a) Lapsa gudriniece.

1.   Z i v j u    i e g ū š a n a.   Lapsa izliekas par beigtu; vīrs uzliek to uz savām ragavām, kur ir uzkrautas zivis. A. N. Afanasjeva, Krievu. pasakas, la, b, c.

2. Zvejošana ar asti. Lapsa piemāna lāci (vilku) bāzt savu asti āliņģī; aste iesalst ledū; zemniece sit lāci ar koku; viņš izglābias, zaudēdams savu asti. Afanasjevs la, b, c.

3. Lapsa, aptraipījusies ar kreimu, izliekas   p a r    s m a g i    s a s i s t u.   Zagšus ēdot kreimu, lapsa aptraipa ar to galvu; viņa stāsta, ka viņa esot tā sasista, ka smadzenes nākušas redzamas. Afanasjevs 1a, b, c.

3* Lācis vistu kūtī. Lācis sviež lapsai vistas no vistu kūts, bet tiek ielenkts un. sasists; lapsa stāsta, ka viņa esot vēl vairāk sadauzīta (atzīmēta pie flāmiem un igauņiem).

4. Vilks nes lapsu, kas stāstās par sasistu. Lapsa runā: "Slimais nes veselo". Grimm 74, Afanasjevs lab."

5. Košana kājā. Lapsa saka lācim: "Tu kod koka saknē.

6. Jautājums pēc vēja par glābšanas līdzekli. Lapsa lāča (vilka) mutē prasa: "No kurienes pūš vējš?" Lācis attaisa muti, lai atbildētu, un lapsa izbēg.

7. Trīs koka vārdu saukšana. Lācis (vilks) der ar lapsu, kuŗš ātrāki izsaukšot trīs kokavārdus.

Krāsošana. Lapsa liek lācim (vilkam) kāpt siena kaudzē un pati aizdedzina sienu.

Laukā un šķūnī. Lācis strādā, lapsa stāv bez darba; lācis šķūnī kuļ, lapsa stāsta, ka viņa turot dziedrus, lai tie nekrītot lācim uz galvas. Ražu dalot, lapsa ņem graudus, lācis lielāko pplavu kaudzi. Malot lapsas labībai ir citāda skaņa kā lāča labībai. Vārot lapsas putra top gaiša, lāča putra melna. Ēdot lapsa paņem zagšus vienu kaŗoti no lāča putras un dod lācim baudīt ; šis nu domā, ka lapsas putrai ir tikpat nelaba garša kā viņa paša putrai.

15. Zagšus ēd sviestu (medu). Lapsa (kaķis, vista) stāsta, ka viņa esot uzaicināta kristībās par kūmu, un apēd slepeni visu lāča (vilka, peles, gāja) sviesta (tauku, medus) krājumu.

Tad viņa traipa sviestu (medu) guļošam lācim (vilkam) pie mutes (apakš astes). Grimm 2, Afanasjevs lb.

20. Zvēri cits citu apēdas. Lapsa dod padomu vispirms

apēst mazāko zvēru. Afanasjevs 22.

A. Zvēri iekrīt mednieku bedrē.

B. Viens vecs vīrs iekrīt dzelzīs un nobeidzas. Zvēri atvelk

to laupījumu pie sevis, pamazām apēd to un tad paliek bez barības.

C. Koka lapa iekrīt ezerā, jeb arī rieksts uzkrīt vistiņai uz galvas. Zvēri par to sabīstas, domā ka ir pasaulei gals, jeb liels kaŗš, un sāk bēgt.

2I. Pašai iekšu ēšana. Lapsa pamudina lāci (vilku) ēst no bada pašam savas zarnas. Afanasjevs 22.

Glābšana no bedres (30-35).

30. Lapsa iztaisa tā, ka vilks iekrīt bedrē. Skriešanās.

31. Lapsa ar āzi. Lapsa ieviļ āzi bedrē, liek tam pieslieties stāvu pie bedres malas, uzlec tam virsū un tiek no bedres laukā.

32. Lapsa ar vilku. Vilks nolaižas ar vienu ūdens-spairti akā, kamēr lapsa ar otru spaini tiek uzvilkta augšā.

33. Lapsa piemāna cilvēku, lai izmet to no bedres. Lapsa izliekas par beigtu, vīrs to izmet no bedres ārā, un lapsa aizbēg.

36. Lapsas tēviņš izvaro lāceni (zaķis lapsu).

Lāča mātīte iespiedusies koka staklē (sētā). Lapsas tēviņš notraipās ar sodrējiem melns un tiek turēts par mācītāju.

37. Bērnaukles (raudu-sievas) meklēšana. Lapsa uzdodas par bērnumeitu un apēd lāča bērnus. Afanasjevs ld.

38. Ķepa koka plaisā. Lapsa (cilvēks) pamudina lāci iebāzt savu )cepu koka plaisā. Sal. Nr. 151.

39. Lācis noliec sērmūksli, lai lapsas vecā māte tiktu pie ogām. Ogas apēd pati lapsa. Sal. Nr. 1052 par koka nešanu.

40. Lapsa zvana. Lācis ēd zirgu, kuŗam pie kakla ir zvaniņš pakārts; lapsa zvana pa to laiku ar zirga zvaniņu. Sal. Nr. 1030 par ražas dalīšanu.

41. Lapsa ieved zagšus vilku pagrabā. Vilks saēdas tik resns, ka netiek vairs pa pagraba caurumu laukā, un tiek nosists. Grimm 73.

42. Derības smiešanā starp lapsu un lāci.

43. Lācis ceļ māju no koka, lapsa no ledus. Vasarā, kad lapsa s māja izkūst, lapsa grib padzīt 1āci no .koka mājas. Sal. Nr. 1097. Afanasaevs lc.

47. Lapsa (1ācis, vilks) karājas ar zobiem pie zirga astes.

To redzot zaķis prasa : "Kurp braukdams 2" Grimm 132.

50. S1imais 1auva. Lapsa stāsta, ka viņa gājusi lauvam zāles meklēt, un dod tam padomu vilkam ādu novilkt.

55. Zvēri taisa ceļu. Lapsa vada darbus un citi zvēri strādā. Tie zvēri, kas pie darba nepiedalās, tiek nosodīti.

56. Lapsa izmāna žagatas (strazda) bērnus.

A. Lapsa draud koku apgāzt (nocirst), bet vārna pamāca žagatu (strazdu), lai nebaidās. Lapsa izliekas par beigtu, saķeŗ vārnu un tā tai atriebjas.

B. Lapsa pierunā žagatu ienest bērnus viņas alā. Kad lapsa apēd žagatēnus, tad vecā žagata sūdzas sunim, kuŗš izliekas par beigtu un nokož lapsu.

57. Krauklis ar sieru knābī. Lapsa glaimodama pamudina kraukli dziedāt. Krauklim ķērcot, nokrīt siers, kuŗu sagrābj lapsa.

60. Savstarpējas ēršana. Lapsa aicina starku (dzērvi, gārni) pie sevis sērst un dod tam ēdienu lēznā traukā, no kuŗa starks nekā nedabūj. Starks (dzērve, gārnis) nu arī uzlūdz lapsu un dod tai ēdienu pudelē. Afanasjevs 6.

61. Lapsa māca gaili dziedāt ar aiztaisītām acim. Kad gailis paklausa, tad lapsa to saķeŗ un apēd.

62. Mūžīgais miers pie zvēriem. Lapsa stāsta gailim (teterim), ka visi zvēri esot noderējuši mūžīgu mieru, lai nu arī šis nākot zemē. Kad gailis stāsta, ka pašulaik arī suns nākot, tad lapsa aizbēg.

63* Kā lapsa atsvabinās no blusām. Lapsa ieņem mutē siena kušķi tam pamazām ielaižas. ūdenī. Blusas nu salasās siena kušķī. Pēdīgi lapsa palien pavisam apakš ūdens un atlaiž siena kušķi ar visām blusām vaļā.

65. Lapsas precinieki. Pie lapsu atraitnes nāk visādi zvēri par preciniekiem, bet šī visus atraida. Kad nu atnāk lapsu tēvinš, kas ir līdzīgs viņas bijušam vīram, tad tas tiek pieņemts. Grimm 38.

b) Citi meža zvēri.

70. Kas bailīgāks par zaķi. Zaķis grib iet slīcināties, tādēļ ka neviens no viņa nebīstoties. Kad nu sabīstās vardes (aitas, zivis), tad zaķis tikmēr smej, kamēr tam pārplīst lūpa.

71. Aukstuma derības ar zaķi. Aukstums noder ar zaķi, kuŗš būšot stiprāks. Zaķis uzgulstas uz sasaluša sniega un saka: "Ai, cik silti!"

73* Vilks un dzērve. Vilks aizrijas ar kaulu, bet dzērve ar savu knābi izvelk to kaulu. Kad dzērve prasa savas algas, tad vilks saka : "Tur jau ir diezgan algas, ka tu savu galvu esi veselu izvilkusi no manas rīkles."

75. Nespēcīgā palīdzība. Pele izglābj lauvu (lāci, lapsu), pārgrauzdama viņa tīkla cilpas.

85. Pe1īte, putniņš un desa. Pelīte, putniņš un desa dzīvo kopā un katrs dara savu darbu. Kad viņi sanīstas un darbus pārmaina, tad visi iet bojā. Grimm 23.

90. Adata, cimds un vāvere. Adatai klājas slikti un viņa dabū pērienu. Pēdīgi viņa ieslīd viena zvēra māgā un tas zvērs nobeidzas.

100. Vilks, pie suņa sērsdams, dzied. Vilks ir par daudz dzēris un sāk dziedāt, lai gan suns viņu brīdina. Viņš beidzot tiek nosists. Afanasjevs 24. 101. Vecais suns par bērna (arī aitas) glābēju. Vecais suns sarunājas ar vilku, vilks aiznes bērnu un ļaujas suņam to bērnu noņemt. Suns par to dabūj žēlastības maizi. Grimm 48. Afanasjevs 24.

Suns par vilka kurpnieku. Sunsapēd vilka atnestos dzīvniekus (govi, cūku ), no kuru ādām būtu jātaisa zābaki.

103. Meža zvēri slēpjas no neredzētā zvēra. Meža zvēri sabīstas no kaķa, papriekšu noslēpjas un pēdīgi aizbēg. Lācis lec no koka un sadauzās. Grimm 48. Afanasjevs 18.

Mājas lopu un meža zvēru kaŗš. Kaķis paceļ

asti, meža zvēri to tura par plinti un bēg. Grimm 48.

Kaķa vienīgā māksla. Kaķis uzskrien kokā un izglābjas, bet lapsa ar savām simtu mākslām tiek saķerta. Grimm 48.

Kaķim kaklā kaŗamais pulkstens. Peles nopērk pulkstenīti, bet neviena nedrīkst to kaķim kaklā pakārt. G. F. Stenders 62.

Kaķa saruna ar peli. Pele stāsta kaķim kādu pasaciņu, bet kaķis saka: "Un tomēr es tevi apēdīšu!"

112. Lauku pele sērš pie mājas peles. Lauku pele atnāk pie mājas peles un priecājas par šās gardiem ēdieniem. Bet te ienāk suns (kaķis) un lauku pele tikko izglābj savu dzīvību. Šī Aisopa pasaciņa ir arī pie G. F. Stendera 28.

115. Lapsa gaida, ka zirgam nokritīs lūpa, bet nevar sagaidit.

116. Lācis uz siena vezuma (uz zirga). Viņš tiek turēts par mācītāju.

117. Lācis sit ar ķepu. Viņš sasit zirgam gūžu.

Lauva sabīstas no zirga. Zirgs sit zibeņus no akmeņa ar saviem pakaviem, bet vilks (lācis) nebaidās un draudē zirgu apēst. Lauva grib vilkam rādīt zirgu, ceļ viņu augšā, bet celdama saspriež to un nožņaudz.

120. Kas pirmais ieraudzīs sauli uzlecam. Lapsa uzkāpj kādā kalnā, cūka citā augstā vietā, bet saule apspīd vispirms koku galotnes.

121. Vilki kāpj cits citam uz muguras, lai tiktu tam klāt, kas koka galā paslēpies. Cūka, bēgdama no vilkiem, ir uzskrējusi kokā. Vilki kāpj viens otram virsū, lai dabūtu cūku rokā, bet apakšējais vilks sabīstas, bēg projām un nu jāgāžas visiem vilkiem zemē.

122. Vilks (lapsa) meklē sev maltīti. Vilks draudē norīt dažādus zvērus (cūku, aitu, zirgu u. t. pr.), bet tie līdzās pagaidīt, kamēr pase tiek uzrādīta, bērni tiek nokristīti. Beidzot vilks nedabū nekā. Sal. 227.

123. Vilks ar jauniem kazlēniem. Kazai (stirnai) prom esot, vilks norij jaunos kazlēnus (stirnēnus). Pēdīgi māte uzgriež vilkam vēderu un izlaiž bērnus atkal laukā. Sal. 333. Grimm 5. Afanasjevs 23.

125. Vilks bēg no vilka galvas. Aitas atradušas maisu un vilka galvu. Afanasjevs 19.

130. Zvēri nakts mājā. Zvēri aizdzen to, kas būdā grib ielauzties.

A. Zvēri ceļ paši sev ēku.

B. Zvēri bēg, sevišķi tādēļ, ka viņus taisās kaut. Grimm 27.

C. Zvēri kopā ar cilvēku.

150. Lapsas padomi. Vīrs atlaiž saķerto lapsu, kad tā dod viņam trīs padomus, to starpā arī: "Ja tu saker lapsu, tad nelaid viņu vajā!"

151. Cilvēks māca lācim vijoles spēlēt. Cilvēks liek lācim iebāzt ķepas koka plaisā un pats izņem no plaisas vadzi. Līdzīgi viņš piemāna arī citus zvērus. Zvēri, vajā tikuši, gan grib atriebties, bet tas viņiem neizdodas. Sal. 38. un 1159. Grimm 8. Stenders 77.

Cilvēks nokrāso lāci. Cilvēks dedzina lāci ar baltu dzelzi. .Arī zaķis un dundurs dabū savu sodu.

Lāča rūnīšana. Vīrs sūta savu sievu, lācis sviež zāles pret koku.

154. Lāča barība. Lācis grib saplēst cilvēku, bet tam palīdz lapsa. Lācis tiek uzsiets uz ragavām un nogalināts. Lapsa grib dabūt vistas par algu, bet tiek aizdzīta ar suņiem. Afanasjevs 7.

155. Nepateicība pasaules alga. Cilvēks atsvabina čūsku, lāci jeb vilku, bet atsvabinātajis zvērs grib nokost pašu cilvēku. Nu griežas pie šķīrēju tiesnešiem. Divi pirmie saka, ka nepateicība esot pasaules alga. Pēdējais tiesnesis ir lapsa, kas beidzot atsvabina cilvēku, ievilinādama zvēru agrākā stāvoklī. Stenders 52.

156. Skabarga lāča (lauvas) ķepā. Cilvēks izvelk skabargu un dabūj govs šķiņķi par algu.

157. No cilvēka jābīstās. Lauva (vilks) negrib bīties no cilvēka, lapsa grib rādīt cilvēku. Puika tikai būšot, vecītis esot bijis cilvēks, zaldāts ar zobenu esot īstais cilvēks. Grimm 72.

Kamanās uzņemtie meža zvēri apēd vilcēju lopu. Kamanas salūzt un zvēri iet mežā pēc kokiem, ko kamanas lāpīt.

159. Saķertie meža zvēri izpērkas sev dzīvību. Zvēri atnes cilvēkam par algu zirgus, govis un citus lopus.

170* Lapsa pārguļ vienā mājā kopā ar gaili. Viņa pati apēd gaili un sūdzās, ka aita esot gaili apēdusi. Otrā mājā viņa žēlojas, ka vērsis esot apēdis aitu. Katrreiz viņa dabūj lielāku lopu mazākā vietā. Šo pasaku A. Ārne ir atzīmējis tikai pie igauņiem. No citām nodaļām še vēl varētu minēt pirmo pasaku par zivju. iegūšanu, 9. un 1030., par ražas dalīšanu, un 130 C. par zvēru naktsmāju.

200. Suņa pase. Kaķis nozog suņa brīvgrāmatu un no tā laika suns ar kaķi ir ienaidā.

203. Aita ar zirgu iet uz derību ēsties. Zirgs uzvār.

204. Aita, pīle un gailis ir uz jūŗas briesmās. Pīle peld, bet gailis uzlaižas uz kuģa mastu.

206. Salmus pārkuļ otru reizi. Bada laikā govis sarunājas, ka salmos esot vēl daudz graudu. Saimnieks to dzird un salmi tiek otrreiz pārkulti, bet govim nu jānomirst badā.

210. Gailis, vista, pīle, kniepe un adata ceļo. No rīta adatas saduŗ saimnieku, pie kuŗa ceļotāji ņēmuši naktsmāju. Grimm 10. un 41.

220. Putnu sapulce. Ērglis kā tiesnesis noteic katram putnam savu darbu.

221. Putni vēlē sev karali. Putni nospriež celt to par karali, kas visaugstāku var laisties. Visaugstāku gan uzlaižas ērglis, bet ceplītis paslēpjas ērgļa spalvās un paceļas vēl augstāku par ērgli. Citi putni ar to nav mierā un grib to vēlēt, kas visdziļāki zemē var ierakties. Ceplītis nu ielien peles alā un ir atkal pirmais. Citi putni grib viņu tur nomērdēt un noliek pūci par sargu, bet ceplītis tomēr izmūk. Grimm 171.

Zvēru un putnu kaŗš. Lācis apvaino ceplīša bērnus, un ceplītis prasa no lāča atbildības. Iesākas zvēru un putnu kaŗš. Lapsa ir zvēriem par vadoni, un rāda ar paceltu asti, ka labi iet. Bet lapsas astē iedzeļ lapsene, un viņa no sāpēm nolaiž asti un zvēri domā, ka nu ir jābēg. Tā putni paliek par uzvārētājiem. Grimm 102.

225. Dzērve māca lapsai laistieš. Dzērve (starks) paceļ lapsu gaisā, un lapsa nu grib jau pati laisties, bet :nokrīt zemē.

226. Zoss māca lapsai peldēt. Kad zoss sāk purināt savas spalvas, lapsa iekrīt ūdenī.

227. Lapsa un zosis. Zosis lūdz lapsu, lai viņām vēl atļauj lūgšanu noskaitīt priekš nāves. Viņas nu iesāk klaigāt, bet vairs nebeidz. Sal. 122. Grimm 86.

Zī1e un lācis. Zīle sabož savas spalvas un grib sasniegt lāča lielumu. Tad viņa ieskrien lāča ausī un lācis no bailēm nobeidzas.

229. Vanags sabīstas no slokas knābja. Izrādās, ka slokai knābis ir gan gaŗš, bet ne stiprs.

230. Tiek baŗots putns ar lielu galvu un lielām acīm. Kad baŗotājs dabūj zināt, cik vecs ir baŗojamais putns, tad viņš to nogalina.

232. Mednis un gājuputni. Mednis negrib iet projām līdz ar gāju putniem.

235. Sīlis aizņemas dzeguzes drēbes. Viņš vairs neatdod aizņemtās drēbes.

236. Strazds māca balodim lizdu darīt. Strazdam ir ļoti mākslīgi taisīts lizds, bet balodim mazs un rets.

Balodis labi redz un varde labi dzird. Balodis redz graudu uz lauka, bet varde dzird graudu krītam.

240. Ba1odis maina olas. Maina septiņas olas pret divām.

242. Varde tiek izvilināta no slēptuves. Vārna jeb kāds cits putns zvērē, ka neaiztikšot vardei, bet lauž savu zvērastu.

245. Mājasputns un mežaputns. Mājasputns dod padomu mežaputnam apskatīties; mežaputns tiek šauts. Sal. 112.

246. Medinieks uz velk stopu. Divi putni sarunājas savā starpā. Viens paliek uz vietas un tiek nošauts.

248. Suns un zvirbulis. Vīrs sabrauc suni, kas ir zvirbuļa draugs, bet zvirbulis atriebjas. Vīrs beidzot pazaudē visu savu mantu un pat savu dzīvību. Grimm 58. Afanasjevs 32.

A. Ārnes pasaku rādītājā gan nav nodaļas par putnu dziedāšanu, jo šādas tradīcijas drīzāk pieder pie teikām. Tomēr latviešu nostāsti par to, kā putni mācījušies dziedāt, ir neretis tīras pasakas, kādēļ stingri ņemot, šie materiāli būtu jāšķiro, vienus ievietojot pirmā daļā pie zvēru pasakām, citus ceturtā daļā pie teikām. Bet kopā saderīgu pasaku un teiku dalīšanai ir arī savas ļaunās puses. Turklāt pirmā daļa mums iznāk samērā ļoti maza, kamēr ceturtā būs pārāk plaša un ar ļoti dažādu saturu. Aiz šādiem iemesliem visi stāstiņi par putnu dziedāšanu ir ievietoti pirmā daļā pie zvēru pasakām.

250. Zivis peld uz derībām. Šķaunadzis iekeŗas laša astē un uzvār. Sal. 275.

252. Līdeka ar čūsku peld uz derībām. Līdekas draudi, ja viņa uzvār.

253. Zivis tīklā. Mazā zivs izlien pa pinuma aci, bet lielā paliek iekšā.

275. Lapsas skriešanās ar vēzi. Vēzis ieķeŗas lapsas kuplajā astē un uzvār. Sal. 250. un 238. Grimm 187. Afanasjevs 15.

280. Skudre velk tādu nastu, kas ir tikpat smaga kā viņa pate. Kraukļa derība ar skudri.

285. Bērns ar čūsku. Čūska ar bērnu dzeŗ pienu no viena trauka. Grimm 105, l.

Sekošie trīs tautas nostāsti par zvēriem kopējā darbā atkaļ nav sastopami A. Ārnes pasaku rādītājā (sal. vēl F. nodaļu), jo ar savām aitioloģiskām beigām viņi stāv tuvāku teikām. tomēr visu šo tradiciju pārcelšanai uz ceturto daļu stāv daudz svarīgi šķēršļi ceļā. Pirmkārt daži šo teiku motīvi ir ievietoti arī A. Ārnes rādītājā (sal. 9 un 55.). Otrhārt vai!-āk A. Ārnes zvēru pasakas (sal. 2. 70. 200. 236. 240.) aluži kārtīgi beidzas ar aitioloģiskiem izskaidrojumiem. Treškārt arī citās fābulās jau ir runa par zvēru kopējiem darbiem (104. 130. 222.), kādēļ minētie trīs tautas nostāsti noder it kā par šo fābulu turpinājumu un noapaļojumu. Ceturtkārt daži šo teiku varianti ir īstas pasakas, kuŗām jau tā kā tā būtu vieta starp fābulām. Beidzot, kā jau minēts F. nodaļā, svārstīgos gadījumos ir praktiskāki dot priekšroku nelielai pirmai daļai, nekā pārāk plašai ceturtai daļai. Lai nu arī ceturtā daļā šo teiku dēļ neizceltos kāds robs, tad arī tur tiks pielikti vajadzīgie aizrādījumi.

J. Augi un citi nedzīvi priekšmeti.

Šās pēdējās nodaļas atkal nav A. Ārnes rādītājā, bet savā pārskatā par igauņu pasakām viņš tomēr ir vēl atzīmējis it kā beidzamo apakšnodaļu, atšķirdams ar zīmi 295* numuru ar virsrakstu: "Pupa, salms un ogle ceļas pār upi." Tālāk seko pasakas saturs: "Ogle pārdedzina salmu un iekrīt ūdenī, pupa tikmēr smej, kamēr pārplīst." Mums ir vairāk tautas stāstiņu par augiem un nedzīvām lietām, un šādi stāstiņi nav īsti šķiŗami no iepriekšējo nodaļu pasakām. To ievērojot ir še piesprausta atsevišķa nodaļa ar šādām fābulām.