Iepriekšējās nodaļās mēs redzējām, ka daži pasaku motīvi ir tūkstošiem gadu veci un jaun1aiku pasakas ir jau uzvarējušas visu kultūras pasauli. Dažu labu mūsu pasaku variantu mēs satopam arī pie mežonu tautām Āzijā, Afrikā, Amerikā un Austrālijā. Tā tad pasakas gan ir vislabākās un drošākās liecinieces par tautas garšu. Kā valodniecībā jau ir pierādīts tas fakts, ka pie valodas attīstības darbojas līdz nevien runātāji, bet arī klausītājies, tāpat arī tautas tradicijas veicina nevien to sacerētāji, bet lielā mērā arī šo sacerējumu uzņēmēji un izplatītāji. Tauta patur atmiņā tikai tādas lietas, kas viņai patīk. To ievērojot, arī rakstnieki, kas grib iztapt tautas garšai, var daudz ko mācīties no tautas tradicijām vispārīgi un pasakām vēl sevišķi.

Bieži mēs dzirdam domas, ka pasakas esot sacerētas vienīgi laika kavēklim bez kādas morāles jeb citas pamācības. Mežonu pasakās un seno laiku teikās mēs arī neredzam nekādu viegli saprotamu etisku pamatu, kādēļ augšējais spriedums mums var izlikties pareizs. Bet nu par piemēru brāļi Grimmi nosauc savu pasaku krājumu par "Kinder- und Hausmārchen" (bērnu un mājas pasakas), kādēļ grāmata gan būs izdota arī didaktiskiem nolūkiem. Vēl tuvāku šādam uzdevumam stāv ap 14. gadu simteņa sākumu sacerētie "Gesta Romanorum", kas vispirms noderējuši garīdzniekiem par sprediķu piemēriem. Stipri garīga nokrāsa ir arī arabiešu Tūkstoš un vienai naktij, par kuŗu Fr. Lejens izsakās šā : "Arabiešu pasakas pazīst tikai vienu Dievu Allahu, šim Dievam ir tikai viens pravietis Muhameds, šis pravietis ir sarakstījis tikai vienu svētu grāmatu korānu, un šai grāmatai ir tikai viena pamata mācība - fātālisms." Ķīniešu pasaku krājuma Liao džai džy ji rediģētājs Tang Möng-lai's saka savos priekšvārdos par šīm pasakām, ka tās tiekot izdotas, "lai cildinātu tikumu un nosodītu netikumus". Seno indiešu pasaku krājumi, kā jau iepriekš šur tur ir minēts, ir visi sastādīti tīri garīgiem nolūkiem. Pēc šādiem piemēriem nu atkal varētu taisīt citu slēdzienu, ka pasakas ir sacerētas taisni ļaudim par pamācību.

Līdzīgu domu starpību mēs sastopam spriedumos par mākslas sākumiem. Daži zinātnieki domā, ka no iesākuma izgreznojumi tikuši taisīti uz dažādām lietām vienīgi skaistuma dēļ, tikai vēlāku tiem pielikta arī kāda mītiska nozīme. Citi turpretī ir pārliecināti, ka katram izgreznojumam no sākuma bijusi mītiska nozīme, un tika: vēlāku ļaudis sākuši interesēties arī par skaistumu. Pie ķīniešiem esmu novērojis, ka tie katram izgreznojumam, kas ir skaists un saskan ar viņu garšu, piešķiŗ arī labu mītisku nozīmi. No otras puses arī visas burvju zīmes ir jāraksta pēc zināmas kārtības, tā tad ne bez sava skaistuma. Labvēlīga nozīme un skaistums, kā še redzam, stāv tik tuvu kopā, ka abas idejas varēja varbūt rasties arī parallēli.

Tāpat varbūt arī pirmatnīgo cilvēku pasakās mums nemaz nebūtu jāškiŗ dzeja no pamācības. Fakts ir tas, ka visu tautu tradicijās valda optimisms, par ko uz priekšu runāsim vēl plašāki. Līdz ar optimismu tauta atzīst arī kādu taisnību pasaulē, un ja kur notiek netaisnība, tad tā ir nenovēršamais un nesaprotamais likteņa lēmums: tam tā vajadzēja notikt un citādi nemaz nevarēja būt. Ja kāds pirmatnīgs cilvēks atstāsta kādu piedzīvojumu, sapni jeb otra stāstītu notikumu, tad viņa stāstījums gan arī ne- būs gluži brīvs no viņa optimisma un fātālisma. Šādos stāstos tad arī varēsim atrast kādas domas par pasaules taisnību, kas jau tuvojas mūsu morāles jēdzienam. Pie mežonu tautām, kā arī pie mūsu senčiem priekš kādiem tūkstoš gadiem ir, zināms, jāmeklē citādi uzskati par tikumību, nekā tie, kas tagad pie mums valda. Katru slepkavību, laupīšanu un zādzību mēs tagad turām par noziegumu; bet ja mežons nokauj, aplaupa jeb apzog kādu bīstamu svešinieku, kas nav viņam ne draugs ne viesis, tad to viņš uzskatīs drīzāk par varoņa darbu nekā par noziegumu. Šādus uzskatus mēs sastopam arī pirmatnīgu tautu tradicijās, bet tas vēl nenozīmē, ka tur nebūtu itin nekādas tikumības. Dažās vecās pasakās par veiklo zagli esot uzglabājušās rudīmentāras atliekas no šiem uzskatiem arī pie dažām kultūras tautām, bet pie tālās senatnes atmiņām mums arī ir jāpieliek citāda mēraukla. Tomēr arī šai pasakā nevar būt runa par zādzības cildināšanu. Karaļa mantas krātuvē sāk zust mantas, ko ievēro arī pats karalis. Zaglis beidzot iekrīt uz karaļa pavēles liktā slazdā un padara sev galu, tomēr zagļa brālis vēl prot noslēpt visas pēdas. Par 1ielo izveicību un asprātību karalis pēdīgi atdod šim brālim savu meitu par sievu. Lielākais zaglis te tomēr dabū galu un godā nāk tik viņa brālis, kad pats karalis tam par lielo izveicību visu ir piedevis. Nevar arī teikt, ka šī seno laiku pasaka jeb teika būtu Eiropā sevišķi populāra un ka veiklais zaglis tiktu uzskatīts par kādu lielu varoni.

Ar šādiem piemēriem nobūt nav noliegts tas fakts, ka visas mūsu dienu pasakas pie kultūras tautām ir ar stingri morālisku saturu. Ja kur noziegums paliek neatklāts, un zagļi un blēži paliek bez soda, tad tie ir joku stāsti, nevis nopietnas pasakas. Ja kāda

teika cildina bijušu laupītāju, tad tas ir jau pārvērsts par varoni, kuŗa ļaunie darbi ir aizmirsti. Kad dzērājs apprecē karaļa meitu, tad viņš atmet savu netikumu un top par godīgu un gudru valdnieku. Dažreiz ļaunā karaļa meita dzīvo ar velniem, 1iek nogalināt savus preciniekus un izdara vēl citas līdzīgas nekrietnības. Bet tad nāk glābējs, kas atsvabina viņu no burvības lāsta, apprecē to, un nu abi dzīvo godīgi un laimīgi. Burvību izmācījies zemnieka dēls pārvēršas par zirgu un liek tēvam, lai šo vedot uz tirgu pārdot. Bet par pircēju allaž nāk pats velns, nevis kāds nabaga cilvēks. Meistara zaglis jaunāku laiku pasakās nozog oliņu, putniņam perējot, jeb arī nozog ko uz derībām, bet nekad nedzīvo no zagtām lietām. Ja kādā pasakas epizodā mēs tomēr redzam kādu nesodītu netaisnību, tad tas ir vai nu kāds joks, vai kāds sagrozījums, vai līdz galam neizstāstīts notikums, kas varbūt vēl ir gluži labi beidzies.

Arī visos slavenos mākslas dzejas darbos ir stingri ievēroti ētiski principi, kamēr nemorāliskie raksti arvien tiek aizmirsti, lai arī kādu laiku tie ir piederējuši pie modes literatūras. Ilgs mūžs tādēļ arī nav paredzams tiem mūsu laiku modes rakstiem, kur tiek kurināts šķiru naids, cildināti noziedznieki un slavēta šaursirdīga. politiska slepkavība.

O. Bökels savā interesantā rakstā par tautas dzejas psicholoģiju (Dr. Otto Böckel, Psychologie der Volksdichtung, 1913) aizrāda (197-223), ka tautas dziesmas esot viscaurēm optimistiskas, jo viss, kas slimīgs, esot viņām pretīgs. Pat īstas miršanas viņas nepazīstot, un jaunu cilvēku nāve tiekot dziesmās apdziedāta kā kāzas. Kas te ir teikts par tautas dziesmām, to var arī sacīt par tautas tradicijām vispārīgi. Tā arī pēdējo laiku pasakās varoņi nonāk parasti tikai 1īdz priecīgām kāzām, un teicējs neretis piebilst, ka abi laimīgie dzīvo vēl tagad, ja nav miruši: Tikai kādās tīšām sagrozītās latviešu pasakās ir kādi reti gadījumi, kur varoņa dzīves tēlojums ir pagarināts līdz nāvei. Dažās teikās no seniem laikiem, kad vīra augstākais ideāls vēl bija varonība, stiprinieks gluži kārtīgi mirst arī varoņa nāvē; turpretī mūsu laikos, kur tauta visvairāk cildina tikumību, varoņu darbi pasakās un teikās ir vajadzīgi tikai miera un taisnības dēļ. Varoņa nāve še nesaskanētu ar mūsu dienu miera un taisnības idējām. Pie šāda veselīga optimisma vajadzētu turēties arī mūsu rakstniekiem, lai viņu darbi arī patiešām noderētu pareizai tautas audzināšanai.

Mūsu pasaku un teiku morāles pamatos stāv cieši un sirsnīgi dzimtas sakari, kuŗi neizbeidzas pat ar nāvi. Daudz pasakās mi rusī māte vēl apmeklē savu mazo bērnu, viņa sniedz savu palīdzīgu roku arī pieaugušai bārenītei Pe1nurušķītei. Mirušais tēvs vēl no kapa dod padomus savam paklausīgajam dēlam, sevišķi vēl nonicinātajam jaunākajam brālim, kuŗu vecākie brāļi tura par muļķi.

Tāpat arī godīgi bērni tura par savu negrozāmu pienākumu paklausīt saviem vecākiem. Kad tēvs no pārskatīšanās izdzen savu nevainīgo dē1u no mājas, tad tas arī aiziet bez kādas pretošanās. Bet patiesība tomēr nāk gaismā, un padzītais dēls ar saviem laimīgiem piedzīvojumiem ir atradis pilnīgu gandarījumu par pārciesto netaisnību. Arī pēc nāves godīgie bērni vēl nav galīgi šķirti no saviem mīļiem vecākiem. Kādā rīdzinieku teikā mirusī meitenīte dod ziņu dakterim, lai tas steigtos pie viņas mātes, kas ir uz miršanu slima. Cita māte pastāvīgi raud par savu mirušo dēliņu, bet tas parādās viņai sapnī un lūdz, lai vairs neraudot, jo viņas asaras krītot uz viņa krekliņa, kas esot jau pavisam slapjš palicis.

Ja nu vecākiem dzimtā bija tāda cienība, tad arī viņu vara tika iedomāta ļoti liela un viņu vārdiem piešķīra pat pārdabīgu nozīmi. Kādā Eiropas pasakā, kas arī latviešiem ir ļoti labi pazīstama, tēvs dusmās izsaucas, lai viņa dēli paliktu par kraukļiem, kas arī pašam tēvam par lielu žēlumu tomēr notiek. Māsai beidzot izdodas atsvabināt savus brāļus no lāsta, pēc kam atkal visi dzīvo laimīgi kopā. O. Bökels (Die deutsche Volkssage, 1914, pag. 94) pieved kādu vācu teiku, kur māte dusmās nolād savus bērnus, kuŗi tūliņ paliek par akmeņiem.

Nabaga godīgam zemniekam palīdz Dievs jeb Laimes māte, tā ka tas beidzot top bagāts; turpretī skaudīgais bagātnieks, kuŗš savai mantkārībai nezina robežu, zaudē visu savu mantu un top nabags. Ļaunais kungs pēc nāves top pārvērsts par zirgu jeb tiek vārīts elles katlā; bet viņa godīgais darbinieks dabūj ar šo zirgu braukt; vai arī kurināt šo elles katlu.

Katra derīga manta ir Dieva dāvana, kas ir glabājama ar cienību, par visām lietām mūsu dienišķa maize ir jātura godā. Pēc teikas vārdiem senāk viss labības salms bijis pārklāts ar graudiem, bet kad kāda palaidnīga māte tīrījusi savu netīro bērnu ar maizes garozu, tad Dievs labībai pavisam atņēmis graudus. Bet kad Dievam žēlojies suns, ka no maizes trūkuma arī viņam būšot badā jāmirst, tad Dievs tomēr esot labībai atstājis suņa tiesu graudu, t. i. tik gaŗu vārpu kā suņa muti. Augstprātīgo meitu, kas mātes dāvāto maizes kukulīti nosviedusi zemē, velns ierāvis apakšzemē. Tā arī varam saprast seno latviešu parašu, ka zemē nokritis maizes gaba1iņš ir jānobučo.

Pie visām tautām ir sastopami senie cienījamie uzskati, ka nav jātraucē mironu miers un nav jāaizkaŗ viņu kapi. Ir mums daudz teiku, kur mirona dvēsele tikmēr moka kapa aizkārēju, kamēr tas nav aiznesis paņemtās lietas atpakaļ, lai tās arī būtu tikai kapa smiltis. Turpretī ļoti pateicīga ir šī dvēsele, ja kāds palīdz kārtīgi aprakt viņas miesas, kā mēs jau redzējām kādā agrāki minētā pasakā.

Vienu otru pasaku un teiku, kas satura šādas morāles mācības, derētu ievietot arī skolu lasāmās grāmatās, lai arī mūsu jaunā paaudze mācītos cienīt sentēvu tikumus. Arī rakstnieki, kas vēlas, lai visa tauta lasa un cienī viņu rakstus, var šādās pasakās novērot, kādu pamācību tauta no rakstiem gaida.

Rupja valoda un nepiek1äjīgas scēnas ir sastopamas tikai retos tautas joku stāstos, kamēr nopietnās pasakas pazīst tikai pieklājīgu valodu un škīstu mīlestību bez kādiem erotiskiem sīkumiem. Arī dienvidus tautu pasaku seksuālās lietas mēdz būt īsi izteiktas, nekad nav vilktas gaŗumā un ir allaž saistītas ar labām pamācībām. Pēc šādiem piemēriem spriežot jādomā, ka laikam gan arī moderno rakstnieku erotismam nebūs lemta pastāvīga cienība rakstniecībā, kaut gan mūsu dienās šis virziens liekas būt pat modes lieta. Grūti ir pat ticēt, ka tie jaunekļi, kas tagad ar prieku lasa šādus rakstus, paturēs pret tiem cienību arī savos vēlākos gados.

Visvairāk tautai mēdz pārmest labas garšas trūkumu tai ziņā, ka viņa par daudz cienījot šaušalīgas lietas, jo visvairāk tiekot lasīti asinaini romāni un kinematografos visvairāk publikas pieve1kot briesmīgas scēnas. Kaut arī šāds spriedums nav gluži bez pamata, tomēr viņš ir jāatzīst par vienpusīgu. Pirmkārt jau nevar apgalvot, ka visa tauta apmeklē kinematografus un lasa asinainus romānus, otrkārt briesmu stāsti tomēr nepaliek tautas atmiņā un neizvēršas par teikām un pasakām. Dažos modernos romānos rakstnieki sīki apraksta seksuālas lietas un briesmīgus noziegumus, lai vēl jo vairāk kairinātu 1asītāja fantaziju. Pasakās turpretī šausmīgo gadījumu īstais uzdevums ir tikai tas, lai rādītu lielā stiprinieka dūšu un spēku, un godīgā cilvēka pacietību un izturību. Klausītāja uzmanību še saista visvairāk pats varonis, kamēr šausmas, parasti vēl ātri mainīdamās vienas pēc otrām, paliek uz otra plāna. Tā tad tomēr ir liela starpība starp briesmīgajiem noziegumiem dažādos romānos un šausmu gadījumiem pasakās.

Bieži vien tiek pārprasti mūsu pasaku dēmokratiskie uzskati, pēc kuŗiem visi cilvēki pasaulē ix itin kā brāli. Slaveno un skaisto princesi tur apprecē muļka brālis, cūkgans jeb dzērājs, kuŗš tad drīz vien top par karali. Lepnais princis iemīlē nabaga Pelnuruškīti, kuŗa vēl to labi paķircina, pirms tam sniedz savu roku. Bet šāda brīnišķīga pasaku brālība nebūt nenozīmē, ka visi cilvēki pasaulē būtu gluži vienādi. Muļķītis un Pelnurušķīte ar savu prātu un tikumu stipri paceļas pār citiem ļaudim un ir īsti aristokrati vārda labākā nozīmē. Katrā pasakā tiek spilgti uzsvērta starpība starp labiem un ļauniem, stipriem un gļēviem, strādīgiem un slinkiem cilvēkiem. Pēc pasaku morāles labajiem nu ir jātop par valdniekiem, bet sliktajiem jāpaliek par apakšniekiem. Turpretī kārtu priekšrocībām pēc dzimuma ir pasakās gluži .niecīga nozīme. Tomēr seno teiku varoņi daudz reiz ir izvērtušies par dievu un karaļu pēcnācējiem, kā mēs jau redzējām agrāki minētos piemēros.

Par kādu izņēmumu tautas tradicijās ir jāuzskata viena krievu biļina par Muromieti Iļju, kā tas sānaidojies ar kņazu Vladimiru. Pēc ilgiem ceļojumiem Iļja atgriežas uz Kijevu pie kņaza Vladimira, kurš to vairs nepazīst un nosēdina to pie galda zemākā vietā, nekā Iļja bija gaidījis. Šis par to saskaistas, sāk dauzīt solus, lauzt dzelzs trelliņus, paņem kādus ze1ta izgreznojumus un atdod tos kabaku plikudīdām ko nodzert. Kad dzērāji sāk baidīties, ko nu teikšot kņazs Vladimirs, tad Iļja atbild: "Rītu es valdīšu Kijevā par kņazu un jūs man stāvēsit augstāku par visiem." Vladimira sūtnim Iļja tomēr apsolās mieru derēt, ja kņazs izsludina, ka trīs dienas visiem ir brīvu par velti dzert, cik un kas katram patīk. Vladimirs padodas un aicina Iļju pie sevis, kuŗš ierodas kopā ar kabaku dzērājiem un atk1āti atzīstas, ka viņš gribējis kņazu ar kņazieni nosist. Kņazs liek tomēr visus laipni uzņemt un celt priekšā ēdienus un dzērienus. Iļja baidās, ka dzērienu būšot par maz, iet pats uz pagrabu, izlauž durvis un nes no turienes vienu mucu pēc otras laukā. Beidzot Vladimiram tomēr pietrūkst pacietības un tas liek Ijju ieslēgt pagrabā: Man nav pazīstams neviens otrs piemērs tautas tradicijās, kur varonis varētu tā rīkoties, kā šis Muromietis Iļja.

Uz kādas augstākas taisnības dibinātais optimisms tautas tradicijās nav domājams bez pārdabīgiem gadījumiem jeb brīnumiem. Taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažädu dzīves sarežģījumu brīnišķīgā atrisinājumā, kur taisnība arvien ņem virsroku par netaisnību. Šādus brīnumüs mēs sastopam arī vislielākos mākslas dzejas ražojumos kā: Homēra eposos, Dantes Dievišķā komēdijā, dažās Šēkspīra drāmās un Götes Faustā. Krievu literatūrā turpretī savā laikā tika pārāk cildināts reālistiskais virziens un šā virziena spilgtākais pārstāvis J. S.. Turgeņevs tika turēts par lielāko rakstnieku. Mūsu dienās krievi jau daudz mazāk daudzina Turgeņevu, dodami priekšroku Ļ. N. Tolstojam un F. M. Dostojevskim, kuŗi abi stāv tuvāku brīnumu pasaulei. Turpretī romantiķu stāsti, kur brīnumi neretis ir par daudz sakopoti, stāv atkal tālāku no vienkāršās pasaku dzejas, kas laikam arī būs par kavēkli viņu populāritātei.

Šeit tikai īsumā esmu gribējis aizrādīt uz tām tipiskajām pasaku īpašībām, kuŗas sevišķi varētu ievērot jaunatnes rakstnieki, kas grib saviem jaunajiem lasītājiem patikt un būt tiem arī par ceļa rādītājiem. Šādi derīgi raksti ir tomēr vajadzīgi nevien jaunatnei, bet arī visai tautai, kuŗas garšu mēs redzam viņas iemīlētās pasakās. Ar to tomēr nav sacīts, ka visa mākslas dzeja būtu jāpārvērš par tautas dzeju un visi romāni un noveles jāsastāda pēc pasaku paraugiem.