Pārdabīgais palīgs 4.
531. G u d r a i s z i r g s. Puika dabūj brīnišķīgā kārtā tādu zirgu, kas māk runāt. Puika iestājas pie viena ķēniņa dienestā un pārved tam ar zirga palīdzību skaistu ķēniņa meitu. Gribēdams atjaunoties, vecais ķēniņš dabūj galu, bet jauneklis nu apprecē pārvesto ķēņina meitu un paliek pats par valdnieku. Šī pasaka ir stipri samaisījusies ar 314., 550. un 554. numuru. (Grimm 126. Bolte und Polīvka, III, 18-37). Tāda pasaka ir labi pazīstama tāpat rietuma Eiropā, kā arī pie latviešiem, 1eišiem, krieviem, somiem, igauņiem un lībiešiem.
532. Z i r g s p a r p a 1 ī g u. Jauneklis dabūj zirgu, kas māk runāt. Tas nu dod jauneklim padomu neko citu nerunāt kā tikai: "Es nezinu". Ar sava zirga palīdzību viņš cīnās ar pūķiem un atsvabina, no tiem ķēniņa meitas. Tāpat viņš uzvār arī ķēniņa ienaidniekus karā. Ērmotās runās dēļ visi viņu notura par muļķi, bet pēdīgi izradās ka viņš ir liels varonis. Šī pasaka ir labi pazīstama pie latviešiem, leišiem, krieviem, somiem, igauņiem un lībiešiem.
533. Z i r g a g a l v a, k a s r u n ā. Kalpone pavada ķēniņa meitu ceļā uz viņas brūtgānu. Ceļojot, kalpone uzspiež ķēniņa meitai mainīties ar drēbēm. Kalpone nu izdodas par ķēniņa meitu, bet pēdējai ir jāpaliek šai par kalponi. Arī ķēniņa meitas gudrais zirgs, kas pratis runāt, tiek nokauts un viņa galva uzkārta uz sētas staba. Ķēniņa meitai garām ejot, zirga galva tomēr vēl runājusi, un reiz arī jaunais ķēniņš noklausījies to sarunu, caur ko noziegums nācis gaismā (Grimm, 89. Bolte und Polīvka, II, 273-285). Šī pasaka ir labi pazīstama rietumu Eiropā, sevišķi pie vāciešiem, arī pie poļiem un krieviem. Turpretī pie leišiem un lībiešiem nav viņa nemaz atzīmēta. Pie igauņiem un somiem ir šī pasaka uzrakstīta tikai pa vienam variantam. Tā nu arī varam saprast, ka šī pasaka ir mums līdz šim tikai divos stipri sabojātos variantos pazīstama.
534.-539. nav katalogos atzīmēti.
540. S u n s j ū ŗ ā. Viens vīrs grib jūŗā noslīcināties, bet tur gadās viens suns, kas viņu izglābj no nāves. Suns izrādās par apburtu ķēniņa dēlu, ko tad izglābtais vīrs atsvabina no burvības. Šādas pasakas, kā liekas, nav 1eišiem, lībiešiem un igauņiem, kamēr pie somiem ir atzīmēti tikai divi varianti. Lercha-Puškaiša krājumā ir sastopams tikai viens sabojāts variants, kas ir pieskaitāms pie šā numura.
541-544 nav atkal katalogos atzīmēti. Še varētu varbūt ievietot latviešu pasakas par dažādiem zvēriem un kustoņiem, kas ir cilvēkiem par palīgiem, bet mums pazīstamām pasakām trūkst variantu, kādēļ tās jāpieskaita pie izjēmumiem.
545. A. K a ķ a p i l s. Nabaga tēvam mirstot, dēls manto govi, bet meita kaķi. Kaķis noņem vienam milzim pili, atdod to nabaga bārenei un izgādā tai vēl ķēniņa dēlu par vīru. Lai gan pie somiem un igauņiem šī pasaka nav reta, tomēr liekas, ka leišiem un lībiešiem tādas nav. Pie latviešiem ir mums līdz šim tikai divi varianti pazīstami.
545. B. R u n c i s z ā b a k o s. Tēvs mirdams atstāj gudrajiem dēliem savu māju un citas mantas, bet muļķītim tikai kaķi. Šis kaķis, pēc variantiem arī lapsa, gādā nevien muļķītim pārtiku, bet sūta arī ķēniņam sava "ķēniņa" vārdā kādas dāvanas. Kad ķēniņš brauc kaķa kungu apmeklēt, tad kaķis samāca visus ganus, lai tie stāstās par viņa kunga ganiem. Tad kaķis jeb lapsa noņem burvim, velnam, raganai jeb čūskai lepnu pili, ieved tur savu kungu, kur tad tiek pārvesta arī ķēniņa meita (Bolte und Polīvka, I, 325-334). Lai arī šī pasaka ir jau Italijā agrāk uzrakstīta, tomēr tagadējā veidā viņa ir izplatījusies no Francijas (skat. Ievads, 91. l. p.). Kā jau jaunāku laiku modes pasaka, viņa ir izplatījusies pa visu Eiropu un ir labi pazīstama nevien latviešiem, bet arī viņu kaimiņiem.
546-549 ir atkal katalogos tukšie numuri.
550. Z e l t a p u t n s, b r ī n u m a z i r g s u n s k a i s t ā ķ ē n i n a p a m e i t a. Ķēniņa dārzā zūd zelta āboli. Visi trīs ķēniņa dēli, cits pēc cita iet ābolus sargāt, bet tikai pēdējam, muļķītim, izdodas izzināt, ka zelta putns pa naktim zog tos ābolus. Nu iet dēli zelta putnu meklēt. Gudrie dēli izmeklējas par velti, bet muļķītis ar vilka jeb lapsas palīdzību dabūj zelta putnu, brīnuma zirgu un arī skaisto ķēniņa meitu. Brāļi no skaudības nokauj muļķīti un izdodas paši par atradējiem. Vilks jeb 1apsa tomēr atdzīvina nokauto brāli un pēdīgi nāk patiesība gaismā (Grimm 57. Bolte und Polīvka, I, 503-515). Pie šā paša numura pieder arī Tūkstoš un vienas nakts pasaka par bulbula putnu. Šī pasaka ir stipri samaisījusies ar 531. un 551. numuru. Viņa pieder pie populārām latviešu pasakām un ir labi pazīstama nevien vispārīgi Eiropā un rietumu Āzijā, bet arī sevišķi pie latviešu kaimiņiem.
551. D ē l i m e k l ē t ē v a m b r ī n u m a z ā l e s. Trīs dēli izceļo meklēt tēvam brīnuma zāles (dzīvības ūdeni jeb zelta putnu, kas ar dziedāšanu izdziedējot slimības). Abi gudri dēli nekā neatrod, bet trešajam, muļķītim, izdodas ar ērgļa (pundura, vilka jeb gudra zirga) palīdzību atrast meklējamās zāles. Brāļi nokauj muļķīti, pajem viņa uzmeklētās zāles un izdodas paši par atradējiem. Ērglis jeb vilks atrod nokauto muļķīti, atdzīvina to un tā beidzot noziegums nāk gaismā (Grimm 97. Bolte und Polīvka, II, 394-401). Šī pasaka ir stipri samaisījusies ar 400., 531. un 550. numuru. Šās pasakas motīvi ir ļoti veci un sastopami pie dažādām tautām. Jaunā veidā ir šī pasaka gandrīz tik pat plaši izplatījusies, kā viņai ļoti līdzīgā 550. pasaka.
552. Z v ē r i p a r s v a i ņ i e m. Tēvam pazūd trīs meitas. Brālis iet meklēt, kur palikušas viņa māsas. Izrādās ka tās ir apprecējuši trīs zvēri (lācis, vilks, lauva, ērglis, līdaka un citi līdzīgi, daži ar brīnišķīgiem nosaukumiem, p. p. Iekšķavas ķēniņš). Šie svaiņi palīdz sievas brālim apprecēt skaistu ķēniņa meitu. Dažreiz visi ar kopējiem spēkiem nogalina velnu un tad tiek atburti arī zvēri, kas izrādās par ķēniņu dēliem. Šī pasaka ir sevišķi samaisījusies ar 302. numuru. Pie latviešiem, kā arī pie igauņiem un somiem viņa ir ļoti populāra.
553. K r a u k l i s p a r p a 1 ī g u. Jauneklis grib šaut vienu lielu kraukli, bet nenošauj. Nu krauklis viņam palīdz izglābt vienu ķēniņa meitu. Nesagrozītā veidā šī pasaka, kā liekas, nav sastopama ne pie latviešiem, ne igauņiem, ne lībiešiem, ne leišiem. Arī pie somiem ir atzīmēti tikai trīs varianti. Pasakas motīvi tomēr latviešiem nav gluži sveši, tikai ir samaisījušies ar 300., 301., 313. un dažiem .citiem numuriem.
554. P a t e i c ī g i e k u s t o ņ i. Jauneklis apžēlo dažādus kustoņus (skudres, bites, zivis, putnus) un tā iemanto viņu pateicību. Ar šo kustoņu palīdzību viņš un izpilda trīs gŗūtus uzdevumus (izkuļ daudz labības, uztaisa brīnuma tiltu, uzceļ baznīcu, pārved skaistu ķēniņa meitu, uzmeklē jūrā noslīkušu gredzenu un tiem līdzīgus). Pēdīgi viņš apprecē kunga jeb ķēniņa meitu (Grimm 17. un 62. Bolte und Polīvka, I, 131-134. II, 19-29). Šī pasaka ir labi pazīstama arī pie krieviem, poļiem, somiem, igauņiem, lībiešiem un leišiem. Pie latviešiem viņa tomēr liekas būt populārāka nekā pie viņu kaimiņiem.
555. Z v e j n i e k s u n v i ņ a s i e v a. Nabaga zvejnieks izzvejo zelta zivtiņu. kas apsolās visu izpildīt, ko viņš vēlās, ja viņu at1aiž vaļā. Zvejnieka sieva nu grib vispirms būt par mājas saimnieci, tad par muižnieci, tad par ķēniņieni. Viss tas arī tiek izpildīts. Kad nu viņa grib tapt par debess un zemes valdītāju, tā visa bagātība pazūd un viņi paliek atkal par nabaga zvejniekiem (Grimm. 19. Bolte und Polīvka, I, 138-148). Šī pasaka ir pazīstama tāpat pie latviešiem, kā arī pie leišiem, poļiem, krieviem, somiem igauņiem un lībiešiem. Pie igauņiem, kā liekas, viņa ir biežāki uzrakstīta kā pie citām kaimiņu tautām.
556-558 ir atkal tādi numuri, kas katalogos ir vēl tukši. Tur var ievietot dažas latviešu pasakas par dažādiem laimes zvēriem, bet tās visas ir tikai retas pasakas bez variantiem.
559. M ē s l u v a b u l e s. Ķēniņa meita ir apsolīta tam par sievu, kas viņu iesmīdinās, bet nevienam tas neizdodas. Beidzot iet arī viens, par muļķīti turētais trešais dēls. Viņš apžēlo dažādus kustoņus (mēslu vabules, peles, vēžus u. c.) un iemanto viņu pateicību. Šim nu arī izdodas ar kādiem jokiem iesmīdināt ķēniņa meitu. Vecais ķēniņš tomēr grib labāk atdot meitu citam ķēniņa dēlam, nevis muļķītim. Par trim dienām viņš nu liek izmēģināt, kuŗš precinieks meitai labāk patiks. Kustoņi, sevišķi mēslu vabules, nu nāk muļķītim palīgā un padara ķēniņa dēla gultu netīru un smirdošu. Tā nu muļķītis dabūj ķēniņa meitu. Šī pasaka ir pazīstama arī pie latviešu kaimiņiem, sevišķi pie igauņiem un somiem. Šim numuram ir drusku līdzīga viena nerātna pasaka par mēslu vabuli, vardi un piedzērušu sievieti. Šo pasaku var pieskaitīt arī pie nerātnām anekdotēm.
Pārdabīgais priekšmets l.
560.- 568. P ā r d a b ī g a i s
p r i e k š m e t s t i e k v a r o n i m
n o j e m t s,
b e t t a s
t o i e g ū s t a k a l a t p a k a ļ .
560. Č ū s k a s g r e d z e n s. Nabagu vecāku dēls nopērk par dārgu raudu suni, kaķi un čūsku par ko tēvs jeb māte ir ļoti dusmīgi. Bet no čūskas dēls dabūj tādu gredzenu, ar ko tiek izpildītas visas viņa vēlēšanās. Viņš paliek ļoti bagāts m apprecē paša ķēniņa meitu. Šī nu dabūj brīnuma gredzenu rokā un pārceļas ar visām bagātībām pie sava agrākā drauga. Izg1ābtais suns ar kaķi grib savam kungam palīdzēt, aizceļo pie aizbēgušās ķēniņa meitas, nozog gredzenu un pārnes to atkal viņa īpašniekam. Tā liekas būt sena indiešu pasaka, ko budisti izmantojuši savas mācības populārizēšanai (skat. Ievads). Uz rietumiem viņa ir pārnākusi caur Krieviju un Vidus-jūŗas piekrasti. Plaši pazīstama viņa ir pie krieviem, poļiem, somiem un igauņiem. Latvieši ir to mantojuši laikam no krieviem, lai gan še netrūkst arī rietuma Eiropas elementu.