Pārdabīgais palīgs. 2.
503. Velns par zaldātu. Šāda numura nav Ārnes rādītājā. Bet pie pasakām par pārdabīgiem palīgiem pieder arī pazīstamā latviešu pasaka, kur velns izpilda zaldāta vietu, kamēr tas sērš pie saviem vecākiem.
504. Pārdabīgais palīgs. Ar šādu numuru esmu apzīmējis vairāk līdzīgas pasakas ar pārdabīgiem palīgiem. 505. - 508. Pateicīgais mirons,
505. Ķēniņš top pievilts. Ar pateicīgā mirona palīdzību jauneklis iemanto ķēniņa meitas raku. - Prof. V. Andarsons ir pierādījis, ka šī pasaka ir cēlusies no bībeles apokrifu stāsta par Tobiju. Šāda pasaka ir pazīstama arī pie leišiem, krieviem, igauņiem un somiem.
506. Mirons izglābj savu labdari no slīkšanas. Jauneklis izglābj ķēniņa meitu no laupītājiem. Kuģa kapteins grib būt par glābēju un iemet jaunekli jūŗā. Pateicīgais mirons izglābj slīcēju un pēdīgi viss ņem labu galu. - Šī pasaka ir iepriekšējās variants, un arī izplatījusies viņa ir apmēram tāpat kā pirmā.
507. Briesmoņa galva. Ķēniņa meita apmeklē slepeni kādu briesmoni. Glābējs nocērt briesmonim galvu un izglābj ķēniņa meitu no burvības. - Šī pasaka liekas būt sveša pie latviešiem un viņu kaimiņiem.
508. Mirušā gars parādās saviem brāļiem. Māte ir nogalinājusi savu pirmo dēlu, kas viņai piedzimis meitas gados. Nogalinātā gars parādās vēlāku savam brālim un lūdz, lai aprokot kārtīgi viņa kaulus, par ko viņš dabū atmaksu. - Šāda numura gan nav Ārnes rādītājā, bet šī pasaka neliekas būt šķiŗama no citiem variantiem par pateicīgiem mironiem.
510. A. Pelnrušķīte. Bārenīti pieņem jauna sveša māte, kam ir pašai sava meita. Īstā meita tiek lutināta, bārenīte par daudz nicināta un saukta par pelnrušķi! Uz mātes kapa, jeb arī kā citādi, bārenīte dabū trīs greznus apģērbus. Nepazīta viņa aiziet ķēniņa dēla dzīrēs, bet arvien aizbēg. Pēdējā reizā viņai pielīp pilī kurpe pie sliekšņa, un pēc tās nu ķēniņa dēls uzmeklē skaisto bāreni (Grimm 21. Bolte und Polīvka, I, 165-l68). Šī pasaciņa pieder pie vispopulārākām Eiropā un tāpat arī pie latviešu kaimiņiem: leišiem, krieviem, lībiešiem un igauņiem. Ja viņa pie mums ir retāki uzrakstīta kā cita pasaka par bārenīti un mātes meitu (480), tad tas gan laikam noticis tādēļ, ka visi šo pasaku tur par vispār pazīstamu. Tagadējā veidā šī pasaka gan laikam būs radusies ap viduslaiku beigām rietumu Eiropā, bet daži motīvi liekas būt ļoti veci. Tā p. p. motīvs par skaistules meklēšanu pēc kurpes bijis jau senā Ēģiptē pazīstams (skat. Ievads 30. un 31. 1. p.).
510. B. Zelta, sidraba un zvaigžņu apģērbs. Pēc sievas nāves ķēniņš grib precēt pats savu meitu. Izvairīdamies no tēva, viņa prasa, lai gādā šai trīs brīnišķīgus apģērbus, bet tēvam arī izdodas šādus sagādāt. Pēdīgi viņa prasa vēl kažociņu no visu zvēru ādām. Apgriezusi kažoku uz ārpusi, viņa aizbēg un iestājas pie viena jauna ķēniņa par ķēķa meitu. Nepazīta viņa parādās ķēniņam trīs reiz savos brīnišķīgos apģērbos. Katru reiz viņa izbēg no jaunā ķēniņa, bet pēdīgi top atrasta (Grimm 63. Bolte und Pollīvka, II, 45-56). Šī pasaka ir tikai iepriekšējās variants un arī labi pazīstama nevien rietuma Eiropā, bet arī pie latviešu kaimiņiem.
511. Vienacīte, Divacīte un Trijacīte. Pamātei ir skaista un strādīga pameita, Divacīte. Īstās meitas, Vienacīte un Trijacīte, ir neglītas un ļaunas. Pamāte liek pameitai ganos vērpt, bet nedod tai kārtīgi ēst. Mātes atstātā govs palīdz bārenītei vērpt un apgādā tai arī brīnuma galdiņu ar ēdieniem. Pamāte sūta Vienacīti uz ganiem, lai tā novērotu, kas Divacītei palīdz vērpt un dod tai ēdienu. Vienacīte ganos aizmieg un nekā nenovēro, bet pēdīgi Trijacīte visu izzina un pastāsta mātei. Tā nu liek govi nokaut. Divacīte atrod govs zarnās kādu akmentiņu, ko tā iestāda zemē. Tur izaug brīnuma ābele ar zelta āboliem, kuŗus tiklai bārene var dabūt rokā. Pats ķēniņa dēls grib redzēt ābeli ar zelta āboliem, redz tur skaisto bārenīti un apprecē to (Grimm 130. Bolte und Polīvka III, 60-66). Šī diezgan populārā Eiropas pasaka ir tomēr pie krieviem, leišiem, igauņiem un lībiešiem mazāk pazīstama kā abi iepriekšējie varianti (510). Pie latviešiem turpretī ir viņa biežāki uzrakstīta nekā 510. numurs.
512. Padzītā māsa. Divas vecākās māsas padzen no mājas savu jaunāko māsu. Tā satiek iedama vienu vecīti, kas tai dod padomu iestāties vienā pilī pie bagāta kunga par apkalpotāju. Pēc tā paša vecīša padoma viņa izdodas arī par kādas pils mantinieci. Pils kungs nu apprecē padzīto māsu un vecītis arī patiešām apgādā viņai vienu pili. Šī pasaka ir līdzīga 545. numuram. Pie latviešiem man šāda pasaka nav pazīstama, un nav viņa atzīmēta arī pie leišiem, krieviem, igauņiem un lībiešiem.
A. Seši vīri iet pa visu pasauli jauns cilvēks grib laimi meklēt un sāk ceļot. Viņš sastop piecus savādus stipriniekus un nu visi iet kopā: Viņi nonāk pie viena ķēniņa, kas tiem uzdod neiespējamus darbus. Savādie stiprinieki tomēr visu izdara. Visi nu dabūja savu algu (Grimm 71. un 134. Bolte und Polīvka, II, 79-96 un III, 84 u. 85). Šī pasaka ir atkal ļoti populāra nevien rietuma Eiropā, bet arī pie latviešiem, leišiem, krieviem un igauņiem.
513. B. Kuģis, kas iet pa ūdeni un sausu zemi. Ķēniņš apsolījis savu meitu tam par sievu, kas uztaisīs tādu kuģi, kas iet pa ūdeni un sausu zemi. Trīs brāļi nu arī grib taisīt tādu kuģi. Abiem gudrajiem brāļiem neizdodas, bet jaunākais, muļķītis, uztaisa tādu kuģi. Viņam palīdz vecs vīriņš. Braucot uz ķēniņa pili, viņš tur uzņem piecus savādus stipriniekus. Ķēniņš grib un tāda precinieka vaļā tikt un uzdod tam neiespējamus darbus. Bet muļķis ar saviem palīgiem visu izdara un arī dabūj savu algu. Šī pasaka ir iepriekšējās variants un liekas arī līdz ar to izplatījusies būt.
514. Dzimuma maiņa. Māsa iestājas brāļa vietā kaŗa dienestā, izpelnījas augstu godu un pats ķēniņš atdod viņam savu meitu par sievu. Kad nu dabūj zināt, ka kaŗa vadonis ir sieviete, tad ķēniņš to padzen, lai viņa dabūtu galu. Biedri to tomēr izglābj no nelaimes. Pēdīgi viņa nonāk vienas burves mājā un tā viņu pārvērš patiešām par vīrieti. Ķēniņa meita tagad turās pie sava vīra. Šādu pasaku gan pazīst latvieši, krievi un somi, bet pie igauņiem un lībiešiem viņa nav atzīmēta.
515. Ganu puika. Ganu puika dabūj trīs brīnuma lietas un atdod tās viņu īpašniekam. Ar tā palīdzību viņš pārved mājā nolaupīto ķēniņa meitu un pēdīgi to arī apprecē. Pie latviešiem šī pasaka ir pārnākusi stipri sagrozītā veidā un arī tā viņa ir pazīstama gandrīz tikai agrākos rakstos. Tagad tauta liekas šo pasaku jau aizmirsusi būt. Pie latviešu kaimiņiem, cik man zināms, šāda pasaka nav atzīmēta.
516-518. Ķēniņa dēla biedrs precībās.
516. Uzticamais Jānītis. Ķēniņa dēls redz kādas skaistules bildi un pavēl savam sulainim Jānim braukt viņam līdz precībās. Līgavu ar kuģi uz māju vedot, sulainis dzird, ka kraukļi runā par trim nāves briesmām, kas draud ķēniņam un ķēniņienei. Bet viņš nedrīkst nevienam par to stāstīt, jo citādi pašam jāpaliek par akmeni. Viņš nu gan izglābj jauno ķēniņu un ķēniņieni; bet tiek nosodīts uz nāvi. Tagad Jānis visu izstāsta, bet nu arī paliek par akmeni. Ar ķēniņa dēla asinim akmens tiek atkal atdzīvināts (Grimm 6. Bolte und Polīvka, I, 42-57). Šī rietuma Eiropas pasaka ir labi pazīstama arī latviešiem, leišiem, krieviem, somiem, igauņiem un lībiešiem.
517. Puika, kas dažādas mācības piesavinājies. Puika ir iemācījies putnu valodu un palīdz ķēniņa dēlam precībās, par ko dabūj bagātīgas dāvanas. Tāda pasaka ir gan atzīmēta pie somiem un igauņiem ; bet pie latviešiem un lībiešiem laikam nav pazīstama.
518. Triju milžu brīnuma lietas. Trīs milži jeb velni strīdās par trim brīnuma lietām. Jauneklis it kā grib izšķirt viņu strīdu, bet paņem pats tās lietas un aiziet. Ar šīm lietām viņš izpilda ķēniņa dēlam uzliktos darbus. Pie somiem, igauņiem un lībiešiem šī pasaka ir reta, pie latviešiem viņa atkal ir pārnākusi stipri sagrozītā veidā. 530-559. Kustoņi par palīgiem.
530. Ķēniņa meita stikla kalnā. Ķēniņš uzlicis savu meitu stikla kalnā un izsludinājis, ka savu meitu viņš atdos tam, kas varēs tai kalnā uzjāt. Trešais par muļķi turēts brālis jāj ar trim brīnuma zirgiem un trešo reiz arī uzjāj kalna galā. Pēc "bārenītes m mātes meitas" (480) šī laikam ir visbiežāki uzrakstītā latviešu pasaka. Pie krieviem šī pasaka liekas būt populārāka, nekā rietuma Eiropā, lai gan taisni tipiskais stikla kalns te ir retums. To ievērojot, varētu būt, ka stikla kalns te ir ienācis vēlāk no citām Pasakām (R. Kohler, Kleinere Schriften zur Mä rckenforschung, 444). Tomēr arī pie leišiem, somiem, igauņiem un lībiešiem ir šī pasaka labi pazīstama.