761. B.   D i e v s    s o d a    ļ a u n u    c i l v ē k u.   No augšējās pasakas nevaram gluži šķirt tādus variantus, kur ļaunam cilvēkam Dievs uzliek kādu citu sodu.

761. D.   D i e v s    a p ž ē l o    a t g r i e z u š o s    g r ē c i n i e k u.   Kur pasakās ir runa par Dieva sodu, tur noder arī citi varianti par Dieva žēlastību.

765.   M ā t e    g r i b    n o g a l i n ā t    s a v u s    b ē r n u s.   Tēvs tos bērnus izglābj un paslēpj. Kad pēc gadiem māte to dabū zināt, tad viņa no bailēm nomirst. Šī pasaka ir man pazīstama tikai vienā sabojātā variantā. Arī pie igauņiem ir atzīmēts tikai viens variants.

766.   T r ī s    l a u p ī t ā j i.   Trīs laupītāji dabū bagātu laupījumu un ieiet vienā mežā to dalīt. Kamēr viens aiziet uz pilsētu pēc ēdieniem un dzērienem, tikmēr mežā palikušie sarunājas un nosit trešo biedru. Tas arī gribējis abus biedrus noģiftēt un ir pielicis ēdieniem ģifti. Tā dabū galu visi trīs. Tā ir Eiropā un Āzijā plaši pazīstama pasaka. Pie latviešiem, igauņiem un lībiešiem viņa, kā liekas, ir izplatīta arī ar G. F. Stendera starpniecību. Sal. Ievads 103.l.p.

770.   L a i m e s    l ē m u m s    p a r    p r e c ē š a n o s.   Dievs jeb Laime nolemj, ka slinkarn puisim ir jāprecē uzcītīga meita. Čaklā meita rāda Dievam ceļu ar roku, slinkais puisis ar kāju. Tā ir pie latviešiem un igauņiem labi pazīstama pasaka.

771.   V e l n s    a r    t e ļ ā d u.   Latviešiem ir vairāk pasaku ar epizodi, kur velns pieraksta grēciniekus uz teļādas. Dažas pasakas nu pastāv taisni no šī motīva vien.

780.   S t a b u l e,    k a s    d z i e d.   Viena māsa nogalina otru un aprok to zemē. Tur uzaug kociņš, no kā gans uztaisa stabuli, kas apdzied to slepkavību. Tā noziegums nāk gaismā. Eiropā šāda pasaka, kā arī romance, ir ļoti populāra. Tādu pazīst arī leiši, poļi, krievi, igauņi un somi.

782.   I r b e    n o d o d    n o z i e g u m u.   Tas ir grieķu pasakas variants par Ibikus dzērvēm.

785.   K a s    a p ē d i s    j ē r a    s i r d i?   Vīrs, pa pasauli staigādams, sastop vienu vecīti, kas bijis Dievs. Dievs uzmodina mirušus cilvēkus, par ko viņiem piedāvā lielu maksu, bet Dievs nekā negrib jemt. Beidzot pajem vienu jēru, ko nu vīrs vāra un apēd jēra sirdi, lai gan Dievs to bija noliedzis. Vīrs nu mānās, ka jēram sirds neesot bijis. Šī pasaka ir pasaulē ļoti plaši sastopama. Sal. Ievads 30. l. p. Tādu pašu pasaku stāsta visi latviešu kaimiņi: leiši, poļi, krievi, lībieši, igauņi un somi.

795.   E ņ ģ e l i m    u z l i k t a i s    s o d s.   Dievs 1iek eņģelim nomirdināt māti, kurai pašulaik piedzimuši divi bērni. Eņģelim ir žēl mazo bērniņu un viņš neizdara Dieva pavēli. Par sodu eņģelim ir jādzīvo vairāk gadu starp cilvēkiem. Šādu pasaku stāsta arī latviešu kaimiņi; leiši, poļi, krievi un igauņi.

800.   S k r o d e r i s    d e b e s ī s.   Nomiris skroderis nonāk debesīs un reiz uzsēstas uz Dieva krēsla, no kā var pārredzēt visu zemi. Redzēdams virs zemes vienu cilvēku zogam, viņš met uz to ar Dieva kāju beņķīti. Dievs to pārmāca. Tā ir labi pazīstama pasaka rietumu Eiropā un arī pie latviešu kaimiņiem.

801.   K u r p n i e k s    d e b e s ī s.   Kurpnieks pēc nāves nonāk debesīs, bet ir ieradis citus nerrot, kā dara arī debesīs. Viņš nu tiek no debesim izslēgts. Pie latviešiem šāda pasaka nav atzīmēta.

808.   T a i s n a    u n    g r ē c ī g a    c i l v ē k a    n ā v e.   Cilvēkam tiek rādīts, kā mirst taisns un kā mirst grēcīgs cilvēks. Šādu pasaku stāsta latvieši un igauņi.

810.   A t s v a b i n ā š a n ā s    n o    v e l n a.   Cilvēkam, kas nejauši apsolīts velnam, mācītājs liek iet baznīcā un apvilkt ar krītu riņķi apkārt. Velns grib gan viņu izvilināt no tā riņķa, bet tas viņam neizdodas. Šī pasaka ir visā Eiropā populāra. To stāsta arī leiši, poļi, krievi, igauņi un somi.

811.   V e l n a    v a j ā t a i s    v ī r s    t o p    p a r    m ā c ī t ā j u.   Šī pasaka stāv tuvu iepriekšējai, bet ir tomēr mazāk populāra.

812.   V e l n a    u z d o t ā s    m ī k l a s.   Velnam apsolītais cilvēks tiek vaļā no velna, uzminēdams viņa uzdotās mīklas. Šādu pasaku stāsta vācieši, poļi, krievi un igauņi.

813.   D a ž ā d i    a t s v a b i n ā š a n ā s    v e i d i.   Atsvabināšanās veidi ir arī citādi, kurus tad ievietojam šādā numurā.

820.   V e l n s    p a r    p ļ ā v ē j u.   Tā mazāk pazīstama pasaka tāpat pie latviešiem, kā arī pie igauņiem.

822.   V e l n s    a i z d o d    n a u d u.   Velns aizdod vīram naudu un pēdīgi dabū dzirdēt, ka tas velns esot miris. Šāds motīvs ir pazīstams pie latviešiem dažādu pasaku un teiku epizodēs.

823.   V e l n a    p a d o m i.   Velns dod jauneklim padomu priecāties un nedomāt par Dievu. Kad vīrs jau palicis vecs, tad velns saka: "Nu jau ir par vēlu par Dievu domāt." Pie latviešiem šāda pasaka nav atzīmēta.

824.   V e l n s    r ā d a    v ī r a m,    k a    v i ņ a    s i e v a    i r    n e u z t i c a m a.   Velns pārvērš vīru par āzi un aizved to pie sievas, kur viesojas tās mīļākais. Viena šāda pasaka ir jau ievietota 9. daļā (39. numura 1. variants).

830.   A u g s t p r ā t ī g a i s    m e d n i e k s.   Vīrs negrib atzīt, ka nošauto briedi viņam Dievs devis. Pusnodīrātais briedis nu pieceļas kājās un aizbēg. Pie latviešiem ir uzrakstīts tikai viens tāds variants, bet pie igauņiem tā plaši pazīstama pasaka.

831.   V i l t ī g a i s    m ā c ī t ā j s.   Zemnieks ir izracis no zemes lielu naudas podu. Mācītājs uzvelk āža ādu mugurā, grib zemnieku sabaidīt un paņemt pats to naudu. Vēlāku viņš vairs nedabū āža ādu nost. Viens tāds variants jau ir uzjemts 9. sējumā (29. numura 11. var.). Pie igauņiem turpretī, tā ir ļoti populāra pasaka.

832.   Z v e j n i e k a    v i l š a n ā s.   Zvejnieks ar sievu un bērnu izzvejo katru dienu trīs zivis. No mantkārības viņi nosit to bērnu, bet nu viņam ķeras tikai vairs divas zivis dienā. Pie latviešiem tāda ir epozode dažādās pasakās.

834.   K u n g a    l a i m e.   Kungs izrok tur naudu, kur otrs netic, ka tur esot nauda. Reta pasaka pie latviešiem un igauņiem.

838.   N o k o s t a i s    d e g u n s.   Māte pati ir mācījusi dēlu zagt.Kad dēls par vairāk zādzībām tiek kārts, tad viņš vēl vēlās ar māti runāt um nokož viņai degunu. Pie latviešiem un igauņiem šī pasaka būs laikam caur G.F.Stendera starpniecību izplatījusies. Sal. Ievads, 105. l. p.

839.   D z e r š a n a    i r    l i e l ā k a i s    ļ a u n u m s.   Vīram ir jāizvēlās viens no trim noziegumiem: zādzība, netiklība, dzeršana. Vīrs izvēlās pēdējo, bet dzērumā izdara arī vēl abus pirmos. Tā ir pie latviešiem un igauņiem populāra pasaka.

840.   C i l v ē k a    s o d i.   Cilvēks dabū redzēt, kādi sodi ļaudim viņā saulē par noziegumiem tiek piespriesti. Tāda pasaka ir ļoti populāra pie latviešiem un igauņiem.

843.   S l i n k ā    a u d ē j a.   Slinkā audēja redz, ka putniņš ar knābi grib nodeldēt dimanta kalnu, un sāk nu arī pati aust. Sal. uz priekšu 46. pasakas 27. var.

844.   L a i m ī g ā    c i l v ē k a    k r e k l s.   Ķēniņš paliek laimīgs, ka viņš var uzvilkt laimīga cilvēka kreklu. Reta pasaka pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

850.   P r i n c e s e s    p a z ī m e s.   Ar savas svilpītes palīdzību gans dabū zināt princeses pazīmes un par to apprecē to princesi. Pasaka ir pazīstama pie latviešiem un viņu kaimiņiem, kā arī vispārīgi Eiropā.

851.   N e u z m i n a m ā    m ī k l a.   Ķēniņa dēls grib ceļot pa pasauli un laimi meklēt. Viņa māte par to baidās un grib, lai viņš mirst labāk mājā nekā svešumā. Tam nolūkam viņa iedod dēlam saģiftētu ceļa maizi. To maizi dabū viņa suns un nosprāgst. Suni sāk knābt divas vārnas un arī nobeidzas. Ar šīm vārnām ķēniņa dēls nonāk laupītāju mājā. Tur vārnas tiek izvārītas par teteriem un dotas laupītājiem. Nu nobeidzas arī visi laupītāji. Par šo gadījumu ķēniņa dēls izdomā vienu mīklu, ko ķēniņa meita nevar atminēt. Par to viņš dabū ķēniņa meitas roku. Šī pasaka ir līdzīga agrākai pasakai par gudro zirgu A. 531 (7.sējumā 1.variants). Abas populārās pasakas ir pie latviešiem stipri kontaminējušās. Tā ir veca pasaka, kas izplatījusies gandrīz pa visu pasauli. Pie igauņiem viņa tomēr ir reta, bet pie lībiešiem pavisam nav atzīmēta.

852.   L a b i    m e l i.   Ķēniņa meita ir apsolīta tam par sievu, kas mācēs labus melus pastāstīt. Viens jauneklis nu arī izdomā tādu stāstu, kur ķēniņa meita ir piespiesta izsaukties:    "Tie ir meli!" Šo populāro pasaku labi pazīst nevien latvieši, bet arī visi viņu kaimiņi, varbūt izjemot tomēr lībiešus.

853.   M u l ķ ī t i s    a i z r u n ā    ķ ē n i ņ a    m e i t u.   Ceļā uz ķēniņa pili, muļķītis pajem vienu nosprāgušu vārnu, vecu stīpu, tapu un citus līdzīgus niekus. Sarunas no iesākuma, kā liekas, ir bijušas ļoti rupjas, bet jau tautas mutē tikušas pārlabotas. Tā ir veca un tālu pazīstama pasaka, kādu stāsta arī visi latviešu kaimiņi.

854.   Z e l t a    ā z i s.   Ar zelta āzi jauneklis nokļūst ķēniņa meitas istabā un dabū viņas roku. Pie 1atviešiem šāda pasaka nav atzīmēta, bet arī pie viņu kaimiņiem tā ir reta.

870.   P r i n c e s e    z e m e s    a l ā.   Ķēniņš iesloga savu meitu zemes alā. Pēc viņa nāves meita izrokas ārā, pārģērbjas vīrieša drēbēs un iestājas pie mīlētā ķēniņa dēla dienestā. Ķēniņa dēls beidzot to pazīst un apprecē. Pie latviešu kaimiņiem, kā liekas, šī pasaka ir sveša. Lerchis-Pušķaitis ir tomēr uzrakstījis vienu stipri sabojātu šās pasakas variantu. Daži pasakas motīvi ir tomēr labi pazīstami citu latviešu pasaku epizodēs.

875.   G u d r ā    m e i t a.   Ķēniņš apprecē gudru zemnieka meitu, bet vēlāku viņš ar to saskaistas un aizdzen projām. Viņai tomēr ir atļauts jemt to līdza, kas viņai patīk. Viņa nu pajem pašu ķēniņu. Šīs pasakas sākumi bijuši jau Indijā pazīstami, bet tagadējās pasakas veidojuma dzimteni tomēr meklē Eiropā. Pasaka ir gan pazīstama, bet ne visai populāra, tāpat pie latviešiem, kā arī pie viņu kaimiņiem.

880.   V ī r s    l i e l ā s    p a r    s i e v a s    u z t i c ī b u.   Šāda pasaka nav pie latviešiem, ne arī pie viņu tuvākiem kaimiņiem atzīmēta.

881.   D a u d z    p ā r b a u d ī t ā    u z t i c ī b a.   Šī pasaka ir atkal, kā liekas, latviešiem un viņu tuvākiem kaimiņiem sveša.

882.   D e r ī b a s    p a r    s i e v a s    u z t i c ī b u.   Bagāts kuģinieks apprecē nabaga zemnieka meitu. Viņš noder ar vienu tirgotāju, ka sieva viņam ir pilnīgi uzticama. Tirgotājs ar blēdību dabū sievas grēdzenu un pārāda to vīram. Vīrs zaudē derības un sieva aizbēg. Viņa pārģērbjas vīrieša drēbēs, sastop savu vīru un beidzot pierāda tirgotāja blēdību. Pie latviešiem un viņu kaimiņiem pasaka ir gan pazīstama, bet ne visai populāra.

883.   A p m e l o t ā    s i e v a.   Negodīgs vīrietis apmelo nevainīgu meiteni. Tēvs padzen savu meitu un tā aizbēg uz svešu zemi, kur to apprecē ķēniņa dēls. Kāds kuģinieks grib to atkal pavest, bet tas neizdodas. Ķēniņa dēls to atkal atrod un nu abi dzīvo laimīgi. Tas ir iepriekšējo pasaku variants, pazīstams pie latviešiem un igauņiem.

884.   A t s t ā t ā    l ī g a v a.   Ķēniņa dēls atstāj savu agrāko līgavu un uz tēva pavēli grib apprecēt kādu princesi. Atstātā līgava pārģērbjas vīrieša drēbēs un nu iestājas pie ķēniņa dēla par kučēru. Beidzot ķēniņa dēls to atkal pazīst un apprecē. Šī pasaka ir gan Eiropā plaši pazīstama, bet ne visai populāra.

885.   N a b a g a    j a u n e k l i s    p a r    p r e c i n i e k u.   Vecāki saderina savu meitu pret pašas gribu ar vienu mācītāju. Jauneklis ierodas kāzās nepazīts. Mācītājs tos salaulā pa jokam. Nu abi jaunieši visu izstāsta un laulība paliek spēkā. Pie igauņiem un lībiešiem šī pasaka ir ļoti reta, bet latviešiem nav viņa vēl atzīmēta.

886.   M e i t e n e,    k a s    n e v a r    k l u s u    c i e s t.   Jauneklis atstāj tādu līgavu, kas nevar klusu ciest. Viņš nu grib precēt citu jaunavu. Tā, lielīdamās ar savu klusu ciešanu, pastāsta ka viņa varējusi noklusēt pat to, ka viņai bijuši jau vairāk bērni. Nu jauneklis apprecē savu pirmo brūti. Šāda pasaka pie latviešiem nav atzīmēta, bet gan līdzīga epizode nav gluži sveša. Viens tāds variants ir atzīmēts pie igauņiem.

887.   U z t i c a m ā    ķ ē n i ņ i e n e.   Kēniņš apprecē zemnieka meitu un prasa no tās solījumu, ka viņa būs ar visu mierā un vienādi tam paklausīs. Viņš noņem viņai bērnus un nodod tos pie savas māsas audzināšanā. Beidzot ķēniņš saka, ka viņš grib precēt citu sievu. Ķēniņiene nekam nepretojas. Tad ķēniņš redz, cik sieva ir padevīga, pārved bērnus mājā un nu dzīvo visi laimīgi. Šī pasaka ir laikam ar Bokačio stāstiņiem izplatījusies, bet visai populāra laikam gan nekur nav.

888.   Ž ē l s i r d ī g ā    m e i t e n e.   Padevīgai ķēniņienei blakus varam nostādīt žēlsirdīgo meiteni, kas visu atdod nabagiem.

889.   T a i s n ī g a i s    d ē l s.   Pasaka par uzticamo sulaini ir pārnākusi pie latviešiem stipri sagrozītā veidā. Pie igauņiem un lībiešiem šāda pasaka nav atzīmēta.

890.   Ī s t i    d r a u g i.   Draugs paliek par ķīlnieku otra drauga nāves soda gadījumā. Veca bet reta pasaka.

891.   O t r a m    b e d r i    r o k,    p a t s    i e k r ī t.   Kungs grib nogalināt nevēlamu jaunekli, bet beigās pats dabū galu. Šī pasaka ir parasti 461. un 930. pasakas turpinājums. Par sevi viņa ir reta.

893.   N e u z t i c a m i    d r a u g i.   Tēvs pārmet dēlam, ka tam esot negodīgi draugi, bet dēls negrib tam ticēt. Tad tēvs nokauj cūku un liek dēlam, lai tas iet pie saviem draugiem un stāsta, ka tas nejauši nositis cilvēku, lai nu draugi to kādu laiciņu paslēptu, bet tie to noraida, ar apsmieklu. Nu tēvs sūta dēlu pie sava drauga ar tādu pašu uzdevumu. Tas tūliņ nāk šurpu palīdzēt. Nu viņš tiek pacienāts ar svaigo cūkas gaļu. Lai gan šī pasaka ir pazīstama Eiropā un Āzijā, bet nekur viņa nav īsti papulāra. Lerchis-Puškaitis ir dabūjis vienu tādu latviešu pasaku, Hurts atkal vienu igauņu pasaku. Vecāko variantu esmu lasījis vienā ķīniešu drāmā no 13. gadsimteņa beigām jeb 14. gadsimteņa sākuma.

900.   Ķ ē n i ņ š    B r u s u b ā r d a.   Augstprātīgo princesi, kas apsmej visus savus preciniekus, vecais ķēniņš atdod nabagam par sievu. Šis nabags ir tomēr ķēniņa dēls, kas pēc labaspamācības to piejem savā pilī. Tā ir veca vācu pasaka, kas Eiropā ir tālu izplatījusies. Sal. Ievads, 58., 90. un 109. l.p. Viņa ir populāra nevien pie latviešiem, ;bet arī pie viņu kaimiņiem.

901.   K ā    s l i n k ā    s i e v a    i z ā r s t ē t a.   Vīrs nošauj suni un zirgu, ka tie neklausa. Sieva, to redzēdama, sabīstas un sāk vīram klausīt. Šī pasaka ir pie latviešiem un igauņiem ļoti pazīstama.

910. A.   T ē v a    p a d o m i.   Tēvs mirdams atstāj dēlam padomus, kā lai viņš dzīvo. Par šo padomu neievērošanu dēlam ceļas visādas nelaimes. Šo pasaku labi pazīst skandinavieši, somi, igauņi un latvieši.

910. B.   P a d o m s    m a k s ā    n a u d u.   Kučērs nopērk par dārgu naudu padomus, kas visi drīzumā piepildās. Tādu pasaku stāsta latvieši, lībieši, igauņi un somi.

910. C.   A p d o m ā    l a b i,    k a d    i e s ā c    d a r b u.   Ķēniņš liek sev bārdu griezt; balbieris izstāsta, kāds uzbrukums viņam tiek gatavots. Šāda pasaka nav atzīmēta pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

910. D.   T ē v a    n o s l ē p t a    n a u d a .   Tēvs mirstot dod savam vieglprātīgajam dēlam padomu, 1ai visu mantu iztērējis, viņš labāk pakaras. Dēls arī to grib darīt, bet raujot pie tēva ieliktā kāša, izkrīt tēva iekrātā nauda. Tā ir veca arabiešu pasaka, ko labprāt stāsta latvieši un igauņi.

920.   Ķ ē n i ņ a    d ē l s    u n    k a l ē j a    d ē l s.   Abi bērni tiek pārmainīti, bet vecais ķēniņš pēc asprātības uzmin savu īsto dēlu. Pie latviešiem un igauņiem tā ir ļoti populāra pasaka. Viens variants ir atzīmēts arī pie lībiešiem.

921.   G u d r ā s    a t b i l d e s.   Ķēniņam patīk gana puikas asprātīgās atbildes. Šai pasakā ir sastopamas asprātīgas atbildes jau no seno grieķu laikiem. Līdzīgas pasakas stāsta arī vācieši, poļi, krievi un leiši, bet nav tādas atzīmētas pie igauņiem un lībiešiem.

922.   Ķ e i z a r s    u n    m ā c ī t ā j s.   Ganu puika atbild ķeizaram mācītāja vietā. Šīs pasakas vecākais piemērs ir uzglabājies arabiešu valodā. Tagad šī pasaka ir izplatījusies pa visu pasauli. Profesors V. Andersons ir par to sarakstījis veselu grāmatu.

923.   Ķ ē n i ņ a    m ī ļ ā    m e i t a.   No savām trim meitām ķēniņš mīlē visvairāk jaunāko. Reiz ķēniņš prasa savām meitām, kā viņas katra viņu mīlējot. Jaunākā saka: kā sāli, par ko ķēniņš saskaistas un to padzen. Šī plaši pazīstamā pasaka nav sveša arī latviešiem, bet pie igauņiem viņa nav atzīmēta.

930.   N o l e m t a i s    z n o t s.   Bagātais vīrs dabū zināt, ka viņa vienīgo meitu apprecēšot nabaga sieviņas dēls. Viņš nopērk to dēlu un grib to nogalināt. Tas neizdodas un pareģojums piepildās. Šī pasaka bieži savienojas ar 461. un 891. numuru. Tā ir ļoti populāra pasaka pie latviešiem un viņu kaimiņiem.

930. B.   N o l e m t ā    l ī g a v a.   Pasaka par nolemto znotu nav šķirama no citas pasakas par nolemto līgavu. Jauneklis grib nokaut meiteni, kas esot viņam par sievu nolemta, bet tas neizdodas un viņš to tomēr apprecē. Tā ir populāra latviešu pasaka.

931.   O i d i p s.   Jauneklis nokauj savu tēvu un apprecē savu māti. Šī seno grieķa pasaka pie latviešiem un viņu kaimiņiem nav pazīstama.

932.   N o    p ē r k o n a    i z g l ā b t a i s    ķ ē n i ņ a    d ē l s.   Par ķēniņa dēlu ir nolemts, ka to 20 gadu vecumā pērkons nosperšot. Tēvs uztaisa dzelzu pagrabu, kur dēlu glābt. Dēls uzkāpj kalnā Dievu lūgt un neiet pagrabā. Pagrabs tiek sasperts, bet ķēniņa dēls paliek dzīvs. Šī pasaka, kā liekas, būs cēlusies no kāda arabiešu avota. Pie latviešiem un igauņiem viņa ir ļoti populāra.

935.   D z ē r ā j s    p a r    ķ ē n i ņ u.   Nabaga tēvs padzen savu dēlu, kuru tura par sliņķi un dzērāju. Dēls apprecē ķēniņa meitu un top pats par ķēniņu. Šādu pasaku stāsta skandinavieši, latvieši un igauņi, bet ne visai bieži.

940.   T r ī s    p r e c i n i e k i.   Godīga atraitne atkratās no trim uzmācīgiem preciniekiem. Viens tiek pārģērbts par mironi, otrs par eņģeli un nolikts mironim par sargu, trešais par velnu ar uzdevumu atjemt eņģelim mironi. Pie latviešiem un igauņiem šī pasaka ir izplatījusies caur G. F. Stendera starpniecību. Sal. Ievads, 104. l. p.

950.   Z a g l i s    ķ ē n i ņ a    m a n t a s    k a m b a r ī.   Hērodota pasaka par Ēģiptes ķēniņu Rampsinitu.

951.   Ķ ē n i ņ š    u n    l a u p ī t ā j s.   Laupītājs nosoda ķēniņa mantkārību. Latviešiem šādas pasakas nav, bet gan ir līdzīgas epizodes citās pasakās.

952.   Ķ ē n i ņ š    a r    z a l d ā t u    p i e    l a u p ī t ā j i e m.   Zaldāts nogalina laupītājus um izglābj ķēniņu. Eiropā labi pazīstama pasaka.

955. A.   L a u p ī t ā j s    p a r    p r e c i n i e k u.   Jaunava aiziet pie sava precinieka viesos, bet tas izrādās par laupītāju, kā pašulaik nav mājā. Laupītāji pārved jaunu meitu mājā um nocērt tai vienu pirkstu ar gredzenu, ko meita pajem līdz par pierādījumu. Šo populāro pasaku pazīst tāpat latvieši, kā arī visi viņu kaimiņi.

955. B.   M e i t a    p i e    l a u p ī t ā j a.   Droša meita nokauj vienu laupītāju un otram nocērt kreisās rokas pirkstus. Tas pārģērbjas un atbrauc pie meitas par precinieku. Tēvs arī atdod meitu preciniekam. Meitai izdodas aizbēgt no precinieka. Tas ir patiesībā iepriekšējās pasakas variants.

955. C.   Z i l b ā r d i s.   Tas ir iepriekšējo pasaku pazīstāmais franču variants. Laikam gan ar grāmatām ienesta pasaka.

955. D.   L a u p ī t ā j s    p r e c ē    t r ī s    m ā s a s.   Tā ir 311. pasaka, kur velna vietā ir ielikts laupītājs.

956.   V ī r s    p i e    l a u p ī t ā j i e m.   No iepriekšējās pasakas nav gluži šķirams variants, kur vīrs nonāk pie laupītājiem un laimīgi aizbēg.

981.   P a g r a b ā    p a s l ē p t a i s    t ē v s.   Ir bijis vecs likums, ka visi veci vīri, kas vairs nespēj darbu strādāt, ir jānogalina. Viens vīrs pažēlojis savu veco tēvu um paslēpis to pagrabā. Vecais tēvs viņam devis gudrus padomus, kā no bada pasargāties. To dabū ķēniņš zināt, atsvabina veco tēvu no pagraba un atceļ agrāko likumu. Tā ir pie latviešiem labi pazīstama pasaka, bet arī igauņiem ir vairāk šās pasakas variantu.