Pārdabīgais pretinieks. 2.

308. un 309. numura, kā zināms, A. Ārnes pasaku rādītājā nav. Arī starp latviešu pasakām neesmu atradis tādu piemēru, kas būtu ievietojami ar šādiem numuriem.

310. Tornī ieslēgtā jaunava. Ragana iegūst kādu skaistu jaunavu un ieslēdz to vienā augstā tornī. Viņa pati kāpj šai tornī, turēdamies pie jaunavas skaistajiem, gaŗajiem matiem. To redz viens ķēniņa dēls un arī tāpat uzkāpj pie skaistās jaunavas. Ragana to dabū zināt, pārceļ jaunavu uz tālu tuksnesi un nogrūž no torņa ķēniņa dēlu, kas krizdams ērkšķos, izduŗ sev acis. Pēc ilga laika princis tomēr atrod tuksnesī savu skaistuli, atdabū arī savu acu gaismu un apprecē padzīto jaunavu. Grimm 12. Bolte und Polīvka, Anmerkungen, 97-99. Šī pasaka ir gan tālu izplatīta rietuma Eiropā, bet Eiropas austrumu daļā neliekas būt pazīstama. Starp latviešu pasakām esmu atradis tikai vienu stipri sagrozītu variantu no šīs pasakas.

311. un 312. Trīs māsas tiek izglābtas no briesmoņa varas.

311. Velns jeb cits briesmonis aizviļ trīs māsas citu pēc citas pie sevis un nokauj divas pirmās, bet jaunākā ir uzmanīgāka un prot izglābties. Ar velna zālēm viņa atdzīvina nokautās māsas, ieliek tās šķirstos, kuŗus tad liek velnam aiznest saviem vecākiem it kā par dāvanām. Pēdīgi viņa aiz- bēg arī pati. Grimm 46. Bolte un Polīvka, Anmerkungen 1, 398-412. Daudz variantus šai pasakai ir atradis arī R. Kö hlers (Kleinere Schriften, 129, 256, 257. 312-315.). Šī pieder pie populārākām pasakām visā Eiropā.

312. Briesmoņa kavējs un viņa suns. Brālis izglābj ar sava suņa palīdzību nolaupīto māsu. Starp latviešu pasakām šāda piemēra neesmu atradis.

313. un 314. Maģiska bēgšana no velna jeb cita briesmoņa. Bēgļi nomet aiz sevis trīs burvju priekšmetus, no kuŗiem izceļas kalns, mežs un ezers. Citos variantos bēgļi pārvēršas par dažādiem dzīvniekiem un ci- tiem priekšmetiem.

313. A. Jauneklis ir apsolīts velnam un aiziet pie viņa par kalpu. Tur jauneklim palīdz kāda meitene izpildīt velna uzdotos darbus. Vēlāk abi aizbēg no velna, pie kam meitene lieto augšā minētos maģiskos līdzekļus. Grimm 113., 51., 79. Bolte und Polīvka. Anmerkungen I, 442-5. II, 516-27. Kö hler, Kleinere Schriften 171, 388. Arī pie latviešiem ir šī pasaka ļoti populāra.

B. Ievads ir tāds pats, kā augšējai pasakai, bet še vēl tiek minēta kāda aiz liegta kastīte, kuŗā atrodas burvju pils. C. Šim variantam ievads ir atkal tāds pats kā pirmai (A) pasakai, bet šeit jauneklis, bučodams mājā kādu no savējiem, aizmirst savu līgavu, kas viņu izglābusi. Pēdējai tomēr iz- dodas atkal atmodināt pie viņa zudušo atmiņu un beidzot abi apprecējas. Latviešiem ir visi trīs veidi no šīs pasakas labi pazīstami. Neskatoties uz lielo variantu skaitu, tomēr līdzīgā vācu pasaciņa "der Fundevogel" (Grimm 51), lai gan jau 1861. gadā parādījušies .J. Zvaigznītes tulkojumā (skat. Ievads, 112, Radputniņš), neliekas būt ieviesusies tautas mutē.

314. Par zirgu pārvērstais jauneklis: Pie velna jeb cita briesmoņa nonākušam jauneklim zeltmatim palīdz maģiskā bēgšanā kāds zirgs, kas vēlāku izrādās par noburtu ķēniņa dēlu. Zeltmatis iestājās pie kāda ķēniņa dienastā, kur viņš ar sava zirga palīdzību uzvār kaŗā ķēniņa ienaidniekus un pēdīgi apprecē ķēniņa meitu. Šīs pasakas līdzinās 530-553 numuriem un bieži savienojas ar 303. un 304. numuru. Šādas pasakas liekas būt vairāk izplatījušās Eiropas ziemeļu daļā.

315. Neuzticamā māsa. Brālis ar māsu ir apsolīti velnam jeb kādam ūdens garam. Velns dabū māsu uz savu pusi un grib brāli nogalināt. Tam nolūkam māsa izliekas par slimu un sūta brāli pēc zālēm, kas nemaz nav dabūjamas. Brālis iegūst zvērus jeb suņus par draugiem un ar viņu palīdzību izgādā arī māsas prasītās zāles. Velns iesloga palīdzīgos zvērus un taisās brāli nogalināt; bet zvēri atsvabinās un nokož pašu velnu. Latviešu variantos pasakas iesākums ir pārgrozīts. Tur māsa ar brāli dzīvo no iesākuma ļoti draudzīgi savā starpā, tikai pēdīgi laupītājs jeb arī velns sagroza māsai galvu. Vairāk atšķiŗas no oriģināla tie varianti, kur māte sadraudzējās ar kādu milzi, un ar pēdējā palīdzību grib nogalināt savu stipro dēlu.

316. Ūdensmeita ezerā. Ūdensmeita dabū savās rokās vienu jaunu vīru. Viņa sieva, dabūjusi to zināt, griežas pie vienas vecas sievas pēc padoma. Tā viņa beidzot iegūst atkal savu vīru atpakaļ. Grimm 181. Bolte und Polīvka, III, 322-324. Šī pasaka ir visvairāk izplatījusies pie vāciešiem, dāņiem, zviedriem, frančiem un italiešiem. Pie latviešiem man ir izdevies atrast tikai vienu tādu pasaku. Šī pasaka liekas būt cēlusies no vecas teikas, kur ūdensmeita ievilina kādu vīrieti ūdenī. Šādas teikas ir diezgan daudz arī uzrakstītas pie latviešiem, bet diemžēl vienādi ar pašu uzrakstītāju izpušķojumiem. Līdz ar minēto pasaku še ir uzņemtas arī šīs teikas, ja tur vēl varēja manīt cauri īstu tautas tradiciju.

317-324. Šo numuru A. Ārnes rādītājā nav, un man nav pazīstamas arī tādas latviešu pasakas, kas šai starpā būtu liekamas. 325. Burvis un viņa māceklis. Tēvs nodod savu dēlu burvim mācībā, bet pēc gada viņam ir dēls jāpazīst zvēra izskatā. Dēls slepeni iemācās burt un aizbēg no sava kunga. Viņš liek tēvam, lai viņu pārdod par suni, vērsi un zirgu. Pēdīgi viņu nopērk burvis, bet pret dēla liegumu līdz ar iemautiem. Dēlam tomēr izdodas atsvabināties no iemautiem. Pārvērzdamies par zaķi, zivi, putnu u. t. pr., viņš sacenšas šai mākslā ar pašu burvi un beidzot uzvār to. Šā bēgot, dēls parasti nonāk pie kādas princeses, kuŗu viņš tad apprecē. Grimm 68. Bolte un Polīvka, Anmerkungen, II, 60-69. Kohler, Kleinere Schriften, 68, 138, 210, 348, 388, 556. Šī ir ļoti populāra pasaka nevien Eiropā, bet arī Āzijā, un esot laikam Indijā cēlusies (skat. Ievads, 80 un 81). Tomēr pārvēršanās mākslu prot arī Protejs Homēra Odi- sejā (skat. Ievads 42.) un Mestra Ovidija metamorfozēs. Latviešu pasakās ir burvju vietā parasti velns par jaunekļa skolotāju. Pie šā paša pasakas veida var pieskaitīt arī tos variantus, kur divi burvji sacenšas savā starpā.

326. Bezbailis mācās bīties. Tēvam ir drošs dēls, kas aiziet pasaulē un grib mācīties bīties. Citi viņu grib sabaidīt gan baznīcas tornī, gan arī pie karātavām, bet tas neizdodas. Pēdīgi viņš nonāk kādā spoku pilī, kur par nakti sanāk velni kaķu izskatā, tad kāds līķis krīt no jumta tikai pa gabaliem zemē, bet bezbailis izdzen visus velnus un apprecē kunga jeb ķēniņa meitu. Variantos ir bieži sastopami motīvi no tām pasakām, kur cilvēks piemānī muļķa velnu. Beidzot sieva, viņam guļot, uzlej tam aukstu ūdeni virsū, un nu arī bezbailis sabīstas. Šādu vācu pasaku (Grimm 4) ir gan jau 1861. gadā tulkojis J. Zvaigznīte (skat. Ievads. 111), bet daudz un dažādi latviešu varianti liecina, ka šī pasaka nav cēlusies no Zvaigznītes grāmatas. Tomēr šī pasaka būs pie latviešiem ieviesusies no vācu stāstītājiem, jo līdz latgaliešiem viņa ir nonākusi tikai stipri sagrozītā veidā. Kā šis bezbailis aizdzen velnus, tā citā līdzīgā pasakā lielais drošinieks aizbaida laupītājus. Jau R. Kö hlers ir par šo pasaku izdarījis plašus pētījumus (Kleinere Schriften, 68., 110., 258.), bet Bolte un Polīvka ir devuši daudz jaunu materiālu klāt (Anmerkungen, I, 22-37). Daži pētītāji domā, ka šī pasaka esot pie vāciešiem cēlusies, bet kādu līdzīgu pasaku mēs jau sastopam kādā budistu džatakā Indijā.

327. A. Ancītis un Grietiņa. Vecāki aizved savus bērnus mežā, kur tie apmaldās un pēdīgi nonāk pie raganas mājas, kas ir celta no plāceņiem. Ragana sāk bērnus baŗot cepšanai, bet beigās tiek pati iegrūsta krāsnī. Bērni nu saņem raganas mantas un atgriežas ar tām atpakaļ pie saviem vecākiem. Šī pasaka pieder pie vispopulārākām pasaulē (skat. Ievads 109), kādēļ ir ļoti grūti noteikt viņas izcelšanās vietu. Var jau būt, ka arī J. Zvaigznītes grāmata (1859. g.) ir palīdzējusi izplatīt šo pasaku pie latviešiem, bet nav mums šaubu par to, ka latvieši jau daudz agrāki ir pazinuši šādu pasaku. Viņi ir pat jau sacerējuši daudz variantu, kur raganas vietā ir sastopami sumpurņi.

B. Īkšķītis un milzis. Vecāki bada dēļ taisās aizvest savus septiņus bērnus uz mežu un tur atstāt. Jaunākais brālis, īkšķītis, to noklausās, salasa akmentiņus un izbārsta tos pa ceļu, lai zinātu, kā tikt atkal mājā. Divreiz tās izdodas, bet trešo reizi vairs ne. Nu bērni apmaldās un nonāk pie kāda milža, kas ir cilvēku ēdējs. Naktī īķšķītis pārmaina savu brāļu cepures ar milža meitu zelta vaiņagiem. Milzis nu par nakti nokauj svešo bērnu vietā savas meitas. Bērniem izdodas pie laika aizbēgt. Šī pasaka nav nekas cits, kā tikai iepriekšējās pasakas variants, kas arī jau sen būs pie latviešiem izplatījies. Kā citās pasākās, tā arī šeit, latviešu stāstītāji ir milža vietā nereti ielikuši velnu.