A. Burvību pasakas. 3.

Pārdabīgais pretinieks. 3.

328. Puika zog briesmoņa (milža, velna, raganas) dārgumus. Trīs brāļi iestājas pie kāda kunga dienastā. Jaunākais brālis ir gudrāks, bet abi vecākie to nievā un tura par muļķi. Tie nu iestāsta kungam, ka jaunākais brālis esot runājis, ka šis varot no briesmoņa pārvest visādas dārgas mantas. Kungs tūlin pavēl jaunākam brālim visu to izdarīt. Brālis arī pārnes brīnuma putnu, zirgu, kokles jeb citas mantas. Briesmonis pēdīgi dabūj galu, bet jaunākais brālis izpelnās lielu atmaksu. - Šī pasaka liekas būt ļoti populāra Skandinavijā, un no zviedriem tā var būt pārnākusi pie somiem. Pie lībiešiem šāda pasaka nav atrasta un arī pie igauņiem ir samērā maz variantu: Pie latviešiem šī pasaka ir stipri samaisījusies ar 327. un 550. numuru.

329. Slēpšanās no ķēniņa meitas. Ķēniņa meita var visu redzēt, kas vien viņas valstī atrodas. Viņa apsolās tikai tādu vīru precēt, kas pratīs no viņas noslēpties. Bet ja slēpējies tiek atrasts, tad tas zaudē savu galvu. Vienam jaunekļam tomēr izdodas ar tŗiju zvēru jeb arī kāda vecīša palīdzību tā paslēpties, ka ķēniņa meita to nevar ieraudzīt. Tā nu šis jauneklis aprecē skaisto ķēniņa meitu. - Grimm 191. Bolte un Polīvka, Anmerkungen III, 365-369. Šī pasaka liekas būt visvairāk pie slavu tautām izplatīta, bet nav viņa sveša arī rietuma Eiropā. Pie igauņiem un lībiešiem šāda pasaka nav uzrakstīta. Pie latviešiem un samiem viņa ir jāuzskata ar retu pasaku.

330. A. Kalējs ar velnu (Nāvi. Kalējs laipni uzņem vecu vīriņu, kas izrādās par pašu Dievu jeb kādu svēto. Tā kā kalējs neņem nekādas maksas, tad vīriņš apsola tam izpildīt trīs vēlēšanās. Kalējs neprasa ne mūžīgas dzīvības ne laimes, bet vēlās tikai, lai bez viņa at]aujas netiktu neviens nost no viņa krēsla, ābeles jeb citām lietām. Tādā ziņā nu kalējs trīsreiz piesien velnu jeb Nāvi. Pēc tam viņa dvēsele netiek ne ellē, ne debesīs.

B. Velns maisā. Kalējs dabūj no vecā vīriņa tādu maisu , kuŗā vīņš var katru noķert, ko tikai vēlās. Arī velnu viņš dabūj savā maisā, liek to uz laktas un sāk sist ar lielo āmuru. Velns aizbēg uz kādu salu, bet kalējs nāk tam pakaļ. Visvairāk pasaka tomēr beidzas tāpat kā iepriekšējais variants, ka kalējs pēc nāves netiek ne debesīs, ne ellē.- Grimm 81. 82. Bolte un Polīvka, Anmerkungen II, 149-189. Šās pasakas pieder pie vispopulārākām visā Eiropā. Jau senie grieķi ir pazinuši līdzīgus pasaku motīvus. Iliadē ir minēts, ka Sīzifs ir pratis saistīt Nāvi ar stiprām saitēm. Citā grieķu mītā Hēfaists ir kalis Hērai tādu sēdekli, no kuŗa bez viņas atļaujas neviens nav ticis nost. Pēc jūdu tradicijām ķēniņš Dāvids ir arī tāpat saistījis Nāvi. Nevien pie latviešiem, bet arī pie visiem viņu kaimiņiem ir šādas pasakas ļoti labi pazīstamas.

Gars pudelē. Vīrs izlaiž no pudels ļaunu garu, un dabūj par to brīnišķīgas dziedējamas zāles, jeb arī mākslu dzelzi pārvērst par sudrabu (zeltu). Pēdīgi vīrs atkal ievilina ļauno garu pudelē atpakaļ. - Grimm 99. Bolte un Polīvka, Anmerkungen II, 414-422. Par šo pasaku jau diezgan plaši ir rakstīts mūsu grāmatas ievadā (88. 122. 125. 76). Pie mums, igauņiem un

somiem šī pasaka ir turāma

par retu tradiciju.

332. Nāve par krusttēvu. Nabaga vīram ir daudz bērnu un neviens vairs negrib pie viņa par krusttēvu nākt. Viņš iziet uz lauku, un grib lūgt par krusttēvu pirmo cilvēku, ko ejot sastop. Viņš nu sastop Dievu, velnu un Nāvi. Abiem pirmajiem viņš pārmet, ka tie nedarot taisni, un pieņem tikai Nāvi, kas izturoties pret visiem vienādi. Nāve izmāca savu krustdēlu par dakteri, rādīdama, kuŗš slimnieks mirs, un kuŗš dzīvos. Reiz tomēr par lielu maksu krustdēls izdziedē miršanai nolemtu cilvēku, piemānīdams savu krusttēvu. Pēc tam krustdēlam ir jāmirst, jeb arī viņš zaudē savu dziedējamo mākslu - Grimm 44. Bolte un Polīvka, Anmerkungen I, 377-388. Šī pasaka ir nevien pie latviešiem un viņu kaimiņiem, bet arī visā Eiropā labi pazīstama. T. Benfejs domā, ka viņa esot cēlusies no indiešu pasakas, kur ļauns gars sabaidās no niknās sievas bedrē. Šās sievas vīram arī palīdz ļaunais gars dziedēt slimniekus (skat. A. 1164.). Tomēr starpība starp šīm divām pasakām ir diezgan liela. Mūsu pasakas sākumiem var sekot līdz vidus laikiem, kur abi motīvi: par Nāvi krusttēva lomā, un par brīnišķīgo slimnieku dziedēšanu, vēl nav savienojušies. Abi šie motīvi, nesavienotā veidā, ir sastopami arī starp latviešu pasakām.

333. Lielais rijējs. Vilks norij meiteni un viņas vecmāti, bet mednieks nošauj vilku, pārgriež tam vēderu un izlaiž atkal vecmāti ar meiteni laukā. - Grimm 26. I3olte un Polīvka, Anmerkungen I, 234-237. Šīs pasakas vecākais variants gan ir tas, kur vilki norij septiņus kazlēnus (I. 64, A. 123, Grimm 5). Tam līdzīgs jau ir sastopams senajos latīņu rakstos. Tagadējās pasakas sākumus meklē 11. gadu simtenī pēc Kr. Mūsu pasakas gan būs cēlušās no Grimmu grāmatas (skat. Ievads 111.), un Grimmu variants esot nācis no franču Š. Pero pasaku krājuma (skat. Ievads 91.). Par norīšanas motīvu ir jau rakstīts ,,Ievadā" (52. 1. p.). Pie latviešiem, igauņiem un somiem ir šī pasaka diezgan maz pazīstama.

334. - 359. Šādu numuru A. Ārnes katalogā nav.

360. Triju brāļu līgums ar velnu. Velns apsola trim brāļiem daudz naudas, ja viņi triju gadu laikā var noturēties un citu neko nerunāt, kā tikai šādus vārdus: "Mēs visi trīs, naudas dēļ," un "Tas bija labi." Viņus nu apvaino par slepkavību, un šie ar tādām atbildēm apstiprina šādu apvaino- jumu. Kad viņus ved pie karātavām, tad noteiktais laiks ir pārgājis un velns viņus atsvabina no soda. Par īsto slepkavu nu izrādās viesnīcnieks, pie kuŗa brāļi bija dzīvojuši; to nu ved Pie karātavām un velns brāļu vietā iemanto viesnīcnieka dvēseli. - Grimm 120. Bolte un Polīvka, Anmerkungen I, 561-566. Šī Eiropas pasaka ir pazīstama no 14. gadu simteņa sākot. Pie latviešiem, igauņiem un somiem, cik līdz šim zināms, viņa ir uzrakstīta tikai pa vienam variantam.

361. Netīrais velna kalps. Viens zaldāts noderas kalpot velnam septiņi gadi, un apņemas par to laiku nemazgāties, nesukāt galvu un negriezt nagu. Zaldāts visu iztura un dabūj no velna daudz naudas. Zaldāts grib precēties un griežas pie trim māsām. Divas vecākās māsas negrib par tādu netīru cilvēku neko zināt; bet jaunākā māsa tomēr apsolās zaldātam. Kad nu zaldāts atbrauc pie jaunākās māsas lepnā karītē, nomazgājies un grezni apģērbies, tad abas vecākās māsas pakaŗas no skaudības. Velns nu saka zaldātam: "Es dabūju divas, tu vienu." - Grimm 101. Bolte un Polivka, Anmerkungen II, 427-438. Vecākais šās pasakas variants, kāds mums līdz šim ir pazīstams, ir uzrakstīts 1670. gadā. No tā laika Pasaka ir izplatījusies pa visu Eiropu. Viņu ļoti labi pazīst arī latvieši, igauņi, somi un pat lībieši.

362. Velna labsirdība. Velns palīdz vienam kalpam strādāt; otrs kalps no skaudības Pakaŗas un tā velns dabūj savu atlīdzinājumu. Pie latviešiem, lībiešiem, igauņiem un somiem, cik mums līdz šim ir zināms, taisni tāda pasaka vēl nav atzīmēta. No šādas pasakas tomēr nav tālu šķiŗami tādi pasaku varianti, kur velns piedāvājas kādam cilvēkam par kalpu jeb citu kādu labdari, vai nu pavezdams pašu saimnieku, jeb arī kaitēdams citiem ļaudim.

363. Līķu ēdējs. Jaunais vīrs, braukdams no kāzām, trīs baznīcās jeb kapsētās ēd līķus. Kad viņš dabūj zināt, 'ka viņa sieva ir to redzējusi, viņš apēd arī to. Līdz ar latviešiem šo pasaku labi pazīst arī lībieši, igauņi un somi. Salīdzināšanai ar šo pasaku noder arī citas pasakas un teikas, kur velns uzstājas gan par precinieku, gan par nelūgtu kāzu viesi, gan par dvēseļu zagli kāzās un citās svinībās. Velna vietā še dažreiz ir arī mirons sastopams.

334. Šāda numura Ārnes rādītājā nav. No latviešu pasakām še būtu ievietojamas iepriekšējā numurā minētās salīdzināmās pasakas.

365. Mirušais precinieks aizved līgavu. Meita žēlojas un raud pēc sava mirušā precinieka. Pēdīgi precinieks atjāj vienu nakti pie meitas un ved viņu sev līdz. Meita arī iet, un jājot precinieks saka: "Mēness spīd spoži, mirons jāj droši. Vai tev bail, mana mīļā?" Meita atbild, ka nav bail. Vaļēja kapa malā meita taču atskārstas un tikai ar mokām vēl izbēg. Varbūt, ka arī Būrgera populārā balāde "Lenore" ir palīdzējusi šai pasakai izplatīties. Pasaka ir tomēr vecāka par šo balādi un ir pie daudz tautām labi pazīstama. Tādu pašu pasaku stāsta nevien latvieši, bet arī lībieši, igauņi un somi. Pie latviešiem ir attīstījušies arī kādi varianti, kur mirušais brālis aizved savu māsu, jeb mirusī līgava aizved savu tautieti.

366. Karātavu vīrs. Viens vīrs nolaupa pakārtam cilvēkam sirdi (aknas, māgu) un dod to savai sievai ēst. Mirons nāk un prasa savu miesas daļu atpakaļ. To nedabūjis, viņš aizved vīru sev līdz. Starp latviešu pasakām neesmu atradis tāda piemēra. un arī lībiešu, igauņu un somu pasaku katalogos tāda pasaka nav atzīmēta.

367.-399. Tādu numuru atkal nav mūsu rādītājā.

Pārdabisks jeb noburts dzīves biedrs jeb cits piederīgais.

400-424. Sieva.

400. Vīrs meklē zudušo sievu. Jauneklis redz ezerā gulbjus peldam, kuŗi izrādās par jaunavām. Viena gulbja svārkus viņš noslēpj un tā iemanto peldētāju sev par sievu. Variantos viņš apprecē arī vilkatu, jeb velna vai raganas meitu. Kādu laiku vīrs dzīvo laimīgi ar savu sievu, bet kā pēdējā dabūj savus gulbja svārkus rokā, tā viņa tos tūlin uzvelk mugurā un aizlaižas projām. Citas pārdabiskās sievas aizbēg, kad vīrs pavēl viņām izstāstīt kādu noslēpumu. Ar burvju lietām, jeb ar zvēru palīdzību vīram izdodas dabūt zudušo sievu atkal rokā. -- Grimm, 92, 93, 193. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, II, 318-348. III, 406 - 417. No dažādiem pasaku motīviem ir še attīstījušās vairāk līdzīgas pasakas, kas izplatījušās pa visu Eiropu un arī viņas apkārtni, Šādas pasakas ir labi pazīstamas arī leišiem, krieviem, igauņiem un somiem. No šās pašas pasakas nav šķiŗami tie motīvi, kur puisis apprecē lietuvēnu meitu, jeb arī čūsku.

401. Par briežumāti pārvērstā princese. Ķēniņa dēls iet uz medībām un atrod vienu briežumāti, kas izrādās par pārvērstu princesi. Pavadīdams divas naktis vienā noburtā pilī, viņš atsvabina ķēniņa meitu no burvības un apprecē viņu. - Šāda pasaka nav aizrādīta ne pie igauņiem, ne somiem, ne lībiešiem. Gluži tādas pasakas nav arī latviešiem. Tomēr viens variants par stirnu stāv šai pasakai tuvu. Tālāku pie šā numura vēl varētu pievienot kādas pasakas par kazu un kaķi.

402. Pele (kaķe, varde un citi līdzīgi kustoņi) par līgavu. Trīs brāļi zīlē, kas katram jāprecē un jaunākam izkrīt pele par līgavu. Tēvs nu uzdod vedeklām, kuŗa izcepšot labāko maizi un izgādāšot labāko drēbi. Izrādās, ka pele izcepusi labāko maizi un iztaisījusi arī labāko drēbi. 'Tēvs grib atstāt savu mantību tam dēlam, kuram būšot skaistākā sieva. Pele nu pārvēršas par skaistu jaunavu, kas bijusi tikai noburta, un ņem atkal virsroku. Grimm, 63, 106. J Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, II, 30-38. 466-468. .Šāda pasaka ir ļoti tālu izplatījusies un ir arī labi pazīstama pie leišiem, krieviem, igauņiem, somiem un arī lībiešiem.

403. Baltā un melnā līgava (šai Pasakai stāv tuvu sekošie numuri: 450. 480. 510. 511.).

A. Pie jaunas pamātes dzīvo īsta meita un bārenīte. Bārenīte ir strādīga un paklausīga un Dievs, Kristus jeb apustulis Pēteris novēl viņai lielu skaistumu. Viņai runājot, birst zelts no mutes. Īstā meita ir slinka un rupja, un tai tiek novēlēts neglītums. Viņai runājot, lec vardes no mutes. Bārenītes brālis dienē pie ķēniņa un daudzreiz apskata savas māsas bildi. Ķēniņš dabūj to bildi redzēt un liek brālim atvest savu māsu pie viņa. Ceļā pamāte noslīcina skaisto bārenīti, kas pārvēršas par pīli. Pamātes meita nu top par ķēniņieni, bet brālis tiek ielikts cietumā. Tomēr pēdīgi pīle top atkal par cilvēku un visas blēdības nāk gaismā. Grimm, 135. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III. 85-94.

B. Ļaunā pamāte visādi lutina savu īsto meitu, bet pameitu nomāc ar darbiem. Reiz ziemā pamāte sūta pameitu uz mežu pēc zemenēm. Pa mežu staigādama, bārenīte uziet vienu mājiņu, kur dzīvo trīs rūķīši. Viņa tos labi apkalpo, un šie nu apgādā bārenītei nevien zemenes, bet apdāvina to vēl gan ar skaistumu, gan ar mantām. Īstā meita arī grib dabūt tādas pašas dāvanas, bet rūķīši padara viņu neglītu. Skaisto bārenīti apprecē ķēniņš. Kad jaunai ķēniņienei piedzimst dēls, tad pamāte iesviež ķēniņu ūdenī. Gals atkai tāds pats kā iepriekšējam variantam. -- Grimm, 13. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, I, 99--109.

Šī pasaka abos variantos ir plaši jo plaši pazīstama. Viņa ir sastopama arī pie visiem latviešu kaimiņiem, kā : leišiem, krieviem, lībiešiem, igauņiem un somiem. Jādomā, ka latvieši ļoti sen ir pazinuši šo pasaku, jo pie viņiem ir radušies daži jauni pasakas varianti.

404. Šāda numura nav A. Ārnes pasaku rādītājā.

Jorinde un Joringelis. Ragana pārvērš Jorindi par putnu. Joringelis iet to glābt,

pārvērš viņu ar burvju lietas palīdzību atkal par cilvēku un atsvabina arī citas jaunavas.

Grimm, 69. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, II, 69. Šī liekas būt vācu pasaka, kas nav pārnākusi ne pie latviešiem, ne pie viņu kaimiņiem. Pat J. Zvaigznītes tulkojums nav palīdzējis pasakai ieviesties (skat. 113. 1. p.). latviešu pasaka "par putnu pārvērstā līgava" tikai drusku atgādina minēto pasaku.

406. Cilvēku ēdējs. Vīram ar sievu piedzimst bērns, kas ir cilvēku ēdējs. Tas apēd visus mājas cilvēkus, izņemot tikai pārvaldītāju. Tam izdodas atsvabināt cilvēku ēdēju no šā lāsta. Cilvēka ēdējs pārvēršas par skaistu jaunavu, kuŗu tad glābējs apprecē. -- Šāda pasaka, kā liekas, nav pārnākusi ne pie latviešiem, ne pie viņu kaimiņiem leišiem, krieviem, lībiešiem, igauņiem un somiem.

407. Jaunava par puķi. Meitene ir pārvērsta par puķi. Jauneklis nolauž šo puķi; kuŗa nu top atkal par cilvēku. Glābējs nu apprecē izglābto jaunavu. - Grimm, 150. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III, 259. -- Vienu pasaku, kas šim retajam piemēram ir līdzīgs, ir uzrakstījis W: Weryho, Latgalē.

408. un 409. Šādu numuru atkal nav A. Ārnes rādītājā.

410. Ērkšķurozīte. Uz ķēniņa meitas kristībām tiek uzlūgtas vairāk fejas, kuras novēl jaunai princesei visu labu. Negaidot atnāk vēl aizmirstā feja, kuŗa teic, ka sešpadsmit gadu vecumā ķēniņa meita dabūšot no vārpstes kādu ievainojumu un nomiršot. Pēdējā no aicinātām fejām vēl grib izlabot jauno novēlējumu un saka, ka princese nemiršot vis, bet tikai kritīšot simtu gadu miegā. Tā arī viss notiek. Ķēniņa meita ar visu pili krīt burvju miegā un visa pils apkārtne apaug ar lieliem ērkšķiem. Kad noliktais laiks pašulaik beidzas, vienam ķēniņa dēlam izdodas izcirsties caur ērkšķiem cauri. Tai brīdī pamostas arī skaistā princese un viņas glābējs to apprecē. - Grimm, 50. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerktungen, I, 434-442. Šī populārā rietuma Eiropas pasaka ir tomēr liels retums Eiropas austruma daļā. Lai gan jau J. Zvaigznīte ir to tulkojis latviešu valodā (skat. ievads, 114. 1. p.), tomēr tautas mutē viņa neliekas būt ieskaņojusies. Pie latviešu kaimiņiem viņa pa vienai reizei ir atzīmēta pie leišiem, lībiešiem, baltkrieviem, lielkrieviem un mazkrieviem. Igauņu un somu pasaku rādītājos šāda pasaka trūkst. Jau mūsu ievadā ir šī pasaka sīkāki apskatīta (skat. 23. 24. 41. un 91. I. p.).

411--424. Šādu numuru A. Ārnes rādītājā nav.

425-449. Vīrs.

425. A. Briesmonis jeb zvērs par precinieku (Amors un Psiche). Briesmonis iegūst skaistu jaunavu par sievu. Izrādās, ka šim briesmonim ir cilvēka izskats, un jaunā sieva jūtas ļoti laimīga pie sava vīra. Kad sieva pārkāpj kādu vīra noliegumu, tad vīrs pazūd. Tikai pēc lielām pūlēm sievai izdodas atkal dabūt savu zudušo vīru. Grimm, 127. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III, 37-43.

B. Māte apsola atdot savu meitu tam par sievu, kas uzminēs, no kāda zvēra ādas ir taisītas meitas kurpes. Izrādās, ka kurpes ir taisītas no uts ādas un uzminētais ir atkal kāds briesmonis. Šī pasaka līdzinās 621. numuram.

C. Meitene par lāča sievu. Jaunākā no trim māsām lūdz savam tēvam, lai tas atnesot viņai kādu puķi. Ilgi izmeklējies, tēvs beidzot atrod tādu puķi un nolauž. Puķe pieder kādam lācim un tas paģēr puķes vietā pašu jaunāko māsu. Pēdējā padodas savam liktenim un paliek par lāča sievu, kas vēlāk pārvēršas par ķēniņa dēlu. Kādu pavēli neizpildot, sieva zaudē savu vīru un tikai pēc lielām pūlēm dabūj to atkal atpakaļ. - Gimm 8S. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, II, 229--273.

No dažādiem motīviem ir attīstījušās vairāk pasakas, kas pieder pie šā numura. Šādi varianti ir izplatījušies pat tālu pāri par Eiropas robežām. Latviešu variantu dažādība liecina. ka šādas pasakas jau sen ir bijušas latviešiem pazīstamas un dažs variants būs radies arī pie viņiem pašiem.

426. Divas meitenes, lācis un pundurs. Divas meitenes uzņem lāci savā būdiņā. Reiz viņas izglābj no dzīvības briesmām vienu punduru, kas vēlāku izrādās nepateicīgs. Labais lācis nogalina ļauno punduru, kas to bija nobūris par lāci. Nu viņš top par ķēniņa dēlu un apprecē vienu meiteni. - Grimm, 161. .J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, IlI, 259-260. Šī retā pasaka nav nekur visai populāra.

427. Šī numura nav A. Ārnes pasaku rādītājā.

Vilks. Meitene kalpo pie vienas raganas, kas viņai uzdod grūtus darbus. Meitenei

ir pavēlēts aiznest vienu vēstuli otrai raganai, kurai būtu meitene jānogalina, bet viens vilks palīdz meitenei uzdevumu izpildīt. Vilks nu tiek atsvabināts no burvības. pārvēršas par ķēniņa dēlu, kas nu apprecē to meiteni. - Šī retā pasaka. kā liekas, ir pārnākusi pie latviešiem stipri sagrozītā veidā. Līdz šim ir mums arī pazīstams tikai viens variants no šās pasakas. Šādas pasakas iesākumu mēs tomēr sastopam jau iepriekšējā daļā (III, 8, 23--25).

429. Šāda numura atkal nav A. Ārnes pasaku rādītājā.

430. Ēzelis. Ķēniņa dēls ir pārvērties par ēzeli, bet tomēr apprecē vienu ķēniņa meitu, kas to atsvabina no burvības: Grimm, 144. .I. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III, 152-166. - Šī vecā pasaka nav tomēr samērā visai populāra rietuma Eiropā. Pie latviešiem un viņu kaimiņiem šāda pasaka nav atzīmēta.

431. Meža māja. Trīs meitenes tiek viena pēc otras mežā sūtītas un nonāk tur pie vienas mājas, kur dzīvo viens vecs vīrs ar govi, gaili un vistu. Abas vecākās māsas, kas negrib šo kustoņu kopt, vīrs iemet pagrabā. Jaunākā māsa paēdina kustoņus un ar to atsvabina visus no burvības. Vecais vīrs nu izrādās par ķēniņa dēlu un kustoņi par viņa sulaiņiem. Princis apprecē savu glābēju. - Grimm, 169. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III, 276-277. Šāda pasaka atkal nav atzīmēta ne pie latviešiem, ne arī pie viņu kaimiņiem.

432. Ķēniņa dēls par putnu. Ķēniņa dēls ir pārvērsts par putnu un apmeklē vienu princesi. Ļaunā pamāte izgādā, ka ķēniņa dēls tur dabūj ievainojumu. Princese viņu izdziedē un ķēniņa dēls apprecē to princesi. - Pie latviešiem ir uzrakstīts tikai viens sabojāts variants no šās pasakas.

433. A. Ķēniņa dēls čūskas veidā. Čūska aiznes princesi uz savu pili; ķēniņa meita nobučo čūsku un tādā ziņā atsvabina to no burvības, un čūska nu pārvēršas par ķēniņa dēlu.

B. Vienai ķēniņienei piedzimst dēls, kas čūskas veidā aiziet no mājas. Viena meitene viņu atsvabina no burvības.

Šī retā pasaka ir atzīmēta pie latviešiem tikai divos variantos.

434 - 439. Šādu numuru trūkst A. Ārnes pasaku rādītājā.

440. Ķēniņa dēls vardes veidā. Meitene apsolās pie akas kādai vardei par sievu. Varde arī nāk pie viņas un vairākreiz atgādina viņas solījumu. Beidzot varde pārvēršas par ķēniņa dēlu un apprecē jaunavu. - Grimm, 1. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, I. 1-9. - Šās pasakas latviešu variantos vardes vietā vairāk reiz parādās suns, kas liekas būt latviešu pasaku savādība. Šo pasaku pazīst arī leiši, poļi, krievi, igauņi un somi, bet samērā nedaudz variantos.

441. Ezis par dēlu. Vienai sieviņai nav bērnu un viņa reiz vēlas, kaut viņai vai ezītis būtu par dēlu. Drīz pēc tam viņai piedzimst ezītis. Šis ezītis aizdzen cūkas mežā un sāk tās tur kopt. Tai mežā apmaldās ķēniņš, un ezītis to izved uz ceļa, ka ķēniņš tam apsola savu meitu par sievu. Ezītis turās pie dotā vārda un arī dabūj ķēniņa meitu Tad tiek sadedzināts eža kažoks un nu ezītis paliek par skaistu jaunekli. - Grimm, 108. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, II, 482-485. - Lai gan šī pasaka ir cēlusies no veciem un plaši pazīstamiem motīviem, tamēr šādā veidā laikam ir radusies Vācijā. Pie latviešiem šāda pasaka jau ir sen pārnākusi, ko skaidri liecina dažādie pasaku varianti. Tādu pasaku arī labi pazīst leiši, krievi un igauņi, bet pie somiem viņa vēl nav atzīmēta.

442. Vecene mežā. Meitene atsvabina ķēniņa dēlu, kuŗu kāda ļauna vecene ir pārvērtusi par koku. Vecenes mājā viņa dabūj to burvju gredzenu, kas atburšanai ir vajadzīgs. ķēniņa dēls nu apprecē savu glābēju. - Grimm, 123. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, III, 9-10. - Šī vācu pasaka nav pārnākusi ne pie latviešiem, ne arī pie viņu kaimiņiem.

443 - 449. Šādu numuru nav A. .Ārnes pasaku rādītājā. 450-559. Brālis jeb māsa.

450. Brālītis un māsiņa Ļaunā pamāte pārvērš puiku par stirnu. Stirna dzīvo ilgāku laiku pie savas māsas mežā. Ķēniņš medīdams nāk stirnai uz pēdām, ierauga tur skaisto māsu un beidzot apprecē to. Pamāte dabūj jauno ķēniņieni pie malas un ieliek savu īsto meitu viņas vietā, bat pēdīgi viss ņem labu galu. Pēdējais motīvs stāv tuvu 403. numura pasakai. - Ģrimm, 11. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, I, 79-96. Lai gan jau J. Zvaigznīte ir šo pasaku tulkojis (skat. Ievads, 111. 1. p.), tomēr visai populāra viņa neliekas būt. Tāpat nedaudz variantos viņa pazīstama pie leišiem, igauņiem un somiem.

451. Meitene, kas savus brāļus meklē. Ķēniņienei ir divpadsmit dēlu, un ķēniņš solās visus dēlus nogalināt, ja trīspadsmitā viņam meitene gadītos. Dēli aizbēg uz mežu un ķēniņiene dod ziņu, ka meitene piedzimusi. Kad ķēniņa meita ir lielāka paaugusi, viņa iet savus brāļus meklēt. Nejauši viņa norauj divpadsmit puķes, un tādēļ brāļi paliek par kraukļiem un aizlaižas projām. Lai varētu brāļus atsvabināt no burvības, viņai ir septiņi gadi jāpaliek mēmai. Viņa arī to apņemas izdarīt un dzīvo mežā uz velna koka.

Tur viņu atrod jauns ķēniņš un apprecē to. Ķēniņa pamātei mēmā ķēniņiene nepatīk un tā beidzot izgādā, ka jaunā ķēniņiene tiek nosodīta uz nāvi. Nu arī jau septiņi gadi ir pagājuši, pārnāk viņas atpestītie brāļi un izglābj māsu no netaisnā soda. Mēma ķēniņa meita ir sastopama arī 705. un 710. numurā. - Grimm, 9, 25, 49. J. Bolte un G. Polīvka, Anmerkungen, I, 70-75, 227 -234, 427 - 434. - 9. un 25. Grimmu pasaciņu tulkojis arī J. Zvaigznīte (sal. Ievads. III. l. p.). - Šī populārā pasaka ir labi pazīstama arī pie latviešu kaimiņiem: leišiem, krieviem, lībiešiem, igauņiem un somiem.

452 - 459. Šādu numuru atkal nav A. Ārnes pasaku radītājā.