiņa no senās cilvēka ošanas spējas. Nevien augšā minētās čukču un jukagiru pasakās, bet arī Sanang Secena mongoļu vēsturē ir minēti gadījumi, ka ļaudis ož aizgājuša cilvēka pēdas un ūrīnu, lai izzinātu kas un kad tur ir gājis. Cilvēka pēdas saož arī mūsu pasaku sumpurņi, kuŗiem gan laikam gluži vienkārši būs piešķirta suņu īpašība. Arī valoda liekas runājam pirmatnes cilvēka lielākai ošanas spējai par labu. No mongoļu vārda "ünür", smaka, tiek atvasināts vārds "ünürchen", kas nozīmē arī radu. Tā tad rads sastādītu it kā vienādas smakas ļaudis.

Ņemsim atkal kādu piemēru no Fr. Lejena ar viņa paša vārdiem: "No pubertātes vecumu sasniegušām meitenēm draud visiem, kas tās aiztiek, visļaunākā nelaime, jo pirmatnīgi cilvēki sajūt bailes no asinim kā kādas burvīgas sulas. Šīm bailēm tādēļ vēl sevišķi vajaga palielināties, ka asinis no meitenes miesām sāk tecēt piepēži, noslēpumainā un nesaprotamā kārtā. Pie daudz tautām meitenes šajos gados tiek turētas kur noslēptas, novestas apakšzemes telpās, kur tām netiek neviens saules stars klāt, tik viena veca sieva drīkst ar tām satikties." (Das Märchen 68 I. p.)

Tā arī daudz pasakās meitenes, kas tikko tuvojas pieaugušo gadiem, tiek ieslēgtas kādā tumšā tornī jeb istabā, kur neviens tām netiek klāt.

Pasaku varonim ir dažreiz no divpadsmit līdzīgām jaunavām, kas ir gluži vienādi ģērbušās, jāizvēlās īstā. Ja viņš to var, tad viņš dabū jaunavu par savu sievu; ja ne, tad viņam draud nāve. Še ir tēlota veca kāzu ieraša, kāda senāk pastāvējusi Francijā, Italijā un arī Serbijā (J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen II, 29). Līdzīgu kāzu ierašu P. Abuls ir novērojis arī Kurzemes Krūtē. Viņš raksta tā: "Brūte paslēpusies klētī citu meitu pulkā. Paslēpšanās notika šādā kārtā. Pulciņš meitu sastājās kopā, ieņēma brūti savā vidū un tās, kas stāvēja pulciņa malās, turēja par visu galvām pārstieptu baltu palagu. Tā kā galvas nu nebij redzamas, tad bijis diezgan grūti brūti atrast." (Zinību Komisijas Rakstu krājums XI, 97.)

Pasakās daudzinātā "māja uz vistas kājām" nav nekas cits kā seno laiku stabu-ēka, ko jau citā vietā esmu izskaidrojis. Citas pasakas varonis tiek nolaists apakšzemē ar lūku virvēm, kādas vēl tagad vij dažas Sibirijas tautas. Arī mūsu tautas dziesmas pazīst no lūkiem vītus valgus, dzeiņus un pavadas. Māsa taisa nātŗu kreklus, lai varētu savus par putniem nolādētos brāļus pārvērst atkal par cilvēkiem. Nātŗu šķiedra senāk izmantota ļoti plašos apgabalos, kamēr tagad tikai vēl Krievijā un dažos Āzijas apgabalos vērpj nātres šķiedras par dzijām.

Atmiņas no tālākas senatnes liekas būt arī seno grieķu teiku kentauri, pus zirgi, pus cilvēki, kas itin kā būtu dzīvojuši Maz-Āzijā. Daži zinātnieki domā, ka šie kentauri būšot bijuši senlaiku jātnieki, kādi seniem grieķiem no sākuma vēl nebijuši pazīstami, jo jāšanas māksla, kā tiek vērots, esot izplatījusies no Gobi tuksneša. Mums ir zināms arī par senajiem Amerikas aborīginiem,

ka tie, pirmo reiz redzēdami jātniekus, domājuši, ka cilvēki esot saauguši ar zirgiem kopā. Tāpat arī pie čukčiem Sibirijā ir radušās teikas, ka uz rietumiem no viņiem esot dzīvojuši ermoti radījumi, pus brieži, pus cilvēki. Šāda fantazija varēja rasties no ziemeļa briežu jātniekiem, jo ziemeļa briežu kopšana ir gājusi no rietumiem uz austrumiem.

Tāpat arī seno grieķu teikas par savādām jūŗas klintim, kas saspiedušas visus cauri braucošos kuģus, nebūs radušās gluži no tukšas fantazijas. Ledus jūrā taču peld veseli ledus kalni, kas pilnīgi līdzinās šīm grieķu teiku simplēgadēm. Čukču un eskimosu stāstos un pasakās arī bieži sastopam tādus nelaimes gadījnmus, kur peldošie ledus gabali saspiež ceļotāju laivas ar visiem cilvēkiem. Šādi stāsti varēja ceļot no tautas uz tautu gluži tāpat kā arī pasaku motīvi. Pie mongoļiem un tibetiešiem, kuŗi dzīvo tālu nost no visām jūŗām, ir sastopams šāds stāsts arī par sausas zemes klintim, kuŗas esot sasitušas visus cauri gājējus. Senajiem grieķiem varēja būt arī tādi vergi, kuŗi vai nu paši bija redzējuši šādus ledus kalnus, vai arī vismaz bija dzirdējuši par šādu peldošu ledu, kas jūŗas braucējiem var būt bīstams.

Tautas tradicijās daudzinātie karalis Artus, Rolands un laikam arī Muromietis Iļja ir vēsturiskas personas,. bet ļaužu mute tos ir iztēlojusi par tādiem varoņiem, kādus tos tauta būtu vēlējusies. Ticības dibinātājiem pēc tautas domām vajaga būt karaļu pēcnākamiem, lai viņi varētu uzstāties it kā par tautas valdniekiem un tiesnešiem. Nevien par Kristu stāsta, ka tas cēlies no valdnieku cilts, bet arī par Budu un Konfūciju. Angļu Robins Huds (Hood), italiešu Fra Diavolo, vācu Lindenšmids, krievu Seņka Razins un citi līdzīgi tautas tradiciju mīluļi ir bijuši vienkārši laupītāji, bet tauta tos ir pacēlusi par varoņiem, kas cīnījušies par taisnību un brīvību. Tā nu varētu domāt, ka tauta savos spriedumos ir pavisam netaisna, un var sākt slavēt un cildināt pat kādu laupītāju gluži bez kāda iemesla. Bet kādēļ tad tikai rets kāds laupītājs nāk šādā godā, kamēr citus tauta allaž nosoda? Nav jau mums vairs zināmi visi sīkumi, kādēļ šādi vīri ir tapuši par laupītājiem. Ja tauta domāja, ka viņiem notikusi kāda netaisnība, tad arī viņas simpatijas pārgāja uz viņu pusi, pie kam viņu nedarbi tika aizmirsti. Netaisnības cietējs viegli vien izvērtās par tautas varoni, kuŗam vēlāku varēja pielikt atkal citus varoņu darbus, kā jau ir aizrādīts trešajā nodaļā.

No visvecākiem laikiem ir bijuši arī kādi ceļotāji, kuŗi kā laupitāji, kaŗa vadoņi jeb tirgotāji apceļojuši lielus zemes gabalus. Par svešām zemēm ļaudis stāstīja visādus brīnumus un aiz visām dzirdētām zemēm tālā pasaules nomalē meklēja arī viņu sauli. Tādu izdaudzinātu ceļotāju tautas mute noveda arī šai viņā saulē jeb apakšzemes valstī. Teika stāsta par Aleksandru

Lielo, ka tas pārvārējis amazones, cīnījies ar milžiem, sasniedzis Hērakleja zelta stabus un nonācis pat svētlaimīgo zemē. Ne mazāk brīnumu stāsta arī par švābu hercogu Ernstu, kas miris 1030. gadā. Viņš saceļas pret savu patēvu, bet bez panākuma, tad uzņem ceļojumu uz Kristus kapu, kuģim noslīkstot glābjas svešās zemēs, kur redz greifus, pigmaijus un ļaudis ar dzērves kakliem, tiek pievilkts pie magnēta kalna un beidzot nonāk Bābilonē; tad griežas atpakaļis un uz mātes lūguma dabū no sava patēva piedošanu. Tāds pats ceļotājs ir Ķīnas valdnieks Mu vang's, kuŗu tura par Zālamāna laika biedru. Šis Mu vang's ceļo uz rietumiem, redz visādus brīnišķīgus zvērus' un putnus, redz arī "mirušā ūdens" ezeru, kur pat koki un spalvas grimst dibenā, beidzot nonāk rietumu karalienes valstī, kur no debesim krīt salda rasa, kuŗu baudot cilvēks var dabūt nemirstību. Pēc sešu gadu laimīga ceļojuma Mu vang's atgriežas atkal Ķīnā. Ja nu šādas lietas stāsta par vēstures personām, tad arī Homēra Odisejs, Tūkstoš un vienas nakts Sindbads, mongoļu Geserchāns un citi līdzīgi teiku ceļotāji var būt kārdeiz patiešām ir dzīvojuši.

Vēl vairāk kā lielus ceļotājus tautas tradicijas cildina gudrus tiesnešus, no kuŗiem visvecākais būs laikam bībeles Zālamāns. Daudz teiku un pasaku par gudriem tiesnešiem un asprātīgiem tiesas spriedumiem ir arī seniem indiešiem un ķīniešiem. Ar netaisniem, bet tomēr asprātīgiem spriedumiem ir pazīstams krievu pasaku tiesnesis Šemjaka, kuŗš nav svešs arī rietuma Eiropas tautām un to starpā arī latviešiem, lai gan pie mums šim tiesnesim nav sevišķa vārda. Šādu pasaku tiesnešu starpā var atkal būt daža laba vēstures persona.

Tautas tradicijas nevien cildina stiprus un gudrus vīrus, bet labprāt kavējas arī pie muļķiem, kuŗi ar savu vientiesību var sacelt pie klausītājiem smieklus. Tā arī angļu Džeks Pudings, vācu Iļanss Vursts. krievu Ivans Duraks, latviešu Antiņš un citi līdzīgi vientieši no sākuma var būt bijuši īsti cilvēki, kas tikai ar laiku izvērtušies par pasaku personām. Visādi joki par muļķiem tiek, zināms, sacerēti arvien no jauna un neretis piešķirti jau pazīstamiem pasaku vientiešiem.

Zināmos apgabalos mēdz būt ierobežoti stāsti par ieslavētiem melotājiem, palaidņiem, dzērājiem, šļupstētājiem jeb svepšķētājiem un citiem līdzīgiem savādniekiem. Turpretī slavenus burvjus mēdz daudzināt plašāki apgabali jeb pat visa tauta. No pēdējiem varam minēt vācu Faustu un latviešu Kurmi.

Pasakas par meistaru zagļiem esot atmiņas no senajiem klejotāju un nomadu laikiem, kad apzagt svešinieku kaimiņos vēl netika turēts par kaunu. Latviešu pasakās gan šādi zagļi liekas

būt tikai joku personas, pie kuŗiem grūti būs atrast kādas liecības par tik tālu senatni.

Ļoti daudz mums ir tādu pasaku, kur vienam jeb diviem vecākiem brāļiem stāv pretī jaunākais, kuŗu tura par sliņķi un muļķi. Bet šis muļķis izdara visus uzliktos grūtos darbus, kamēr gudrie brāļi grib ar varu un blēdībām piesavināties viņa panākumus. Citās pasakās gluži tāpat viena jeb divas vecākās māsas ir vecāku mīlules, kamēr jaunākā un skaistākā ir nostādīta pelnurušķes lomā. Tā kā visās šajās pasakās cietēji ir allaž jaunākie brāļi jeb māsas, tad še mums gan būs jāmeklē atmiņas no senākiem patriarchālajiem laikiem, kur vecākie brāļi un māsas baudīja visādas priekšrocības. Tautas apziņā vajadzēja ar laiku rasties tai pārliecībai, ka jaunākiem še notiek kāda pārestība, un tā arī laikam izskaidrojami minētie pasaku motīvi.

Īstus patriarchālu laiku uzskatus mēs sastopam dažās pasakās par neuzticamām un jaunām sievām. Šādus piemērus jau mēs redzējām trešajā nodaļā par Potivara sievu, un no bībeles šeit vēl varam pieminēt Simsona sievu Delilu. Sevišķi spilgti tēlo sievas ļaunumu kāda indiešu pasaka, kur vīrs, likdams savu dzīvību uz spēli, izglābj sievu no nāves, bet sieva iemīlē kādu gaudenu nabagu un grib savu vīru nogalināt. Līdz ar budismu šī pasaka ir pārgājusi arī pie tibetiešiem un mongoļiem. Tūkstoš un vienā naktī kāds vīrs, neuzticēdamies savai sievai, tura to kastē ieslēgtu, bet sieva to tomēr piekrāpj uz katra soļa. Neuzticamai sievai varam pielīdzināt arī negodīgo māsu, kuŗa piekrāpj savu godīgo brāli. Šo abu tipu pasakas nav svešas arī latviešiem. Uz minēto motīvu pamata mēs arī varam saprast tās pasakas, kur sievai ir jāpanes daudz pazeminošu pārbaudījumu. Pazīstamajā pasakā par ķēniņu Brusubārdu (Grimmu Drosselbart) lepnai ķēniņa meitai ir jāaiziet it kā pie rupja nabaga, kas viņu tura bargā stingrībā, un tikai beidzot izrādās par ķēniņu Brusubārdu. Bokačjo Dekamerona pēdējā stāstā Saluco markgrāfs Gvaltjeris apprecē nabaga gana meitu Grizeldu, liek it kā nokaut viņas divus bērnus un aizdzen viņu pašu projām. Kad nožēlojamā Grizelda pazemīgi pacieš arī markgrāfa Gvaltjeŗa otras fiktīvas kāzas, tad tik viņš izrāda, ka gribējis sievu tikai pārbaudīt un ieceļ Grizeldu atkal agrākā godā. Jaunākos laikos šāda fantazija par sievieti gan nevarēja celties.

Vecākā pasaku pamāte, kas vajā savus pabērnus, ir seno grieķu argonautu Īnoa, no kuŗas bēg viņas pabērni Friksus un Helle. Fr. Lejens par ļauno pamāti izsakās šā: "Tomēr liekas, ka agrāko gadu simteņu pasakās pamātei nav bijusi tāda nozīme, kā tagadējās. Senākās austrumnieku pasakās tādas tikpat kā nemaz nav." (Märchen, 71. l. p.). Ķīniešu pasakās gan bieži daudzina attiecības starp vīra māti un vedeklu, bet ļaunā pamāte un vajātā bārenīte tur ir tikai kā reti izņēmumi. No tā nu redzam, ka pie tautām, ar patriarchālām ierašām tautas tradicijas tikai ļoti retis piemin kādu ļaunu pamāti jeb nelaimīgu bārenīti. Apstākļus labi apsveŗot, to arī varam viegli iedomāties. Patriarchālajos laikos tēvs bija neaprobežots dzimtas valdinieks, kur mātei bija samērā maza nozīme. No otras puses bērniem pavisam nek1ājās kaut kā nopelt savus audžu tēvus, jo tas bija liels negods un noziegums. Starp īstiem bērniem un pabērniem toreiz arī nebija lielas starpības, jo visiem bija jāstrādā un dzīves lepnība bija vēl maz attīstījusies. Kad nu ar jaunajiem brīvības laikiem mājas māte sāka nostāties dzimtas dzīves priekšgalā, un līdz ar greznāku dzīvi radās arī lielāka starpība starp saimniekiem un strādniekiem, tad mātes meitas stāvoklis pavirzījās uz labo un bārenītes stāvoklis uz slikto pusi. Šāda pārmaiņa nevarēja notikt gluži klusu un mierīgā ceļā. Māte, kā jau jūtu cilvēks, strīdu šķīrējas lomā bija arī vienpusīgāka par tēvu. Tā attīstījās pretišķības starp "nabaga bārenīti" un "svešu māti", kas dzejiskā spilgtuma dēļ tika vēl pārspīlētas. Nabaga bārenīte ir allaž skaista, godīga un strādīga, bet pamāte neglīta un ļauna, nereti pat ragana. Šādas tradicijas būs pie mums sākušās ar patriarchālo laiku beigām.

Ir mums vēl daudz vecu pasaku, kas ir dibinātas uz parastām ]aužu attiecībām, kādas var domāt tāpat senos laikos, kā arī mūsu dienās. Dažreiz div brāļi, divas māsas jeb brālis ar māsu dzīvo draudzīgi un ar kopējiem spēkiem pārcieš visādus pārdabīgus grūtumus. Šiem draudzīgiem pāŗiem stāv atkal naidīgi pāŗi pretī, kuŗi daudzreiz samaisās ar jaunākā brāļa, ļaunās pamātes un sievas nekrietnības motīviem.

Šiem brāļu un māsu motīviem ir ļoti līdzīgi stāsti par sulaiņiem un kalponēm. Sulaiņi un kalpones ir dažreiz uzticami saviem kungiem 1īdz nāvei, bet daudz biežāki ir gadījumi, kur viņi padzen savus kungus un ieņem viņu vietu. Karalienes kalpone ar blēdību tiek par pašu karalieni un karalis kādu lāiku nemaz nezina, ka viņš ir pievilts. Bet īstai karalienei nav 1emts iet bojā, brīnišķīgā kārtā viņa izglābjas, atklāj noziegumu un ļaundare dabūj bargu sodu.

Lai arī šādi un šiem līdzīgi stāsti ir izpušķoti ar visādiem pasaku brīnumiem, bet no sākuma viņi var būt arī cēlušies no patiesiem notikumiem. Še mums tomēr nav jāaizmirst, ka viss ir tērpts pasaku poēzijā, kur no dzīves īstenības var meklēt tikai vairs kādu tumšu atmiņu.

Profesors H. Volfs (Prof. Dr. Iļeinrich Wolf, Angewandte Kulturgeschichte in Mythus, Sage, Dichtung. Leipzig 1923), ir pārliecināts, ka katras tautas pasakās un teikās gaiši atspogulojoties viņas iedzimtās īpašības un savādības. Ja mēs iedziļinājoties tautu tradicijās, tad mūsu acu priekšā it skaidri parādoties divas pavisam pretējas gara struktūras. Radošam indoeiropiešu garam stāvot pretī kāds viltības gars, kas visspilgtāki esot redzams žīdu tautā (365. l. p.). Mozus grāmatu patriarchi Abrahams, Īzāks, Jēkabs un Jēkaba dēls Jāzeps slēdzot ar Dievu līgumu itin kā vienīgi materiāla labuma dēļ. "Āriešu smadzenes nebūtu spējīgas izdomāt šādus stāstus. Bet žīdiem tās ir pašportrejas, kur viņi redz paši sevi, un pie kuŗām viņi atrod patikšanu. Sevišķi Jēkabs ir žīdu ideāls, un vēl tagad var manīt stāstītāja prieku, kā viņš apraksta Jēkaba pārāko viltību, kas mums vāciešiem izrādās rupja blēdība" (366. 1. p.).

"Bez pamata Jēkabs ir salīdzināts ar Odiseju; starpība še ir nesamērojami lielāka par līdzību. Ja ar Odiseja kaŗa-viltību koka zirgs ar apbruņotiem kaŗa vīriem tiek ievilkts Trojā; ja viņš piemāna vienacaino milzi Polifēmu un stādās tam priekšā par "Nevienu"; ja viņš prot izvairīties no seirēņu vilinājumiem: tad mēs viņu arī patiešām saucam par viltīgo gudrinieku. Bet viņš neizdara nekādas negodīgas blēdības pret savu brāli, tēvu un sievastēvu; tie taču ir bīstami ienaidnieki, kuŗus viņš pieviļ, un pats viņš izrādās kā dūšīgs varonis, kas neizvairās vis no briesmām, bet vēl tās nebēdīgi uzmeklē. Kersts (Kaerst) raksta: "Nebēdīga pārgalvība un personīgā labuma gudrs aprēķins raksturo seno grieķu kolonizātorisko tipu, kas "daudzmanīgajā Odisejā ir atradis savu nepārspējamu paraugu". Šie seno laiku īstie grieķi līdzinās vairāk viduslaiku nebēdīgajiem normaņiem nekā jūdiem." (92. I. p.)

Pēdējā laikā etnografi gan vairāk izvairās no tautu raksturošanas pēc viņu tradicijām, kādēļ es arī negribu dot savu spriedumu, cik tālu H. Volfam būtu taisnība.