Runājot par seno tautu pasakām, mums būtu no svara iesākt ar vērojamām indoeiropiešu pirmtautas tradicijām, bet kā mēs jau redzējām, tad mūsu laiku pasaku pētītāji ne labprāt vairs kavējas pie tādām hipotezēm. Par ilgiem gadu tūkstošiem ir sacerētas daudz jaunas pasakas, kuŗas, apceļodamas visa pasauli, ir tik daudz samaisījušās un pārgrozījušās, ka tagad ir grūti izšķirt, kādi motīvi tālā senatnē ir cēlušies vienā, kādi atkal otrā zemē.

Par vecu Eiropas tautu pasaku tura pazīstamo stāstu (A. 303) par diviem brīnišķīgi dzimušiem brāļiem, kuŗi, uzsākdami savus ceļojumus, ieduŗ nazi kokā. Ja šis nazis būtu sarūsējis, tad skatītājies varēšot redzēt, ka otrs atrodas briesmās. Pirmais brālis atsvabina karaļa meitu no pūķa un dabūj par to viņas roku. Bet reiz to medībās kāda ragana pārvērš par akmeni. Otrs brā1is izzina no sarūsējušā naža par pirmā briesmām, steidzas tam palīgā, un arī izglābj to. Pirmais no greizsirdības nosit savu g1ābēju, bet redzēdams savu netaisnību, atkal atdzīvina to. Brāļi Grimmi šai pasakā atrod seno ģermāņu teiku pamatus, turpretī angļu pētītājs E. S. Hartlands ved to sakarā ar Perseja teiku pie senajiem grieķiem. Fr. Lejens atkal domā, kas šās pasakas sākumi varētu būt mantoti no indoeiropiešu pirmtautas. Fakts, kā redzams, ir tas., ka šis motīvs par diviem brāļiem pieder pie vecākām Eiropas tautu pasakām.

Drošākas ziņas par senlaiku pasaku motīviem ir mums tomēr no senajiem rakstiem. Vecākā teika, kas mums no rakstiem ir pazīstama, būs laikam seno bābiloniešu stāsts par varoni Izdubaru. Meklēdams līdzekli, kā atdzīvināt savu mirušo draugu, Izdubars uzņem tālo ceļojumu uz ūdens valdinieku. Tā viņš nonāk pie lieliem kalniem, kur skorpionu cilvēki viņu baida, lai tālāku vairs neejot; bet viņš tomēr ceļo un nonāk caur lielu tumsību pie jūŗas krasta, kur viņš ierauga skaistu koku ar dārgakmeņu augļiem. Šeit atkal Jūŗas karaliene brīdina Izdubaru, bet viņš neklausa, pāriet par jūŗu un miroma upi un nonāk laimīgo salā. Tur Izdubars stiprinās ar burvju ēdienu, nonāk pie dzīvības avota, dabū arī dzīvības zāli, bet sabijies no čūskas, to nomet un atkal pazaudē.

Vēl tagad mūsu pasakas daudzina brīnišķīgus ceļojumus, dzīvības ūdens meklēšanu, svētlaimīgo salas un apakšzemi jeb viņu sauli, kur parasti nonāk, par kādu upi pārceļoties. Še nu mēs redzam, ka šādas lietas ir jau priekš vairāk tūkstoš gadiem uzrakstītas, un jādomā, ka jau sen priekš uzrakstīšanas viņas būs pastāvējušas ļaužu mutē.

Seno ēģiptiešu pasakas ir mums tomēr labāk pazīstamas par bābiloniešu tradicijām, un šie ēģiptiešu stāstiņi stāv arī mūsu pasakām tuvāku. Sevišķi interesanta ir mums jau agrāk vairāk reizes minēta ēģiptiešu pasaka no 13. gadu simteņa beigām priekš Kristus. Atstāstīsim to īsumā pēc augšā minētās A. Ermaya grāmatas. Divi brāļi, Anubis (Anupu) vecākais un Bata (Bitiu) jaunākais, dzīvojuši saticīgi kopā. Anubis jau bijis precējies un tam bijusi arī sava māja, bet īstais arājs un lopu gans bijis Bata, kas dzīvojis pie vecākā kā dēla vietā. Reiz zemi aŗot, Anubis aizsūtījis jaunāko brāli uz māju pēc sēklas, bet tur vecākā bräja sieva gribējusi to pavest uz neceļiem. Bata, būdams taisns un godīgs cilvēks, palicis dusmīgs un nav padevies. Anubja sieva nu izliekas kā sasista un sūdz savam vīram, kas agrāki pārnācis mājā, ka Bata esot viņai uzmācies ar varu. Beidzot viņa piebilst: "Ja tu to atstāsi dzīvu, tad es darīšu sev galu." Anubis paliek ļoti dusmīgs, uzasina savu šķēpu un paslēpjas aiz kūts durvim, lai no turienes uzbruktu savam brālim. Vakarā Bata dzen lopus mājā un viena govs viņam saka: "Uzmanies! Tur stāv tavs brālis ar šķēpu, lai tevi nokautu. Bēdz projām!" Apakš durvim viņš arī redz brāļa kājas un šķēpa kāta galu. Bata nu sāk bēgt un Anubis dzenas viņam ar šķēpu pakaļ. Dievs Re apžēlojas par taisno brāli un liek starp abiem brāļiem tecēt lielai upei ar daudz krokodīļiem. Būdams drošumā, Bata uzrunā savu brāli, izstāsta viņa sievas netaisnību un piebilst: "Es nekad vairs nebūšu pie tevis un nedzīvošu tādā vietā, kur tu esi. Es aiziešu uz ciedru leju . . . un likšu savu sirdi uz ciedru koka zieda . . . Kad man slikti klāsies, tad alus tavā dzeŗamā traukā sāks rūgt." Anubis aiziet bēdīgs mājā un dusmās nokauj savu sievu. Dievs Chnums nu rada visskaistāko sievieti virs zemes un nodod to Batam par sievu. Viņš to ļoti iemīļo un izstāsta tai, ka viņa sirds glabājoties uz ciedra zieda. Sieva tomēr nav Batam padevīga, aiziet pret viņa noliegumu uz jūŗu un pazaudē tur vienu matu bizu, kuŗu ūdens viļņi aiznes līdz pašam Ēģiptes faraonam. Tas tūliņ liek uzmeklēt skaisto matu īpašnieci un apņem to par sievu. Neuzticamā sieva nu liek nocirst to ciedru koku, kur atrodas Batas sirds un, kokam krītot, tas tūliņ nomirst. Kā nu Anubis dzeŗ alu, tā tas izrādās sarūdzis, un šis nu redz, ka brālim klājas slikti, steidzas uz ciedru leju un atrod Batu nomirušu. Beidzot viņš atrod brāļa sirdi, ieliek to ūdenī, pēc kam Bata atdzīvojas. Tas nu pieņem svētā vērša izskatu un Anubis to aizved uz faraonu un pārdod. Satiekot neuzticamo sievu, vērsis saka: "Redzi, es vēl dzīvoju", un izskaidro, kas viņš ir. Tā nu liek tūlin vērsi nokaut, bet zemē nokrīt divi asins pi1ieni, kuri izaug par skaistiem kokiem, kas atkal atkārto sievai agrāko brīdinājumu. Sieva liek nocirst abus kokus, no kuŗiem viena skabarga ielec viņai mutē. No šās skabargas viņa top grūta un dzemdē dēlu, kas atkal izrādās par Batu. Kad vecais faraons mirst, tad Bata paliek par valdnieku, nosoda neuzticamo sievu ar nāvi un ieceļ brāli par savu mantinieku.

Lai arī šās pasakas saturs, vispārīgi ņemot, ir mums pavisam svešs, tomēr viņas motīvi ir mums gandrīz visi pazīstami. Anubja sieva, kā jau augšā minēts, ir līdzīga bībeles Potivara sievai, bet Batas sieva stipri atgādina Simsona Delilu. Abi brāļi kopā līdzinās augšā minētās eiropiešu pasakas brāļiem. Tikpat pazīstami ir mums motīvi par citā vietā glabājamo dvēseli, par sievietes meklēšanu pēc matu sprogām, par brīnuma koka izaugšanu no lopa ķermena daļas u. t. pr.

Otrā A. Ermaņa pievestā pasakā karaļa dēls pēc likteņa lēmumu dabūj galu no suņa. Par negrozāmu likteņa lēmumu mums ir pazīstamas vairāk pasakas, pie kuŗām varam pieskaitīt arī trešā nodaļā atstāstīto teiku par krievu kņazu Oļegu un angļu bruņinieku Robertu de Šerlandu.

Augšā minēto pasaku par gudro zagli Hērodots attiecina uz Ēģiptes karali Rampsinitu (II, 121). Tā tad ir jādomā, ka šī pasaka būs cēlusies Ēģiptē, un ka Hērodots. būs to pārnesis uz Grieķiju, no kurienes tā atkal būs pārgājusi pie: citām Eiropas tautām.

Tautas pasakas būs pastāvējušas arī pie senajiem jūdiem, bet viņu pravieši ir bijuši par daudz nopietniem un dievbijīgiem, lai uzrakstītu arī kādas pasakas. Tomēr arī bībelē mēs atrodam daudz tradiciju motīvus, kuŗi līdz ar jūdu un kristīgo ticību ir cejojuši no tautas uz tautu, un pārgājuši atkal no jauna tautas tradicijās. Jau ceturtā nodaļā ir pieminētas pasakas un teikas , kas atgādina bībeles stāstu par paradīzes dārzu. Pie līdzīgiem motīviem pieder stāsts par mazo Dāvīdu, kas uzvār milzi Goliatu par lielo stiprinieku Simsonu, kuŗa spēks atradies matos, par vajāto Mozus bērnu, kas atrasts Nīla upē, par Jāzepu ar Potivara sievu u. t. pr.

Jefta sola Dievam to upurēt par dedzinājamu upuri, kas pēc ienaidnieku uzvāras tam pirmais nāks pretim. Pēc laimīgās uzvāras atgriežoties savā mājā, nāk viņam pretī viņa vienīgā meita, pie kuŗas tad arī solījums top izpildīts (Soģu gr. 11, 30-40). Mums ir vairāk pasaku, kur tēvs apsola svešajam palīgam to, kas tam pirmais nāks pretim, domādams, ka pirmais arvien suns skrienot pretim. Bet nu nācējs izrādās par dēlu jeb meitu, kamēr svešais palīgs ir parasti velns.

Ķēniņš Nebukadnecars, kas neklausa Dieva pavēlei, top pārvērsts par zvēru, izstumts no cilvēkiem un dzīvo pie lopiem laukā, kamēr viņš beidzot atkal atgriežas (Dān. 4, 28-30). "Tūkstoš un vienā naktī" kāds sultāns, kas šaubās par Allaha visspēcību, top mazgājoties aizrauts uz tuksnesi, kur tas atkal nožēlo savu vainu. Pēc Gesta Romanorum tāpat tiek padzīts un atkal apžēlots ķeizars Joviniāns. Latviešu pasakās jaunais kungs top pārvērsts par zirgu, kas vēlāku top atkal par cilvēku, ja viņš savā sirdī ir labojies.

Par īstu pasaku karali ir izvērties ķēniņš Zālamāns, pie kuŗa bībele cildina viga gudrību un bagātību. Tālu tiek daudzināts viņa gudrais spriedums par divām mātēm (I. Ķēn. 3, 16-28). Vairāk līdzīgas teikas ir sastopamas nevien pie senajiem jūdiem un arabiešiem, bet arī pie indiešiem, ķīniešiem, tibetiešiem un mongoļiem. Arī kādā Pompeju izgriezumā ir atrasts tēlojums par minētām divām mātēm.

Veselu teiku stāsta. jūdu dievvārdnieki par Zālamānam pierakstīto izteikumu: "Es, tas mācītājs, biju ķēniņš par Izraeli Jeruzalemē" (Zāl. māc. 1, 12). Dievs esot bijis dusmīgs uz Zālamānu, tādēļ ka tas esot ņēmis svešu tautu sievas. Par to viņš ticis padzīts no troņa un jaunais gars Ašmedajs esot ieņēmis viņa vietu, kamēr Zālamāns atkal nožēlojis savus grēkus un ticis atpakaļ uz sava troņa. Šis stāsts mums atgādina augšā minēto ziņu par Nebukadnecaru.

Zīmējoties uz Zālamāna gudrību, bībelē ir vēl par to sacīts: "Viņš runāja arī par lopiem un par putniem un par tārpiem un par zivim" (I. Ķēn. 4, 33j. Šo izteikumu senie jūdu dievvārdnieki ir iztulkojuši tā, ka Zālamāns esot valdījis arī par zvēriem un putniem. Mācīto arabiešu fantazijā Zālamāns jau ir izvērties par zvēru un putnu valodas pratēju. Seviška loma šajās teikās tiek piešķirta puputim jeb bada dzeguzei (upupa epops). Reiz Zālamāns pārraudzījis putnus un redzējis, ka pupuša nav. Par to nu viņš noskaities un gribējis to bargi nosodīt, izraujot tam vairāk spalvas. Kad puputis atnāk, tad viņš atvainojas, stātīdams, ka viņš esot bijis tālu dienvidos pie skaistās Sābas karalienes Balkisas. Zālamāns nu grib Balkisu redzēt un laiž ziņu uz Sābu. Tā nu gudrais un bagātais Zālamāns sastopas ar skaisto un gudro Sābas karalieni, kuŗa nāk "to pārbaudīt ar mīklām" (I. Kēn. 10, 1). Vēlākās tradicijas zina arī mums pastāstīt, kādas šīs mīklas esot bijušas (Etnografisku rakstu krājums III, 11, 153). Kādā arabiešu teikā ir vēl minēts, ka Zālamans esot dzirdējis, it kā Balkisai būtu viena gaudena kāja. Lai par to dabūtu zināt patiesību, Zālamāns savā pilī ievietojis lielu ūdens trauku ar zivim un pārklājis to ar biezu glāzi. Karaliene domādama, ka jākāpj ūdenī, pacēlusi savus gaŗos svārkus, un - arabietis vēl piebilst ar sevišķu prieku - Zālamāns dabūjis redzēt skaistāko kāju pasaulē (Dr. E. Gutmacher, Die Bibel und die Märchen, Berliner Tageblatt, 1912, XII, 25).

Par slaveno Zālamāna Dieva namu chronists stāsta: "Un kad tas nams tapa taisīts, tad to taisīja no pilnīgi kaltiem akmeņiem, tā ka ne veseris, nedz cirvis, nedz cits kāds dzelzs ierocis netika dzirdēts pie tā nama, kad to taisīja" (l. Ķēn. 6, 7). Ja jau nu Zālamāns bija valdnieks par zvēriem un putniem un prata tik brīnišķīgā kārtā celt Dieva namu, tad viņam vajadzēja valdīt arī par gariem. Ebreju un arabiešu raksti ziņo mums tālāku, ka viņam klausījuši visi gari, to starpā arī augšā minētais Ašmedajs, kad Zālamāns nācis atkal uz troņa. Interesants mums ir tas motīvs, kā Zālamāns ticis pie tā brīnuma līdzekļa, ar kuŗu viņš uzcēlis savu Dieva namu. Tas esot bijis brīnišķīgais šamira akmens, ar kuŗu varot pat klinšu kalnus skaldīt. Kur šāds akmens atrodoties, to zinot augšā minētais puputis. Zālamāns nosūtījis kādu cilvēku uzmeklēt pupuša lizdu ar bērniem un licis to apklāt ar glāzi. Kad atlaidies vecais puputis un neticis pie sava lizda klāt, tad tas aizlaidies pēc šamira akmeņa. Kad putns otrreiz atlaidies, tad sūtnis sācis kliegt, tā ka puputis nometis akmeni no bailēm zemē, un tā nu tikuši pie šā šamira. Šādas brīnumu lietas daudzina tiklab Eiropas tautu kā arī indiešu pasakas. Latviešu teikās un māņos visvairāk atrod šiem līdzīgus brīnumu līdzekļus kraukļi, dzeņi un eži.

Pasakās un burvju grāmatās (p. p. Clavicula Salomonis, Zālamāna atslēga) Zālamāns vēl tagad dzīvo un valda par gariem. Šī daudzinātā atslēga esot bijis dārgs spiežamais gredzens, kuŗa varai bijuši padoti visi gari. Reiz Zālamāns tomēr pazaudējis šo gredzenu un ticis arī tūlin, kā jau augšā minēts, padzīts no sava troņa. Bet kad viņa soda laiks pārgājis un viņš nožēlojis savus grēkus, tad viņš atkal atradis savu gredzenu zivs vēderā un sācis kalpināt, kā jau teikts, Ašmedaju. Zivs vēderā atrastu gredzenu mēs sastopam nevien pazīstamajā Polikrata teikā, bet arī latviešu pasakā par čūskas gredzenu, kā jau agrāki ir aizrādīts. Nepaklausīgos ļaunos garus Zālamāns iedzinis pude1ēs, aizzieģelējis tās ar savu gredzenu un tad iemetis jūŗā. Arabiešu pasakās šādas pudeles arī dažreiz tikušas atrastas. Pēc "Tūkstoš un vienas nakts" vārdiem Zālamāns vēl tagad dzīvojot kādā tālā jūŗas salā un turot savu gredzenu uz pirksta, bet tomēr bijis kāds drošinieks, kas dabūjis Zālamāna gredzenu savās rokās.

Raksts par Tobijāsu ir bībelē vienīgais noapaļotais stāsts, kas tad arī ir pilnīgi pārgājis pasaku valstī, uz ko jau ir aizrādīts ceturtā nodaļā.

Jaunā testamentā Jēzus vajāšana tūlin pēc dzimšanas ir ļoti līdzīga Mozus vajāšanai, kas atgādina jau pārrunāto motīvu par izliktiem bērniem.

Daži zinātnieki domā, ka tas stāsts, kur ar piecām maizēm paēdināti 5000 vīru (Mat. 14, 16-20), būšot pārnācis no budistiem. Bet arī vecā testamentā jau pravietis Elīza ir paēdinājis simtu vīru ar divdesmit miežu maizēm (II. Ķēn. 4, 42-44). Tādā pašā brīnišķīgā kārtā viņš pavairojis kādai atraitnei elji (II. Ķēn. 4, 1-7). Vispārīgi motīvi par neiztukšojamiem traukiem ir ļoti tālu pazīstami, kādēļ aizņemšanās šeit būtu grūti pierādāma.

Andersons domā, ka arī pazīstamā pasaka par ķeizaru un abatu (A. 922. Walter Anderson, Kaiser und Abt, Idelsinki, 1923) esot ap 7. gadu simteni pēc Kristus cēlusies pie senajiem jūdiem laikam Ēģiptē un stāvot tuvu dažiem bībeles vārdiem. Pie latviešiem šī pasaka ir pārnākusi tikai stipri saīsinātā un sagrozītā veidā.

Kamer pasakās ir pārgājuši parasti tikai daži motīvi no bībeles, tikmēr teiku mums ir labi daudz, kas ir uzskatāmas par bībeles stāstu turpinājumiem, kuŗi pastāv gandrīz vienīgi no kosmogoniskām un aitioloģiskām teikām, kas jau ir izskaidrotas ievada pirmā nodaļā. Arī pašā bībelē jau ir aitioloģiski izskaidrojumi, kas ir noderējuši minētiem prātojumiem par pamatu. Par pirmo grēku paradīzes dārzā ir spriesti sekoši sodi, kas vēl tagad pastāv. Čūskai ir teikts: "Uz tava vēdera tev būs iet un pīšļus ēst visu savu mūžu" (I. Moz. 3, 14). Sievai ir sacīts : ,,Ar sāpēm būs tev bērnus dzemdēt" (I. Moz. 3. 16). Ādamam ir šāds sods : "Un ērkšķus un dadžus tā [t. i. zeme] tevim izdos, un tev būs ēst lauka augļus. Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi" (I. Moz. 3, 18 un 19). Varavīksne ir likta padebešos par derības zīmi, ka ūdensplūdi vairs nenākšot (I, Moz. 9, 13-17). Senāk visiem ļaudim bijusi "vienāda mēle un vienāda valoda", bet tādēļ ka cilvēki cēluši Bābeles torni pret Dieva gribu, tad Dievs "sajauca visas zemes valodu" (l. Moz. 11, 1-9). 'Tā ka nu &127;audim jau vispārīgi piemīt tieksme meklēt pie dabas parādībām aitioloģiskus iemeslus, tad šādas lietas tika piespraustas gan pie bībeles stāstiem gan arī pie tautas teikām par pasaules radīšanu. Šīs kosmogoniskās teikas atšķiŗas no bībeles tekstiem tai ziņā, ka pasauli radot, darbojas Dievs ar Velnu kopā, nevis Dievs viens pats. Visvairāk šādas teikas ir uzrakstītas pie tām tautām, kas dzīvo no Balkānu pusssalas dienvidos līdz Somijai ziemeļos. Pie rietuma Eiropas tautām šādu tradiciju ir samērā maz, un nav to visai daudz arī pie krieviem, kuri dzīvo uz austrumiem no šo teiku centra.

Kur šīs teikas nu būtu cēlušās, un kā viņas izplatījušās? No rietuma Eiropas šādas teikas neliekas būt nākušas, jo tur tādi

uzskati par Velnu rādās sveši un arī pašu kosmogonisko teiku ir tur maz. Šo teiku Dievs un Velns gan stipri atgādina seno persiešu duālismu, bet Persijas iespaidu nav še tik viegli meklēt. Pirmkārt jau pašā Persijā vairāk kā priekš tūkstoš gadiem nodibinās islāms, kas tur galīgi nomāc seno persiešu ticību. Otrkārt taisnākais ceļš no Persijas uz Baltiju iet caur Krieviju, kuŗai, kā jau minēts, ir grūti piešķirt starpnieces lomu. Turklāt pie pašiem krieviem vairāk kosmogonisku teiku ir uzrakstīts rietumos nekā austrumos un Kaukaza tuvumā.

Ļoti pamatīgi šo jautājumu ir iztirzājis jau augšā pieminētais O. Dēnharts (Otto Dähnhardt, Natursagen), kuŗš aizrāda, ka šajās teikās pastāvot divi pamata motīvi: pirmkārt Dievam pie pasaules radīšanas palīdzot Velns, un otrkārt viela radīšanai tiekot ņemta no jūŗas dibena. Pēc seno persiešu tradicijām Ahuramazda šā radot pasauli ar Arimana palīdzību. No persiešiem šādas un arī citas mācības esot aizņēmušies kristīgie gnostiķi, mandeji, manicheji, pauliciāņi un citi austrumu sektanti, kuŗi nodibinās Bizantijas austrumu provincēs: Armenījā, Mesopotamijā un ziemeļu Sirijā. No 8. līdz 10. gadu simtenim šie sektanti tiek pārcelti arī Balkānu pussalā, kur tie savienojas ar bulgariem un nodibina bogomilu sekti, kas turās pie tiem pašiem veciem pamatiem. Tā šī duālisma mācība tika pārnesta pie bulgariem, no kuŗiem viņa virzījās gluži dabīgi uz ziemeļiem. Rietumos katoļu ticība jau bija laidusi dziļas saknes, kādēļ jaunai sektei te ceļš bija aizkrustots. Turklāt garīdznieku varas vīri apspieda še katru sekti ar uguni un zobenu. Angļu zinātnieks M. Gasters (M. Gaster, Rumanian bird and beast stories, London 1915) domā, ka mūsu dienās šīs teikas visplašākā mērā esot uzglabājušās pie bulgaru kaimiņiem rumaņiem, un pieslienas pilnīgi O. Dēnharta uzskatiem par šo teiku ceļošanu. Man gan liekas, ka arī latviešiem nebūs mazāk kā rumaņiem šādu kosmogonisku teiku, kuŗas arī pēc satura stāv tuvu Balkānu tautu tradicijām. Teiku, ka vilku esot Velns radījis, pazīst līdz ar latviešiem un viņu kaimiņiem leišiem un igauņiem, vēl rumaņi, albāņi, poļi un krievi. Cita teika, ka kādam putnam ir aizliegts dzert ūdeni no upes, visvairāk variantos ir sastopama pie latviešiem, igauņiem, slavu tautām un rumaņiem. Viņa :pārgājusi arī pie vāciešiem, frančiem un italiešiem un nav sveša vēl arabiešiem un mingreļiem Kaukazā. Ka kurmis neesot bijis pie ceļa taisīšanas, kādēļ Dievs viņam aizliedzis pa ceļu iet, to stāsta latvieši, poļi un rumaņi. Plaši ir pazīstama teika, ka Velns esot piekrāpis Noāsa sievu, ticis Noāsa šķirstā, pārvērties par peli un izgrauzis tur vienu caurumu. Čūska ielīdusi tai caurumā, aizturējusi ūdeni un tā izglābusi škirstu no slīkšanas, par ko paģērējusi par barību tā dzīvnieka asinis, kuŗas esot visgardākās. Ods izzinājis, ka cilvēkam esot gardākās asinis, bet bezdelīga norāvusi odam zodu, tā ka ods nav varējis savu atradumu izstāstīt. Pēc 0. Dēnharta domām šās teikas vecākie pamati esot meklējami seno persiešu tradicijās. Arabieši, mantodami šo tradiciju līdz ar bībeles stāstiem par Noāsa šķirstu, esot pārstrādājuši šo teiku tagadējā veidā. Eiropā daudzina šo teiku viesvairāk dienvidus slavi, poļi un latvieši. Nepareizi nu būtu spriest, ka visas latviešu kosmogoniskās un aitio1oģiskās teikas būtu pie mums pārnākušas no Balkānu. tautām, tomēr Balkānu tradiciju iespaids še gan nebūs noliedzams.

No senajiem jūdiem un persiešiem pāriesim tagad uz indiešiem, kuŗu nozīme pasaku sacerēšanā un izplatīšanā jau vairāk reizes ir uzsvērta. Jau visvecākos vēdu rakstos mēs sastopam atmiņas no senlaiku Indijas pasakām, kamēr veseli pasaku krājumi ir izdoti no budisma attīstības laikiem sākot gandrīz līdz pat mūsu dienām. Tā tad gan neviena tauta nevar salīdzināties ar indiešiem pasaku daudzuma, krājumu vecuma un viņu kontinuitātes ziņā. Šīs tautas tradicijas tad nu arī indieši ir pārvērtuši par īstiem mākslas darbiem tāpat ar viņu dzejisko skaistumu kā arī ar domu dziļumu. Vēl tagad mēs apbrīnojam to asprātību un jūtu smalkumu, ko mēs atrodam seno indiešu pasakās. Bet šai tieksmē pēc prātnieciskas morāles un dzejisku motīvu kombinācijas indiešu rakstnieki ne katrreiz ir pratuši ieturēt mēru. Neretis šīs pasakas ir par daudz samākslotas un izstieptas gaŗumā, tā ka mūsu garšas prasībām viņas. vairs neatbilst.

Pasaku pētītāji, kā jau aizrādīts, vē1 nav vienis prātis tai ziņā, cik liels ir indiešu pasaku iespaids uz mūsu tagadējām pasakām, un mans nolūks arī nav meklēt še kādus jaunus pierādījumus vienam jeb otram uzskatam par labu. Šeit gribu tikai īsumā aizrādīt, kādas mūsu laiku .pasakas tagadējie pētītāji tura par seno indiešu ražojumiem. A. Forke, kā jau augšā minēts, ir viens no sīvākiem Indijas teorijas pretiniekiem, bet arī viņš nešaubās, ka dažas pasakas esot pie mums pārnākušas no Indijas.

11. gadu semtenī pēc Kr. izdotā indiešu pasaku krājumā Katāsaritsāgarā ir viena pasaka, kur karalis uzaicina nabaga brahmanu uzzīlēt, kur atrodas viņam nozagtā manta. To ir nozagusi karaļa kalpone Džihva (mēle). Brahmans, vakarā aizgājis savā istabā un, nožēlodams savu lielību, runā pie sevis šā: "Ai džihva (mēle), ko tu no kāruma esi izdarījusi!" Džihva klausās pie durvim, domā, ka ir izzināta, iet pie brahmana iekšā un atdod tam. zagto mantu. karalis, apbrīnodams gudro atradēju, liek ienest apsegtu trauku, kuŗā ir paslēpts viens kaupiņš, un jautā brahmanam, kas tai bļodā esot Brahmans, kuŗu jaunības gados tēvs saucis par Kaupiņu, uztraukumā izsaucas: "Tas trauks, Kaupiņ, būs tava nelaime!'`

Karalis nešaubās, ka saturs ir uzminēts, un atlaiž brahmanu ar bagātām dāvanām. Šis brahmans ir tik līdzīgs mūsu Visziņu dakterim (A. 1641, Grimm 9S), ka to tagad pētītāji atzīst par indiešu pasaku.

Budistu grāmatā Kandžurā ir pasaka par kādu tirgotāju, kas novērojis vienu kraukli, kuŗš berzējis savu knābi pie kāda koka, pēc kam viņa knābis izstiepies liels garš. Tad viņš paberzējis knābi atkal pie cita koka, un knābis atkal sarāvies īss. Tirgotājs paņēmis tos kokus sev līdz un aizticis ar pirmo koku vienai sievietei pie deguna, kuŗa bijusi nokrāpusi viņam mantu. Tū1in arī viņai izaudzis liels gaŗš deguns. Kad nu sieviete atdevusi tirgotājam noņemto mantu atpakaļ, tad šis ar otru koku atkal atņēmis gaŗo degunu. Eiropā šāda pasaka (A. 566, Grimm 122) ir pazīstama daudz variantos, un arī A. Forke domā, ka šīs pasakas būšot aizņemtas, pie kam Kandžura pasaka jāatzīstot par vecāko.

Citā indiešu pasakā strīdās divi gari par divām kastītēm, no kuŗām pēc vēlēšanās var izņemt visādas lietas, divām kūjām, kas uzvār visus ienaidniekus, un divām kurpēm, kuŗas nes to īpašnieku pa gaisu. Katrs grib dabūt visus sešus priekšmetus. Viens nu apsolās šīs mantas taisni izdalīt, apauj sev brīnuma kurpes, paņem kastītes un kūjas un aizbēg. Līdzīgas pasakas ir arī pie mums Eiropā.

Vienā budistu džātakā trim vientuļiem pieder cirvis, kas pats malku gādā, bungas, kas ienaidniekus aizbaida, un bļoda, no kuŗas iztek vesela upe, ja to apgriež uz mutes.. Te atnāk kāds vīrs, kas vienam kuilim ir atņēmis maģisku akmeni, ar kuŗu var pa gaisu laisties. Ar šo akmeni viņš iemaina minēto cirvi, liek vēlāku ar to cirvi vientulim galvu nocirst un atņem atkal savu akmeni. Tāpat viņš iemaina abas pārējās lietas un liek vientuļiem nocirst galvas. Ar šām burvju lietām viņš nonāk pie kāda karaļa un vēlāku top pats pēdējā vietā par karali. Tāpat arī kādā Eiropas pasakā (A. 569, Grimm 54) varonis atņem trim ogļu racējiem burvju lietas, palīdz vienam karalim kaŗu vest, apprecē viņa meitu un vēlāku top pats par karali.

Skeptiski pret Indijas teoriju izturās arī J. Bolte un G. Polīvka savās piezīmēs pie Grimmu pasaciņām, tomēr dažos gadījumos arī viņi piebalso T. Benfejam un citiem Indijas pasaku pētītājiem.

Latviešiem ir labi pazīstama pasaciņa (A. 235, Grimm 68), kur jauns cilvēks saderas pie velna par kalpu, izmācās tur visādas burvības un pēdīgi atgriežas pie tēva mājā. Tur viņš pārvēršas par zirgu un liek tēvam, lai ved šo uz tirgu pārdot, kur to velns atkal dabū savā varā. Starp velnu un viņa mācekli nu notiek cīņa dažādās pārvēršanās, kamēr pēdējais beidzot ņ2m virsroku.

J. Bolte un G. Polīvķa še piezīmē, ka T. Benfejs ar pilnu tiesību esot meklējis šās pasakas dzimteni Indijā.

Citā populārā Eiropas pasakā (A. 516, Grimm 6) viens karalis mirdams atstāj nepieaugušo dēlu savam uzticamam sulainim, un piekodina, lai dēlu nelaižot tai istabā, kur atrodoties skaistās karaļa meitas bilde. Dēls tomēr dabū redzēt to bildi, brauc uz skaisto karaļa meitu ar kuģi un ved to ar viltu sev līdz. Sulainis dzird uz kuģa, ka kraukļi runā par briesmām, kas draud jaunajam karalim, bet viņš nedrīkst par tām nevienam stāstīt, jo citādi viņam jāpārvēršas par akmeni. Sulainis gan novērš briesmas, bet saceļ karaļa dusmas. Noslēpumu izstāstot, sulainis pārvēršas par akmeni, bet tiek atkal atdzīvināts. Arī šās pasakas sākumi esot jāmeklē Indijā, lai gan tagadējā veidā pasaka neliekoties būt visai veca.

No L. Hērvāgena Skolas maizes (I, 7) daudz latvieši būs lasījuši Grimmu pasaciņu (A. 563, Gr. 36) par brīnuma galdiņu, zirdziņu un rungu. Dažādu tautu variantos šīs brīnumu lietas mainās no vienas līdz četrām. A. Ārne domā, ka trīs brīnuma lietas esot meklējamas vecākā versijā, kuŗa būšot cēlusies dienvidus Eiropā. Fr. Lejens un E. Koskens (Cosquin) turpretī nešaubās, ka šī pasaka ir cēlusies Indijā. A. Forke gan nenoliedz līdzības starp Eiropas un Āzijas variantiem, bet šaubās, vai pasaka tomēr būtu nākusi no Indijas. J. Bolte un G. Polīvka apšauba A. Ārnes spriedumu, vai taisni trīs brīnuma lietas jau būtu jāmeklē no sākuma, jo no Indijas nākušais ķīniešu variants esot uzrakstīts jau 516. gadā pēc Kr., un tur ir runa tikai par divām brīnuma lietām.

Vēl citā populārā starptautiskā pasakā (A. 612, Grimm 16) kāds vīrs liekas ieslēgties ar savu mirušo sievu kapa velvē, kas viņam bijis jādara pēc līguma ar savu sievu. Viņš tur redz, ha čūska ar kādām lapām atdzīvina citu nosistu čūsku, paņem tās lapas un atdzīvina ar tām arī savu mirušo sievu. J. Bolte un G. Polīvka aizrāda, ka tagadējā veidā šī pasaka esot attīstījusies Arabijā, no kurienes viņa pārnākusi vispirms uz Italiju un Vāciju. No abām pēdējām zemēm viņa izplatījusies atkal tālāku uz rietumiem un austrumiem pie spāniešiem, francūžiem un slaviem. Arabijā šī pasaka esot sastādījusies no diviem motīviem. Pirmais motīvs par čūskas zālēm bijis pazīstams jau seniem grieķiem, kā jau arī augšā ir aizrādīts. Otrs motīvs par negodīgo sievu esot sevišķi iemī1ēts Indijā, kur tas arī esot sastopams no seniem laikiem.

Ņemsim vēl plaši pazīstamo pasaku par četriem mākslinieku brāļiem (A. 653, Grimm 129), kuŗu J. Zvaigznīte no Grimmiem ir tulkojis arī latviešu valodā. (Pasaciņas priekš bērniem III, Rīgā 1861., 53. 1. p.). Viens tēvs izsūta savus četrus dēlus, lai tie mācoties amatā. Pirmais izmācās par meistara zag1i, otrs par zvaigžņu skatītāju, trešais par mednieku, ceturtais par skroderi. Mājās pārnākot, zvaigžņu skatītājs ierauga, ka augsta koka galā mazam putniņam ir piecas oliņas lizdā, meistara zaglis tās izņem, putniņam nemaz nemanot, mednieks sašauj oliņas ar vienu šāvienu, lai gan tās ir saliktas uz četriem galda stūŗiem, skroderis atkal sašuj sašautās oliņas. Visiem brāļiem kopā izdodas atsvabināt pūķa nolaupīto karaļa meitu, par ko tie dabūj bagātas dāvanas. Šās pasakas vecākais variants esot atkal meklējams Indijā.

Jau augšā mēs redzējām, kā no kādas vecas indiešu pasakas ir attīstījusies pazīstamā mūsu laika pasaka par čūskas gredzenu (A. 560). Austruma zemēs, Krievijā, Somijā un Latvijā šī pasaka ir ļoti populāra, bet rietuma Eiropā viņa tomēr nav vēl varējusi iesakņoties..

Fr. Lejens vēl nešaubās par Indijas pirmdzimteni pie pasakām par maģisko bēgšanu (A. 313, A. Grimm 79), par trim velna bārdas spalvām (A. 461, Grimm 29), par godīgo un ļauno ceļotāju (A. 613, Grimm 107), par olā glabāto ve1na dvēseli (A. 302, Grimm 19%), par cīņu ar negudro velnu (A. l060-1140, Grimm 20) un citām. Citi pasaku pētītāji, kā par piemēru augšā minētais H. Lüderss, uzrāda vēl daudz citas pasakas, kuras varētu būt no Indijas cēlušās.

Lai nu arī to pasaku mums nav samērā visai daudz, kuŗas ar lielāku jeb mazāku varbūtību varam turēt par seno indiešu ražojumiem, tomēr mums nav jāaizmirst arī lielais skaits līdzīgu pasaku motīvu, kuŗi būs staigājuši to pašu ceļu kā minētās pasakas. Bez tam vēl tiek vērots, kā jau augšā ir aizrādīts, ka interesantās Indijas pasakas noderējušas arī par paraugiem vecu vietējo pasaku pārstrādāšanai un jaunu sacerēšanai.

Ļoti dažādi ir tie ceļi, pa kuŗiem indiešu pasakas ir pie mums pārceļojušas. Viens ceļš gāja līdz ar Budas ticību uz ziemeļi2m no Indijas, vispirms pie ķīniešiem, tad pie tibetiešiem un beidzot pie mongoļiem. No ziemeļa Āzijas līdz ar mongoļu jūgu un kalmuku ieceļošanu (no I7. gadu simteņa beigām) budistu stāsti tika pārnesti arī uz Krieviju, no kurienes tie pārgāja atkal uz kaimiņu zemēm.

Otrs ceļš gāja caur Persiju, Arabiju un Turciju uz rietuma Eiropu. Šī satiksme iesākās sevišķi ar krusta kaŗiem un turpinājās līdz pēdējam laikam. Pa šo ceļu ir pie mums pārnestas austrumu pasakas arī ar rakstu palīdzību.

Trešais ceļš gāja no Arabijas caur ziemeļa Afriku uz Spāniju, kur arabieši, kā zināms, ilgāku laiku bija par valdniekiem.

No senajām Āzijas tautām pāriesim tagad uz vecajām ku1tūras tautām Eiropā, t. i. grieķiem un romiešiem. Par vecāko pasaku grāmatu pie grieķiem varam turēt Odiseju, kuŗā, kā zināms, ir aprakstīti Odiseja brīnišķīgie ceļojumi, kuli jau iepriekš ir vairākkārt minēti. No šiem brīnumiem vistālāku laikam ir iz platījies stāsts par Odiseja cīņu ar kiklopu Polifēmu (IX, 105-542). Pēc latviešu varianta viens ķēniņa dēls apmaldās, pa jūŗu braukdams, un tiek piedzīts svešai salai. Tur viņš ieiet milža pilī, izduŗ tam acis un izbēg tam, slēpdamies zem milža aitas vēdera. Milzis vēl sviež tam jūlā akmeņus paka], bet ķēniņa dēlam tomēr izdodas izglābties. "Tūkstoš un vienā naktī" Sindbads savā trešā ceļojumā nonāk līdz ar saviem biedriem pie kādas jūŗas salas, kur viens briesmīgs melns milzis nosit, izcep un apēd dažus no viya biedriem. Melnajam guļot, viņi nu izduŗ tam acis un paši aizbēg. Aklais milzis dzenas ar diviem biedriem bēgļiem pakaļ, nosit dažus biedrus ar akmeņiem, bet Sindbadam tomēr laimējas izglābties. J. Kaptoins ir šo pasaku stipri pārgrozītā veidā tulkojis arī latviešu valodā (Tūkstoš un vienas nakts visuskaistākās pasakas, Rīgā, J. Kapteina naguldījumā 1877.). Kīniešu Liao džai džy ji pasakā tirgotājs Sü nomaldās jūŗā pie kādas salas, kur dzīvo cilvēku ēdēji. Tie nu grib apēst atnākušo Sü, bet tas izrādās par labu pavāru, kādēļ tiek apžēlots, tomēr paturēts klinšu alā ar aizveltu milzu akmeni priekšā. Pēc kāda laika cilvēku ēdēji pat apprecina tirgotāju, un tas tur nodzīvo vairāk gadu. Beidzot pie laba ceļa vēja viņš aizbēg, dodas ar laiviņu jūŗā un nonāk laimīgs savā dzimtenē. Dažiem šās pasakas variantiem Eiropā ir arī vēl kāds turpinājums, kuŗu Fr. Lejens tura par ļoti vecu. Atbilstošā latviešu variantā milzu vecene, kuŗai apma1dījies kalējs izplaucējis ar alvu acis, padod tam pazudušo āmuru. Kā nu kalējs pieliek pirkstus pie āmura, tā nevar vairs roku nost dabūt. Tad viņš izrauj nazi, nogriež sev klusītēm piesieto roku un aizbēg.

Odisejā šī pasaka ir savienota ar kādu tautas joku, kas vēl tagad visā Eiropā ir populārs un laikam arī ir uzglabājies mazāk sagrozītā veidā nekā Homēra eposā. Latviešu variantos tas ir allaž velns, kuŗam arājs apsolās acis izdziedēt. Velns prasa arājam, kā šo saucot? Tas atbild, ka vārds šim esot Pats. Kad nu arājs ielej velnam izkausētu alvu acīs, tad tas sāk kliegt. Saskrien citi velni palīgā un prasa, kas šim esot jaunu darījis? Aklais velns atbild, ka Pats. Palīgi dzirdēdami, ka pats vainīgs, aizskrien atkal projām. Tautas jokos šis acu dziedētājs saucas parasti Pats, bet nekad Neviens kā Odisejā.

Otra tāda teika par brīnišķīgo ceļojumu ir pazīstamais stāsts par Aisona dēlu Jāsonu, kuŗu Jolkas karalis Pelijs, Aisona brālis, sūta uz tālo Kolchidu pēc zelta aunādas, lai atkratītos no šā likumīgā troņa pretendenta, jo Pelijs bija padzinis Aisonu no valdības. Jāsons arī labprāt uzņem tālo un grūto ceļojumu, izbrauc laimīgi cauri caur peldošām salām Simplēgadēm un nonāk pēc visādiem kavēkļiem Kolchidā. Turienes karalis Aiēts atkal grib tikt no viņa vaļā un uzdod tam tādus darbus, kuŗi uz katra soja apdraud viņa dzīvību. Aiēta meita Mēdeja nāk ar savām burvībām Jāsonam palīgā, kurš tad arī visus uzdevumus izpilda. Dabūjis zelta aunādu, Jāsons bēg naktī ar Mēdeju projām. Aiēts dzenas bēgļiem pakaļ, bet Mēdeja atrod līdzekli, kā to atturēt. Kad Jāsons pārnāk mājā, tad Pelijs un Aisons ir jau par daudz veci un maz vairs saprot izdarītos varoņa darbus. Uz Jāsona lūguma Mēdeja padara veco Aisonu jaunāku, ielaizdama viņa dzīslās burvju zāles. Pelija meitas grib tāpat atjaunot arī savu tēvu, bet burvības neprazdamas, nogalina to.

Visi šās teikas motīvi ir ļoti populāri arī latviešu pasakās. Kungs jeb ķēniņš ir ļoti nemierā ar savu nākamo znotu un aizsūta to uz tālu svešu zemi jeb pat uz elli Znots arī neatsakās, izdara visu un likteņa lēmums piepildās (A. 461). Tālāku seko pazīstamā maģiskā bēgšana ar pakaļdzīšanos (A. 313 A). Beidzot slimnieku jeb mirušo atdzīvina īstais burvības pratējs, bet neīstais savu slimnieku nokauj.

Daudz pazīstamu motīvu ir mums arī Perseja teikā. Argosas karalim Akrisijam ir pareģots, ka viens no viņa bērnu bērniem to nokaušot. Kad nu viņa meitai Danaei piedzimst dēls Persejs, tad Akrisijs ieliek to līdz ar viņa māti saplīsušā laivā, kuŗu iedzen jūrā; bet jūŗas dieves gādā par abu izglābšanu. Tikko Persejs ir pieaudzis, viņš uzņem cīņu ar gorgonu Medūsu, kuŗa ar savu briesmīgo skatu var visus par akmeņiem pārvērst. Persejs uzliek sev galvā tādu bruņu cepuri, kas to padara neredzamu, pieiet klusām guļošai Medūsai klāt un nocērt tai galvu. Varonis aizceļo arī uz hesperīdu dārzu, kuŗu apsargā milzis Atlants. Ar Medūsas galvu Persejs pārvērš Atlantu par klinšu kalnu. No turienes atpakaļ braucot, Persejs atsvabina skaisto Andromedu no jūŗas briesmoņa, kas to grib norīt. Apprecējis izglābto skaistuli, varonis līdz ar jauno sievu un savu māti Danai griežas atpakaļ uz savu dzimteni pie vectēva Akrisija. Par to laiku ir pēdējā brālis Proits ticis par Argosas karali, nogāzdams Akrisiju no troņa. Persejs nokauj Proitu un ieceļ atkal savu vectēvu Akrisiju par valdnieku, augstsirdīgi piedodams viņa agrāko noziegumu. Bet arī likteņa lēmumam bija piepildīties, jo kādreiz ripu sviezdams, Persejs nejauši ķer Akrisiju, kuŗš nāvīgi ievainots mirst.

Šim Persejam dažā ziņā līdzinās arī Hēraklejs, kuŗš jau ir minēts trešā un ceturtā nodaļā. Persejs mums tomēr izliekas patīkamāks un dabiskāks; daži sīkumi no viņa teikas mums atgādina tāpat vidus laiku stāstus par ceļojušiem bruņiniekiem, kā arī mūsu dienu pasaku varoņus.

Arī kādā latviešu pasakā ķēniņiene ar savu. dēlu tiek iesviesta jūŗā, bet māte ar dēlu tomēr laimīgi izglābjas. Vairāk latviešu pasakās varonis uzvār pūķi jeb velnu, atsvabina no tā nolaupīto ķēniņa meitu, kuŗu tad apprecē pats. Sevišķi bieži daudzina mūsu pasakas cepuri, kas padara tās nesēju neredzamu, un dažādus priekšmetus, kas pārvērš cilvēkus par akmeņiem.

Nevien senatnes varoņu teikas pie grieķiem, bet arī vēlāku laiku brīnumu stāsti atgādina mums mūsu tagadējās pasakas. Jau augšā ir pieminētas teikas par Aleksandru Lielo, kuŗas ap 200. gadu pēc Kr. ir savienotas veselā grāmatā un sevišķi vidus laikos ir iemantojušas lielu populāritāti. Bet vistuvāku grieķu un romiešu tautas pasakām gan laikām būs stāvējis L. Apulējus stāsts par Amōru un Psichi, kas sacerēts otrā gadu simtenī pēc Kristus. Žēl tikai, ka šīs senās pasakas mēs pazīstam vienīgi augšā minētā sausā filozofa pārstrādājumā.

Vienam karalim bijušas trīs meitas, no kuŗām jaunākā, vārdā Psiche, bijusi tik skaista, ka neviens mirstīgais neiedrošinājies viņas precēt. Pēc orakula vārdiem skaistule bijusi jāaizved uz vienu augstu klinti, kur apakšā mitis kāds briesmonis. Viņa tur lec no klints zemē, bet kāds lēns vējiņš aiznes to uz lepnu pili skaistā ziedošā ielejā. Tur mīt kāda liela briesmīga čūska, kuŗa naktī pārvēršas par mīlīgu jaunekli. Kādi neredzami spēki izpilda visas Psiches vēlēšanās, bet savu vīru viņa tomēr nekad nedabūj redzēt dienas gaismā. Tas arī vēl viņai piekodina nekad netaujāt par viņa izskatu un neprasīt viņa vārda.

Psiche ir tomēr ļoti laimīga savā skaistajā pilī, tikai māsu viņai ir žēl, ar kurām viņa labprāt gribētu satikties. Neredzamais vīrs gan biedim, lai sargoties no savām māsām un lai nestāstot tām par savu dzīvi. Psiche nevar ilgi atturēties un beidzot izteic vēlēšanos, lai māsas būtu pie viņas. Lēnais vējiņš arī tūliņ atnes abas māsas, kuŗām rodas liela skaudība par jaunākās māsas laimi. Viņas to sabaida, ka viņas vīrs esot ļoti bīstams briesmonis, kuŗu guļot vajagot nokaut. Pēc šādas izrunāšanās vējš atkal aiznes abas māsas projām.

Kad neredzamais vīrs nākošā naktī atkal ierodas un apgulstas savā vietā, tad Psiche pienāk pie viņa klusām, turēdama vienā rokā lampu, otrā asu dūci. Sev par lielu brīnumu viņa ierauga vietā guļam visskaistāko dievu Amōrn. No degošas lampas trīcošā rokā norit viena karsta eļlas pile uz Amōra kailā pleca. Tas pamostas, redz visu, kas noticis, un pazūd dusmās no viņas acim. Skaudīgās māsas, gribēdamas ieņemt skaistās Psiches vietu, lec viena pēc otras no stāvās klints, cerībā, ka vējš tās aiznesīs uz skaisto ieleju, bet nositas abas uz akmeņiem bezdibenā.

Psiche no liela izmisuma grib noslīcināties tuvākā upē, bet viļņi viņu pārnes uz otru krastu, kur Pāns to apmierina, stāstīdams, ka viņas noziegums tapšot piedots. Viņa nu lūdz apžēlošanu no Veneras, kuŗa pati viņas skaistuma dēļ ir greizsirdīga un grib to nomocīt ar neizpildāmiem darbiem. Psichei ir jāuzlasa un jāšķiro samaisīti mieži, kvieši, sūra, magones, zirņi, lēcas un pupas, bet skudres izdara šo grūto darbu viņas vietā. Tāpat viņai rodas palīgi, citus grūtus uzdevumus izpildot. Beidzot Venera sūta to uz apakšpasauli, lai atnesot no Persefones kādas skaistuma zāles. Šai ceļā Psiche tiek visādi kavēta, bet viņai tomēr izdodas dabūt vajadzīgās zāles un atgriezties. atpakaļ. Nu arī Amōrs ir tai visu piedevis un svin ar to līksmas kāzas pašās debesīs, visiem dieviem līdzi priecājoties.

Stāsta iesākumā mēs viegli pazīstam mūsu Iešķavas ķēniņu, kas tikai par nakti ir cilvēks, bet par dienu kāds briesmīgs nezvērs. Tālāku seko cita pasaka par skaudīgajām māsām, kuŗas tīko pēc jaunākās māsas laimes. Plaši pazīstams ir motīvs par pazaudēto mīļāko, kas tikai pēc ilgām pūlēm tiek atkal atrasts. Turpat mēs sastopam arī Pelnurušķītes grūtos darbus. Stāsta beigās varam vērot vācu pasaku par Frau Holle, kas latviešu valodā ir tulkota par Sniega māti. Nav gan nekādu šaubu, ka Apulējus še ir apstrādājis vecas tautas pasakas, pārgrozīdams tās pēc saviem uzskatiem.