Tautas iecienītas pasakas ir nereti sastopamas ļoti daudz variantos, bet arī no viena apgabala uzrakstīti varianti nekad nav gluži vienādi. Visas šādas pārmaiņas ir padotas noteiktiem domāšanas likumiem, kuŗus A. Ārne ir ļoti sīki iztirzājis (Leitfaden der vergleichenden Märchenforschung, 23-39. 1. p.).

Pirmā vietā viņš nostāda aizmiršanu un izsakās par to šā: "Maz ir tādu apstākļu, kas pasakā saceļ tik daudz pārmaiņu kā kāda sīkuma (personas, priekšmeta, gadījuma u. t. t.) aizmiršana." Interesants piemērs šai ziņā ir otrā nodaļā pieminētā pasaka par čūskas doto burvju gredzenu. Šās pasakas vecāko variantu, meklē Indijā, kur kāds brahmans izglābj no bedres tīģeri, mērkaķi, čūsku un cilvēku. Zvēri dāvā g1ābējam dažādus dārgumus, bet cilvēks to apsūdz par zagli un glābējam nu nospriež nāves sodu. Varonis tomēr tiek atsvabināts ar izglābtās čūskas palīdzību. Šās pasakas pamatā mēs redzam budistu uzskatus, ka zvēri varot būt labsirdīgāki par cilvēku. Attālinoties no Indijas un pārejot mutes tradicijās, pasaka sāk arī zaudēt savu dogmatisko pusi. Pasakas smaguma punkts pāriet uz pateicīgiem zvēriem, kamēr nepateicīgais cilvēks paliek par blakus personu un tiek aizmirsts. Ļoti daudz variantos ir aizmirsta un izlaista arī pele, kuŗai nozagtā burvju gredzena atdabūšanā ir mazāk ievērojama starpnieka loma. Piemērojoties jaunāko laiku pasaku saturam, arī mūsu stāstiņa burvju gredzens paliek tikai par līdzekli, kā varonis var apprecēt karaļa meitu, kādēļ arī pateicīgie zvēri zaudē senāko versiju galveno nozīmi. Dažos mūsu pasaku variantos ir nu izlaisti arī šie zvēri. Pazīstamās teikas variantos, ka zvēri un putni esot rakuši upi, ir dažreiz palikusi pāri tikai vairs vālodze, kas pie rakšanas nemaz neesot ņēmusi dalību. Viņa tapusi ievērojama ar to, kā dabūjusi bargu sodu, ka viņai no upes neesot brīv ūdeni dzert. Pazīstamais varonis, kas cīnās apakš zemes ar velnu, ir kādā variantā jau tik tālu aizmirsts, ka tiek pārmainīts ar nabaga vecīti.

Aizmiršanas pretstats ir pasakas pagarinājums ar jauniem pielikumiem, kas no iesākuma pie pasakas nav piederējuši. Visvairāk šādus paplašinājumus jeb izpušķojumus mēdz piespraust pasakas iesākumam un beigām. Pasakas sākumā pastāsta ko sevišķu par seniem laikiem, par svešām zemēm jeb par varoņa bērnību. Beigās pieliek kāda joku, jeb arī stāstītājs apliecina, ka viņš pats tur ir bijis un visu redzējis. Sevišķi pasaka tiek vilkta gaŗumā ar līdzīgas pasakas :motīviem. Tā par piemēru stipriniekam, kuŗš apakšzemē cīnījies ar velniem, bieži vien tiek pievienoti joku-stāsti par neprātīgo velnu.

Pie šādiem pasaku pagarinājumiem pieder arī vairāk līdzīgu pasaku savienojumi par vienu pašu gaŗāku stāstu. Latviešu stāstītāji mēdz sapīt vairāk pasaciņas par lapsu un vilku, un arī daži uzrakstītāji ir nākuši šai tautas tieksmei pretī, piesprauzdami klāt, ja gluži nemaldos, vēl kādu pasaciņu jeb epizodi arī no sevis. Šādi savienojumi ir dažreiz ļoti veci un bez sevišķa iemesla viņi nav jāšķiŗ. Rietuma Eiropā, kā zināms, šādā kārtā ir attīstījies vesels zvēru eposs, kas nepaliek gluži bez sava iespaida arī uz latviešu zvēru pasaciņām. Jau vairākkārt daudzināto apakšzemes cīnītājos (Ārne 301) tautas stāstītāji mīl savienot ar stipro Ansi (A. 650) un, kā jau iepriekš minēts, ar jokiem par neprātīgo velnu. Daži teiku cienītāji ir šādā kārtā sastādījuši jau veselus tautas eposus par Niedrīšu Vidvudu, Lāčplēsi, Lāčadēlu, Gudro Ansi un Kurbadu. Tāpat ir mums pāzīstami kādi teiku savienojumi par Dievu un Velnu, ap kuŗiem saistās divi eposu mēģinājumi.

Sevišķi pie ķīniešu rakstniekiem ir paradums iecienītus stāstus turpināt. Ja kādam rakstniekam ir izdevies sacerēt kādu romānu vai novelli, kas lasītājiem labi patīk, tad tū1iņ rodas arī rakstnieki, kas iesākto darbu turpina, sarakstīdami biezas grāmatas par stāsta iesākumu, paplašinājumu un turpinājumu. Tāpat arī stāsta fābula var tikt vairāk reizes atkārtota jaunos stāstos un drāmās. Tā tad ķīniešu. beletristikā valda tāda pati kārtība kā tautas pasakās.

Arī personu, priekšmetu un gadījumu atkārtošana pieder pie parastiem pasaku pagarināšanas līdzekļiem. Pasakā par čūskas gredzenu no iesākuma laikam izglābti tikai trīs zvēri, no kuŗiem čūska bijusi svarīgākā, bet drīz vien, kā liekas, ir pienākusi arī pele klāt. Velāku pasakā vēl darbojas krauklis, pūce, vēzis un varde.

No iesākuma šādi pasaku epizodi tikuši laikam gluži vienkārši pēc analoģijas dulbultoti. Šādus piemērus viegli var atrast augšā minētajā ķīniešu pasaku krājumā Liao džai džy ji. Vienas lapsas vietā tur sastopam dažās pasakās arī divas lapsas, kas skaistu sieviešu izskatā vilina jaunu cilvēku. Citā pasakā pirmais burvis nevar atgriezt nomirušo pie dzīvības, bet otrs to var. Vēl citā pasakā bagātā skaistule A-bao iemīlē nabaga vientiesīgo Sun Dzy-ču, kad tas viņas dēļ ir divreiz zaudējis samaņu un viņa dvēsele divreiz putna veidā ir pārnākusi pie viņas.

Modernajās Eiropas tautu pasakās turpretī jau pilnigi pārvalda trīsskaitlis. Jau iepriekšējā nodaļā ir aizrādīts uz lielo skaitu pasaku par trim brāļiem un trim māsām. Trīs stiprinieki sagadās kopā un dodas pasaulē laimi meklēt (A. 301 B). Pasakā "Nepateicība ir pasaules alga" (A. 155) ir trīs tiesneši, kuli dod savu spriedumu. Par muļķi noturētais brālis tikai trešo reiz ar dimanta zirgu uzjāj glāžu kalnā un dabū karaļa meitas roku (A. 530). Pasakā par maģisko bēgšanu (A. 313) bēgļi nomet zemē trīs lietas, kuŗas pārvēršas par kalnu, mežu un ezeru. Lielais stiprinieks apakšzemē nokauj trīs velnus (A. 301). No visiem trim salīdzināmiem gadījumiem pēdējais ir arvien vissvarīgākais, kādēļ šai savādībā ir jāmeklē dzejisks pasakas noapaļojums. Parastās teikas jeb vienkāršie brīnumu stāsti pastāv visvairāk no viena motīva, kas sava īsuma dēļ mazāk kairina klausītāju. Vienmuļīgas mums izklausās arī senās eiropiešu teikas un mūsu dienu mežonu gaŗās pasakas, kur dažādi motīvi ir savirknēti bez dzejiskas gaumes. Pavisam nogurdina lasītāju dažas neveikli sacerētas indiešu pasakas, kur dažreiz ir savienoti desmit un vairāk līdzīgu gadījumu. Visvienkāršāki un interesantāki tiek tēlots kāds piemērs, ja viņš tiek nostādīts diviem vājākiem piemēriem blakus. Šo dzejas likumu, kas pārvalda mūsu modernās pasakas, ir ievērojuši arī visi labākie dzejnieki no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Tā arī Šillers raksta savā zvana dziesmā:

"Gefährlich ist's, den Leu zu wecken, Verderblich ist des Tigers Zahn;

Jedoch das schrecklichste der Schrecken, Das ist der Mensch in seinem Wahn."

Latviski tas ir: "Bīstami ir modināt lauvu, iznīcinošs ir tīģera zobs ; bet briesmīgāks par visām briesmām ir cilvēks savā trakumā." To pašu dzejas likumu mēs sastopam arī mūsu tautas dziesmās, kā par piemēru:

"Kas varēja priedi vērpt, Kas ozolu šķeterēt?

Kas varēja mani šķirt

No tīkama tēva dēla?" LD. 10035.

Daudzreiz pasakās kāda vispārinājuma vietā iestājas speciālizējums un retāki arī speciālizējuma vietā vispārrinājums. Apakšzemes cīnītājies, kuŗam parasti nav nekāda sevišķa vārda, dažreiz tiek nosaukts par Kurbadu, Lāčadēlu, Lāčausi, Lāču Jāni, Dzelža Mārtiņu jeb arī gluži vienkārši par Mārtiņu, Jāni un Ansi. Tā zivs, no kuŗas šāds stiprinieks esot radies, kādā variantā ir līdeka, tāpat kā arī tā zivs, kas norijusi burvju gredzenu. Turpretī to milzu putnu, ko citas tautas nosauc ar speciāliem vārdiem (norveģiski dam, vāciski Greif, indiešu garuda, arabiski roch, ķīniski pöng u. t. pr.) latvieši savās pasakās sauc gluži vienkārši par lielu putnu.

Pasakās tiek pārmainīti arī gluži sveši priekšmeti un dažreiz pat kontrasti. Jau pirmā nodaļā bija minēts, ka pazīstamajā pasaciņā (A. 2) vispirms lācis zvejodams norāvis sev iesalušo asti, bet vēlāk vilks ieviesies lāča vietā. Citā pasaciņā lauva jeb vilks gribējis cīnīties ar cilvēku (A. 157), bet es esmu uzrakstījis variantu, kur lauvas jeb vilka vietā ir elefants. Vecākā pasakā 1ācis pēc lapsas padoma iekodies zirgam astē, bet O. Dēnharts pieved variantu, kur lapsa to dara pēc lāča padoma. Pasakā par čūskas gredzenu kaķis sēd peldot uz suga muguras, bet kādā A. Ārnes pieminētā variantā suns tāpat sēd uz kaķa muguras.

No šādām pasakām nestāv tālu citas, kur zvēri mainās ar cilvēkiem un velniem. Pazīstamā pasaciņā lapsa ar lāci aŗ zemi, un viens ņem virsas, otrs apakšas (A. 9). Ķīniešu variantā abi arāji ir divi brāļi, krievu variantos zemnieks ar lāci jeb vilku, latviešu pasakās Dievs ar Velnu. Vienā latviešu variantā par čūskas gredzenu (A. Lerchis-Puškaitis, VI, 130, 3) čūskas vietā burvju gredzenu iedod velns, tāpat kā dažos somu variantos, ko A. Ārne uzskata par īstu somu izdomājumu (Vergleichende Märchenforschungen, Helsigfors 1908, pag. 81).

Ar kāda sīkuma pārmaiņu pasakā tiek dažreiz pārgrozīts viss viņas saturs, lai pasakā neizceltos nesaskaņas. Čūskas gredzena vecākais variants, kā jau augšā minēts, satura budistu mācību, ka zvēri var būt labāki par cilvēkiem. Čūskas dāvātais burvju akmens tikai tādēļ bija vajadzīgs, lai glābējs tiktu vaļā no bargā soda, kāds viņam draudēja nepateicīgā cilvēka melu dēj. Sauso teoriju atmetot, pasakai trūka beigu, un tā radās turpinājums, ka ar burvju gredzena palīdzību glābējs apprecē karaļa meitu. "Tūkstoš un vienas nakts" sacerētājs ir atradis maz dzejas arī pateicīgajos zvēros, to vietā ir pielicis vēl burvju lampu klāt un tādā kārtā radījis pavisam jaunu pasakas tipu par Aladinu (A. 561). Kad jaunā stiprinieka vietā vecītis izglābj karaļa meitu no apakšzemes, tad atkrīt arī precības starp glābēju un izglābto karaļa meitu.

No citas zemes pārnestās pasakas tiek gluži kārtīgi piemērotas vietējiem apstākļiem. Dienvidnieku ēzeļa un aŗamā vērša vietā mēs sastopam latviešu pasakās zirgu. Čūskas gredzena pasakā indiešu tīģeŗa un mērkaķa vietā ienāk tālāku uz ziemeļiem suns un kaķis. Arabiešu gulām un ķīniešu lapsām, kā jau minēts ceturtā nodaļā, atbilst Eiropas tautu vilkatas. Eiropiešu zvēru pasaku gudrajai lapsai, kā aizrāda arī A. Ārne, ir ļoti līdzīgs šakalis Āzijā, bruņu rupucis jeb zaķis Afrikā un trusis pie Amerikas nēģeŗiem. Kīniešu pasakās šī loma pieder atkal lapsai, tāpat kā Eiropas tautu fābulās.

Vācu pasaku stiprais Ansis (der starke Hans) saskan ar latviešu "gudro" jeb "stipro Ansi", krievu Ivanu un somu stipro Matīsu (väkevä Matti, stiprais Matīss). Interesanti ir A. Ārnes aizrādījumi, cik asprātīgi ir vairāk apgabalu pasakās sameklēti līdzīgi pārprotami vietu vārdi (Der Mann aus dem Paradiese, Hamina 1915, pag. 69-75). Vientiesīga sieva vācu pasakā prasa svešam cilvēkam, no kurienes viņš nākot? Tas atbild: "No Parīzes", bet sieva saprot: "No paradīzes". Norveģu pasakā vietas vārds Ringerike tiek saprasts par himmelrike (debessvalstību). Dāņu pasakā zemes nosaukums Himmerland tiek pārklausīts par himmerig (debessvalstība). Somu pasakā draudzes vārdu Taivassalo sieva pārprot par taivansali (taivas, debesis, un sali, zāle). Čechu pasakā vietas vārds Loboga izklausās vientiesīgai sievai. kā: "Od Boha" ( no Dieva).

Šeit mēs esam apskatījuši tikai svarīgākos pasaku pārmaiņu pamatus, atstājot pie malas sīkākos gadījumus, kas jau paši par sevi ir saprotami. Ja nu pasakas tik viegli pārmainās, tad arī tikai no daudz un . dažādiem variantiem varam vērot, kas tur varētu būt vecs un. kas jauns. Tāpat tikai daudz varianti, kas turklāt uzrakstīti daudz apgabalos, liecina, ka pasaka ir bijusi, jeb arī ir vēl tagad, tā sakot, visai tautai pazīstama, kamēr vienreiz uzrakstītai pasakai var būt tikai gadījuma raksturs. Tā nu arī varam saprast, ka pasakām ar variantiem ir allaž lielāka zinātniska vērtība, un jo vairāk ir šādu variantu, jo bagātāki materiāli tur būs pasaku pētītājam. Tā kā varianti ir pa lielākai daļai tikai pilnīgāku pasaku fragmenti, tad tikpat labi viņi noderēs arī rakstniekiem un sko1as grāmatu sastādītājiem, kas saviem nolūkiem gribēs apstrādāt pilnīgas pasakas un turklāt īstā tautas dzejas valodā.