Par pasakv. stāstītājiem A. Lerchis-Puškaitis raksta sava pasaku krājuma septītās daļas ievadā šā: "Teicēju pulkā bija daudz tādu, kas 20 līdz 50, ja pat 70 pasaku vieni paši atminēja izstāstīt; bet caurmērā gan vairāk tādu, kas ne desmit pasaku neizstāstīja."

Šeit tad nu arī godam pieminēsim ievērojamākos Lercha-Puškaiša stāstītājus. Kāds Kaspars Čipiņš, 70 gadu vecs, esot viņam izstāstījis 70 pasaku. No 97 gadi vecās Ilzes Zilbārdes viņš esot uzrakstījis ap 50 pasaku. Trīna Ķempe, saukta par Čībeni, Dārta Knore, saukta par veco Dāčiņu, un Lavīze Pudze esot katra ap trīsdesmit pasaku atcerējusies.

Runādams par mūsu pasaku bagātību A. Lerchis-Puškaitis raksta savas grāmatas pirmās daļas ievadā: "Lai būtu kā būdams, vēl māmiņu diezgan, kas šos dabas literatūras burtus māk Iasit. Ka tas patiesība, to pierāda arī šis krājums [še jārēķina visas trīs pirmās daļas], kuŗš vienā pašā savienotā Džūkstes-Pienavas novadā desmit gadu laikā sakrāts." 'Tāds pasaku daudzums ir savākts vienā no gaišākiem Kurzemes apgabaliem, kur bez šaubām jau daudz tautas tradicijas bija aizmirstas. Varam iedomāties, kādi milzīgi tautas tradiciju archīvi mums varētu būt, ja šā būtu izmantoti visi Latvijas pagasti.

A. Lerchis-Puškaitis ir saskaitījis pavisam 113 stāstītājus Kurzemē, 30 Vidzemē un vienu pie Prūsijas latviešiem, kopā 144 stāstītājus ar zināmiem vārdiem. Lielākā daļa uzrakstītāju gan nav minējuši savu teicēju vārdus, bet spriežot pēc saviem piedzīvojumiem, A. Lerchis-Puškaitis vēro visam savam pasaku krājumam vairāk simtu stāstītāju.

Arī es atminos no savas bērnības vairāk teicēju, kuŗi varēja stāstīt ļoti daudz pasaku, tikai nožēloju, ka netiku visas uzrakstījis. Tomēr arī manas uzrakstītās pasakas, kuŗas līdz ar tautas dziesmām un māņiem atstāju tēva mājā, Raunas Lisēniešu Peksī, ir lielinieku laikā izputinātas un iznīcinātas. Atmiņā man ir palikušas tikai biežāki daudzinātās pasakas, kuŗas tad arī esmu šeit uzrakstījis no jauna. No vecā krājuma ir izglābtas tikai četras pasakas, kuŗas biju nosūtījis K. Mülenbacham dialektu paraugiem. Visvairāk pasaku materiāla esmu mantojis no trim stāstītājiem: sava tēva-tēva, veca mūrnieka Pēteŗa Dankas un kādas vecas sieviņas Bindu Annas. Mans tēva-tēvs, būdams medinieks, bija liels putnu un zvēru cienītājs, kādēļ visvairāk stāstīja pasakas un teikas par zvēriem. Vecais Danka ticēja pēc viņa paša vārdiem "māžiem", par kuŗiem tad arī vairāk mēdza stāstīt. No viņa atceŗos arī kādas pasakas par Dievu un Velnu, par zvēriem Noāsa šķirstā un kādu skaistu stāstiņu par mūžību. Visvairāk pasaku gan laikam dzirdēju no Bindu Annas, bet no viņas atminu tikai vairs skaisto jaunavu bez rokām, bulbula putnu un Zēzāmu.

No pasaku krājējiem, kuŗi ir vākuši šīs tradicijas lielākā mērā, ir minami Fr. Brīvzemnieks-Treilands (1846-1907), Ansis Lerchis-Puškaitis (1859-1903), D. Ozoliņš (1856-1916) un Augusts Bīlenšteins (1826-1907). Visi viņi ir jau miruši, bet viņu sakrātie materiāli ir mums uzglabājušies, izņemot tikai D Ozoliņa rokrakstus, kuŗi pasaules kaŗa laikā tikuši aizvesti uz Sibiriju, kur tad lielākā daļa no viņiem ir gājusi bojā. A. Lercha-Puškaiša pasaku septītās daļas otras puses manuskripts bijis nodots Pēterpils Zinātņu akademijai, bet no turienes laimīgi dabūts atpakaļ. Tas tad nu arī ir izlietots mūsu krājumā.

Pilnīgs pasaku uzrakstītāju rādītājs tiks ievietots grāmatas beigās, kādēļ par viņiem šeit vēl nerunāsim. Nevaram tomēr atstāt neminētus tos krājējus, kuŗi dažreiz ir uzrakstījuši nedrošas pasakas, kādas vai nu paši ir tīšām sagrozījuši, vai arī - kas gan mazāk ir domājams - viņus ir maldinājuši kādi teicēji. Pirmā vieta še gan laikam piederēs Minnai Freimanei (no Cīravas), kuŗa ir gribējusi kuplināt mūsu mītoloģiju, uzrakstīdama pasakas par Praurimu, Vaslu, Līgāju, Jupi, Ceru māti, Vēja-mātes dēliem un vēl daudz citām dievībām. Uzticami tautas tradiciju krājēji nav dzirdējuši ne šādus dievus, ne arī šām līdzīgas pasakas.

Tāpat arī Kārlis Tarzieris no Druvienas ir atradis vairāk dievu nekā to varam ticēt. Veselas piecas dažādas pasakas viņš ir uzrakstījis par Krūmini un viņas meitu Nijoli (LP. V, 1, 22, V, 166 un VII, I, IIIz, 18-20). Ja šī pasaka būtu pie latviešiem tā iesakņojusies, ka tā būtu jau izvērtusies piecos stipri šķiŗamos variantos, tad taču arī citi tautas tradiciju krājēji būtu par to ko dzirdējuši. Šī grieķu teika par Dēmētru un Persefoni ir pārnesta vispirms uz leišiem, un kā leišu teika tā arī ir atstāstīta "Mājas Vieša" 1856. gada 26 numurā. No turienes šo teiku gan arī būs ņēmis K. Tarzieris. Tālāku viņš ir vēl uzrakstījis neticamas pasakas par "Sarkandari" un "Vāczemes Likteņa bedri" (Fr. Treilands Nr. 100), par "Vaļas māti" un "Nevaļas māti" (LP. V, 1, 21) un par "Laumīti" (LP. VI, 68). Ir arī jāšaubās, vai viņš Druvienā, Vidzemes ziemeļos, būtu no tautas mutes dzirdējis kurzemnieku Jupi (LP, V, 1, 53, VII, I, IIIz, 18).

J. Ozols no Saukas ir uzrakstījis teikas par "Pergrūba kalnu" (Fr. Treilands Nr. 27), par "Vīdolu" un "Latvi" (LP. V, 200), un par "Dailīti" (LP. VI, 115, 24), kas līdzinās tikpat nedrošai Skaistītei. K. Zīvers no Valtaiķiem daudzina vairāk reizes Piktuli (Fr. Treilands Nr. 22 un 23, pūšamie vārdi Nr. 369) un vienreiz arī "Trimpu" (pūšamie vārdi Nr. 526).

Kāds rakstnieks Roberts Bērziņš, saukdamies par Upciemu Mildu un Skaidrīti, zina mums stāstīt par "Lutekli" un "Lakstīgalu" (LP. VI, 20), par "bruņinieku Urbānu" un "nāru" (LP. VI, 28, 1) un par dažādām neticamām dievībām. Līdzīgus ceļus ir staigājis Kristaps Alksnis-Zundulis, bet pēdējā nedrošās pasakas A. Lerchis-Puškaitis tomēr nav uzņēmis.

J. Siķens no Vecumniekiem ir iesūtījis "Dienas Lapas" etnografiskam pielikumam (I, 1891, VII) divas teikas par "bulbuliem'`, kuŗas abas ir uzņēmis arī A. Lerchis-Puškaitis (VII, I. IXp. 17 un 18). "Bulbul" (jālasa: bülbül) ir persiešu vārds, kas nozīmē lakstīgalu un ir pārgājis arī arabiešu un turku valodā. Latviešu rakstos šo vārdu ir ievedis, kā jau desmitā nodaļā ir aizrādīts, T. Zilpaušs ar savu "Tūkstoš un vienas nakts" tulkojumu (1866. g.). Lai gan pasaka par bulbulu ir drīz vien pārgājusi tautas mutē, tomēr nevaram ticēt, ka tik īsā laikā būtu attīstījušās arī veselas teikas par bulbuliem, kas pārvērš cilvēkus par kokiem.

Viens no pēdējiem fantazētājiem tautas pasaku un teiku laukā ir Krēsliņu Jānis, kas ir publicējis trīs burtnīcās "Litviešu teikas iz Malienas" (1888-1890) un iesniedzis dažus materiālus arī "Dienas Lapas"etnografiskam pielikumam. Krēsliņu Jāņa lielākā kļūda ir tā, ka viņš pazīstamas pasakas ir lūkojis saistīt ar zināmām vietām un ermotiem varoņiem, pārvērzdams tādā ceļā pasakas par teikām. Tālāku viņš vēl ir piespraudis no sevis patriotiskus prātojumus, bet par laimi turējies parasti pie īstiem pasaku motīviem, kuŗus tomēr savā teikā par Lāčadēlu ir savirknējis par daudz raibi kopā.

Arī citi pasaku uzrakstītāji ir dažreiz šo to grozījuši senatnes cildināšanas labā, bet kā liekas, daudz mazākā mērā un nevainīgākā veidā nekā iepriekšējie. Šādas lietas ir arī jau pārrunātas ievada pirmajā nodaļā.

Pēc šāda sprieduma par pasaku krājējiem skeptiski senatnes pētītāji nu var domāt, ka visas pasakas, kuŗas iesūtījuši augšā minētie šaubīgie krājēji, būtu pavisam atmetamas. Kam tad lai nu mēs vairs ticam, un vai mums pavisam ir kādi droši materiāli? Uz to varam itin droši atbildēt, ka tik šaubīga tā lieta nebūt nav. Mums ir vairāk tūkstošu itin drošu pasaku, kuŗu starpā pasaku pētītājs gluži viegli varēs novērot katru anomā1ību. Arī K. Tarzieris, J. Ozols, K. Zīvers, R. Bērziņš, K. Alksnis, J. Krēsliņš un citi līdzīgi pasaku krājēji ir piesūtījuši ļoti daudz interesantu un pareizu pasaku, pat dažu sagrozītu stāstu var viegli izlabot, izmetot tikai liekos un šaubīgos piespraudumus.

Tāpat varētu spriest arī pretējā virzienā, ka pilnīgā pasaku krājumā vajadzētu uzņemt itin visas pasakas un turklāt vēl bez kādiem izlaidumiem, atstājot kritiku nākotnes pētītājiem. Pret šādu spriedumu varam tomēr celt vairāk iebildumu. Visas kultūras tautas izdod savtts tradiciju krājumus ar kritiku, nesaudzot nekādus senāk iecienītus viltojumus, un arī mums jāseko tādam paraugam. Mēs arī labāki saprotam sava laika trūkumus, kuŗus tad arī varam vieglāki izlabot, kamēr nākotnes pētītājiem šāda sijāšana būs dažā ziņā grūtāka. Nav šaubu. ka arī viltojumu izpētīšana pieder pie zinātnes uzdevumiem, kādēj arī viltotām tradicijām paliek sava nozīme, bet ar to tomēr nav sacīts, ka visi drošie un tīši izdomātie materiāli būtu jaucami kopā. Pasaku pētītājiem jau būs sasniedzami nevien senāk iespiestie pasaku izdevumi, bet arī bagāti rokrakstu krājumi bibliotēkās un archivos.

Īstu pasaku tīši savirknējumi ir uzņemti mūsu krājumā parasti bez pārlabojumiem, jo arī teicēji nereti savieno vairāk pasakas un teikas kopā. Tādus pašus savirknējumus arī es esmu dabūjis piesūtītus. Šādas gaŗumā stieptas pasakas arī nevarēs pētītāju maldināt, jo īsts lietpratējs var viegli izšķirt vecās motīvu kombinācijas no vēlākiem pagarinājumiem. Svarīgākā prasība tomēr paliek tā, lai tikai pasaku motīvi būtu īsti.

Beidzot vēl jāpiemin, ka dažās pasakās esmu atstājis neaizkartus arī kādus šaubīgus motīvus, piespraužot tikai piezīmi, ka pasaka liekas būt mākslīgi apstrādāta. Tā p. p. Krēsliņu Jāņa. Lāčadēls cīnās ar sūbri, kāds motīvs še bez šaubām ir tīšām ielikts. Šo sīkumu Krēsliņu Jānis būs laikam ņēmis no kādas citas pasakas, kur sūbris atkal var būt tīšs sagrozījums. Līdzīgas cīņas ar meža zvēriem ir tomēr sastopamas arī īstās pasakās. kādēļ nevaram itin droši apgalvot, ka sūbris itin visur būtu tīšām ielikts. Še jāatstāj pētītājiem pi1na brīvība ticēt, vai neticēt šādam sūbŗa motīvam.