Adīšana.
215. Ja adot ko ēd, tad kodis saēd adāmo.
/P. Š., Rauna./
216. Adot nedrīkst ēst, tad adāmo kodis sacērt.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
217. Adot nav brīv ēst, jo tad kodes saēd
adīklu.
/N. Rudzīte, Nogale./
218. Ja cimdus vai zeķes nobeidzot dzijas nepietrūkst,
ne
pāri paliek, tad adītājai drīz jāmirst.
/V. Hāzena,Nītaure./
219. Adot cimdus vai zeķes, nevajag iet kūtī,
lai tad
govis nekad nebadās. Māra, sēdēdama kūtī,
redz, cik
patīkami adatas sabadās, viņa grib tādu pašu
joku
darīt ar govīm, un tādēļ salaiž divas
govis ragos.
/A. Kauliņa, Jauncerne./
220. Ar adīklu nevar iet starp govīm, tad govis
badās.
/R. Bērziņš, Džūkste./
221. Ja meitai parasti noadās paīsi cimdi vai
zeķes, tad
apprecēs par sevi īsāku vīru.
/A. Ratniece, Pabaži./