Pārdabīgas spējas. 2.

651.   L i e l a i s    ē d ē j s.   Lai arī iepriekšējo pasaku stiprinieki ir dažreiz lieli ēdēji, tomēr sevišķs numurs bija vajadzīgs pasakām par tipiskiem lielēdējiem.

   Ķ ē n i ņ a    d ē l s    p a r e ģ i s.   Ķēniņienei piedzimst laimes dēls, ko nozog viens ļaundaris. Vecais ķēniņš nu iesloga ķēniņieni vienā tornī, domādams, ka viņa nav dēlu sargājusi. Laimes dēls uzaug liels, dabū zināt par to zagšanu un atriebjas ļaundarim. Tad viņš pārnāk pie sava tēva, izstāsta visu un atsvabina savu māti no torņa cietuma. Šī pasaka ir plašāki pazīstama Vācijā (sal. Grimm 76, Bolte und Polīvka, Il, 121-128), bet reta pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

653.   Č e t r i    b r ī n um a    a m a t n i e k i.   Četri brāļi izmācās katrs savu brīnuma amatu. Šās pasakas sākumu meklē Indijā. Rietuma Eiropā viņa ir labi pazīstama (sal. Grimm 129, Bolte und Polīvka Ill, 45-58), bet pie latviešiem un viņu kaimiņiem nav visai populāra.

654.   T r ī s    b r ā ļ i .   Trīs brāļi iemācās katrs savu brīnuma amatu, līdzīgi iepriekšējās pasakas brāļiem. Šī pasaka ir pazīstama Eiropā jau no 14. gadsimteņa un, kā liekas, ir tikai iepriekšējās vecs variants (sal. Grimm 124, Bolte und Polīvka, IlI, 10-12). Daži skolnieki ir gan uzrakstījuši kādus latviešu variantus, bet tie ne ar ko neatšķiŗas no Grimma , pasaciņas, kas ir izplatīta ar "Skolas-maizi" (skat. Ievads, 116. l. p.). Arī pie latviešu kaimiņiem šī pasaka ir reta.

   T r ī s    b r ī n u m a    d a k t e ŗ i.   Trīs brīnuma dakteri spēj ieaudzēt cilvēkiem cūkas sirdi, kaķa aci un zagļa roku (sal. Grimm 118, Bolte und Polīvka, Il, 552-555)

Šī ir diezgan reta pasaka, sevišķi pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

665.   V ī r s,    k a s    p ā r v ē r š a s    p a r    p u t n u    u n    z i v i.   Laizda damies par putnu un peldēdams par zivi, vīrs atnes vienam ķēniņam viņa zobenu un par to dabū ķēniņa meitu par sievu. Šī pasaka ir diezgan plaši pazīstama pie latviešiem un igauņiem.

667.   M e ž a    g a r a    a u d z ē k n i s.   Mežagara audzētais puika izmācās pārvērsties par visādiem zvēriem, atsvabina vienu princesi, bet tiek iesviests jūŗā un viens augstmanis nu izdodas par princeses glābēju. - Pie latviešiem un viņu kaimiņiem šāda pasaka vēi nav atzīmēta.

670.   Z v ē r u    v a l o d a.   Vīrs izmācās zvēru valodu, bet ja viņš kādam par to stāstītu, tad viņam būtu jāmirst. Sieva grib to noslēpumu zināt un vīrs arī padodas. Viņš nu dzird, ka gailis par to zobojas, un norāj savu sievu. - Šī "Tūkstoš un vienas nakts" pasaka ir labi pazīstama pie latviešiem un viņu kaimiņiem. 67l. pasaka ir kāds vācu variants, kas pie latviešiem nav izplatījies.

672.   Č ū s k u    k ē n i ņ a    k r o n i s.   Vīrs nolaupa čūsku ķēniņam kroni no galvas. Kad čūskas tam dzenas pakaļ, tad viņš nosviež zemē savus svārkus, kurus nu čūskas saplosa. Kungs liek vārīt šo kroni, bet pavārs paož tos garaiņus un tā kunga vietā iemācās zvēru valodu. - Šī pasaka ir sevišķi populāra pie latviešiem un igauņiem.

673.   B a l t ā    č ū s k a.   Kungs dabū balto čūsku un liek to pavāram izvārīt, lai to galu ēzdams, izmācītos zvēru valodu (skat. Ievads   4 5 1.   p.), jeb iegūtu pareģa spējas. Pavārs pabauda virumu papriekšu un iegūst tās spējas kunga vietā. Šī pasaka ir populāra pie latviešiem, bet nav sveša arī igauņiem.

674.   V ī r s    g u ļ    z i e m a s    m i e g u.   Darīdams pakaļ zvēriem, putniem jeb čūskām, cilvēks apgulstas ziemas miegā un pamostas tikai pavasarī. - Šī ir labi pazīstama latviešu un igauņu pasaka.

675.   S l i n k a i s    p u i k a.   Minēdams "Dieva spēku, zivs padomu", puika uzbur ķēniņa meitai bērnu. Līdz ar ķēniņa meitu jauneklis tiek ielikts mucā un iemests jūŗā. Muca nonāk pie vienas salas, kur jauneklis uzceļ lepnu pili. Vēlāk notiek izlīgšana ar pašu ķēniņu. - Šī ziemeļnieku pasaka ir labi pazīstama arī latviešiem, igauņiem un somiem.

   Z i m e l i k a l n s.   Nabaga brālis slepeni noskatās, ka laupītāji pieiet pie viena kalna un, minot tā vārdu, sauc lai tas atdarās. Kad laupītāji aiziet, nabags arī liek kalnam atdarīties un iznes no turienes daudz zelta. Bagātais brālis arī grib dabūt tādu pašu bagātību un ieiet tai kalnā, bet nu atnāk laupītāji un nogalina bagāto brāli. - Tā ir pazīstamā "Tūkstoš un vienas nakts" pasaka par Ali Babu (skat. Ievads 88. l. p.). Jau sen viņa nonākusi arī Vācijā un še lokālizējusies (Grimnn 142. Bolte un Polīvka, Anmerkungen Ill, l37-145). Šīs latviešu pasakas ir laikam cēlušās no vācu un arabu variantiem. Populāra ir šī pasaka arī pie latviešu kaimiņiem.

700.   I k š ķ i t i s.   Brīnišķīgā kārtā vecākiem rodas mazs dēliņš kā īkšķītis. Viņš brauc, ecē jeb aŗ zirga ausī sēdēdams. Viens kungs to nopērk, bet viņš atkal aizbēg. Viņš nonāk pie zagļiem, bet kliegdams tos atkal nodod. Tad Īkšķītis nokļūst govs, pēc tam atkal vilka vēderā. Vilku viņš pēdīgi iemāna sava tēva istabā, kur tad vilks tiek nosists. - Šī pasaka ir izplatījusies pa visu Eiropu (skat. Ievads, 99. un 110. l. p.), bet kur viņa īsti ir cēlusies, nav vēl izzināts (Crimm 45. Bolte un Polīvka, I, 389-398). Tādu pašu pasaku stāsta nevien latvieši, bet arī viņu kaimiņi. Šās pasakas latviešu variantos var vērot arī krievu un poļu pasaku ietekmi.

705.   A t r a s t a i s    b ē r n s.   No zivs jeb ābola baudīšanas puika dabū bērnu un atstāj to zemē. Liels putns to aiznes uz savu lizdu un uzaudzina. Bērns izaug par ļoti skaistu jaunavu, ko atrod un apprecē viens ķēniņa dēls. Ķēniņa māte vedeklu nevar ieraudzīt, nojem viņai bērnus un apvaino to, ka viņa pie bērnu nāves vainīga. Ķēniņš padzen jauno ķēniņieni, kas nu atrod savus nozagtos bērnus. Viņa dabū bērnus atpakaļ, uzdodama mīklu par savu dzīvi. - Lai arī pie latviešiem šī pasaka ir labi pazīstama, tomēr pie viņu kaimiņiem tā ir reta.

706.   B e z r o c ī t e.   Ļaunas sievas samācīts, brālis nocērt savai māsai rokas un aizdzen to mežā. Viņa ir tomēr ļoti skaista un to apprecē viens ķēniņa dēls. Vecā ķēniņiene izgādā, ka viņa tiek padzīta. Pa mežu maldīdamās, viņa dabū atkal savas rokas atpakal, sastop arī ķēniņu un beidzot patiesība nāk gaismā. - Vispirms šī pasaka ir uzrakstīta Anglijā 12. gadsimteņa beigās. Drīzumā viņa izplatās pa visu Eiropu (Grimm 31, Bolte u. Polīvka I, 295-311) un ir labi pazīstama arī pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

707.   T r ī s    b r ī n u m a    d ē l i.   Viens ķēniņš noklausās trīs māsu sarunas un apprecē to māsu, kas stāstījusi, ka viņai būšot trīs skaisti dēli. Viņas māsām nepatīk jaunā ķēniņieni, viņas nozog tos trīs dēlus un apmelo pašu ķēniņieni. Jaunā ķēniņiene tiek padzīta. Svešumā uzaugušie dēti tiek sūtīti meklēt putnu, kas runā, koku, kas dzied, un dzīvības ūdeni. Tas tiek izdarīts un patiesība nāk gaismā. - Daži pētītāji domā, ka šī pasaka esot Indijā cēlusies un no turienes pārnesta uz Arabiju. Eiropā tā vispirms ir sastopama 16. gadsimtenī Italijā, Straparolas pasaku krājumā. Francijā viņa iespiesta 17. gadsimteņa beigās (grāfiene Aulnov) un no turienes laikam izplatās pa visu Eiropu (Grimm 96. Bolte u. Polīvka II, 380-394). Šī pasaka ir labi iesakņojusies arī pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

708.   B r i e s m o n i s.   Viena ķēniņa meita dabū ar pamātes burvības palīdzību kādu briesmoni par dēlu un tiek tādēļ padzīta. Šis briesmonis uztura ķēniņa meitu un pēdīgi izvēršas par princi. - Šī pasaka, cik līdz šim zināms, ir pārnākuši pie latviešiem tikai divos stipri sabojātos variantos.

709.   S n i e g b a l t ī t e.   Skaistai un ļaunai pamātei ir vēl skaistāka pameita. Pamātes vajāta, pameita aizbēg uz mežu un paliek tur pie rūķīšiem dzīvot. Pamātei izdodas pameitu noģiftēt, tā pamirst un rūķīši ieliek viņu glāžu zārkā. Ķēniņa dēls pajem viņu līdz uz savu pilī, kur tā pamostas un tiek apprecēta. - Arī šās pasakas sākumus meklē Indijā, bet ceļojot, viņa ir piejēmusi arvien jaunus sīkumus klāt (Grimm 53, Bolte u. Polivka, I, 450 464). Tagad šī pasaka ir visā Eiropā populāra. Latviešu variantos ir redzama arī J. Zvaigznītes tulkotās Grimmu pasaciņas ietekme (skat. Ievads 112. l. p.), bet Grimmu pasaka tomēr nebūt nav vienīgais latviešu variantu avots.

710.   M ā ŗ a s    b ē r n s.   Nabaga vecākiem piedzimst viena meitenīte, ko uzjem audzināt vai nu Māra, vai viena melna sieviete, vai arī kāds vīrietis. Arī latviešu variantos ir sastopami visi šie trīs audzinātāji. Meitenei ir aizliegts iet vienā kambarī, bet viņa tomēr ieiet. Tā kā meitene liedzas, tad viņa tiek padzīta un viņai top atjemta valoda. Viņu apprecē ķēniņš, bet viņai tiek nojemti visi trīs bērni. Kad viņu notiesā uz nāvi, tad viņa beidzot atzīstas, ka bijusi aizliegtā kambarī. Tad nu viss beidzas atkal laimīgi. - Pasaka par laimes zemi ar kādu aizliegumu ir ļoti veca (skat. Ievads 40. 1. p.). Tālāku ir pienācis klāt vidus laiku motīvs par ķēniņieni, kurai top nojemti bērni, bet vaina uzlikta uz pašu māti (sal, 705., 706. un 707. numuru). Tagad šī ir loti populāra pasaka Eiropā (Grimm 3. Bolte u. Polīvka 1, 13-21). Pie latviešiem šī pasaka ir pārnākusi pirmā kārtā no Vācijas (Ievads 41. &127;1. p.), pie kam arī J. Zvaigznītes tulkotā Grimmu pasaciņa (Ievads 110. l. p.) ir spēlējusi savu lomu, bet nekādā ziņā ne vienīgo.

711.   P a z u d u š a i s    l ī g a v a i n i s.   Pasakai par jaunavu, kas aizvesta uz svešumu, var nostādīt blakus līdzīgu pasaku par jaunekli, kas pazūd un pēdīgi top atkal atrasts.

712.   S n i e g a v ī r s.   Iepriekšējai pasakai līdzinās atkal stāsts par sniega vīru, kas dabū dzīvību, bet vēlāku uz uguns izkūst.

715.   G a i l i s    d z i e d    ķ ē n i ņ a m    v ē d e r ā.   Šī pasaka ir šķiŗama trijās dažādās nodaļās. Kur ir runa par lielo gaili, lāci, vilku un lapsu, tur viņa ietilpst zvēru pasaciņās (l. sējums, 124 (332-339). Kur gailis atdabū sava saimnieka brīnuma dzirnaviņas, kuras nojēmis kungs, tur pasaka ir ievietota nodaļā par pārdabīgo priekšmetu (VIII. sējums, 6, 123 līdz 133). Šai numurā apēstais gailis vēl dzied ķēniņam vēderā. Šādu pasaku pazīst arī latviešu kaimiņi.

720.   Ļ a u n ā    p a m ā t e.   Ļaunai pamātei ir viena pameita un viens padēls. Viņa nogalina padēlu, izvāra to un liek māsai, lai aiznes tēvam uz lauku par pusdienu. Māsa salasa kauliņus, no kuriem izaug putniņš, kas nu laižas apkārt dziedādams par to, kas viņam ir izdarīts. Tēvam un māsai putniņš atnes dāvanas, bet pamātei uzmet dzirnavu akmeni. - Šī pasaka ir radusies no vairāk vecām sastāvdaļām. Sevišķi populāra viņa ir Vācijā (Grimm 47. Bolte u. Polīvka I, 412 līdz 423), no kurienes gan arī būs nākusi latviešu pasaka, lai ari kāds tulkojums nav mums pazīstams.

725.   S a p n i s.   Puika redz sapni kur vecāki viņam parāda lielu godu, bet negrib tēvam par to stāstīt. Tēvs saskaistas un izdzen viņu no mājas. Svešumā jauneklis izdara visādus brīnumus un beidzot apprecē ķēniņa meitu. Kad viņš apmeklē atkal savus vecākus, tad arī piepildās redzētais sapnis. - Pasakas sākumi ir ļoti veci un nav šķiŗami no Jāzepa sapņa (l, Mozus, 37). Klāt ir nācis vidus laiku populārais motīvs, kur varonis apprecē ķēniņa meitu. Šī pasaka ir labi pazīstama pie leišiem, poļiem, krieviem un serbiem, bet pie igauņiem ir atzīmēts tikai viens variants.

735.   L a i m e    u n    N e l a i m e.   Bagātais brālis top arvien turīgāks, bet nabaga brālim klājas arvien slikti. Reiz Dievs jeb Laima dod padomu nabagam un tas nu top bagātāks par savu bagāto brāli. Pēdējais to dabū zināt, paliek uz otru brāli skaudīgs un grib tam izdarīt kādu nelaimi. Velns jeb Nelaime nu piesitas skaudīgajam brālim un padara to par nabagu. Tāpat Dievs, eņģelis jeb Meža-māte šūpo mežmalā aizmirsto bērnu un atstāj pie viņa bagātu dāvanu. Bagātā saimniece nu tīšām atstāj savu bērnu mežā, bet to nogalina velns jeb apēd vilks. Blakus pasakām par nesaticīgiem brāļiem var nostādīt arī variantus par diviem saticīgiem jeb vismaz palīdzīgiem brāļiem jeb draugiem. - Šā numura pasaka ir labi pazīstama pie krieviem un igauņiem. Pasakas turpinājumi būs laikam pie pašiem latviešiem cēlušies.

736.   L a i m e    u n    b a g ā t ī b a.   Kungi iedavina nabaga vīram naudu, bet viņam tā pazūd. Tad viņi tam vēl dāvina pa jokam svina gabalu, ka viņš naudas neprot glabāt. Nabaga vīrs nu atdod to svina gabalu zvejniekam, lai tas viņam dotu savu pirmo lomu. Nabags par to dabū Lielu zivi, kuras vēderā atrodas dārgs akmens. Nu šis paliek bagāts. - Tā ir "Tūkstoš un vienas nakts" pasaka par riepnieku Hasanu Alhabalu (Ievads 121. l. p.). Šī grāmatu pasaka ir izvērtusies par tautas pasaku, zaudējot pie tam parasti prātnieciskos pamatus.

737.   P r e c i n i e k a    z ī l ē š a n a.   Meitenei zīlējot parādās precinieks ar zobenu pie sāniem. Meita patura zobenu par piemiņu. Zīlētāis zaldāts arī apprecē meitu, bet ,kad viņš redz pie tās savu pazaudēto zobeņu, tad viņš dusmās to nogalina. - Šī laikam ir igauņu pasaka, kas latviešiem vēl maz pazīstama.

738.   Č ū s k u    c ī ņ a.   Divas čūskas cīnās un viens vīrs palīdz vienai čūskai, par ko dabū bagātu atmaksu. - Šādu pasaku stāsta igauņi un latvieši.

739.   V e l n u    c ī ņ a.   Kā iepriekšējā pasakā čūskas, tā še cīnās velni. Palīgs atkal dabū labu algu. - Tā ir pie latviešiem izplatījusies pasaka un teika.

750.   L a i m a    i z p i l d a    t r ī s    v ē l ē š a n ā s.   Dievs, kāds svētais jeb Laima nenāk pie nabaga ļaudim un izpilda tiem trīs vēlēšanās, caur ko viņi paliek bagāti. To grib arī bagātie kaimiņi, bet ar savām vēlēšanām viņi nekā nepanāk (Grimm 87. Bolte u. Polīvka II, 210-229). Biežāki tomēr tiek novēlēts, ka pirmais darbs no rīta turpināsies visu dienu. Nabaga saimniece sāk mērīt savu audeklu, kas iznāk tik gaŗš, ka jāmērī līdz vakaram. Bagātā saimniece grib skaitīt naudu, bet iziet papriekšu ārā ūdeni nolaist (M. Boehm Lettische Schwaenke 37). Tas nu tai arī ir jādara visu dienu. Pie latviešiem, igauņiem un somiem ir izplatījies arī kāds Pero (Perault) variants. Saimniece neviļus izsaka, ka desa uz oglēm drīzāk izceptu. Desa ir gatava un ar to ir izbeigusies pirmā vēlēšanās, Vīrs dusmās iesaucas: "Ka tā desa tev pie deguna karātos!" Tas tūliņ notiek un jau otra vēlēšanās ir izpildīta. Nu tik vēl ir jāvēlās, lai desa tiktu no deguma nost. Še klāt vēl nāk varianti par dažādu atmaksu.

751.   K ā r ī g a    n a b a d z e.   Dievs novēl, ka nabaga zemniecei nekad netrūks miltu, ja viņa tik neiekāros par daudz. Nabadze nevar nociesties, pārkāpj pavēli un līdz ar to arī zaudē savus miltus. - Šī pasaka ir labi pazīstama pie igauņiem, bet pie latviešiem ir uzrakstīts tikai viens stipri sagrozīts variants.

752.   S v ē t a i s    r i j ā.   Kāds svētais jeb Dievs atnāk par nabagu pie saimnieka uz naktsmāju. Saimnieks liek tam rijā labību kult. Viesis pielaiž seram uguni un tūliņ izšķiŗas graudi pelavas un salmi. Kad saimnieks pats grib tā kult, tad nodedzina visu savu riju. - Šī pasaka ir labi pazīstama pie latviešiem un igauņiem.

753.   B r ī n u m a    k a l ē j s.   Dievs aiziet pie viena veca kalēja un pārkaļ to par jaunu cilvēku. Kalējs grib vēlāk arī vienu vecu sievieti pārkalt, bet nekas neiznāk (Grimm 147. Bolte un Polīvka, III. 193-200). Kāda pasaka ir arī latviešiem pazīstama. Pie somiem un igauņiem turpretī Pestītājs nojem zirgam kājas un tad tās apkaļ. Kalējs nu arī pats grib tā darīt, bet viņam neizdodas.

   D a ž ā d i    D i e v a    p ā r b a u d ī j u m i.   Šai numurā ir iev ietotas pāra pasakas par dažādiem Dieva uzliktiem pārbaudījumiem. Šepat ir arī viena pasaka, kur ķēniņš, kam nozagtas drēbes, pārnāk nabaga skrandāls un vairs netiek pazīts.

756.   A t g r i e z i e s    l a u p ī t ā j s.   Vientulis redz noziedznieku, ko ved uz karātavām, un saka, ka tas to sodu arī esot pelnījis. Nu viņam jāiet apkārt par nabagu, kamēr viens sauss zars sākšot atkal zaļot. Ar savu dzīves stāstu viņš atgriež laupītājus un sausais zars arī tūliņ sāk zaļot (Grimm, Kinderleg. 6. Bolte u. Polīvka III, 463-471) . Vairāk pazīstami ir tomēr tie varianti, kur liels laupītājs grib atgriezties. Mācītājs viņam sola, ka tad tikai viņa grēki var tikt piedoti, ja viņš spēj sausu kūju atdzīvināt. Tas viņam arī izdodas. - Šī pasaka ir pazīstama visā Eiropā un tāpat arī pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

760.   N e m i e r ī g a i s    m i r o n i s.   Vīrs sadedzina trīs brūtes un tāda nozieguma dēļ arī kapā vairs neatrod mieru. Viena jaunava aizved mironi pie mācītāja, kas viņam izgādā nogalināto meitu piedošarnu. Pēc citiem variantiem jauneklis kāda nozieguma dēļ tiek pārvērsts par akmeni. Pēc trīs simti gadiem akmens tiek izrakts un aiznests uz mācītāja dzīvokli. Reiz tiek novērots, ka akmens tēls smej. Nu mācītājs to nosvēti, pēc kam viņš paliek atkal par cilvēku un tūliņ mirst. - Pie latviešiem un igauņiem ir izplatījies pēdējais variants, kas stāv ļoti tuvu 470. un 471. numuram, kādēļ šai krājumā ir ievietots pa lielākai daļai ar 472. numuru.