Apskatot jaunās kultūras tautas, varam iesāķt ar arabiešiem, kuŗiem piederēja pirmā starpnieku loma jaunā vēstures laikmeta nodibināšanā, kaut gan viņu ziedu laikmets ir meklējams viduslaikos. Sevišķi lieli nopelni ir arabiešiem pasaku sacerēšanāä un izplatīšanā, un šai ziņā viņi gan laikam ir vienīgā tauta, kuŗu var seniem indiešiem blakus stādīt.

Arabiešu lielais pasaku krājums "Tūkstoš un viena nakts" ir cēlies par ilgiem gadu simteņiem. Tur varot atrast liecības pat no Muhameda laika dzejniekiem un atmiņas par seno arabiešu cilšu savstarpējām cīņām. Pirmais pasaku sacerēšanas centrs liekas būt Omaijadu (660--750) galvas pilsēta Damaska. No turienes tās pāriet uz Bagdadu pie Abasidiem (750-1258), no kuŗiem Haruns al Rašids ir visvairāk daudzinātā persona. Pēdējā laikā, kā liekas, pasakas visvairāk būs sacerētas Ēģiptes pilsētā Kairā. Pirmās rakstu liecības par arabiešu pasakām sniedzas atpakaļ uz 10. gadu simteni pēc Kr. Tur esot stiprs indiešu iespaids cauri manāms. Pasaku krājums esot paplašināts 13. gadu simteni un l4. g. s. apstrādāts tagadējās grāmatas veidā, bet tomēr vēl līdz pēdējam laikam ticis arvien palielināts un pārstrādāts.

"Tūkstoš un vienas nakts" 14. gadu simteņa izdevumu ir tulkojis 1704. gadā franču orientalists A. Galans (Antoine Galland, miris 1715. g.) franču valodā. Šim tulkojumam bija gluži ārkārtīgi panākumi, jo drīz pēc tam parādījās visā Eiropā visādas austrumu pasakas, kas bija sacerētas pēc arabiešu paraugiem. Pat to laiku niecīgā latviešu literatūra nav palikusi ārpus šā vispārīgā virziena. Jau 1805. gadā jaunais Stenders (Aleksandrs Johans) ievieto savā grāmatā "Dziesmas, stāstu-dziesmas, pasakas etc." pazīstamo "Tükstoš un vineas nakts" pasaku par Zeina Alasnama desmit tēliem. Pēc tam no 1867. gada 1īdz 1879. gadam, parādās vairāk par desmit grāmatām ar arabiešu pasakām, kuŗas no vācü valodas tulkojuši T. Zilpaušs, K. Stālbergs, J. Kapteins un citi rakstnieki.

Otrā nodaļā ir aizrādīts, ka dažas arabiešu pasakas jau vidus laikos ir pārnākušas uz Eiropu; bet ar augšā minētām 18. gadu simteņa pasakām šis vecās pasakas varēja tikt atjaunotas un vēl

dažas jaunas pienākt klāt. Šādu iespaidu arī viegli varam saprast, jo arabieši ir pasaku atstāstīšanā nepārspēti meistari. Indiešiem gan pieder virsroka pasaku sacerēšanā, bet kā jau aizrādīts, viņiem neretis trūkst samēra apziņas. Arabiešu rakstnieku dāvanas turpretī pastāv pasaku izpušķošanā un iztēlošanā. Apskatīsim še dažus piemērus, kas no "Tūkstoš un vienas nakts" pārnākuši Eiropas tautu pasakās.

Nabaga zvejnieks, visu nakti strādādams, izvelk beidzot savu tīklu un atrod tur ar svinu aiztaisītu misiņa pudeli. Viņš attaisa pudeli vaļā un no tās iznāk lieli dūmu mutuļi. Dūmos parādās milzis, kas grib savu glābēju nogalināt. Nabaga zvejnieks, gribēdams no milža atkratīties, izdomā viltu. Viņš saka, ka viņš nemaz nevarot ticēt, ka šis būtu iznācis no pudeles. Milzis arī ielien atkal pudelē, lai pierādītu, ka viņš tiešām tur bijis. Zvejnieks tad aiztaisa pudeli cieti un tā nu tiek no milža vaļā.

Līdzīgā vācu pasakā (Grimm 99, A. 331) nabaga malkascirtēja dēls atrod mežā glāzes pudeli ar ļaunu garu, kurš tāpat atkal tiek iemānīts atpakaļ pudelē. Tādas pasakas ir uzrakstītas arī pie citām Eiropas tautām. Nav šaubu, ka šīs pasakas ir cē1ušās no arabiešu parauga, kur ir runa par ļaunu garu, kuŗu Zālarnāns ir ieslodzījis pudelē, kā jau ir aizrādīts iepriekšējā nodaļā. Vecāka tomēr liekas būt tā pasakas versija, kur ceļotājs izglābj čūsku, kas grib savam glābējam iedzelt. Škīrēju tiesnesis liek čūskai ieņemt agrāko vietu, un tā ceļotājs tiek no viņas vaļā, Šāds variants ir sastopams gan starp senajām Aisōpa pasakām, gan Pančatantrā, gan arī dažu Eiropas tautu pasaku krājumos. Pēdējā pasaka nav sveša arī latviešiem.

No "Tūkstoš un vienas nakts" būs nākusi arī pazīstamā pasaka par kādu brīnuma putnu (Grimm 57, A. 550), kuŗu pēc diviem nelaimīgiem mēģinājumiem trešajam meklētājam beidzot izdodas rokā dabūt. Šī pasaka ir arī latviešiem labi pazīstama. Senākä pasakas versija, kura laikam arī arabiešiem noderējusi par paraugu, būs gan tā, kur varonis uzņem tālu ceļojumu pēc dzīvības ūdens. Par to jau ir runāts astotās nodaļas sākumā.

Nabaga malkascirtējam Ali Babam izdodas uz kāda koka pie klints noklausīties, 1sā četrdesmit laupītāji piejāj un uzsauc: "Sezam, atdaries!" Klints tūliņ atveras un 1aupītāji tur ienes savas mantas. Ali Baba nu arī ieiet tāpat tai klintī un pārnes no turienes daudz dārgumus. Viņam ir bagāts un skaudīgs brālis, kas arī dabūj zināt par Ali Babas laimi. Šis nu grib pārnest visu bagātību no klints, bet nezina, kā no turienes laukā tikt. Viņu atrod laupītāji un nogalina. Ali Baba pārved brāļa līķi, bet tura visu notikumu slepenībā, baidīdamies no laupītāju atriebības. Pēdējie tomēr izzina vainīgo, bet Ali Babas kalpone izglābj savu kungu no briesmām.

Šī pasaka ir tagad pazīstama visā Eiropā (Grimm 142, A. 676) un ir cēlusies no "Tūkstoš un vienas nakts". No pēdējās grāmatas tulkojuma viņa ir ieviesusies arī pie latviešiem. J. Bolte un G. Polīvka tomēr domā, ka arabiešu stāstītājiem še būšot noderējusi par paraugu jau augšā pārrunātā pasaka par meistara zagli (A. 950). Pēdējā pasaka še varbūt būs vēl kontāminējusies ar pazīstamu joku stāstu par labsirdīgo nabaga brāli un skaudīgo bagāto brāli.

Pie arabiešu sacerējumiem pieder arī pie mums mazāk daudzinātā pasaka par Aladinu (A.561), kuŗa jau ir pieminēta sestā nodaļā. Šis Aladins ar brīnuma lampas palīdzību dabūj ķīniešu ķeizara meitu par sievu. Ēģiptiešu burvis izmāna viņam brīnuma lampu un pārceļ Aladina skaisto pili ar visu ķeizara meitu uz Ēģipti. Aladinam tomēr atkal izdodas dabūt lampu, pili un ķeizara meitu atpakaļ. Šo pasaku, kā jau ir aizrādīts sestā nodaļā, arabieši, kā liekas, ir sacerējuši pēc indiešu pasakas parauga (A. 560), kur lampas vietā mūsu pasakas daudzina parasti "čūskas gredzenu``.

Jo vairāk mēs tuvojamies jaunākiem laikiem un turklāt vēl Eiropas tautām, jo grūtāki mums ir noteikt, šo Eiropas jaunlaiku pasaku dzimteni. Šādas pasakas, kā jau ir aizrādīts, tiek stāstītas nevien visā Eiropā, bet gandrīz visā pasaulē. Viņas jau ir izvērtušās par Eiropas tautu kopmantu, un tagad nav mums vairs viegli izšķirt, kuŗas tautas ir bijušas devējas un kuŗas ņēmējas. Šo pasaku izplatīšanos ir veicinājuši gan lieliski attīstītie satiksmes līdzekli, gan arī pašu ļaužu tieksme uz ceļošanu. Grāmatas, laikraksti un kalendāri ir atkal pabalstījuši mutes tradicijas, tā kā pētītājiem stāv priekšā pavisam nepārredzams materiālu daudzums. Tā kā nu pēdējos gados ir tikai vēl iesākusies .sistēmatiska materiālu krāšana, tad, zināms, gan vēl nevarēsim prasīt pēc galīgiem pētīšanas rezultātiem. Esmu arī jau pirmā nodaļā izskaidrojis, ka nevar būt pasaku krājuma uzdevums dot izsmeļošu pārskatu par visiem pasaku krājumiem un pētījumiem. Ja šāds ideāls arī būtu sasniedzams, tad tomēr nākošā gadā šis ievads jau būtu novecojis, kamēr krājuma nozīme pastāv uz ilgiem gadiem.

Būtu tomēr nepareizi domāt, ka jaunlaiku pasaku pētīšanā vēl nekas nebūtu panākts. Daudz pasakas ir ļoti pamatīgi un vispusīgi iztirzātas, un šādiem pētījumiem, kā paredzams, būs arī paliekama nozīme folkloras laukā. Nebūtu arī nekāda liela kļūda mūsu rakstā, ja nākamības zinātne korriģētu vienu otru no tagadējo pētītāju uzskatiem par pasaku izcelšanās vietu, jo šā ievada nolūks ir tikai īsumā aizrādīt uz mūsu laiku pasaku pētīšanas metodēm un rezultātiem.

Vācija, kā veca kultūras valsts pašā Eiropas vidū, jau sava ģeografiskā stāvokļa dēļ vien ir uzskatāma par galveno starpnieci kultūras izplatīšanā pie savām tuvākām un tālākām kaimiņu tautām. Tā kā par vairāk kā septiņiem gadu simteņiem vācieši ir bijuši latviešu valdnieki un kungi, tad nav nekādu šaubu, ka rietuma kultūru mēs esam mantojuši galvenā kārtā no vāciešiem. Pēc tā nu varam arī vērot, ka lielāko daļu no ceļojošām pasakām mēs būsim dabūjuši no vāciešiem, lai arī leiši, krievi, igauņi un citas tautas būs še spēlējuši savu lomu. Šeit mēs apskatīsim vispirms tādas no aizņemtām pasakām, kuŗas pašulaik tura par vāciešu sacerējumiem.

Arī latviešiem ir labi pazīstama pasaka par slinko meitu, kas bijusi izdaudzināta par lielu vērpēju (Grimm 14, A. 501). Pats ķēniņa dēls nu grib precēt lielo strādnieci, kuŗai uzdod savērpt lielu daudzumu linu. Kamēr meita bēdājas par neizpildāmo darbu, tikmēr pie viņas ienāk trīs sievas. Vienai ir ļoti liela kāja, otrai nokārusies apakšlūpa un trešai pārāk plats īkšķis. Sievas apņemas savērpt viņai visus linus, ja viņa tās aicinātu par radiniecēm savās kāzās. Viss darbs tiek laikā izdarīts, ķēniņa dēls nu apprecē čaklo meitu un kāzās ierodas arī visas trīs sievas. Ķēniņa dēls prasa, kā viņas dabūjušas tādu savādu izskatu? Sievas atbild, ka tas nācis no lielas vērpšanas. Tādu darbu arī jaunais ķēniņš vairs negrib uzlikt savai jaunai līgavai.

Pēc J. Boltes un G. Polīvkas domām, šī pasaka esot laikam pie ģermāņiem cēlusies, un no tiem pārgājusi tālāk pie romāņu un slavu tautām (I, 14). Tā tad no turienes būs pārnesta arī latviešu pasaka.

Nav mums sveša arī cita līdzīga pasaka (Grimm 55, A. 500), kuŗu var uzskatīt par iepriekšējās variantu. Viens ķēniņš dabūjis zināt, ka kāda meita protot salmus par zeltu savērpt. Viņš liek atsaukt izslavēto vērpēju, dod tai salmus priekšā un pavēl vērpt zeltu. Ja viņa neizpilda pavēles, tad viņai jāmirst. Meitai raudot, ienāk mazs vīriņš un apņemas viņas vietā savērpt visus uzdotos salmus, ja viņa tam apsola savu pirmo bērnu. Viss tas arī notiek. Ķēniņš apprecē zelta vērpēju, bet pēc gada ir arī vīriņš klāt pēc bērna. Kad jaunā ķēniņiene negrib atdot sava bērna. tad viņš grib viņai tomēr atlaist solījumu, ja tā varēšot uzminēt viņa vārdu, kas arī ķēniņienei izdodas.

Arī šis variants esot veca ģermāņu pasaka (Bolte un Polīvka I, 5,5), kuŗu mēs līdz ar citām tautām esam mantojuši no vāciešiem.

Pie ģermāņu sacerējumiem pieskaita arī pazīstamo pasaku par ķēniņu Brusubārdu (Grimm 52, A. 900). Lepna ķēniņa meita izsmej savus preciniekus un nosauc vienu no tiem par "Drosselbart" (Brusubārdu). Vecajam ķēniņam nepatīk meitas augstprātība un viņš to atdod kādam nabagam par sievu. Pārcietusi daudz grūtumu, viņa rūgti nožēlo, ka viņa nopēlusi tēva ieteiktu ķēniņa dēlu. Pēc tādas nožēlošanas izrādās, ka viņas vīrs nav vis nabags, bet gan tas pats nopeltais ķēniņa dēls, kas tīšām pārģērbies par nabagu.

Ļoti pamatīgi šo pasaku ir izpētījis Dr. phil. E. Filipsons, kuŗš savā grāmatā "Der Märchentypus von König Drosselbart" (FF Communications Nr. 50,1923. Dr. phil. Ernst Philippson) raksta par to šā: "Es ceŗu šai nodaļā pierādījis būt, ka domas par ģermāņu pirmveidu nav nekāda tukša fantazijas konstrukcija, un ka vismaz šās pasakas elementi augšā apskatīto ģermāņu motīvu veidā jau tad pastāvēja, kad [vidus laiku] spēlmaņi bija piesavinājušies šo vielu un uzspieduši tai savas mākslas zīmogu" (92. un 93. 1. p.).

Pasaciņu par sniegabērnu tura Fr. fon der Lejens par īstu švābu joku (Schwabenstreich).Pēc vairāk gadu ceļojuma pārnāk atkal savā mājā viens tirgotājs un atrod tur savu agrāko triju bērnu vietā četrus. Viņa sieva izskaidro, ka viņa esot reiz sniegu ēdusi, tūliņ jutusies tā savādi un pēc kāda laika dabūjusi bērnu. Tirgotājs nekā vairāk neprasa, bet nākošu reizi aizceļojot, paņem mazo bērnu līdz. Kad nu viņš pārnāk bez bērna, tad sieva prasa, kur tad tas esot palicis? Tirgotājs atbild, ka viņš esot ceļojis pa karstām zemēm un tur sniegabērns esot saulē izkusis.

Caur vācu starpniecību mēs esam mantojuši arī dažu labu franču pasaku, kā par piemēru, par Sarkanmicīti (Chaperon rouge, Rotkäppchen. Grimm 26, A. 333).Mazā Sarkanmicīte iet aplūkot savu vecmāti, kuŗa dzīvo kādā meža mājiņā. Tur gadās kāds liels vilks, kas norij vecmāti un Sarkanmicīti. Lai gan jau 1023. gadā Lježas Egberts ir apdziedājis kādu līdzīgu motīvu latīņu valodā, tomēr franči liekas būt sacerējuši šo pasaku tagadējā veidā. Viņiem arī ir vairāk variantu, no kuŗiem daži ir pilnīgāki un agrāk uzrakstīti nekā pie dažām citām tautām. Šī pasaka esot sevišķi izplatīta ar Pero grāmatu (Ch. Perrault, Histoires ou cones du temps passē. Paris 1697).

No tā paša avota, kā jau ir aizrādīts otrā nodaļā, esot arī cēlusies pasaka par pazīstamo Ērkšķurozīti (Grimm 50, Dornröscherr, A. 410), lai gan daži pasakas motīvi ir ļoti veci un var būt nākuši no dažādiem apgabaliem.

Tālāku še vēl varam minēt pasaku par runci zābakos (Le chat bottē, der gestiefelte Kater, A. 545 B). Viens melderis atstāj pēc savas nāves vienam dēlam dzirnavas, otram ēzeli un trešajam runci. Runcis noķer vienreiz trusi, otreiz div irbes un aiznes Karabas marķīza vārdā, kā viņš nosauc savu kungu, ķēniņam par dāvanām. Reiz runča saimniekam upē peldoties, brauc gaŗām ķeniņš ar savu meitu. Runcis kliedz ķēniņam pretī, ka Karabas marķīzs slīkstot un ka viņam esot nolaupītas drēbes. Ķēniņš nu liek viņu izvilkt no upes, apģērbt greznās drēbēs un ņem to savā karietē līdz pavizināties. Braucot viņi redz skaistas pļavas un bagātus laukus, kur pašulaik strādā pļāvēji. Runcis samāca pļāvējus, lai stāsta ķēniņam, ka šīs pļavas un lauki piederot Karabas marķīzam, kas arī notiek. Beidzot viņi nobrauc pie lepnas pils, kas pieder šo lauku īpašniekam, kādam cilvēku ēdējam, kas turklāt ir arī liels burvis. Runcis to piemāna, lai pārvēršas par pe1i, un nokož viņu. To padarījis, viņš skrien ķēniņam pretī un apsveicina viņu Karabas marķīza pilī. Tā beidzot nabaga meldera dēls apprecē kēniņa meitu. Eiropā šī pasaka esot izplatījusies no tās pašas Pero grāmatas, lai gan Indijā, Kaukazā un Arabijā šīs pasakas sākumi esot sastopami daudz agrāki. Arī latviešiem šī pasaka ir labi pazīstama.

Plaši pazīstama ir tikusi Pero skaistā dramatiskā pasaka par Zilbārdi (Barbebleue), kura jau otrā nodaļā ir pieminēta. Reiz dzīvojis viens ļoti bagāts bruņinieks, kam bijusi gauži neglīta zila bārda. Šis Zilbārdis bijis gan jau vairāk reizes precējies, bet neviens nav zinājis, kas ar viņa sievām noticis. Neglītumam un sliktai slavai par spīti bruņiniekam tomēr reiz atkal laimējies ar savu bagātību un greznumu iemantot kādas jaunas skaistules labvēlību. Zilbārdis nu arī apprecē skaisto jaunavu, kuŗa jūtas ļoti laimīga viņa greznajā pilī. Pēc priekos nodzīvotā pirmā mēneša bruņinieks taisās uz ilgāku laiku aizceļot un nodod visas pils atslēgas jaunai sieviņai, bet ar bargu piezīmi, neiet vienā aizliegtā istabā, jo citādi viņai viss kas būtu jāpanes no viņa dusmām. Viena palikusi, sieva uzaicina savu māsu, brāļus un kādas draudzenes pie sevis pasērsties. Papriekšu atnāk māsa ar draudzenēm, apskata lepno pili un apbrīno viņas bagātību.. Tai brīdī jaunai sievai rodas nepārvārama ziņkārība slepeni ieskatīties arī aizliegtajā istabā. Viņa aizskrien pie aizliegtām durvim, atslēdz tās un ierauga visu grīdu pārklāu ar asinim, kamēr gar sienām karājas agrāko Zilbārža sievu līķi. No bailēm viņai iekrīt asinīs durvju atslēga, kuŗa bijusi apburta. Viņa gan steigšus to paķeŗ augšā un grib noslaucīt, bet asiņu zīmes tur parādās arvien no jauna. Gluži negaidot, pārnāk pats Zilbārdis mājā un asinainā atslēga jau tam rāda, kas noticis. Briesmonis nu uzsauc savai nelaimīgai sievai: "Tu esi bijusi tai istabā. Labi, mana kundze, jūs &127;rī tur ieiesit un ieņemsit savu vietu citām dāmām blakus!" Gan sieva raud un metas ceļos, bet Zi1bārža sirds ir cietāka par akmeni. Sieva redz, ka piedošana nav gaidāma, nn lūdz tika? vairs kādu brīdi laika ieiet savā istabā Dievu lūgt. Zilbārdis gan to atļauj, bet tikai neilgu laiku. Sieva nu steidzas pie savas māsas, lai tā uzkāptu pi1s tornī, un ja redzētu brāļus jājam, lai dotu tiem zīmi pasteigties. Pēc noteikta laika Zilbārdis jau stāv ar asu dūci rokā savā aizliegtā istabā un sauc sievu lai nāk šurp, bet tā lūdzas vēl tikai drusku pagaidīt. Trīs reizes viņa sauc māsai tornī, vai tā vēl neredz brāļus jājam, bet māsa nav vēl nekā redzējusi. Trīs reizes ir arī Zilbārdis par velti izsaucies un negrib no dusmām vairs ilgāki gaidīt. Beidzot māsa ziņo no torņa, ka brāļi jau jāj, un nelaimīgā sieva arī atbild vīram, ka viņa jau iet. Pašā pēdējā brīdī vēl izdodas brāļiem piesteigties un nodurt nežēlīgo Zilbārdi, kura 1ie1o bagātību nu manto no nāves izglābtā sieva.

Šādas pasakas varianti ir pazīstami nevien pie visām Eiropas tautām, bet ir nonākuši arī Āzijā un Afrikā. Daži varianti liekas arī būt vecāki un pirmatnīgāki nekā augšējais. Bruņinieka vietā tiek meklēts no iesākuma nāves dievs un pundurs jeb mazais rūķitis, kas vēlāk būtu izvērties gan par velnu gan arī par laupītāju. Pero variants ir tomēr jāatzīst par skaistāko un populārāko. Pero pasaka nav sveša arī latviešiem, lai gan vācu varianti liekas pie mums būt vairāk izplatīti.

Pēc vāciešiem otra vieta pasaku ienešanā pie mums gan piederēs krieviem, lai gan svarīgāki starpnieki varēja būt arī leiši ar savu līdzīgo valodu un gaŗo kopējo robežu. Nav še jāaizmirst arī mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi. Bet arī pie leišiem un igauņiem lielākā daļa ceļojošo pasaku būs pārnākusi no vāciešiem un krieviem, kamēr pašas šīs mazās un apspiestās tautiņas gan laikam nebūs ražojušas tādas modes-pasakas, kas būtu nākušas pie iecienītu starptautisku tradiciju goda, izņemot varbūt kādus retus gadījumus. Leišu un igauņu pasakas ir mums gan ļoti svarīgas pasaku ceļošanas pētīšanā, bet ne tikdaudz pasaku dzimtenes izmeklēšanā. Turpretī krievu stāvoklis pasaku ražošanā bija izdevīgāks. Jauna pasaku viela, kā var vērot, pārnāca pie krieviem no Balkāniem, Kaukaza un arī vidus Āzijas. Šīs pasakas, samaisīdamās ar pašu krievu tradicijām un rietuma Eiropas ceļojošiem elementiem, noderēja par pamatu jaunu pasaku ražošanai

Tāda krievu pasaka ir pazīstamais joku stāsts par Šemjakas tiesu. Reiz dzīvojuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais gan šad un tad palīdzējis nabagam, bet pēdējais tomēr nav ticis uz priekšu. Reiz atkal nabags prasa bagātājam zirgau ko malku pārvest, un bagātais arī dod. Bet kad tas prasa arī sakas, tad bagātais saskaistas. ka šim pat saku neesot, un nedod. Nabaga brālis nu piesien malkas vezumu zirgam pie astes, bet zirgs vilkdams norauj asti. (Vienā variantā vilks nokož zirgu, otrā nosprāgst no brāļa aizņemtie aŗamie vērši). Bagātais brālis par to saskaistas un apsūdz nabagu pie tiesas. Uz tiesu braukdams, bagātais iegriežas pie pazīstama priesteŗa (variantā pie bagāta zemnieka) nakti pārgulēt. Turpat ieiet arī nabaga brālis un uzlien uz krāsnsaugšas gulēt. Mājastēvs aicina bagāto pie vakariņām, bet nabagu nemaz neievēro. Tas žēlīgi noskatās no krāsnsaugšas, bet skatīdamies paslīd, uzkrīt uz tuvējā šūpuļa un nosit tur priesteŗa mazo dēliņu. Otrā dienā arī priesteris brauc uz tiesu sūdzēt par sava dēla nosišanu. Netālu no pilsētas, kur dzīvo tiesnesis Šemjaka, nabags iet par augstu tiltu un lec no tā tilta zemē (pēc varianta ielec dzijā akā), gribēdams sev galu darīties. Apakš tilta dēls ved savu veco un slimo tēvu uz pirti, (pēc varianta akas dibenā vēl rok zemnieks zemi), un nabaga brālis uzkrīt vecajam virsū un to nosit. Tā nelaimīgajam brālim nu rodas jau trešais sūdzētājs. Nabags paņem uz ceļa krietnu akmeni un ietin to lakatiņā, domādams ar to sasist tiesnesim galvu, ja tas viņu notiesātu par vainīgu. Tiesā apsūdzētais nekā daudz nerunā, bet tikai pacilā savu mārsniņu. Tiesnesis Šemjaka domā, ka nabaga brālis grib tam dot lielu dāvanu, un izspriež tiesu tam par labu. Lai bagātais brālis atstājot ievainoto zirgu nabagam, kamēr zirgam atkal izaugot jauna aste. Lai priesteris atstājot savu sievu vainīgajam, kamēr viņi abi piedzīvojot citu dēlu. Par tēva nosišanu lai dēls lecot tāpat no tilta apsūdzētajam virsū. Sūdzētāji nu atpirkušies par labu maksu no apsūdzētā. Arī tiesnesis bijis laimīgs, kad dabūjis zināt, ka ar savu spriedumu viņš izglābies no nāves.

Šās pasakas pamatus pētītāji domā atraduši budistu leģendās Indijā, Tibetā un Mongolijā. Bet tikai krievu stāstītāji ir šo veco un nopietno leģendu pārvērtuši par asprātīgu joku stāstu. Šī pasaka ir diezgan pazīstama arī latviešiem, no kuŗiem tā ir arī tālāku pārgājusi pie lībiešiem (A. Löwis of Menar, Finnische und estnische Volksmärchen, Nr. 85).

Pasakas un teikas par varoņa cīnīšanos ar pūķi, kā jau arī augšā vairākkārt ir minēts, pieder visai kultūras pasaulei. Sekošo piemēru (A. Afanasjeva, Krievu tautas pasakas III. izd., Nr. 76) turpretī tura par šāda veida tipisku krievu pasaku.

Vienai karalienei, kuŗai nav bērnu, tiek ziņots, ka viņa dabūšot dēlu, ja likšot ar zīda tīklu noķert līdeku un to apēdīšot. Līdeka arī tā tiek noķerta, notīrīta un labi izcepta pasniegta karalienei. Bet līdekas mazgājamo ūdeni dabūj kāda govs un izcepto līdeku iebauda arī ķēķa meita. Drīz pēc tam piedzimst dēls karalienei, meitai un arī govij. Visi trīs dēli izaug ļoti ātri un top par varoņiem. Karalienes dēls top saukts Ivans-carevičs, otrs Ivans-meitas dēls, trešais Vētras varonis Ivans-govs. dēls. Visi trīs dodas pasaulē laimi meklēt. Divās sacīkstēs Vētras varonis iekaŗo vecākā tiesības, bet abi jaunākie negrib atzīt viņa priekšrocības. Tad Ivans-govs dēls griežas atpakaļ, bet vecais karalis sūta to atkal abiem varoņiem pakaļ. Visi trīs nu satiekas pie Melnās jūŗas, kur dzīvo trīs briesmīgi pūķi. Divi varoņi vakarā liekas gulēt, bet Ivans-meitasdēls pēc žerbiņiem paliek par sargu. Kad nu arī tas apgulstas un aizmieg, tad piecelas klusām Vētras varonis un aiziet uz kādu tiltu jūrmalā. Drīz parādās pūķis ar sešām galvām, pasauc savu zirgu un jāj ar to Vētras varonim pretī. Pēdējais ar div vāles sitieniem nosit viņam visas sešas galvas, tad piesien pūka zirgu Ivanam-meitasdēlam pie kājām, noliek pūķa zobenu šim pie galvas un aiziet pats gulēt. Rītā piecēlies, Ivans-meitasdēls saņem zirgu un zobenu par savu īpašumu. 0tru nakti Ivanam-carevičam jāpaliek par sargu, bet tas tāpat aiziet gulēt, nekā nesagaidījis. Pieceļas atkaI Vētras varonis, aiziet uz to pašu tiltu un viņam nu jāj pretī otrs pūķis ar deviņām galvām. Govsdēls nosit pūķim galvas ar trim vāles sitieniem, piesien pūķa zirgu Ivanam-carevičam pie kājām, noliek pūķa zobenu viņam pie galvas un aiziet pats, nevienam neredzot, gulēt. Otrā rītā Ivans-carevičs saņem zirgu un zobenu. Trešā naktī Vētras varonis paliek par sargu un atstāj biedriem kādu telēķi, uz kuŗa parādīšoties asinis, ja viņam klāšoties slikti. 'Tad lai steidzoties viņam palīgā. Bet kā govsdēls aiziet, tā biedri tūlin aizmieg. Šoreiz jāj pretī stiprākais pūķis ar divpadsmit galvām. Vētras varonis cērt viņam ar vāli un nosit trīs galvas, bet püķis arī viņu nogāž gar zemi. Piecēlies Vētras varonis vēl gan nosä trīs galvas, bet pūķis turās tomēr stipri pretī. Pēc vairāk stundu niknas cīņas Vētras varonis vēl nosit pūķim trīs galvas, bet salauž pie tam savu vāli. Nu ir abi pretinieki nokusuši un kādu laiku nespēj cīņu turpināt. Vētras varonis sviež te vienu zābaku te otru saviem biedriem, bet tie nepamostas no miega. Tad viņš sviež vāles gabalus uz stalli un izsit staļļa durvis. Nu atskrien abi zirgi uz tiltu un nogāž pūķi no zirga muguras. Tai brīdī pieskrien pūķim Vētras varonis un nosit viņam pēdējās trīs galvas. Pēc cīņas varonis noliek visus trīs zirgus stallī un paslēpjas pats apakš tilta. No rīta pieceļas abi biedri un redz, ka telēķis ir pilns asiņu. Stallī gan tagad atrod trīs zirgus, bet Vētras varoņa nekur neredz. Domādami, ka biedrs ir cīņā kritis, viņi sāk jāt vieni paši projām. No tilta apakšas nu viņiem uzsauc Vētras varonis, kam viņi šo gribot še atstāt, lai gan viņš esot šos abus no nāves izglābis. Šie nu lūdzas piedošanas, pēc kam visi jāj draudzīgi tālāku. Pēc kāda brīža Vētras varonis saka, ka viņš esot pātagu aizmirsis un aizjāšot pēc tās. Ja viņi tikai nesteigšoties, gan tad viņš šos atkal panākšot. Atpakaļis jādams, viņš nonāk mežmalā pie kādas mājiņas uz vistas kājām, kur dzīvo ragana Baba Jaga. Vētras varonis atstāj savu zirgu uz pļavas, pārvēršas pats par mušu un ielaižas raganas mājiņā. Tur ir sanāku.šas visas trīs Babas Jagas meitas, kas bijušas nokauto pūķu sievas, kuŗas nu grib varoņiem. atriebties. Viena pārvērtīšoties par aku, otra par dārzu ar augļiem un trešā par mazu mājiņu. No visām trim vietām varoņiem stāvot neizbēgama nāve priekšā. Ja viņi tomēr no šīm briesmām izbēgtu, tad Baba Jaga pārvērtīšoties par milzu cūku un norīšot visus trīs varoņus līdz ar viņu zirgiem. Visu to izzinājis, Vētras varonis atgriežas atkal pie saviem abiem biedriem un laimīgi izglābj tos no minētām trim briesmām. Tālāku ceļojot, viņu ceļš šķiŗas divos zaros: Vētras varonis grib jāt pa kreisi, Ivans-carevičs ar Ivanu-meitasdēlu pa labi. Tā nu viņi atkal izšķiŗas. Baba Jaga, pārvērtusies par milzu cūku, dzenas. varoņiem pakaļ, norij vispirms Ivanu-careviču ar Ivanu-meitasdēlu un uzbrūk pēc tam arī Vētras varonim, bet tam izdodas nokaut raganu un atsvabināt savus biedrus. Visi trīs varoņi nu atkal jāj tālāku, nonāk Indijas ķēniņa zemē un pieprasa Indijas ķēniņa meitu Ivanam-carevičam par sievu. Kad Indijas kaŗaspēku Vētras varonis apkauj ar pavārnīcu, tad ķēniņam arī jāpadodas un jāatdod varoņiem meita. Pēdējā vēl dabūj no jūŗas vecā galvas trīs matus, kurus rādīdama Ivanam-Carevičam saka: "Uzmini, carevič, no kādas saknes ir šī zāle? Ja izzināsi, tad. es iešu pie tevis, ja neizzināsi, tad nedusmojies!" Bet Vētras varonis ir arī jau gādājis par šās mīklas atminēšanu. Pirmā naktī Vētras varonis vēl pārmāca stūrgalvīgo ķēniņa meitu ar vaŗa rīkstēm, un tad nodod to carevičam sacīdams: "Tagad dzīvojiet laimīgi, mī1aities viens otru un ieaizmirstiet mani!"

Šī pasaka ir ļoti līdzīga mūsu pazīstamai Kurbada teikai, kas jau ir apskatīta treš&127;&127; nodaļā. Tomēr nevar liegi, ka krievu fantazijā šis pūķa kavējs ir izvērties par citādu varoni nekā tie, kas tiek daudzināti rietuma Eiropas pasakās. Rietuma Eiropā šie varoņi cīnās apakš zemes, pie krieviem turpretī parasti virs zemes. Eiropas variantu smaguma punkts stāv karaļa meitu atsvabināšanā, krievu stāstītāji kavējas visvairāk pie pašas cīņas tēlošanas. Rietumos šī pasaka ir retāki sastopama, turpretī austrumos viņa pieder pie visvairāk cienītām un stāstītām. Daudz izteikumi krievu arīģinālā ir sastādīti dziesmu ritumā, kādēļ šī pasaka jau stipri vien līdzinās biļinām. Latvieši šo pasaku ir iecienījuši tāpat kā krievi, stāstīdami to visos apgabalos un izveidodami to dažādos variantos. Līdz ar krieviem arī latviešu stāstītāji labprāt kavējas pie cīņu tēlošanas. Pašas cīņas latviešu pasakās notiek turpretī parasti apakš zemes un 1ielais stiprinieks gandrīz arī vienādi pats apprecē atpestīto ķēniņa meitu.

Tagad šī pasaka ir izplatījusies nevien pa visu Eiropu, bet arī pa rietuma un ziemeļa Āziju. Pēc Fr. Pancera un J. Boltes pētījumiem šī pasaka būšot laikam cēlusies no arabiešn ,.Tūkstoš un vienas nakts" pasakām. Daudzi šās pasakas motīvi, kā jau ir aizrādīts trešā nodaļā, ir joti veci, tomēr priekš 1700. gada šī pasaka vēl Eiropas rakstos neesot konstatēta.

Par tipisku krievu pasaku tiek turēta arī sekošā pasaka no Poltavas. Vīram ar sievu bijis dēls, kuŗu saukuši par Ivasi. Tēvs šim Ivasim reiz uztaisījis laiviņu, ar kuru tas vizinājies pa upi un zvejojis zivis. Reiz Ivasi noķērusi ragana, iebāzusi maisā un aiznesusi uz savu māju. Tur viņa likusi savai meitai, lai izkurinot krāsni un lai izcepot tur šo puiku. Meita likusi, lai Ivasis gulstoties uz lizes, bet tas sacījis, lai šī pati parādot, kā tur esot jāuzgulstas. Kad nu meita tur uzgulusies, tad Ivasis šo pašu iegrūdis krāsnī, Ragana atnākusi ar saviem viesiem un nu visi sākuši ēst izcepušo meitu, turēdami to par Ivasi. Bet Ivasis uzkāpis vienā kļavā un uzsaucis viesiem, ka viņi apēdot raganas meitu. Nu visi sākuši grauzt to kļavu, lai dabūtu Ivasi zemē, bet te laidušās meža zosis un viena zoss paņēmusi viņu un aiznesusi uz viņa vecāku māju.

Rietuma Eiropā šī pasaka ir izplatījusies pazīstamajā Ancīša un Grietiņas variantā (Grimm 15, A. 327 A), bet šeit mēs sastopam citādu pasakas tipu, kas. stāv ļoti tuvu dažām mūsu pasakām par sumpurņiem.

Pie krieviem ir ļoti izplatīta pasaka par karali, kas iemīlējis sava apakšnieka skaisto sievu (A. 465 A, Afanasjevs 122), un nu grib dabūt pie malas viņas vīru. Pēdējam nu uzdod vienu pēc otra divus grūtus darbus, bet pēc savas sievas padoma viņš tomēr tos izpilda. Trešo reiz ne1aimīgais vīrs top sūtīts, 1ai iet .,nezin kur" un lai atnes "neko. Vīrs sastop ceļā trīs vecenītes, no kurām trešā saaicina visus zvērus un beidzot dabūj dzirdēt no klibas vardes, kur prasīto "neko" varot atrast. "Nekas" ir kāds neredzams gars, kas uz pavēli apgādā savam kungam visādus ēdienus un dzērienus. Vīram izdodas dabūt "neko" savā varā, ceļā viņš to vēl izmaina pret trim citām brīnuma lietām, bet arī "nekas" atgriežas pie viņa arvien atpakaļ. Nu viņš pārnāk laimīgi mājā, dabūj ar savām brīnuma lietām pašu karali pie malas un ieņem pēc tam karaļa vietu.

Līdzīgi pasaku motīvi ir gan visā Eiropā 1abi pazīstami, bet krievi ir no šiem izstrādājuši savu pasakas tipu, kuŗš tad arī ir pārnācis pie latviešiem. J. Siliņš no Odzienas ir iesūtījis vienu tādu pasaku Fr. Brīvzemniekam (Zin. Kom. Rakstu krājums 2, 109, Treilands). Vienam ķēniņam patīk ģenerāļa sieva. Nu ģeneralim uzdod, lai viņš pārvedot no sveša ķēniņa valsts kādu briesmīgu zvēru. Ar sievas palīdzību ģenerālis to arī izdara. Tad padomnieki nospriež, lai ķēniņš pavē1ot ģenerālim pārnest Nekti. Sieva sūta ģenerāli pie savas vecās krustmātes pēc padoma., tā to sūta atkal tālāku pie savas krustmātes. Pēdējā beidzot dabūj no klibas vardes zināt, kur Nekte atrodas. Ģenerālis dabūj Nekti, ceļā iemaina to pret trim brīnuma lietām, bet Nekte arvien atgriežas atpakaļ. Pasaka beidzas ar to, ka "ķēniņš atdod ģenerālim pus valstību un skaudniekus notiesā uz nāvi". Te nu mēs skaidri redzam, ka šī pasaka ir pārnākusi pie mums no krieviem, un ka mūsu Nekte nav nekas cits kā krievu

Pie krieviem laikam arī ir cē1usies pasaka par kaķi, gai1i un lapsu (A. Afanasjevs, III. izd. Nr. 17). Kaķis dzīvo ar gaili

vienā mājā. Kamēr kaķis iziet uz lauku, tikmēr gailis pa1iek par mājas sargu. Reiz atnāk lapsa, piemāna gai1i un aiznes to uz savu alu. Kaķis tūlin saprot, kas ir noticis, paņem spēles un aiziet uz lapsas alu. Kaķim spēlējot, iznāk viena lapsas meita pēc otras, bet kaķis visas viņas nosit. Tas pats beidzot notiek arī ar veco lapsu. Tā nu kaķis atkal izglābj savu draugu ne nāves. Ne mazāk popu1āra šī pasaka 1iekas būt arī pie latviešiem, kuŗi to ir attītsījuši jau vairāk variantos.

Pazīstamā teika par zirgu un vērsi esot pēc Dēnharta vārdiem (O. Dāhnhardt, Natursagen II, 87) bez šaubām slaviska (zweifellos . . . slawisch). Atstāstīsim šeit to teiku pēc baltkrievu varianta. Svētai jumpravai, virs zemes staigājot, bija reiz jāpārceļas par kādu ūc1eni. Papriekšu viņa lūdza zirgu: "Pārnes mani pāri!" Bet zirgs atbildēja: "Es vēl neesmu paēdis." Tad viņa sacīja uz vērsi: "Vērsīt, pārnes mani par šo ūdeni!" Vērsis atteica: "Es tevi tūlin pārnesīšu pāri." Tad viņa uzsēdusies vērsim mugurā, un viņš to pārnesis uz otru krastu. Par to nu vērsis var ēst un gulēt, cik viņam patīk; zirgs turpretī ēd dienu un nakti, bet nekad nevar diezgan paēst.

Šī teika ir ļoti populāra pie latviešiem un leišiem, tikai še jumpravas Mārijas jeb Jēzus vietā parasti sastopam Dievu. No slavu tautām Dēnhartam ir piesūtīti šās teikas varianti tikai no baltkrieviem, ruteņiem, poļiem un čechiem. Tālāku pēc Dēnharta liecībām šo teiku vēl pazīst vācieši (sevišķi austrumos), igauņi, somi un zviedri. Tā tad šī teika, cik mums līdz šim ir zināms, ir satopama vienīgi plašākā latviešu un leišu apkaimē. Ja nu mēs pieņemam, ka Jēzus še būtu ienācis senākā Dieva vietā, tad šī teika būtu vispopulārāka un pirmatnīgāka pie latviešiem un leišiem. Bet šādi dati vien vēl nevarētu izškirt jautājumu par pasakas dzimteni. Šī teika par zirgu un vērsi gan būs radusies pie tādas tautas., kas vēršus nekādam darbam nelieto un kur vienīgais darba lops ir zirgs. Šādi apstākļi atkal ir drīzāk meklējami pie baltu tautām nekā pie slaviem. (Sal. P. Šmits, Etnografisku rakstu krājums III, 7. Par zirgu pie seniem latviešiem). Beidzot šī teika ir vēl pieskaitāma pie kosmogoniskām un aitioloģiskām pasakām, kādas, cik man zināms, pie latviešiem ir vairāk sakrātas nekā pie citām tautām.

Pazīstamā pasaciņa par zvejošanu ar asti (A. 2) pēc K. Krōna un O. Dēnharta domām esot laikam Skandinavijā cēlusies. Lapsa dabūjusi zivis un sāk tās ēst; pienāk lācis un prasa, kā viņa pie zivim tikusi. Lapsa nu ņemas izskaidrot un grib pamācīt, kā iāzvejo: "Tev iāiebāž aste ūdens caurumā, jāsēd līdz rītam gluži mierīgam un tad jārauj laukā." Lācis arī paklausa, viņa aste iesalst un pēdīgi, arā raujot, notrūkst. No ta laika vairs lācim nav nekādas astes.

Šī pasaka, kā jau pirmā un sestā nodaļā ir pieminēts, ir labi pazīstama arī latviešiem, tikai Iāča vietā pie mums ir ieviesies vilks.

Vairāk pasakas pie mums ir pārnākušas no vecās kultūras zemes Italijas, bet tādas mēs esam parasti dabūjuši caur vāciešu starpniecību un jau vairāk sagrozītā veidā. Par šādu italiešu sacerējumu tura pasaku par slinko puiku (A. 675).

Slinkajam puikam laimējas saķert brīnuma līdeku, kuŗa lūdzas, lai to laižot vaļā, tad piepildīšoties visas viņa vēlēšanās. Sliņķis nu vēlās, lai karaļa meita dabūtu bērnu, kas arī notiek. Karalim izdodas vainīgo dabūt rokā. Viņš liek to ar savu meitu salaulāt, tad ieliek abus lielā mucā un mucu iemet jūŗā. Muca nonāk pie vienas salas, kur abi ieslodzītie iznāk no mucas un dzīvo laimīgi. Beidzot viņi atgriežas savā dzimtenē un manto vecā karaļa valsti.

Šī pasaka ir vispirms iespiesta jau vairākkārt minētā Baziles Pentameronā.

Lielākā daļa no mūsu pasakām paliek vēl neizpētīta un zinātnieki atturās pat no hipotezēm, kur viena otra šāda pasaka varētu būt cēlusies. Mēs nezinām dzimtenes pat tādām vispāri pazīstamām un folkloristu rakstos bieži daudzinātām pasakām, kā: Ancītis un Grietiņa (Grimm 15. A. 327 A), Pelnurušķīte (Grimm 21. A. 510 A), Īkšķītis (Grimm 37. un 45. A. 700), Krusttēvs Nāve (Grimm 42. un 44. A. 332) un daudz citas līdzīgas. Bet varam tomēr cerēt, ka daudz kas vēl noskaidrosies nākamībā, jo sistēmatiska pasaku krāšana un pētīšana, kā jau augšā minēts, ir mūsu dienās, tikai vēl iesākusies. Var jau būt, ka uz priekšu tiek arī korriģēts viens otrs no tagadējiem pētījumiem par pasaku dzimteni. Bet lai nu arī mums nākamība nestu ko nesdama, tomēr sakrātiem folkloras materiāliem un viņu apstrādājumiem ir paredzama paliekama vērtība.