Pēc iepazīšanās ar pasaku un teiku teicējiem un uzrakstītājiem mums ļoti noderētu arī pilnīgs pārskats par visiem iespiestiem un neiespiestiem tautas pasaku krājumiem; bet šādu prasību izpildīt varētu gan mūsu krājumu pabeidzot, nevis tikai iesākot, jo mums arvien tiek piesūtīti jauni krājumi klāt. Varētu, zināms, arī rokrakstu krājumus atlikt uz mūsu grāmatas pēdējo sējumu, bet ievadā apskatīt tikai visas iespiestās pasaku grāmatas; tomēr arī šāds darbs ir grūtāks, nekā tas mums izliekas no pirmā uzskata. Pirmkārt mēs nebūt vēl nepārzinām visu mūsu. pasaku literatūru un arvien vēl uzpeld kāda veca pasaku grāmatiņa, kas līdz šim nav tikusi ievērota. Otrkārt mūsu grāmatas iespiešana gan vilksies vairāk gadu, par kuŗu laiku vē1 parādīsies daža 1aba pasaku grāmata, kas varēs tikt izmantota arī mūsu pasaku krājumā. Tādu

iemeslu dēj daļa no mūsu pārskata būtu tomēr atkal jāatliek uz mūsu grāmatas pēdējo sējumu. Bet ja nu pilnīgas ziņas par visiem mūsu pasaku krājumiem būs tikai mūsu krāšanas un kārtošanas darbu pabeidzot, tad arī būs labāki šo priekšmetu nedalīt un sniegt vispārīgu pārskatu grāmatas beigās.

Citētos avotus ir parasts apzīmēt ar saīsinājumiem, lai gaŗi grāmatu nosaukumi neieņemtu tekstā par daudz telpas. Šādi saīsinājumi ir gluži nepieciešami valodnieku rakstos, kur citātu ir ļoti daudz, un kur zinātnieki turās pie noteiktiem saīsinājumiem. Turpretī pasaku krājumā var arī šo to iebilst pret šādu kārtību. Pirmkārt pie katras pasakas tikai vienreiz tiek apzīmēts avots, kas tekstu nemaz sevišķi nepagarina. Otrkārt mūsu etnografiskā literatūra ir vēl ļoti jauna, un nekādi saīsinājumi tur vēl nav nodibinājušies, kādēļ avotu meklēšana stipri vien kavētu lasītāju. Treškārt saīsinājumus var viegli pārmainīt, kādēļ rodas daudz rakstīšanas un drukas kļūdas. Es šai ziņā gribētu iet pa vidus ceļu, neuzstājoties ne par ne pret saīsinājumiem. Lielāki rakstu krājumi, kuŗu saīsinājumi jau ir nodibinājušies valodnieku rakstos, tiks apzīmēti arī mūsu grāmatā ar saīsinājumiem. Turpretī retākas pasaku grāmatas tiks citētas ar pilnīgākiem nosaukumiem, atmetot tikai dažus mazāk svarīgus vārdus. Tādā ziņā arī augšā minētās iespējamās kļūdas nevarēs daudz traucēt pētītāju, jo lielākā daļa

mūsu pasaku ir jau div-trīs reizes iespiesta un tādēļ viegli kontrolējama. Uzrādīti tiks, zināms, visi sasniedzamie avoti un tulkojumi, jo citādi salīdzināšana un kontrolēšana prāsītu pārāk daudz darba, un bez citiem avotiem mūsu grāmata nevarētu zinātnieku apmierināt.

Tālāk seko mūsu pasaku krājuma saīsinājumu izskaidrojumi.

A. Antti Aarne. Verzeichnis der Märchentypen mit Hülie von Fachgenossen ausgearbeitet. Helsinki 1910. FF Communications Nr 3

AŠ. Arveds Švābe. Latvju tautas pasakas. Rīgā 1923-4. iznākušas astoņas burtnīcas.

Etn. Etnografiskas ziņas par latviešiem. "Dienas Lapas pielikums. I-IV., Rīgā 1891-4.

Jkr. Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības Nodaļas Rakstu krājums. I-VI, Jelgavā 1890-1901.

LP. Ansis Lerchis-Puškaitis. Latviešu tautas teikas un pasakas. I-VII. Jelgavā, Rīgā un Cēsīs 1891-1903. Septītās daļas otra puse vēl atrodas rokrakstā

Rkr. Rakstu krājums, Rīgas Latviešu Biedrības Zinību Komisijas izdots. I-XVII. Rīgā 1876-1914.

[] Tekstā ar šādām iekavām ir apzīmētas manas piezīmes jeb arī brīvi atstāstījumi.

Pasakām bieži ir piespraustas dažādas piezīmes. Ja piezīmei seko paraksts P. Š., tad piezīme nāk no manis, pretējā gadījumā to ir pielicis pats pasakas uzrakstītājs.

Rīgā, 10. janvārī 1925. g.