Jau otrā daļā ir aizrādīts, ka pasakas ir izplatījušās nevien ar mutes vārdiem. bet arī ar rakstiem, lai gan augšā minētie T. Benfeja uzskati šai ziņā ir turāmi par vienpusīgiem. Lai nu mēs varētu cik necik vērot, kādas pasakas varētu pie mums būt ieviesušās no grāmatām, un kādas varbūt izplatījušās tikai ar mutes vārdiem, tad mums ir jāiepazīstas arī ar tām pasaku grāmatām, kuŗas latviešu valodā ir parādījušās līdz 19. gadu simteņa beigām, kad sāka iespiest Fr. Treilanda un A. Lercha- Puškaiša tautas pasaku krājumus. Apskatīsim šīs pasaku grāmatas katru par sevi, sākot no agrākiem laikiem.

Pasakas un stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti no mācītāja G.F.Stendera. (Pirmais izdevums no 1766. un otrs no 1789. gada).

Šī grāmata, kā jau teikts, ir piedzīvojusi divus izdevumus, no kuŗiem otrs vēl tagad nepieder Latvijā pie lieliem retumiem. Dažas Stendera pasaciņas ir vairākreiz atkārtotas nevien citās pasaku grāmatās, bet par visām lietām arī pirmajās bērnu lasāmās grāmatās. Tāpat arī mācītāji savos sprediķos ir bieži vien daudzinājuši Stendera stāstiņus ar viņa , gudrām mācībām". Tādā ziņā latvieši jau vairāk kā 150 gadu laikā ir lasījuši un klausījušies šās grāmatas pasakas un stāstus, kādēļ gan nav domājams, ka neviena no šīm pasakām nebūtu pārgājusi latviešu tautas tradicijās. Tikpat svarīgs ir mums še arī otrs fakts, ka lielākā da]a Stendera pasaku ir tomēr palikusi tautai sveša, vismaz stāstītāji un uzrakstītāji nav tās turējuši par īstām tautas pasakām. No tā nu redzam, ka visas grāmatu pasakas tomēr neizvēršas par tautas tradicijām, un ka tauta piesavinās tikai tādus stāstus, kas saskan ar viņas garšu. Šis fakts apstiprina arī jau pirmā nodaļā izteiktās domas, ka Stendera pasaku grāmata nav pieņemama par latviešu tautas pasaku krājumu, kā ir prātojuši daži rakstnieki. Arī pats Stenders diezgan skaidri izteicas, ka viņš grib latviešiem sniegt ko jaunu par prieku un pamācību. "Mīļais latvietis, laiks :ir prātu cilāt. Šeit tev jauna grāmatiņa, kā viena ceļavadītāja ple labas gudrības, top rokā dota . . . Jums nobūs domāt. ka tās pasakas šinī grāmatā tāpat bez ziņas un tikai par laika kavēšanu, kā tās vecās bābu pasakas, ir izdomātas. Mūsu pasakas ir citādas. Tās ir tikai līdzības . . . Jūs jau tādi muļķi nebūsit, damādami, ka tiešām lapsa . . ., vilks . . ., žagata . . ., pūce jeb cits zvērs, lops un putns tā darījuši un runājuši, kā šeit stāv rakstīts . . Tāpat arīdzan tie stāsti šinī grāmatā vairāk gudras mācības dēļ, nekā stāstīšanas pēc, sarakstīti." G. F. Stenders še pats apliecina, ka viņš še nerakstot vis "vecās bābu pasakas", bet viņa pasakas esot "citādas", tās esot "līdzības". Tāpat arī viņa stāsti esot "gudras mācības dēļ" sarakstīti. Nevajagot arī domāt, ka zvēri un putni, būtu runājuši. Stenders, kā še ir redzams, nemaz nav dzirdējis, ka arī latviešiem ir savas zvēru pasakas, jo citādi šāda tēvišķa pamācība būtu gluži lieka.

Tās latviešu tautas pasakas, kas ir līdzīgas tagadējām Stendera pasakām, var atkal iedalīt divās šķirās. Pirmā šķira pastāv no tādām pasakām, kuras pēc satura gandrīz nemaz neatšķiŗas no Stendera pasakām un stāstiem, un tikai retis kur ir uzrakstītas no tautas mutes. Šīs pasakas gan laikam parasti būs cēlušās no Stendera grāmatas. Otras šķiras pasakas ir pie latviešiem ļoti populāras, ir sastopamas dažādos variantos pa visām Latvijas malām un neretis stipri vien atšķiŗas no Stendera pasakām. Šīs otras šķiras pasakas liekas būt pie latviešiem vecākas par pirmajām un būs laikam pārnestas pie mums ar mutes vārdiem, vismaz Stendera grāmata nevar būt viņu vienīgais avots.

Pēc visiem šādiem novērojumiem mēs varam spriest arī par tiem avotiem, no kuŗiem G. F. Stenders ir smēlies šis pasakas. Droši vien puse no Stendera pasakām un stāstiem būs ņemta no grāmatām, un tā tad arī pie latviešiem liekas būt uzglabājusies tikai rakstos. Pārējās varētu būt vācu tautas-tradicijas, kas pa lielākai daļai būtu noklausītas un uzrakstītas no Baltijas vāciešiem. Pēdējās varēja jau agrāki pāriet arī pie latviešiem un igauņiem, ar ko izskaidrojas līdzība starp latviešu un igauņu pasakām. Nav, zināms, noliedzami arī tādi gadījumi, kur daža latviešu un igauņu pasaka būtu pārgājusi pie Baltijas vāciešiem, bet šai jautājumā mums vēl trūkst pamatīgu pētījumu. Visādā ziņā, šai Stendera pasaku grāmatai ir sava vecuma dēļ liela nozīme nevien pie mums latviešiem, bet arī pasaku pētīšanā vispārīgi.

Plašāku aprakstu par Stendera pasaku grāmatu ir sniegusi Anna Bērzkalne vācu žurnālā "Zeitschrift des Vereins für Volkskunde" (1923/24, 2) ; kur viga ar J. Boltes un V. Andersona palīdzību dod arī sīkas ziņas par šo pasaku vecākiem grāmatu avotiem. Pats Stenders ir iedalījis savu pasaku grāmatu. divās daļās: pasakās (fābulās jeb zvēru pasakās) un stāstos (īstās pasakās un joku stāstos). Mēs še pakavēsimies tikai pie tādām pasakām, kas arī latviešu lasītājam ir labāk pazīstamas.

Pašā pirmā vietā Stenders ir ievietojis pazīstamo Aisōpa un Faidra pasaku, kur briedis priecājas par saviem skaistiem ragiem, nopeldams savas .gaŗās kājas. Par tautas tradiciju šī fabula, cik mums ir zināms, ir uzrakstīta tikai pie igauņiem.

Otra ir Faidra pasaciņa par vilku, kas upes augšgalā dzerdams, soda jēru, kurš dzeŗ lejā, ka tas šim ūdeni sajaucot. Ceturtā ir atkal Faidra pasaka, kur suns ar gaļas gabalu iet pār laipu un ierauga ūdenī savu ēnu. Šī pasaciņa ir uzrakstīta arī lībiešu valodā (J. A. Sjögrēn's Livische Grarnmatik, 1861, 444).

Piektā pasakā vardes prasa sevim no Ūdensmātes kungu. Vispirms tā dod viņām malkas gabalu un vēlāku starku. Šī atkal ir Faidra pasaka.

No Faidra ir arī devītā pasaka par lapsu un dzērvi, kuras viena otru aicina pie sevis sērst. (A. 60).

Tāpat no Faidra ir vienpadsmitā pasaka, kur zvirbulis izsmej ērgļa plosīto zaķi, kamēr vanags sagrābj arī pašu smējēju. Divdesmittrešā ir Aisōpa pasaka (A. 70), kur zaķi grib iet

slīcināties, izbaida ūdens malā vardes un pēc tam atkal apmierinās, redzēdami, ka citi zvēri ir tomēr bailīgāki par viņiem. Šo pasaku stāsta arī igauņi (A. von Löwis of Menar, Finnische und estnische Märchen, 77).

Divdesmitpietktā ir Faidra pasaka (A. 57), kur lapsa noviļ krauklim siera gabalu.

Sekošā divdesmitsestā ir Aisöpa un Faidra pasaka, kur dzērve izvelk vilkam kaulu no kakla.

Divdesmitseptītā pasaka (A. 75) par lauvu un peli ir jau otrā nodaļā pieminēta. Viņa &127;oti līdzinās trīsdesmitpiektai pasakai par lāci un peli. To tura par seno ēģiptiešu fābulu, kas no turienes pārnākusi uz Grieķiju. Tādu pasaku kā Stendera otru variantu par lāci, ir pazinuši arī lībieši (J. A. Sjögrēn's, Livische Grammatik, 1861, 444).

Divdesmitastotā pasaka ( A. 112) par mājas Peli un lauku peli pieder atkal pie aisōpiskām fābulām.

Piecdesmitotrā pasakā (A. 155) ir runa par zemnieku, kas izglābis no bedres čūsku, kuŗa tam atkal gribējusi iedzelt, stāstīdama, ka nepateicība esot pasaules alga. Šī fābula esot no sākuma Aisōpa pasaka, kas nonākusi Indijā un tur tikusi paplašināta un pārstrādāta. No Indijas viņa atkal pārnākusi uz Iŗiropu un tikusi uzņemta arī vidus laiku pasaku krājumā "Gesta Romanorum". (J. Bolte und G. Polīvka, Anmerkungen II, 420). Tā liekas būt arī veca Baltijas vāciešu pasaka, kuŗu labi pazinuši arī 1ībieši (Sjögrēn's, Grammatik, 449).

Piecdesmitceturtais numurs ir pazīstamā Aisōpa pasaka par vilku un lapsu pie slimā lauvas (A. 50).

Sešdesmit ceturtā pasaka (A. 1 un 2) par vilku, kas ar savu asti zivis zvejojis, ir jau pārrunāta pirmā un devītā nodaļā. Gluži

pēc Stendera teksta to stāstījuši arī lībieši (Sjögrēn's Grammatik 441).

Sešdesmitpiektā ir atkal Aisōpa pasaka (A. 31) par lapsu, kas āzi ievilinājusi bedrē, pazīstama arī pie lībiešiem (Sjögrēn's, Grammatik, 442).

Septiņdesmitpirmā pasakā (A. 62) lapsa stāsta gailim par mūžīgo mieru pie zvēriem; bet kad gailis tai pasaka, ka nupat še nākot arī divi suņi, tad lapsa aizbēg. Šī ir jaunāku laiku pasaka, kas ir arī krieviem labi pazīstama. Stendera variantu ir pazinuši arī lībieši (Sjögrēn's, Gramatik, 443).

Gluži tāpat G. F.. Stenders liekas būt sameklējis arī tā sauktos stāstus savas grāmatas otrā daļā. Trešais stāsts ir mums vispirmāk no "Gesta Romanorum" pazīstams. Dievbijīgam ceļavīram piestājas eņģelis par biedru. Naktsmāju viņi ņem pie kāda saimnieka, kas tos mīļi saņem. Naktī eņģelis aizdedzina saimnieka istabu, par ko ceļavīrs ļoti sabīstas. Bet apakš nodegušās istabas saimnieks atrod lielu mantu noraktu un nu top par bagātu vīru.

Sestā stāstā trīs biedri atrod mežā lielu mantu un ir par to ļoti priecīgi. Kamēr tie savu trešo biedri aizsūta uz tuvāko māju pēc ēdiena, tikmēr divi pārējie nospriež trešo nogalināt un mantu paturēt paši sev. Atnākušais biedrs nu arī tiek nokauts un nu abi slepkavas sēstas pie atnestā ēdiena. Bet arī nesējs bija domājis atsvabināties no saviem biedriem un pielicis ēdienam nāveszāles. Pēc noturētas maltītes nu nomirst arī abi pārējie biedri. Šāds stāstiņš ir labi pizīstams nevien pie vāciešiem, frančiem un angļiem, bet arī pie korejiešiem Āzijā.

Vienpadsmitais stāsts ir cēlies no "Tūkstoš un vienas nakts" pasakām, tikai ir druskn pārstrādāts. Bagāts kungs brauc pa ceļu un redz tur piedzērušu zemnieku guļam, kuŗu nekā nevar pamodināt. Kungs nu liek to pārvest uz savu pili pārģērbt un noguldīt greznā gultā. Rītā visi viņu apsveicina par kungu. Ēzdams un līksmodamies viņš atkal sadzeŗas, tiek pārģērbts paša drēbēs un aiznests agrākā vietā. Zemnieks nu esot domājis, ka tas esot bijis sapnis, kuŗā Dievs viņam parādījis debess priekus.

Trīspadsmitais stāsts ir visā Eiropā pazīstamā joku pasaka par negudro un pļāpīgo sievu (A. 1381), kuŗas vīrs ir zemē uzracis naudas podu. Baidīdamies, ka kungs, to zināt dabūjis, nenoņem atrasto naudu, vīrs iestāsta sievai par "lieliem kaŗiem" un "kliņģeŗu lietu", tā ka kungs notura pļāpīgo sievu par negudru un tālāku vairs v1ņas neizprašina.

Piecpadsmitā stāstā kungs prasa cietumniekiem, kādē&127; viņi ieslodzīti? Visi citi nu grib taisnoties, tikai viens atzīstas, ka viņš esot vainīgs. Tad kungs saka šim, lai šis ejot laukā, jo noziedznieks nederot pie godīgiem ļaudim.

Deviņpadsmitā numurā Stenders atstāsta pazīstamo angļu pasaku par Vitingtona kaķi (A. 1651). Nabaga bārenis kalpo Londonā pie bagāta tirgotāja par ķēķa puiku (pēc teikas ziņām it kā 15. gadu simtenī). Kad nu visi mājas ļaudis dod tirgotājam kādas preces, ko sūtīt uz Afriku, tad arī bārenis tam atdod savu vienīgo mantu kaķi. Kāds Afrikas valdnieks, peļu mocīts, nopērk kaķi par dārgu naudu un nu bārenis top bagāts. Šis pats stāsts jau ir 13. gadu simtenī sastopams Alberta fon Stādes annāļos par kādu Venēcijas tirgotāju. Līdzīgs stāsts ir "Tūkstoš un vienā naktī" un: arī persiešu vēsturnieka Vāsifa rakstos no 13. gadu simteņa (Bolte und Polīvka, Anmerkungen II, 71-76). Tālāku stāvošus variantus T. Benfejs uzrāda Indüā un domā, ka šās pasakas sākums būtu meklējams tur. Šī pasaka atgādina tos laikus, kur mājas kaķis vēl nebija vispār pasaulē izplatījies; un tā kā austrumos kaķis nonāk vēlāku nekā Vidus jūŗas apkārtnē, tad arī šī pasaka var būt pārnākusi Eiropā no austrumu puses.

Divdesmit trešā stāstā bagāta atraitne grib atkratīties no trim uzmācīgiem preciniekiem (A. 940). Pirmajam viņa liek aiziet uz kapsētu, nogulēt vienu nakti tukšā zārkā un ar to pierādīt savu drošību un mīlestību. Otram viņa uzdod pārģērbties par eņģeli un sargāt to zārku, bet trešajam liek velna maskā atnest to zārku šurpu. Visi trīs precinieki gan atraitnei paklausa, bet beidzot cits no cita sabīstas. Tāpat kā latvieši šo stāstu pazīst arī igauņi. (A. von Löwis of Menar, Finnische und estnische Märchen, 62). Vecākais pasakas noraksts liekas būt Bokačjo Dekomerona stāstiņš (9,1).

Divdesmitpiektais numurs stāstu daļā ir pazīstamā pasaciņa par ļoti veciem ļaudim, kas nav pazinuši ne brandvīna ne tabakas. Tas pats motīvs ir sastopams arī Grimmu vācu teikās.

Trīsdesmitastotais stāsts ir laikam vidus laikos cēlusies pasaka par malkas nesēju, kas kopā ar savu sievu sodījis Ādamu un. Ievu, ka tie no tukšas ziņkārības zaudējuši paradīzi. Bagāts kungs apsolās par viņiem gādāt, ja viņi nebūs tik ziņkārīgi un neatklās aizliegto bļodu; bet šie nevar noturēties un atklāj bļodu, no kuŗas tūlin izbēg apslēptā pelīte.

Trīsdesmitdevītā stāstā ir runa par dusmīgo sievu, kas lamājusi savu vīru par utubungu (A. 1365 C). Kad vīrs no dusmām pabāzis to apakš ūdens, tad viņa vēl ar īkšķiem rādījusi, kā utis kauj Arī šis stāstiņš pieder pie veciem ceļojošiem tautas jokiem.

Četrdesmitpirmā stāstā muļķa saimniece liek uz kāpostu galviņām speķi, kuŗu nolasa kaimiņu suņi. Vienu viņa noķeŗ un piesien klētī pie alusmucas tapas, bet suns izrauj tapu un aizskrien ar to projām. Sieva izkaisa klēti ar miltiem.. Beidzot viņa vēl atdod gaļu kādam gaŗam nabagam kas stāsta, ka šis esot "gaŗā diena" (A. 1386, 1387 un 1541). &127;ie joki ir izplatījušies nevien pa visu Eiropu, bet pa daļai arī pa Āziju un Afriku.

Četrdesmitotrā stāstā vīrs ar kupru pārguļ kādā spoku mājā. kur tam par nakti kuprs pazūd. To dabūj zināt otrs kuprainis un arī aiziet tur gulēt, bet šis nu dabūj vēl otru kupru klāt. Šī pasaciņa esot izp1atījusies pie vāciešiem no kādas angļu dzejnieka Parneja (1679-1717) dziesmas, bet citi 1īdzigi tautas joki ir vē1 tālāku pazīstami nekā iepriekšējie.

Piecdesmitais stāsts liekas būt savienojams ar diviem jokiem par slinku meitu (A. 1453). Slinka meita iz1ielījusies par 1ielu vērpēju. Precinieks grib viņu pārbaudīt un paslēpj klēts atslēgu viņas linu kodeļā. Viņš atnāk pēc divi nedēļām un atrod vēl atslēgu vecā kodeļā. Otrs precinieks tomēr apprecē slinko meitu, bet šim nu ir jāpērk krekli tirgū. Reiz atkal vīrs nes ko baltu no tirgus un sieva tūliņ sadedzina savu veco un saplīsušo kreklu, domādama, ka vīrs jau nes jaunu. Bet tā nu bijusi zoss. Šādi joki ir sastopami pie vāciešiem, skandinaviešiem un somiem.

Piecdesmitsestais stāsts ir par nabaga vīru un sievu, kuŗiem Laimes māte apsola izpildīt trīs vēlēšanās. Sieva, neko nedomādama, nosaka, kad taču cepamā desa būtu drīzāk gatava, kas arī tūlin notiek. Vīrs par to dusmās iekliedzas: "Kad tā desa tev pie deguna karātos!" Nu paliek tikai vairs viena vēlēšanās, lai desa tiktu no deguna atkal nost. Šī pasaciņa stāv vistuvāki vācu variantam, kamēr citi līdzīgi varianti ir sastopami visā Eiropā.

Interesants mums ir vēl sešdesmitotrais stāsts. Brencis, Ede un Maija ir brāļu bērni, kas visi dzīvo vienā pilsētā. Brencis aizceļo uz svešām zemēm un neviens nezina, kas ar viņu noticis. Edi apprecē bagats tirgotājs un viņa dzīvo ļoti lepni. Arī Maija aiziet pie pārtikuša vīra, bet tas drīz nomirst un atstāj sievu ar sešiem maziem bērniem. Ede neliekas par Maiju ne zinīt, un tā pēdējai jādzīvo vientulībā un trūkumā. Pēc desmit gadiem pārnāk arī Brencis no svešuma. Vecās drēbēs ģērbies, viņš iet pie savas radinieces Edes, sūdzas par grūtu dzīvi un lūdzas kādas palīdzības; bet Ede izdzen savu radinieku laukā. Tad Brencis aiziet pie Maijas, kuŗa pie visa sava trūkuma uzņem to ar mīļu prātu. Nu Brencis atzīstas, ka viņš svešumā esot sakrājis lielu mantu, nopērk skaistu namu un uzņem tur Maiju par savu saimnieci. Par šo pasaku mums vēl trūkst plašāku pētījumu. Drusku līdzīgs stāsts mums ir pazīstams arī par slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254-1323). No Stendera varianta nav šķiŗama lībiešu pasaka (J. A. Sjögrēn's, Livische Grammatik, 427).

Beidzot apskatīsim vēl sešdesmittrešo pasaku. Jauneklis par zādzību tiek vests pie karātavām un grib priekš nāves vēl parunāties ar savu māti. Apkampjot māti, viņš tai nokož degunu. Tad viņš izskaidro, ka māte esot pie viņa soda vainīga, jo pati esot to no mazām dienām uz zādzībām mudinājusi. Gluži 1īdzīga pasaka ir arī igauņiem (Aarne, FFC 25, 838). Latvieši līdz ar igauņiem būs šo pasaku mantojuši no vāciešiem.

No visiem pievestiem piemēriem mēs redzējām, ka tie pieder pie ceļojošām pasakām. Ja nu tādas pašas pasakas mēs ļoti bieži sastopam arī pie igauņiem un lībiešiem, tad mums ir jāpieņem, ka viņas ir tikušas daudzinātas visā Baltijā, nevis tikai pie latviešiem vien. Šādā ziņā visu šo pasaku sākumu mēs arī nevaram mek1ēt vienīgi G. F. Stendera grāmatā. Tālāku, ja šīs ceļojošās Eiropas pasakas daudzina tāpat arī igauņi un lībieši, tad mums arī vairs nav pamata turēt Stendera pasakas par latviešu tautas tradicijām. Ja mēs turpretī pieņemam, ka G. F. Stenders līdz ar grāmatu pasakām ir uzņēmis arī Baltijas vāciešu tradicijas, kā jau augšā ir aizrādits, tad mums arī vairs nav pretrunu šo pasaku izp1atišanas vēsturē.

Dziesmas, stāstu-dziesmas, pasakas etc. No A. J.Stendera, Sērpils mācītāja. Jelgavā, 1805.

Šī ir otra mūsu pasaku grāmata, kuŗu ir sarakstījis vecā G. F. Stendera dēls Aleksanders Johans. Jaunais Stenders ir savas pasakas stipri pārstrādājis, kādēļ tās arī neizklausās tik populāras kā vecā Stendera pasakas. Turklāt šī grāmata ir arī trīs-četrreiz mazāka par vecā "Pasakām un stāstiem", kādēļ viņai pasaku pētīšanā samērā maza nozīme.

Divdesmitā stāstiņā par "krietno Ģedertu" mēs sastopam stipri sagrozītu pasaku par mākslīgo zagli (A. 1525 D). Tas atkal ir plaši pazīstams joku stāsts, kas ir izplatījies gandrīz pie visām Eiropas tautām.

Divdesmittrešais numurs ir tas pats vecā Stendera 62. stāsts, tikai pārgrozīts un pārstrādāts.. Reiz dzīvojuši trīs brāļi: Tenis, Atis un Gusts. Tenis aizceļojis ar kuģi "uz tālām svešām zemēm'` un no viņa nebija dabūta "nekāda ziņa", kādēļ "visi turēja to par nomirušu". Atis palicis par tirgotāju un apprecējis arī bagātu tirgotāja meitu. Gusts izmācījies "remeša jeb sniķeŗa amatu" un apprecējis "godīga kurpnieka meitu", kas bijusi "laipna un mudīga strādniece". Atis ar savu sievu dzīvo bagātībā un 1epnībā, kamēr Gusts "ar sviedriem savā vaigā" pelnī maizi. Pēc tēva nāves Atis, būdams "pilns viltīgas gudrības", piesavinās sev atkal lielāko mantības daļu. Gusts saslimst un nomirst, "atstādams sievu bez mantas ar trim bērniem". "Nabaga atraitne" tomēr prot nopelnīt sev un bērniem pārtiku. Nevienam negaidot, pārnāk arī Tenis, "kas 20 gadu svešumā maldījies". Viņš apģērbj "kādu vecu uzvalku", uzmeklē brāli Ati un sāk tam sūdzēties par savu nelaimi. "Stipra vētra" esot sadragājusi viņa kuģi "ar visām mantām" un viņš pats "tikko caur peldēšanu savu dzīvību izglābis". Atis ar sievu grib no viņa atkratīties, žēlodami to tikai ar vārdiem. Kad Tenis tomēr vēl neiet projām un iebilst vēl par tēva mantību, tad izceļas ass strīdus. Tenis nu aiziet "kluss un skumīgs" un uzmeklē mirušā brāja Gusta atraitni. Tā uzņem nelaimīgo vīrabrāli ļoti laipni un ir gatava tam vēl ar savu nabadzību sniegt mazu palīdzību. Tas nu ķeŗas Tenim pie sirds un viņš izstāsta, ka viņš tikai izlicies par nabagu, lai pārbaudītu savus radus. Viņš nu bagātīgi apdāvina Gusta atraitni, nopērk lepnu namu pilsētā uzaicina na baga brāļasievu par savu saimnieci un pārnes no kuģa greznajā dzīvoklī visas savas bagātības. Nu arī Atis dabū zināt, ka brālis ir lielākais bagātnieks pilsētā. Viņa sieva tūlin steidzas pie Gusta atraitnes un lūdz to, visādi glaimodama, lai viņus priekš Teņa atvainojot. Drīz pēc tam Atis ar sievu atbrauc arī pie Teņa pasērsties. Tas viņus uzņem ļoti laipni un mierīgi noklausās viņu glaimus. Pēc beigtām sarunām, Tenis paziņo saviem viesiem, ka viņš esot nolēmis precēt Gusta atraitni. Šie nu grib vēl Teni atrunāt, ka "tāda precēšanās esot visai ātri norunāta, neesot labi apdomāta", bet ar to tik vēl vairāk atsvešinās no Teņa, kuŗš patiešām liekas salaulāties ar Gusta atraitni. Pēc div gadiem Atis lielu parādu dēļ krīt nabadzībā, bet Tenis dzīvo ar savu sievu laimīgi.

Divdesmitceturtais stāsts ir jau devītā nodaļā pieminētā "Tūkstoš un vienas nakts" pasaka par desmit tēliem. Lai arī šo var pieskaitīt pie skaistākām arabiešu pasakām, tomēr tautas. dzejai viņa ir par abstraktu, kādēļ tā, cik mums tagad zināms, nekur Eiropā nav izvērtusies par tautas tradiciju.

Pirmā lasīšanas grāmata. Mājas un skolas bērniem par labu sarakstīta no Paula Emila

Šaca, Tirzas un Velēnas mācītāja. Rīgā, 1844.

Šī P. E. Šaca grāmata ir latviešiem pirmā ievērojamā bērna lasāmā grārnata, kas turklāt no 1844. līdz 1883. gadam ir piedzīvojusi astoņus izdevumus. Lai gan vecā Stendera pasaku grāmata ir daudz vecāka un lielāka, tomēr Šaca lasāmā grāmata ir pie latviešiem nesamērojami vairāk izplatīta, kādēļ visas Šaca pasakas ir tautā pazīstamas. To ievērojot, pakavēsimies arī pie šīm fābulām, kaut gan tās pa lielākai daļai ir ņemtas no vecā Stendera

grāmatas.

1. Suns ar gaļas gabalu. Šī ir ceturtā G. F. Stendera pasaka, kas jau augšā ir minēta.

2. Vārna, kas ar svešām spalvām izpušķojas. Šī ir 22. Stendera pasaka, kas pieder pie Aisōpa fābulām, un ir uzrakstīta arī lībiešu valodā (J. A. Sjögrēn's Livische Grammatik, 444).

3. Divi kazas. Tā ir pazīstamā rietumu Eiropas pasaka, par divi kazām, kas sāk badīties uz šauras laipas. Arī pie lībiešiem. (Sjögrēn's, Livische Grammatik, 445).

4. Pelīte gudriniece. Šī arī ir rietuma Eiropas pasaka par peli, kas krīt slazdā. Pie lībiešiem (Sjögrēn, 445).

5. Skudra un sisenis. Šī 19. Stendera pasaka, kas cēlusies no Aisöpa fābulām.

6. Lapsa un āzis. Šī ir 65. Stendera pasaka (A. 31), kas jau augšā ir minēta.

7. Gailis un lapsa. Pie Stendera 71. (A. 62), kā jau augšā minēts.

8. Vilks un dzērve. Pie Stendera 26, tāpat.

9. Lācis un pele. Pie Stendera 35 (A. 75), tāpat.

10. Lapsa pie lauvas bedres. Šī ir pazīstamā Aisöpa pasaka, kur lapsa neiet lauvas bedrē, tādēļ ka pēdas tur ieiet, bet nenāk vairs atpakaļ.

11. Krauklis un lapsa. Šī pasaciņa jau augšā ir minēta. Pie Stendera 25, (A. 67).

12. Zaķis un zvirbulis. Šacs šo pasaciņu ir ievietojis arī dziesmas veidā Nr. 9. Pie Stendera 11, kā jau augšā minēts. 13. Žagata un lapsa. Tā ir pazīstamā Gellerta pasaka, kur

žagata stāsta lapsai, ka aste viņai esot piektā kāja. Pie Stendera 33.

14. Lapsa un vilks. Pie Stendera 64 (A. 1 un 2), kā jau augšā minēts.

Beidzot še vēl ir jāpiemin no dziesmu pasaciņām Nr. 8. par "priedīti, kas tīkoja pēc jaukāka lapu goda". Šo pasaciņu, hā man profesors M. Böms (Boehm) laipni paziņo, esot 1813. gadā vācu dziejnieks Fr. Rükerts sacerējis savai māsai par ziemas svētku dāvanu. Par paraugu viņam varētu būt noderējusi pasaka par trim nelaimīgām vēlēšanām. Latviešu valodā to ir tulkojis bīskaps K. Ulmanis. Šī pasaciņa, kā mēs vēlāk redzēsim, ir pie mums uzrakstīta jau no tautas mutes un turklāt ar dažādiem papildinājumiem.

Pasaciņas priekš bērniem. No J.Zvaigznītes. Pirmais krājums Jelgavā 1859. Otrs krājums Rīgā 1861. Trešais krājums Rīgā 1861.

Visas šīs pasakas J. Zvaigznīte ir tulkojis no brāļu Grimmu pasaku krājuma, izņemot tikai piecas H. K. Andersena pasakas, kuŗas ir ievietotas pirmā krājumā. Kamēr vecais Stenders un Šacs ir pie mums veicinājuši zvēru pasaciņu jeb fābulu izplatīšanos, tikmēr J. Zvaigznītem pieder pirmā roka mūsu īsto pasaku kuplināšanā. To jau skaidri var vērot no tā, ka pati pirmā J. Zvaigznītes pasaka par Ancīti un Grietiņu ir pie mums laikam tapusi par vispopulārāko. Bet lai nu gan vai itin visas J. Zvaigznītes pasakas ir sastopamas starp mūsu tautas tradicijām, tomēr tādēļ vien mēs vēl nevaram apgalvot, ka J. Zvaigznītes grāmata būtu pie mums viņu pirmais un vienīgais avots. Nav man ne mazāko šaubu par to, ka lielākā daļa vācu pasaku ir pārnākusi pie mums ar mutes vārdiem un turklāt nevis no brāļu Grimmu pasaku krājuma.

Devītā nodaļā pārrunātais pasakas varonis brāļu Grimmu grāmatā tiek saukts par "Drosselbart" (Grimm 52, A. 900), kuŗu J. Zvaigznīte tulko gluži pareizi par Stradabārdu (III, 2); bet A. Lerchsis-Puškaitis ir uzrakstījis pasaku par Brusubārdu (1, 5), kas gan būs cēlies no cita vācu varianta, kur šo karali sauc "Bröselbart" (J. Bolte und G. Polīvka, Anmerkungen, I, 444).

Visā Latvijā ir pazīstama pasaka par impampi (Grimm 64, A. 57I), kas ir cēlies no vācu pasakas "Himphamp" (Bolte-Polīvka, Anmerkungpn, II, 41 un 42) ; bet Grimmu variantā šā vārda nav, un vispārīgi šāda pasaka, cik man līdz šim ir zināms, nav tulkota latviešu valodā. Šī pasaka ir tagad izplatījusies pa visu Eiropu un daži meklē tās sākumus skandinaviešu Edā.

'Tikpat pazīstama kā iepriekšējā ir mums vēl kāda pasaka par trim māsām, kuŗas nolaupa trīs zvēri (A. 552); bet A. Lerchis-Puškaitis ir uzrakstījis Džūkstē-Pienavā kādu šās pasakas variantu par Iešķavas ķēniņu, kas mums atgādina pazīstamo briesmoņa vīru citā pasakā (Grimm 88, A. 425 C). Šādas pasakas, kā liekas, atkal nav tulkotas latviešu valodā un Grimmu pasaciņās nav arī nekāda vārda, kas līdzinātos šim Iešķavas ķēniņa nosaukumam. Bet tā ka nu šī pasaka pieder pie vispopulārākām Eiropā un ir tur pazīstama visdažādākos variantos, tad gan nav mums šaubu, ka tä ir pie mums ienesta un laikam gan atkal no vācu puses. Šim briesmoņa vīram dažos variantos tiek daudzināti ļoti ermoti nosaukumi un viens no tiem ir ārī "König Aschelein" kādā vācu variantā (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 262). Tā tad no kāda šim līdzīga nosaukuma būs arī cēlies Iešķavas ķēniņa vārds.

Pēdējie trīs piemēri mums pierāda to svarīgo faktu, ka rietuma Eiropas pasakas pārceļo pie mums arī ar mutes variantiem, kādēļ mums nav jāpārspīlē grāmatu pasaku nozīme. Bet apskatot Šaca Iasāmo grāmatu, mēs redzējām, ka no tās gandrīz visas pasakas ir pārgājušas tautas mutē, kādēļ arī J. Zvaigznītes pasakas būs nevien lasītas, bet arī stāstītas tālāk. 'To ievērojot, apskatīsim še tās katru par sevi.

I, 1 (l. 1. p.). Par Ancīti un Grietiņu (Grimm 15, A. 327 A). Šī iemīļotā pasaka ir izplatījusies nevien pa visu Eiropu, bet arī tālu ārpus tās robežām, tā ka grūti noteikt viņas dzimteni, kā jau 9. nodaļā ir minēts (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 115-126).

I, 2 (8. l. p.). Par vienu princesi. Šis Andersena joku. stāstiņš laikam nav pārgājis tautas mutē.

I, 3 (9. 1. p.). Par starkiem. Šī Andersena fantazija ir tautas garšai drusku par abstraktu.

I, 4 (13. 1. p.). Par šķiltavām. Šo pasaku Andersens ir pārstrādājis no kādas tautas pasakas.

I, 5 (20. l. p.). Par vilku un septiņiem kazlēniem. (Grimm 5,

A. 123). Līdzīga zvēru pasaciņa bijusi jau laikam senajiem romiešiem pazīstama (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 37-42).

I, 6 (22. l. p.). Par to, kā vienam izdevās (Grimm 7, A. 1610). Veci tautas joki par zemnieku, kas vardēm devis naudu skaitīt. sastopami pa daļai jau Tūkstoš un vienā naktī un Italijā no 14. gadu simteņa (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 59-67).

I, 7 (26. 1. p.). Par nesmuko jauno pīlīti. Šī ir viena no skaistākām Andersena pasaciņām, bet tautas garšai par abstraktu.

I, 8 (35. 1. p.). Par žīdu krūmos (Grimm 110, A. 592). Tas ir rietuma Eiropas joku stāsts, kas pazīstams jau no 16. gadu simteņa (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 490-503).

I, 9 (39. l. p.). Par trim sliņķiem (Grimm 151, A. 1950). Šis joks par slinkiem karaļa dēliem ir sastopams jau iekš Gesta Romanorum un Indijā no 14. gadu simteņa (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, III, 207-213).

I, 10 (40. 1. p.). Par īkstīti (Grimm 45, A. 700). Pie angļiem un vāciešiem šī pasaka ir sastopama jau no 16. gadu simteņa sākot, bet fantazija par pārāk mazu cilvēciņu ir pazīstama jau seno grieķu un latīņu rakstos (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 389-398).

I, 11 (43. I. p.). Par gudriem ļautiņiem (Grimm 104, A. 1384). Še ir runa par muļķa sievu, kas pārdevusi bez naudas trīs govis un trešo govi paturējusi ķīlām. Cita sieva sūtījusi savam mirušam vīram uz paradīzi naudu. A. Ārne par šo pasaku ir sarakstījis veselu grāmatu: "Der Mann aus dem Paradi2se" (FFC. 22. Hamina 1915). Vispirms šī pasaka ir sastopama kādā latīņu dziesmā no 1509. gada. J. Bolte to tura par kādu vecu franču stāstiņu. A. Ārne aizrāda, ka jau 13. gadu simtenī Rēgensburgas mūks Bertolds brīdinot ļaudis no blēžiem, kas stāstot, ka viņi nākot no debesim un varot mirušiem dāvanas aiznest. Šī pasaka ir pieminēta arī jau sestā nodaļā.

I, 12 (47. 1. p.). Par salmu, ogli un pupu (Grimm 18). Vispirms šī pasaka ir sastopama kādā vidus laiku dziesmā, kas ir uzglabājusies 15. gadu simteņa rokrakstā (Bo1te-Po1īvka, Anmerkungen, I, 135-137).

I, 13 (48. 1. p.). Par eglīti. Šī ir Andersena pasaciņa, kas ar savu dzejisko fantaziju nav tik viegli atstāstāma.

I, 14 (56. 1. p.). Par treis veirim mežā (Grimm 13, A. 403B). Šī pasaka, kur ļaunā pamāte sūta savu pameitu ziemā zemenes meklēt, ir pazīstama visā Eiropā, un ir sastopama jau Baziles Pentameronā (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 99-109).

II, 1 (5 1. p.). Par varžu ķēniņu un dzelzu Indriķi (Grintm 1, A. 440). Šai pasakā ķēniņa meita apsolās vardei par sievu, bet pēdīgi varde pārvēršas par ķēniņa dēlu. Liekas, ka šī pasaka bijusi Vācijā pazīstama jau 13. gadu simtenī (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 1-9).

II, 2 (8. 1. p.). Par Māras bērniņu (Grimm 3, A. 710). Šās tālu izplatītās pasakas motīvi ir sastopami jau no veciem laikiem, par ko arī jau augšā rakstīts.

II, 3 (12. l. p.). Par to, kā viens bīties mācījās (Vrimtn 4, A. 326). Šo pasaku daži pētītāji tura par vecu germāņu tautas tradiciju.

II, 4 (21. l. p.). Par uzticamo Jānīti (Grimm 6, A. 516). Šī pasaka, kā jau augšā minēts, esot Indijā cēlusies, bet samaisījusies ar kādu Eiropas teiku, kas esot pazīstama jau no 11. gadu simteņa.

II, 5 (28. l. p.). Par divpadsmit brāļiem (Grimm 9, A. 45l ). Māsa atpestī savus divpadsmit brāļus, kuŗi ir pārvērsti par kraukļiem. Šī plaši pazīstamā pasaka ir sastopama jau Baziles Pentameronā (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 70-75).

II, 6 (32. 1. p.). Par lupatniekiem (Grimm 10, A. 210). Šai pasakā ir runa par gaili, vistu, pīli, kniepadatu un šujamo adatu, kā tie vienu krodzinieku sakaitinājuši. Ši pasaka ir sastopama ļoti dažādos variantos visā Eiropā un Āzijā līdz pat Japanai.

II, 7 (34. l. p.). Par brālīti un māsiņu (Grimm 11, A. 450). Brālītis ar māsiņu bēg no &127;aunās pamātes, raganas, mežā, kur brālītis tiek pārvērsts par stirnu. Māsiņu apprecē ķēniņa dēls, bet ragana nogalina jauno ķēniņieni un ieliek savu meitu tai vietā. Beidzot ragana dabūj bargu sodu, bet māsa ar brāli tiek izglābti. Šāda pasaka ir Eiropā un Āzijā plaši pazīstama (Bolte-Pulivka, Anmerkungen I, 79-96).

II, 8 (39. l. p.). Par trim vērpējām (Grimm 14, A. 501). Šī pasaka, kā jau devītā nodaļā ir aizrādīts, esot veca ģermāņu pasaka.

II, 9 (42. 1. p.). Par pelnurušku (Grimm 21, A. 510A). Šādu pasaku daudzina nevien Eiropā, bet arī Āzijā un Afrikā, un daži viņas motīvi ir attiecināmi jau uz vissenākām pasaku liecībām, lai gan pasakas tagadējais veids nav vecāks par vidus laiku beigām un jaunu laiku sākumu.

II, 10 (48. 1. p.). Par sniega māti (Grimm 24, A. 480). Šī pasaka ar savu jauno pamāti līdzinās iepriekšējai pasakai un ir pārceļojusi no vecās pasaules arī uz Ameriku.

II, 11 (51. I. p.). Par septiņiem kraukļiem (Grimm 25, A. 451 ) Šī pasaka ir tikai augšējās piektās pasakas (Grimm 9, A. 451) variants.

II, 12 (53. 1. p.). Par sarkanmicīti (Grimm 26, A. 333). Par šo pasaku jau ir rakstīts devītā nodaļā.

II, 13 (55. 1. p.). Par gudro Ilzīti (Grimm 34 A. 1450). Šo joku stāstu sastopam vispirms 1585. gada Vicenhauzenes Hcinricha Götinga dziesmā (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 335-342,i.

II, 14 (58. 1. p.). Par sprīdīti (Grimm 37, A. 700). Šis atkal ir variants no augšā minētās pasakas (I, 10. Grimm 45, A. 700&127;. II, 15 (63. 1. p.). Par vistiņas bērēm (Grimm 80). Šis joku

stāstiņš pieder pie tā sauktajām ķēdes pasaciņām. Vistiņa ir aizrijusies un gailīts tiek raidīts no viena pa1īga uz otru, kamēr vistiņa nomirst (Bolte-Polīvka II, 146-149).

III, 1 (3. l. p.). Par Radputniņu, Fundevogel (Grimm 51, A. 313A). Šai pasakā ir runa par divu bērnu maģisku bēgšanu no raganas. Šādā variantā šī pasaka liekas būt vācu tautas tradicija (Bolte-Polīvka Anmerkungen, I, 442-3).

III, 2 (5. l. p.). Par Stradabārdas ķēniņu (Grimm 52, A. 900). Šī pasaka jau ir augšā pārrunāta.

III, 3 (8. l. p.). Par Sniegbaltīti, Sneewittchen (Grimm 53, A. 709). Šī atkal ir ļoti tālu izplatījusies pasaka. Ķēniņiene vēlās. ka viņai būtu bērns "tik balts kā sniegs, tik sarkans kā asins". Tas ir ļoti vecs dzejisks skaistuma izteikums. To mēs sastopam Parcifāla teikā, mongoļu Sanang Secena vēsturē un vēl daudz citos rakstos (Bolte-Polīvka, I, 450-464).

III, 4 (16. l. p.). Par Lukulukulociņu, Rumpelsti1zc1ien, (Grimm ;&127;5, A. 500). Še ir runa par meitu, kurai kāds ļauns gars paļīdz salmus par zeltu savērpt. Viņai izdodas uzminēt, ka šā gara vārds ir Luku1uku1ociņš (A. Lerchis-Puškaitis I, 131. Nieciņš) un tā atsvabinās no bargā līguma. Šo vārdu J. Zvaigznīte gan būs dzirdējis no kāda varianta tautas mutē, jo citās vācu pasakās patiešām ir sastopami līdzīgi nosaukumi, p. p.: Hor1e-Hor1e-Wip, Ettle-Pettle, Ekke-Nekkepenn. u. t. pr. (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 490-498). Šī pasaka ir arī jau pārrunāta ceturtā un devītā nodaļā.

III, 5 (18. l. p.). Par suni un zvirbuli (Grimm 58, A. 248). Šai pasakā braucējs .sabrauc zvirbuļa draugu suni, bet zvirbulis par to atriebjas un noved braucēju līdz galīgai nabadzībai un nāvei. Līdzīgas pasakas ir sastopamas pie daudz tautām no seniem laikiem; mūsu fābula tomēr varētu būt ienesta no Indijas, un tādā gadījumā būtu Eiropā izveidojusies dažādos variantos (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I, 515-519).

III, 6 (21. l. p.). Par Pincīti un Kaķīti, Der Frieder und das Katerlieschen (Grimm 59, A. 1387, 1291, 1653A, 1385, 1791, 1386). Šās pasakas pirmo daļu mēs jau sastopam 41. vecā Stendera stāstā, tikai Grimmi šeit vē1 ir pie1ikuši citus 1idzīgus jokus klāt.

III, 7 (26. l. p.). Par VisuvisLrspalvainīti, Allerleirauh (Grimm 65, A. 510B). Ķēniņš grib precēt pats savu meitu, kuŗa uzvelk kādu kažoku, šūtu no vīsādām ādām, un aizbēg no tēva. Viņa iestājas pie sveša ķēniņa par kalponi, un beidzot to apprecē ķēniņa dēls. Šī populārā Eiropas pasaka ir pazīstama arī tālu ārpus Eiropas ŗobežām. Francijā un Italijā daudzināta jau no 16. gadu simteņa.

III, 8 (30. l. p.). Par Jorindu un Joringeli (Grimm 69, A. 405). Ragana pārvērš skaisto Jorindu par putnu, bet Joringelis viņu izglābj un atsvabina no raganas lāsta. Šī ir laikam vācu pasaciņa (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 69).

III, 9 (33 l. p.). Par Anci, kas laimē bija (Grimm 83, A. 1415). Ancis mainīdams pazaudē visu savu peļņu, bet vinnē derības, ka viņa sieva par to neskaitīsies. Tas ir plaši pazīstams joku stāsts, kas tomēr neliekas būt visai vecs (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 199-203 .

III, 10 (37. l. p.). Par nabagu un bagāto (Grimm 87, A. 750). Nabaga vīrs uzņem pie sevis par nakti Dievu, kuŗu bagātais bija noraidījis. Bagātais to dabūj zināt un dzenas Dievam paka), lai viņu uzaicinātu arī pie sevis. Dievs par to atvēl arī viņam trīs vēlēšanās, bet šis nejauši pārsakās un nekā nepanāk. Šī pasaka ir ļoti līdzīga piecdesmitsestajam vecā Stendera stāstam. Šeit mēs sastopam senu-senos uzskatus, ka Dievs staigājot pa zemi, lai pārbaudītu )aužu tikumus.

III, 11 (41. l. p.). Par gudro zemnieka meitu (Grimm 94, A. 875). Ķēniņš apprecē zemnieka meitu, saskaistas reiz ar to un dzen viņu projām, atjaujot viņai tomēr ņemt to līdz, kas viņai esot vismīļāks. Viņa nu vēlās ņemt līdz pašu ķēniņu. Brāļi Grimmi domā, ka šī pasaka esot cēlusies no senās islandiešu teikas, kā ķēniņš Ragnars apprecē Aslaugu. A. Olriks spriež, ka šī islandiešu teika dibinoties uz tautas pasakas, kas esot vēl vecāka par teiku. T. Benfejs turpretī ir pārliecināts, ka šī pasaka esot pārnesta no Indijas uz Eiropu. J. Bolte aizrāda, ka šī pasaka varbūt tomēr būšot attīstījusies Eiropā, lai arī dažas saites vedot uz austrumiem (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 349-373).

III, 12 (44. l. p.). Par visziņa dakteri (Grimm 98, A. 1641). Šī pasaka ir pārrunāta jau astotā nodaļā. Cits pasakas variants ir jau latviski atstāstīts 1800. gada kalendārā, kas ir iespiests Rīgā pie Millera, "pilsēta grāmatu spiedēja".

III, 13 (45. l. p.). Par gudro skroderīti (Grimm 114, A. 850). Skroderis uzmin princeses slepenas zīmes, uzvār ar viltību lāci un apprecē to princesi. Šī joku pasaka ir visā Eiropā pazīstama.

III, 14 (48. I. p.). Par Sniegbaltīti un Rožusarkanīti, Schneeweisschen und Rosenrot (Grimm 161, A. 426). Abas meitenes ielaiž savā būdiņā vienu lāci, kuŗš nokauj vienu punduru, kas bijis burvis. Tad arī lācis tiek vaļā no sava lāsta un top atkal par ķēniņa dēlu. Šī pasaka esot laikam cēlusies no kāda franču stāstiņa no 18. gadu simteņa. Lai gan šis stāsts liecina par rakstnieka mākslīgu apstrādājumu, tomēr viņa motīvi pieder pie vecām un īstām tautas tradicijām (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, III, 250-260).

III, 15 (53. 1 p.). Par četriem skunstniekiem, die vier kunstreichen Brüder (Grimm 129, A. 653). Šī pasaka jau ir apskatīta astotā nodaļā.

III, 16 (56. 1. p.). Par Vienacīti, Divacīti un Trīsacīti (Grimm 130, A. 511). Māte kopā ar Vienacīti un Trīsacīti nevar ieraudzīt skaisto Divacīti, un nedod tai ēst, bet slepeni to ēdina kāda kaza. trīsacīte to izzina un kaza tiek nokauta. Divacīte aprok kazas iekšas un tur izaug skaists koks ar sudraba lapām un zelta augļiem. Gaŗām jāj bagāts kungs un vēlās kādu ze1ta augli, bet tikai Divacītei dodas augļi rokā. Viņš nu apprecē skaisto Divacīti. Šī pasaka līdzinās tai par Pelnurušķīti un ir arī gandrīz tikpat plaši pazīstama.

III, 17 (62. 1. p.). Par ērkšķurozīti, Doruröschen (Grimm 50, A. 410). Šī pasaka ir jau diezgan sīki pārrunāta otrā un devītā nodaļā.

Kāda nozīme bijusi tautā J. Zvaigznītes pasakām, to aizrāda viņa paša Iiecība otrā krājuma priekšvārdos: "Šī [iedrošināšana] nenāca [man] ne no kādiem lieliem vīriem, bet no bērniem, . . . kuŗiem [šīs pasakas] taisni biju rakstījis. Daži lielāko daļu gandrīz no galvas zināja. Arī pieaugušie sacījās ar viņiem izlustējušies un piespieda [mani], lai vēl tādas pašas vairāk rakstot." Tā nu varam saprast, kā daža laba no šīm pasakām varēja pāriet tautas mutē. Šo J. Zvaigznītes iesākto darbu ir turpinājis J. Bankins, kā mēs redzēsim, apskatot sekošo grāmatu.

Šis un tas, svešs un pats. Stāstiņi, pasakas un blēņudziesmas jeb ziņģes, sarakstītas un sameklētas no J. Bankina, Aizkraukles skolmeistara un ērģelnieka. Jelgavā 1872. g.

Līdz ar dažādiem stāstiņiem un tautas tradicijām mēs sastopam šai grāmatā arī dažas tulkotas pasakas, no kuŗām še apskatīsim tikai tādas, kuŗām līdzīgas ir mums uzrakstītas arī par tautas pasakām.

8. stāsts (5. l. p.). Trīs laupītāji. Trīs laupītāji nokāvuši un aplaupījuši bagātu tirgotāju. Jaunāko aizsūtījuši uz pilsētu iepirkties pārtiku. Par to laiku abi vecākie nosprieduši jaunāko nokaut, lai laupījums paliktu viņiem abiem vien. Tā domājis arī jaunākais un pielicis atnestam vīnam nāveszāles. Jaunākais nu ticis nosists, bet arī abi vecākie miruši no nāves zālēm. Šo stāstiņu mēs jau pazīstam kā vecā Stendera sestā stāsta variantu.

15. stāsts (10. l. p.). Muzikants vilku bedrē. Viens vijoļu spēlētājs nācis no tirgus mājā, apmaldījies mežā un iekritis vilku bedrē, kur jau bijis viens vi1ks. Muzikants no bailēm sācis spēlēt un vilks gaudojis līdz. Pa to troksni sanākuši arī citi vilki. No rīta mednieki izglābuši nelaimīgo muzikantu.

27. stāsts (17. l. p.). Gudrais ganapuika. Ganapuika atbild ķēniņam uz šādiem trim jautājumiem: cik ūdens pilienu jūŗā? cik zvaigžņu ir pie debesim? cik acumirkļu ir mūžībā? Šī ir jau astotā nodaļā pārrunātā pasaka par ķeizaru un abatu (Grimm 152, A. 922).

8. pasaka (40. l. p.). Kā lapsa ar starku mielojas. Šī ir mums jau pazīstamā devītā Stendera pasaka.

15. pasaka (45. l. p.). Vilks ar cilvēku. Vilks negrib ticēt lapsai, ka no cilvēka visiem zvēriem jābaidās, un grib iet ar to spēkoties. Par vecu vīru saka lapsa, ka tas tik esot bijis. cilvēks. Par puiku viņa izskaidro, ka tas tik vēl būšot cilvēks. Kad nu sastop mednieku, tad lapsa saka, ka tas esot cilvēks No cīņas vilks izbēg tikko pusdzīvs. (Sal. Grimm.72, A. 157.) Šās pasakas pirmos sākumus jau meklē pie seniem grieķiem un romiešiem.

17. pasaka (46. l. p.). Nelaimīga andele. Bezdelīga, sikspārnis un ērkšķukrūms sabiedrojušies kopā un gribējuši sūtīt vienu kuģi ar precēm uz Indiju. Ērkšķukrūms salasījis visādas drēbes, bezdelīga zelta gabalu un sikspārnis aizņēmies tam pašam nolūkam no radiem un pazīstamiem naudu. Kuģis ar visām precēm noslīcis. No tā laika bezdelīga lidinās pa ūdens virsu, meklēdama savu zelta gabalu, sikspārnis nedrīkst rādīties par dienu, baidīdamies no saviem parādu devējiem, un ērkšķukrūms ķeŗas pie visām drēbēm, lai pārliecinātos, vai kādam nav viņa noslīkušās drēbes. Līdzīga fābula ir sastopama jau pie Aisōpa.

18. pasaka (47. l. p.). Gulbis un vārnas. Gulbis peldējis pa ezeru un aizmidzis. Vārnas no skaudības apmetušas viņu par to laiku ar dubļiem. Kad gulbis pamodies, viņš palīdis zem ūdens un iznācis ārā vēl baltāks. Tā nu vārnas palikušas kaunā.

Ka šī J. Bankina grāmata ir diezgan daudz pirkta un lasīta, to var redzēt no tā, ka jau pēc diviem gadiem viņš laiž tautās otru krājumu, kuŗu ievada ar šādu uzrunu lasītājiem: "Mans pirmais ,;šis un tas" liekas Jums labi paticis." Tomēr vairāk kā J. Zvaigznīte un J. Bankins ir veicinājis pasaku izplatīšanos L. Hērvāgens ar savu "Skolas maizi".

Skolas-maize jeb otra daļa Šaca lasīšanas grāmatai, ko ar draugu palīdzību skolniekiem apgādājis Ludvigs Hērvāgens, Gaujenes draudzes mācītājs. No 1867. gada līdz 1886. gadam iznākuši Rīgā pie E. Plātes pavisam desmit izdevumi.

Šeit mēs apskatīsim vienīgi pasakas, kas uzņemtas "Skolas maizē" un no tām arī tikai tādas, kas jau pārgājušas tautas mutē. 1. Par pelīti, putniņš un desu (Grimm 23). Pelīte, putniņš un desa dzīvojuši kopā vienā mājā pilnā mierā un tiem nekas nekaitējis, Katrs darījis savu darbu. Bet reiz mūsu putniņš saticis svešu putnu, kas to izsmējis, ka šis strādājot vairāk par pelīti un desu. Nu putniņš pastāvējis, ka vaigot darbus pārmainīt, bet pēc tam visi trīs gājuši bojā. Šī 1iekas būt veca pasaka, kas uzrakstīta jau 1650. gadā. Latviešu stāstītājiem viņa ir tomēr par abstraktu.

2. Par vistiņas bērēm. Šī pasaka jau ir J. Zvaigznītes grāmatā (II, 15).

3. Gailītis brauc uz slepkavu bedri (Grimm 41, A. 210). Šī pasaka ir tik. iepriekšējās variants.

4. Septiņi uz vienu cirtienu (Grimm 20, A. 1610, 1060, 1062, 1052, 1051, 1115). Še ir savienoti vairāki populāri joku stāsti, kā nespēcīgais gudrinieks uzvār muļķa stiprinieku.

5. Laba andele (Grimm 7, A. 1642, 1610). Skat. Zvaigznītes pasakās I, 6.

6. Par trim brāļiem (Grimm 124, A. 654). Viens brālis var skrejošam zirgam kājas apkalt, otrs skrejošam zaķim bārdu nodzīt un trešais tik ātri zobenu vīcināt, ka viņam lietus netiek virsū. Vispirms šai līdzīgu pasaku ir uzrakstījis franču dominikānis J. Gobii Junior ap 1300. g. 16. gadu simteņa franču joku grāmatās ir jau sastopama tagadējā veida pasaka, kuŗa vairākkārt tiek tulkota arī vācu valodā (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, III, 10-12). Par paraugu šim joku stāstiņam gan būs noderējusi no Indijas ienestā pasaka par četriem mākslinieku brāļiem, kuru ir tulkojis arī J. Zvaigznīte (III, 15) un kas jau ir pārrunāta 8. nodaļā.

7. Galdiņ klājies, zirdziņ stiepies, runga no maisa! (Grimm 36, A. 563). Arī šī pasaka ir jau apskatīta 8. nodaļā.

8. Brīnuma katls (Grimm 103, A. 565). Še ir runa par katlu; kas bez apstāšanās vāra putru, kamēr īpašnieks neliek viņam apstāties. Šādā veidā šis stāstiņš varētu būt veca ģermāņu pasaka, bet vispārīgi neiztukšojami trauki jau pieder pie tālu izplatītiem senlaiku mītiem, kā jau ir aizrādīts 8. nodaļā, runājot par jauno testamentu.

9. Meli bez gala (Grimm 159, A. 1930). Še ir savienoti vairāk melu motīvi bez ciešāka sakara. Šī pasaka līdzinās vēl sekošam 14. numuram.

10. Kā kaķis ar peli māju valda (Grimm 2,A. 15). Kaķis ar peli, kopā dzīvodami, iekrājuši ziemai taukus. Kaķis iet trīs reiz zagšis pie taukiem, apēd tos un stāsta pelei ka gājis kristībās. Krustdēlu vārdi esot bijuši: Aiztukšīts, Pustukšīts, Iztukšīts. Šī pasaka var būt cēlusies Skandinavijā, kur tad kaķa un peles vietā bijuši lapsa ar lāci. Arī latvieši stāsta vairāk par lapsu un lāci.

11. Vīrs un sieva skābumaķērnē (Grimm 19, A. 555). Nabaga vīrs ar sievu sastop zelta putniņu, kuŗš izpilda viņu vēlēšanās. Bet kad sieva nav ne ar ko apmierināma, tad viņi krīt atkal vecā nabadzībā. Šis vīrs ir parasti zvejnieks un putniņa vietā no iesākuma bijusi zelta zivtiņa, kā arī pašu Grimmu pasaciņā. Putniņš ir sastopams citā vācu variantā, kuŗš tad arī tulkots "Skolas-maizē". Motīvs par sievas neaprobežojamām iegribām ir jau ļoti vecs un tālu pazīstams; bet pārrunātā veidā šī pasaka ir jaunāka un ir izplatījusies visvairāk pie ģermāņu un slavu tautām.

12. Nepateicīgais dēls. Dēls slēpj no tēva ceptu gaili, bet tas pārvēršas par kaupiņu un lec dēla ģīmī.

13. Sniegamāte. Šī ir tāpati pasaka, kuŗu jau J. Zvaigznīte tulkojis (II,l0).

14. Par Lejputrijas zemi (Grimm 158, A. 1930). "Skolasmaizes" variants ir daudz plašāks par brāļu Grimmu pasaciņu. Līdzīgas teikas ir sastopamas jau no seniem laikiem, bet mūsu pasaka ir minēta vispirms 1163. gadā, kur šo zemi sauc latīņu valodā "Cucania".

15. Par asaru krūzīti. Mātei parādās mirušais bērns un lūdz to, lai tā vairs par viņu neraudot. Tā ir plaši pazīstama teika Eiropā.

16. Tiepīgais bērns . Te ir runa par bērnu, kas pēc nāves vēl izrādījies tiepīgs.

17. Dzīvības mūžs. Tā ir pazīstamā teika, kā Dievs lopiem un cilvēkiem mūža gaŗumu lēmis.

18. Lapsa un zosis (Grimm 86, A. 227). Lapsa atļauj zosim priekš nāves vēl Dievu lūgt, bet viņu lūgšanai nav gala. Tas ir tālu izplatīts joku stāsts (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, I1, 206-210).

19. Gudrs kalps. Saimnieks sūta kalpu govi meklēt. Tas saka ka govs. viņš gan neesot atradis, bet trīs strazdus. Saimnieks prasa, kur tad viņi esot? Kalps atbild: "Vienu redzu, otru dzirdu, trešo dzenu."

20. Gana-puika. Tas ir tas pats J. Bankina grāmatas 27. stāsts, kas jau augšā ir pārrunāts.

21. Par septiņiem malēniešiem, Die sieben Schwaben (Grimm 119). Tas liekas būt vecs vācu joku-stāsts, kas jau no 15. gadu simteņa ir rakstos sastopams (Bolte-Polīvka, Anmerkungen, II, 555-560).

Beidzot vēl minēsim 71. numuru "Lauva un vilks", kas sastāv no Ruģēna sadzejotās pasakas par slimo lauvu. Vecā Stendera pasaku grāmatā šī fābula ir ievietota ar piecdesmit ceturto numuru.

Skolas-maizes otra daļa, ko ar draugu palīdzību apgādājis Ludvigs Hērvāgens, vecs Gaujenes draudzes mācītājs. No 1874. līdz 1880. gadam iznākusi pie E. Plātes Rīgā trijos izdevumos.

Šās grāmatas pirmā nodaļa pastāv no 17 teikām, kuŗas pa lielākai daļai ir pašu latviešu tradicijas.

l. Padoms dumjam nepalīdz (Grimm 143, A. 1696). Muļķa dēls redz ugunsgrēku un domā, ka viņam jāpalīdz dedzināt un dabūj par to pērienu. Tēvs pamāca, ka viņam vajadzējis ūdeni liet virsū. Viņš nu satiek divus cilvēkus runājamies un lej tiem ūdeni virsū, par ko atkal dabūj sitienus. Tēvs pamāca, ka viņam vajadzējis galvu vidū bāzt. Viņš redz, ka divi suņi plēšas, bāž galvu vidū, un suņi viņam norauj galvu. Tas ir pazīstamās pasakas latviešu. variants, kas stipri atšķiŗas no Grimmu pasakas. Šī pasaka ir laikam ienesta no austrumiem, bet ir Eiropā no jauna pārstrādāta. Vācijā viņa ir uzrakstīta jau 16. gadu simtenī.

2. Dumjā sieva. Tas ir latviešu variants no tās pasakas, kuŗu sastopam pie Stendera (41. stāsts) un J. Zvaigznītes (III, 6a. 3. Brīnuma kaķis (Grimm 48, A. 103. 104). Meža zvēri sabīstas no kaķa. Šī pasaka gan atkal ir ienesta no Vācijas, bet gan ar mutes vārdiem. Grimmu variants stipri atšķiŗas no šā latviešu pasaku varianta.

4. Kā Salaca savu vārdu dabūjusi. Latviešu teika.

5. Dundāgas zaļā jumprava. Šī Kurzemes teika ir paplašināta ar grāmatu ziņām.

6. Pils, Vidzemes Blankas ezerā slīkusi. Šī igauņu teika ir tāpat ar rakstu liecībām pārtaisīta.

7. Sabiles skaistā freilene. Piektam numuram līdzīga Kurzemes teika.

8. Velna puisis. Šī pasaka ir latviešu variants no pasakas par burvi un viņa mācekli (Grimm 68, A. 325), kas jau ir apskatīta astotā nodaļā.

9. Burtnieku pils un ezers. Par šo teiku var atkal to pašu piezīmēt, ko par 5. un 7. numuru.

10. Kā Peipus ezers cēlies. Par šo teiku ir tas pats sakāms. kas par 6. numuru

11. Arions. Šī teika ir jau trešā nodaļā apskatīta.

12. Zemgales 1$ēniņa meita. Šī ir lokalizēta tautas pasaka un tādā ziņā pārvērsta par teiku. Viņa jau ir apskatīta trešā un devītā nodaļā.

13. Vanemunes dziedāšana. Šī ir igauņu teika. 14. Kā Embakas upe cēlusies. Arī igauņu teika.

15. Dvīņu-brāļi Pēteris un Pāvils. Šī liekas būt stipri pārstrādāta teika jeb pasaka.

16. Videvuts. Šis stāstiņš ir prūšu, nevis latviešu teika, kā tas ir nosaukts mūsu grāmatā. Nav mums arī droši zināms, cik tālu tā dibinās uz drošām senprūšu tradicijām.

17. Indulis. Šī romantiskā pasaka ir tīšām pagarināta un izpušķota, jo īstā tautas teika liekas būt bijusi gluži niecīga (Sal. P. Šmits, Etnogrifisku rakstu krājums, I, 2).

Te nu mēs redzējām, ka pie mums ir pārnestas arī ar rakstu palīdzību nevien seno grieķu un romiešu fābulas, bet arī mūsu laiku pasakas. Šīs ziņas tomēr nebūtu pilnīgas, ja mēs še vēl nepieminētu "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas, kuŗas, kā jau augšā minēts, pie mums ir parādījušās vairāk krājumos.

Tūkstoš un viena nakts. Arabiešu pasakas, ko jaunībai par derīgu laika kavēkli un mācību latviski sarakstījis T. Zilpaušs. Jelgavā 1866. g.

Šis krājums iesākas ar pazīstamo "Tūkstoš un vienas nakts" ievada pasaku. Reiz Indijā valdījis ļoti bagāts un varens karalis Šeherbans, kuŗš bijis ]oti neuzticīgs un dusmīgs uz sievietēm. Reiz to bijusi pievīlusi viņa mīļotā karaliene, un no tā laika viņš nevien savu karalieni licis nokaut, bet arī ikkatru sievieti, kuru viņš pie sevis aicinājis. Kad jau ļoti daudz jaunavas šā bija dabūjušas savu galu, tad paša vezīra meita Šehersade vēl uzņēmusies iet pie karaļa. Viņa tam sākusi stāstīt pasakas un viņš atlicis nāves sodu arvien uz nākamo dienu. Kad nu viņa tūkstoš un vienu nakti tā bijusi stāstījusi, tad Šeherbans viņu apprecējis par savu sievu.

l. Uzmodies gulētājs. Kalīfs Haruns al Rašids nonāk, par svešinieku pārģērbies, pie tirgotāja Hasana, kuŗš izsaka savu vēlēšanos, ka viņš gribētu vienu dienu par kalīfu būt. Kalīfs liek viņu iemidzināt un pārcelt uz savu pili, pēc kam Hasans jau pamostas par kalīfu. Vakarā viņš atkal tiek iemidzināts un aizvests uz savu māju. Līdzīgu pasaku mēs jau dzirdējām vecā Stendera 11. stāstā.

2. Klibais skolmeistars. Skolotājs iemācījis savus skolniekus viņu godbijīgi apsveicināt, kad viņš šķauda. Reiz skolnieki to velk no akas un šis sāk šķaudīt. Kad skolnieki atkal pēc iemācītās kārtības to apsveicina, viņiem izšļūk valgs no. rokām un skolotājs iekrīt akā. Šī pasaka ir vēl atkārtota M. A. "Tūkstots un vienā naktī" (1902.) Nr. 2.

3. Skauģis un apskaustais. Bagātais tirgotājs Bezars nevar ieraudzīt savu nabaga kaimiņu Ali. Pēdējais atstāj pilsētu, nopērk mazu mājiņu uz laukiem un paliek par dervišu, kuŗu izdaudzina par ļoti slavenu. Atnāk Bezars, iegrūž viņu no skaudības vecā akā un aizbēg pats projām. Akā dzīvo labi gari, kuŗi izglābj Ali un izstāsta tam, kā izglābt apburto sultāna meitu. Tas viss Alim izdodas un viņš apprecē atpestīto sultāna meitu. Šās pasakas tālāku variantu mēs jau redzējām J. Zvaigznītes un L. Hērvāgena sniega-mātē. Otrreiz viņa ir iespiesta M. A. "Tūkstots un vienā naktī" (1ß03.) Nr. 4.

4. Trīs prinči un burvja putns. Vienam sultānam bija trīs dēli, kuti no kāda ceļotāja dabūja zināt, ka tā1ā svešā zemē esot kāds brīnuma putns, kuŗu saucot "bulbul al sijak" (vaidu lakstīgala), un kuŗš visu zinot, kas pasaulē notiekot. Vecākais brālis nu tūlin dodas ceļā to putnu uzmeklēt, un atdod vidējam brālim savu mantoto tēvu-tēvu gredzenu, kas tam tūlin darīšot pirkstā sāpes, ja viņam kāda liela nelaime gadīšoties. Pēc kādiem mēnešiem vidējais brālis sajūt pirkstā sāpes, atdod gredzenu jaunākajam un pats aizceļo, lai uzmeklētu vecāko brāli un bulbula putnu. Pēc ilgāka laika sajūt arī jaunākais pirkstā sāpes un aizceļo meklēt savus brāļus. Viņš nemitējas tikmēr meklēt, kamēr neatrod to mežu, kur uz kāda ciedru koka zelta būrī mīt bulbuls. Putnam atlaižoties, viņš dzird vispirms kādu mīlīgu skaņu un beidzot tas žēlīgi lūdzas, lai viņam uzsaucot: "Izdusies!" Kad jaunākais brālis paliek klušu, tad putns ielien būrī un pēc kāda brīža aizmieg. Nu jaunais varonis aiztaisa steigšus būŗa durvis, un bulbuls atzīstas par uzvārētu, atdodams tam savu gredzenu. Nu viņš dabūj zināt, ka viss tas mežs pastāv no cilvēkiem, kas pārvērsti par kokiem, un ka to starpā atrodas arī viņa brāļi. Jaunākais brālis nu gādā, kā visi šie koki tiek atkal par cilvēkiem, kuŗi glābējam ir (oti pateicīgi, tikai abi brāļi paliek no skaudības auksti. Ceļā viņi apmetas pie viena ezera, kur abi vecākie brāļi noslīcina jaunāko. Šie nu pārnāk mājā un uzdodas par bulbula atradējiem. Par jaunāko brāli viņi melo, ka tā nemaz neesot redzējuši. Jaunākais tomēr nenoslīkst vis ezerā, bet tiek ienests kāda ūdens gara kristala pilī. Pamodies viņš tur ierauga sev blakus skaistu karaļa meitu, kuŗu ļaunais ūdens gars nolaupījis un atnesis pie sevis. Ar bulbula gredzena palīdzību, kuŗam kalpo kāds gars, viņam izdodas ūdens briesmoni nogalināt un atsvabināt skaistuli no apcietinājuma. Pasaka beidzas ar brāļu izlīgšanu un varoņa laimīgām kāzām. Šī pasaka ir visā Eiropā tapusi par tautas tradiciju (A. 550, Grimm 57) un viņas beigās mēs redzam mūsu Kurbada teikas vecāko variantu.

5. Mazais kuprainis. Šo kupraini atrod uz ielas beigtu un vairāk cilvēku, citu pēc cita, ved viņa dēj par slepkavību pie karātavām. Beidzot kuprainis atdzīvojas un pēdējais vaininieks tiek attaisnots.

6. Sumanas ķēniņš un dakteris Dubans. Sumanas karalis Persuā bijis īsts varmāka, viņa lielākais prieks bijis ļaudim likt galvas nocirst. Dievs par to viņu sodījis ar spitā1ibu, tā ka tas jau bijis nāvei tuvu un sācis nožēlot savus grēkus. Tad viņu izdziedējis dakteris Dubans, kuŗš nu iecelts par pirmo padoma devēju. Bet varmākam apnicis padoma devējs, kuŗam tas ar ī

licis nocirst galvu. Sķirstīdams Dubana saģiftēto grāmatu, miris nu arī pats karalis.

7. Vērsis un ēzelis. Jājamais ēzelis dod padomu aŗamam vērsim, 1ai šis turoties pretim un nedarot. grūto darbu. Vērsis arī paklausa. Bet nu vērsi nokauj un ēzeli sāk jūgt arklā. Otrreiz šo pasaku sastopam M. A. "Tūktots un vienā naktī" (1903.) Nr. 8.

Tūkstoš un viena nakts. Arabiešu pasakas, ko jaunībai par derīgu laika-kavēkli un mācību latviski pārcēlis T. Zilpaušs. Otra daļa. Jelgavā 1867. g.

1. Kaupmanis un gars. Dusmīgs gars uzbrūk godīgam tirgotājam un grib to noga1ināt par to, it kā šis būtu nositis viņa dēlu. Tirgotājs lūdzas zvērēdams, lai ļaujot viņam vēl atvadīties no sievas un bērniem, ko gars arī at]auj. Tā ka tirgotājs tura godīgi savu vārdu, tad gars to bagātīgi apdāvina.

2. Karismas princis un Jurģijas princese. Še ir runa par brīnišķīgiem ceļojumu piedzīvojumiem, kur ir sastopami arī latviešiem labi pazīstamie sumpurņi.

3. Nuredins un Beredins. No šās pasakas mums tikai ir jāpiezīmē, ka še kāda skaista jaunava ir nosaukta Skaistīte, par kuŗu jau ir minēts trešajā nodaļā. Šeit sastopam arī Jupi velna nozīmē.

4. Riepnieks Hasan-Alhabals. Divi vīri strīdas par to, no kā ceļoties pie ļaudim nabadzība. Viens saka, ka tur esot vainīgs tikai mantas trūkums. Otrs apga1vo, ka turība nākot tikai no laimes un čaklības. Viņi nu iedod nabaga valgu vijējam Hasanam 200 zelta naudas gabalus, lai pārliecinātos, vai tas tiks uz priekšu. Hasans iebāž dāvanu savā turbanā, bet kāds ērg1is aiznes viņam turbanu ar visu naudu. Vēl otrreiz dabūjis 200 zelta gabalus, valgu vijējs paslēpj tos vecā pelnu kastē; bet viņa sieva, to nezinādama, pārdod pelnus ar visu kasti žīdam. Trešo reiz abi draugi iedod viņam naudas vietā svina gaba1u. Svinu paņem no viņa viens zvejnieks par tīkla smagumu un apsola viņam par to brangāko zivi. Zvejnieks atnes vēlāku valgu vijējam vienu lielu zivi, kuŗā pēdējais atrod lielu dārgakmeni, pārdod to par lielu naudu un top bagāts. Kad nu abi draugi atnāk atkal viņu apmeklēt, tad izgadās arī, ka viņa vecais turbans un pelnu kaste ar visu naudu nāk atkal viņa rokās.

5. Pacietīgais Abu-Zabars. Bagātais muižnieks Abu-Zabars zaudē netaisnā kārtā visu savu mantu un arī savu sievu ar bērniem; bet visu viņš lūko paciest bez kurnēšanas. Niknais sultāns liek to beidzot iesviest vienā akā, bet te drīz saceļas nemieri, sultānu ļaudis nogalina un Abu-Zabaru uzceļ uz troņa, pieņemdami to par sultāna brāli. Viņš gan vēlāk to kļūdu izskaidro, bet viņu patura agrākā godā.

Tai pašā 1867. gadā un tā paša J. V. Stefenhāgena apgādē iznāk pāra mēnešu vēlāki vēl cits arabiešu pasaku krājums bez autora minēšanas. Arī šis krājums, kuŗu tūlin še apskatīsim tuvāku, būs ne mazāk ticis lasīts kā T. Zilpauša pasaku grāmatas.

Tūkstoš un vienas nakts visjaukākās pasakas jaunekļiem par derīgu laika kavēkli sarakstītas. Pirmā daļa [otra daļa laikam nav vairs drukā parādījusies]. .Jelgavā 1861. g.

1. Asans un sultāns Aruns. Šī ir tāpati, kas T. Zilpauša pirmās daļas pirmā pasaka: "Uzmodies gulētājs" un M. A. "Tūkstots un vienas nakts" (1903.) trešā pasaka: "Aizmiegot un uzmostoties."

2. Zvejnieka loms. Nabaga zvejnieks izzvejo no jūŗas misiņa pudeli, no kuŗas iznāk viens gars, kas zvejnieku grib nogalināt. Bet pēdējam izdodas nepateicīgo garu ieviļināt pudelē atpakaļ. Kad nu gars ļoti lūdzas, tad zvejnieks viņu tomēr atkal atsvabina, par ko nu beidzot kļūst pie bagātības. Šie divi motīvi ir Eiropā attīstījušies par divām patstāvīgām pasakām. Pirmo pasaku (A. 331, Grimm 99) mēs jau esam apskatījuši devītā nodaļā, un otru, par vīru un sievu skābuma ķērnē (A. 555, Grimm 19), šepat desmitā nodaļā.

3. Mantas kārības alga. Te ir runa par kādu vīru, kas no mantkārības tapis akls. Šī pasaka, cik man zināms, nav pārgājusi tautas mutē.

4. Kāro pēc gudrības, bet ne pēc niekiem. No šās pasakas ir viens motīvs plašāki pazīstams. Bagātam tirgotājam ir pareģots, ka viņa dēls divdesmit gadu vecumā tikšot nodurts. Tēvs viņu tai laikā noslēpj kādā slepenā pagrabā apakš zemes, bet likteņa lēmums tomēr piepildās.

5. Mucinieks Asans. Šī ir tāpati pasaka, kas T. Zilpauša otras daļas ceturtais numurs. Tikai riepnieka vietā še ir runa par mucinieku. Šeit vecs kliju bods tiek pārmainīts pret ziepēm, tur žīdam top pārdota pelnu kaste.

6. Kēniņiene un maza pelīte. Šī pasaka ir tautas fantazijai par raibu un abstraktu. Šai pasakā mēs arī sastopam jau trešā nodaļā pieminēto Skaistuvi.

7. Mīlestības spēks. Šai pasakā ir runa par plaši daudzinātu motīvu, kur varonis ceļo uz tālu zemi pēc kādas dzīvības zāles, par ko jau ir rakstīts piektajā un astotajā nodaļā.

Baba un trīs viltnieki. Jauka pasaka priekš jocīgiem ļaudim. Latviešu valodā sarakstīta no K. Andersona Jelgavā 1868.

Šī pasaka par viltīgo zemnieku, kas, piemānīdams muļķus, tiek pie bagātības (A. 1535, Grimm 61) ir italiešu stāsts (G. F. Straparola, Venezia 1550-53), kas laikam ir nācis no Indijas.

"Tūkstoš un vienas nakts" piesietā Dalila, kuŗa stāsta, ka viņai piespiežot ar varu ēst medus raušus, tikai drusku līdzinās minētam Babam, lai gan ārīgi pasaka ir pārstrādāta pēc arabiešu parauga.

Sultānene Kansade un četrdesmit vezīri. No "Tūkstoš un vienas nakts" to izņēmis un latviski pārcēlis E.Dünsbergs. Jelgavā 1869.

Par pamatu šai grāmatai ir viena pati pasaka par sultāna sievu Kansadi, kas iemīlējusi savu padēlu un to grib iemantot par savu draugu. Tā kā viņš tomēr neielaižas, tad Kansade apsūdz to par vainīgo un vēlās, lai sultāns savu dēlu notiesātu uz nāvi. Vezīri aizstāv sultāna dēlu, grib lai lietu vēl izmeklē un sodu atliek. Viņi, no vienas puses un Kansade no otras puses stāsta dažādas pasakas, pavisam 16, savu domu aizstāvēšanai. Šīs pasakas pa lielākai daļai neliekas būt ņemtas no arabiešu orīģinaliem, ir vismaz pārstrādātas un nav sastopamas pazīstamajā G. Veila (Dr. Gustav Weil) tulkojumā. To starpā ir arī dažas indiešu pasakas, tikai tērptas arabiešu izteiksmē. Pie šām pieder 15. pasaka par "malkas cirtēju un viņa nikno sievu", kas nav šķiŗama no mums jau pazīstamās (4. nodaļā) niknās indietes, no kuŗas baidījies pat kāds jauns gars. No tā paša avota ir nākusi 1G. pasaka par Indijas "ķēniņa papagaili", kuŗā pārvēršas pats karalis, kamēr vezīrs pāriet karaļa miesā. Rietuma Eiropas joku stāsts liekas būt 4. pasaka "par dārznieku, viņa dēlu un ēzeli", kur papriekšu jāj mazais

dēls, tad tēvs, tad abi divi, bet gaŗām gājēji atrod to katrureiz par nepieklājīgu. Tāda pati ir laikam arī 12. pasaka par "zultānu, šeiku un prelātu", kur prelāts sarunājas ar šeichu "zīmju valodā", kuŗu tomēr katrs ir gluži citādi sapratis.11. pasaka par "Karismes princi un Georgijes princesi mēs jau pazīstam no T. Zilpauša tulkojuma (II, 2).Īstas arabiešu pasakas, kas ir sastopamas arī augšā i '«minētā G. Veila grāmatā, ir 1., 7. un 18.Pirmā pasaka ir tas pats ievads, kuŗu atstāsta arī T. Zilpaušs pirmā krājuma sākumā. 7. pasakā par "laulātu vīru un papagaili", tirgotājs aizceļojot atstāj mājā papagaili, kas viņam visu izstāsta, kas mājā noticis. Sieva tomēr prot piemānīt arī papgaili. 18. pasakā "māldēris Mahmuds no Ispahanas" redz kādu skaistules bildi, uzmeklē šo skaistuli un dabūj to ar viltu pat no karaļa harema laukā.

Divi stāsti iz Tūkstoš un vienas nakts. Jelgavā 1873. Pirmais stāsts "trīs prinči un brīnuma lakstīgala" ir jau mums pazīstamais stāsts par bulbula putnu, kuŗu jau T. Zilpaušs ir tulkojis (I, 4).Trešo reizi to atkārto M. A. "Tūkstots un vienā naktī" (1903) Nr. 7.Otrā stāstā "abi Ķīnas prinči un viņu māsa" ir runa par diviem Ķīnas ķeizara dēliem, kuŗi pēc visādiem kavēkļiem atsvabina savu māsu, kuŗu kāds gars ir aizvedis tālā svešumā. Kopmaņa dēls un skunstīgs burvja zirgs. No tūkstoša un vienas nakts izstrādājis J. Aufmanis. Jelgavā 1874.

Pirmā pasaka ir par bagāta Damaskas tirgotāja dēlu Ganemu, kas nonāk Bābelē un krīt nejauši kalīfa Haruna al Rašida nežēlastībā. Vēlāku viņš apprecē kalīfa radinieci un pats kalīfs apprecē viņa māsu. Otrā pasakā kāds indiešu burvis piedāvā Persijas karalim mākslīgu koka zirgu, ar kuŗu var pa gaisu skriet. Karaļa dēls aizskrien ar to zirgu; uz Indiju un pārnāk no turienes ar Indijas karaļa meitu. Burvis nozog princesi un aizlaižas līdz ar to uz sava zirga uz Kašmiru. Karaļa dēlam tomēr izdodas dabūt savu līgavu rokā un pārnākt uz koka zirga ar to atpakaļ pie sava tēva.

Tūkstoš un vienas nakts visuskaistākās pasakas. Jaunībai un viņas draugiem par laikakavēkli latviski tulkojis J. K(aptei)ns. Rīgā I877.

Visa šī grāmata pastāv no Sindbada brīnišķīgiem ceļojumiem, kuŗi, kā jau augšā minēts, atgādina grieķu varoņa Odiseja maldīšanos. Pirmā un ceturtā ceļojumā ir tur runa par milzu putnu rochu, kāds ir labi pazīstams arī Eiropas pasakās. Otrā ceļojumā Sindbads ar saviem pavadoņiem krīt vienača milža varā, kurš apēd vienu no viņa biedriem. Par nakti Sindbads ar draugiem izdedzina milzim aci, pēc kam visi aizbēg. Mi1zis gan vēl sviež bēgļiem ar klintsgabaliem, bet tie jau ir tālu iebraukuši jūŗā, tā ka sviedieni viņiem vairs nav kaitīgi. Šī, kā redzams, ir pazīstamā grieķu Polifēma teika, kas pārgājusi arī pie arabiešiem. 'Trešā ceļojumā Sindbads svešumā apprecējas; bet kad viņa sieva saslimst un nomirst, tad pēc vietējās ierašas arī viņš tiek aprakts līdz ar savu mirušo sievu. Beidzot viņam tomēr izdodas atrast izeju no apakšzemes alas.

Arabiešu stāsti, Tūkstoš un viena nakts. Latviski no K. Stālberga. 1-3. Jelgavā 1878-1879.

K. Stālbergs iesāk savu grāmatu ar šādiem vārdiem: "Še pirmo reiz pasniedzam arabiešu stāstus jeb pasakas "Tūkstoš un viena nakts", kas jau gadu simteņiem citām Eiropas tautām pazīstami un vienmēr ar lielu jautrību un patikšanu top lasīti. Kas līdz šim latviešu valodā ar to vārdu "Tūkstoš un viena nakts" atradās, nav "Tūkstoš un viena nakts", bet tikai gauži nepilnīgi, pa 1ie1ākai daļai neskaidri pārcēlumi no kāda savilkta un pamazināta vācu izstrādājuma bērniem ... Tulkotājs, arabiski neprazdams, turējies pie pilnīga tulkojuma, ko Hleidelbergas universitātes austruma valodu profesors Dr. Gustavs Veils vācu valodā izdevis."

Lai nu gan G. Veils ir tulkojis savas pasakas no arabiešu valodas, tomēr viņa grāmata vēl nepieder pie pilnīgākām, kādas Eiropas valodās ir publicētas par "Tūkstoš un vienu nakti". Veila orīģinālā nav tomēr bijis itin visu pasaku un dažus variantus viņš arī tīšām ir izlaidis.

I, 1. "Tūkstoš un vienas nakts" ievadu mēs jau sastapām pie T. Zilpauša un E. Dünsberga; K. Stālbergs atkārto to jau trešo reizi, atstāstot to, zināms, pi1nīgi pēc G. Veila. Ceturto reizi to atkārto M. A. "Tūkstots un vienā naktī" (1903).

I, 2 (14. 1. p.). Stāsts no kopmaņa un gara. Arī šis stāsts ir jau pie T Zilpauša sastopams (II, 1).

I, 3 (19. l. p.). Stāsts tā pirmā sirmgalvja ar stirni. Pamāte nobuŗ savu padēlu par teļu un grib lai to nokauj. Patiesība nāk gaismā, dēls tiek atburts un pati pamāte pārvērsta par stirnu.

I, 4 (22. l. p.). Stāsts tā otrā sirmgalvja ar abiem suņiem. Turīgais brālis palīdz diviem saviem palaidnīgiem brāļiem, bet tie to grib noslīcināt un aplaupīt. Turīgais brālis izglābjas, bet abi noziedznieki tiek pārvērsti par suņiem.

I, 5 (25. I. p.). Stāsts tā trešā sirmgalvja ar zirgēzeli. Sieva sadraudzējas ar melno vergu un pārvērš savu vīru par suni. Vīrs atrod citu burvi, kas to pārvērš par cilvēku un viņa sievu par zirgēzeli.

I, 6 (27. 1. p.). Stāsts no zvejnieka un gara. Šis stāsts jau ir pārrunāts kādā tulkojumā (I, 2) bez autora, no 1867. gada. Trešo reizi tas ir atkārtots Pūcīšu Ģederta "Tūkstots un vienā naktī" (1898) Nr. 1.

I, 7 (31. 1. p.). Stāsts no grieķu ķēniņa un ārstes Dubana. Šis stāsts ir arī pie Zilpauša (I, 6) un vēlāku (1903) pie 112. A. Nr. 6.

II, 8 (34. 1. p.). Persiešu ķēniņš un viņa vanags. Medību vanags, sargādams karali no čūskas, neļauj tam dzert, bet viņš, to nezinādams, dusmās nokauj savu vanagu.

I, 9 (35. 1. p.). Vīrs un papagai1is. Šo pasaku sastopam E. Dünsberga krājumā (7).

I, 10 (36. I. p.) Mahmuds. Šī ir E. Dünsberga 18. pasaka.

I, 11 (47. l. p.). Akmeņa princis. Prinča sieva iemīlās melnä vergā un pārvērš savu vīru lidz pusei par akmeni. Beidzot princis top atsvabināts un ļaundaŗi dabūj savu sodu.

I, 12 (54. I. p.). Trīs kalenderu stāsts. Pie trim bagātām jaunavām Bagdadā ienāk papriekšu trīs muhamedāņu mūki kalendari un vēlāku par tirgotājiem izlikušies kalīfs Haruns al Rašids ar savu vezīru Gafaru.

I, 13 (64. 1. p.). Pirmā kalendera stāsts. Šis kalendars bijis karaļa dēls, bet vezīrs nogāzis viņa tēvu no troņa. Viņam pašam tomēr izdevies aizbēgt, zaudējot tomēr vienu aci un vēlāku pārģērbjoties par mūku.

II, l. Otra kalendera stāsts. Arī otrs kalendars ir karaļa dēls, kuŗš, laupītāju aplaupīts, bēg un reiz nokļūst kādā apakšzemes pi1ī, kur viens ļauns gars ir apslēpis kādu karaļa meitu. Pēdējā iemīl princi, bet gars nokauj princesi un pārvērš princi par pērtiķi, kuŗš savas gudrības dēļ nonāk atkal kāda karaļa rokās. Šā karaļa meita uzsāk pazīstamo pārvēršanās cīņu (A. 325) ar ļauno garu un atsvabina to no burvības. Šai pašā pasa1sā ir iepīts arī jau pie T. Zilpauša minētais stāsts (l, 3) par skauģi un apskausto.

II, 2 (18. 1. p.). Trešā kalendera stāsts Šo pasaku mēs jau pazīstam no 1867. gada krājuma (bez autora) ceturtā numurā.

II, 3 (32. l. p.). Pirmās sievietes stāsts. Divas vieglprātīgas māsas grib noslīcināt savu trešo māsu, kuŗa viņas arvien ir glābusi no posta. Tas neizdodas un abas jaunās māsas tiek pārvērstas par kuņām.

II, 4 (38. 1. p.). Otras sievietes stāsts. Kalīfa dēls padzen savu sievu no greizsirdības, bet pats kalīfs tos atka1 savieno.

II, 5 (45. I. p.). Stāsts par trim āboliem. Zudušā ābola dēļ vīrs nokauj savu sievu domādams, ka sieva to dāvājusi vergam kā savam mīlulim.

II, 6 (50. l. p.). Nurudina un viņa dēla un Šemsudina un viņa meitas stāsts. Šo pasaku ir uzņēmis arī T. Zilpaušs savā krājumā (II, 3).

III, 1. Kupra stāsts. Arī šī pasaka ir mums jau pazīstama no T. Zilpauša krājuma (l, 5). Vēl reiz viņa ir atkārtota M. A. "Tūkstots un vienā naktī" (1903) Nr. 5.

III, 2 (8. 1. p.). Kristītā stāsts. Vīrietis atdod mīļākai visu savu naudu un beidzot ir piespiests zagt, par ko zaudē savu roku. III, 3 (17. 1. p.). Kukņas uzrauga stāsts. Nabaga tirgotājs pēc dažādiem kavēkļiem apprecē kalīfa audžumeitu, bet dabūj no sievas bargu sodu, ka neprot pēc ēdiena nomazgāt savas rokas, kā pie kalīfa ir parasts.

III, 4 (24. l. p.). Žīdu ārstes stāsts&127; Jauna cilvēka dzīvoklī, Damaskas pilsētā, par nakti tiek nokauta viņa mīļākā. Baidīdamies no soda, viņš to slepeni aprok. Beidzot lieta nāk gaismā un jaunajam cilvēkam draud bargs sods. Pēdīgi izskaidrojas, ka paša Damaskas valdnieka meita nokavusi tur no greizsirdības savu māsu. Soda vietā viņš nu apprecē valdnieka meitu.

III, 5 (31. l. p.). Skrodeŗa stāsts. Jauns cilvēks noiet slepeni pie savas mīļākās, bet viens bārddzinis no muļķības visu izstāsta, tā kā jaunais cilvēks tikko izglābjas no nelaimes.

III, 6 (43. l. p.). Bārdas dzinēja stāsts. Bārddzinis piebiedrojas desmit laupītājiem, kuŗi tiek vesti uz nāves sodu, un izglābjas no nāves tikai tādēļ, ka bende atceŗas, ka viņam tikai desmit noziedznieki jānoga1ina.

III, 7 (44. 1. p.). Bārdas dzinēja pirmā brāļa stāsts. Kuprains skroderis iemīlās vienā kundzē, kuŗai tas izdara visādus darbus; bet kad viņš grib kundzei tuvoties, tad viņas vīrs to nodod tiesai.III, 8 (47. 1. p.). Bārdas dzinēja otra brāļa stāsts. Vezīra sieva piedzirda muļķa vīrieti, tā ka. tas beidzot pliks ieskrien ļaužu pulkā.

III, 9 (50. 1. p.). Bārdas dzinēja trešā brāļa stāsts. Trīs neredzīgi nabagi ir sakrājuši lielu naudu. Pie viņiem ienāk viens blēdis un grib nozagt viņu krājumu, bet neredzīgie saceļ troksni un nu visi tiek novesti uz tiesu, kur arī blēdis izliekas par neredzīgu. Pie pēršanas blēdis stāsta, ka viņi visi esot redzīgi un ka viņš gribot tikai savu ceturto mantas daļu, ko tie trīs viņam gribot atņemt. Blēdis dabū naudu un aizmūk.

III, 10 (53. I. p.). Bārdas dzinēja ceturtā brāļa stāsts. Miesnieks dabūj par gaļu viltotu naudu, tad viņu apvaino, ka viņš pārdodot cilvēku gaļu un beidzot to vēl nosoda kā uzbrucēju.

III, 11 (55. l. p.). Bārdas dzinēja piektā brāļa stāsts. Vīrs manto no mirušā tēva tikai ļoti maz naudas un nopērk par to glāzes, kuŗas grib pārdot un beidzot iekrāt lielu bagātību. Tad viņš domā precēt vezīra meitu, un ja tā nebūtu diezgan pazemīga, tad spert tai ar kāju. Ar kāju speŗot, viņš sadauza arī savas glāzes. Līdzīgas pasakas ir arī latviešiem labi pazīstamas.

III, 12 (61. 1. p.). Bārdas dzinēja sestā brāļa stāsts. Bagātnieks uzņem pie sevis kādu svešnieku un grib to izjokot. Tas prot asprātīgi pretī turēties un beidzot abi top par 1ie1iem draugiem.

Šeit nu esam apskatījuši visus "Tūkstoš un vienas nakts" agrākos tulkojumus, kādus vien J. Misiņa un citās bibliotekās esmu dabūjis. Šis pārskats gan nu vēl nebūs g1uži pilnīgs, bet tomēr var domāt, ka. tik retis kāda grāmatiņa būs palikusi neievērota. Vēlāku tulkotām pasakām vairs nebija tādas izdevības tapt par tautas tradicijām, jo drīz vien pēc augšā minētām grāmatām parādās arī pirmie lielie latviešu tautas pasaku krājumi (Fr. Brīvzemnieka 1887. un A. Lercha-Puškaiša I. daļa 1891. gadā). Nākošās lielākās tulkoto pasaku grāmatas ir šādas : J. Šablovska "Pasakas ar bildēm" (1893) un Pūcīšu Ģiederta "Tūkstots un viena nakts" (1898). Bet šo un citu vēlāku tulkotu pasaku lasītāji vēl nepieder pie vecākās paaudzes, no kādas mēdz uzrakstīt vecās tautas pasakas. Turklāt pagājušā gadu simteņa astoņdesmitos un deviņdesmitos gados starp latviešiem jau bija tik daudz skolnieku, kas varēja lasīt arī vācu un krievu pasaku grāmatas, tā ka tulkojumiem pasaku populārizēšanā vairs nebija agrākās nozīmes. Mūsu dienās arī jau paši vecie stāstītāji parasti prot izšķirt grāmatu pasakas un tautas tradicijas.

Citādi turpretim mums ir jāskatās uz agrākām pasaku grāmatām. Izsaukumi kā: "Bulbul, atdusies!" (A. 550) un "Zēzām, atdaries!" (A. 676) varēja nākt tikai no grāmatām, bet bērnības dienās es pats tos esmu dzirdējis no vecu ļaužu mutes. Tas tomēr vēl nenozīmē, ka arī visi šo pasaku varianti būtu cēlušies no "Tūkstots un vienas nakts" tulkojumiem, jo daži varianti līdzinās vairāk vācu pasakām nekā arabiešu orīģināliem. Bieži vien šajās pasakās mēs sastopam pazīstamus motīvus., kuŗi var noderēt salīdzināšanai ar mūsu pasakām. Daži mūsu pasaku krājēji, kā liekas, ir pārnesuši pat kādus īpašvārdus no šām arabiešu pasakām uz mūsu tautas tradicijām. Pie šādiem piemēriem pieder jau augšā minētā Skaistīte. Varbūt arī Jupis, kas no iesākuma bijis pazīstams tikai dažos Kurzemes apgabalos, šādā ceļā ir izplatīts' pa visu Latviju. Beidzot ir mums no svara arī negatīvi slēdzieni, kādēļ dažas skaistas pasakas, kas nereti ir pat vairāk grāmatās atkārtotas, nav tomēr pārgājušas tautas mutē. No augšā pievestiem piemēriem mēs varam pārliecināties, ka pie tādiem pieder abstraktas, erotiskas un pesimistiskas pasakas.

Ļoti noderīgs mums būtu pilnīgs pārskats par visām tulkotām pasakām, izmantojot pat visus agrākos laikrakstus un kalendārus; bet šāds darbs ir mums vēl pārāk grūts, kamēr mums vēl nav pilnīgu bibliotēku un grāmatu rādītāju. Turpretī mūsu nelielajā ievadā tik plašs darbs nesaskanētu arī ar citu nodaļu samēru. Laikraksti un kalendāri arī netiek parasti ilgāki uzglabāti un vairākkārt lasīti, kādēļ viņos ievietotām pasakām nav visai labas izdevības pāriet tautas tradicijās. Mūsu nolūkam jau pietiek ar augšā apskatītām grāmatām, kamēr kāds izsmeļošs pārskats par visām tulkotām pasakām ir vēl jāatstāj kādam plašākam pētījumam nākamībā.