Aitas.

I. Aitas ēdināšana un kopšana.
II. Jēru audzināšana.
III. Aitas neglabā jērus.
IV. Aitu cirpšana.
V. Aitas cērp burvji.
VI. Aitas kaites.
VII. Aitu kaušana.
VIII. Aitas laika zīlēšanā.
IX. Aitas sapnī.

I. Aitas ēdināšana un kopšana.

235. Kas dienā dzimis, tam jātur baltas aitas, lai ietu

dzīvē labi.
/L. Rone, Rīga./


236. Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veslīga barība.
/S. Grūberts, 1688./


237. Ja aitām janvārī dod elkšņu lapas, tad aitas cauru

gadu būs veselas.
/A. Zvejniece, Lubāna./


238. Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām rai-

bi jēri.
/M. Vēbere, Straupe./


239. Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba
vilna.
/M. Šķipsna, Gulbene./


240. Lai aitām būtu laba vilna, tad vajaga Jāņa naktī

ganos dzīt.
/V. Eglīte, Sēja./


242. Aita pa ziemu apēd vezumu siena.

/H. Skujiņš, Smiltene./


243. Lai vuškas paādušas nikod navekšētu, saimnīks nad-
reikst sātā izkopti streičēt.
/L. Švandere, Mērdzene./


244. Aitas nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, tad jēri

nepadodas.[Sal. govis.]
/L. Švandere, Mērdzene./


245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.

/E. Kampare, Valmiera./


246. Buč, aitiņa magonīte,
Tev ar šautru nesviedīšu:
Nolauzīšu ievas zaru,
Birdinatu birdināšu.
/LD 29074./


247. Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sievie-

te aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.
/K. Jansons, Plāņi./


248. Aitas mazgā ievu ziedamā laikā, tad būs balta vilna.

/V. Rūnika, Skujene./


249. Aitas mazgājot jāvelk jauni brunči;ja vilks vecus,

tad aitām augs plāna vilna.
/A. Aizsils, Kalsnava./


250. Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki,tad aitām augs

laba vilna.
/A. L.-Puškaitis, V. Saperovs,
Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca./


251. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks ne-

nesīs.
/J. Zvaigzne, Rēzekne./

252. Jēri pavasarī žēlojas: "Maza, maza zālīte!" Lielās

aitas atbild: "Lab, lab, lab!" Tekulis piemetina:
"Tāda pat kā pērn" (ļoti rupji un zemu).
/R. Bērziņš, Džūkste./


253. Jēri pavasarī ganībā prasot: "Mem, ko mēs ēdīsim,

maza zālīte?" Aita atbildot: "Lab, lab, lab!"
/K. Skujiņš, Lielvircava./


254. Jērs pavasarī brēc: "Maza zāle!" Vecene - aita: "Lab,

lab!"
/Austrums, 1893./


255. Aitām pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūkš.
/J. Jansons, Plāņi./


256. Ziemā aitām pa reizai jādod rutki ēst, tad viņām ne-
metas plaktis aknās.
/H. Skujiņš, Smiltene./


257. Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi,
lai galvas neuzpamptu.
/A. Āboliņš, Alūksne./


258. Ka pyrmū dīnu dzan vuškas gonūs, juolīk atslāgu zam

klāva slīkšņa, lai vuškas pilnavoj sātas.[Sal. ga-
nīšana.]
/J. Kivliniks, Vārkava./


259. Kad aitas pirmo reizi izdzen ganos, tad viņas jā-

dzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ganam jāap-
skrien trīs reizes ap ganāmpulku riņķī un jāsaka:
"Kas viducī tas vilciņam, kas maliņā tas ganiņam" -
tad vilks neaiznesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar
rīksti.
/L. Zancmanis, Lejasciems./

260. Lai aitas neklīstu pa mežu, tad pirmo dienu, kad iz-

dzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.
/J. Zvaigzne, Rēzekne,/

261. Jo geib, lai vuškas nanūkleistu pa mežu, pyrmū reizi

gonūs dzanūt juogana ar vīnu reiksti.
/Jaunais Vords, 1932. V./


262. Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat

nobeidzoties.
/E. Aizpurve, Lubāna./


263. Ja aitas ganot ada, tad dzimst ragainas aitas.

/Morgeršterne, Penkule./

II. Jēru audzināšana.

264. Rudenī saimniecēm jāvelk salmi no jumta: ja salmus
izvelk pārī, tad aitām būs pāŗa jēru, ja vieneniekos,
tad tik viens jērs.
/J. Smalkais, Rūjiena./


265. Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.

/F. Brīvzemnieks, 1881. VI,201./


266. Ja divas rudzu vārpas, kas augušas viena salma galā,

iedod aitai, tad tai pāŗa jēru nāk. [Sal. jumis.]
/K. Jansons, Plāņi./

267. Aitām vajaga dit tādas divas āboliņa galviņas, kas

augušas uz viena stiebra, jo tad būs divi jēri.
/V. Zvaigznīte, Zeltiņi./

268. Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada va-

karā jāsasien divi ķiploku loki pa pārim kopā.
/E. Kampare, Skrunda./

269. Lai aitām būtu pa pāŗiem jēru, tad vajaga uzmeklēt

mēslu vabulīti ar daudz bērniem un iesviest to aitu
kūtī.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201./


270. Ja gribējuši lai aitas labi padodas, tad mazos jērē-

nus saukuši par "vilku bērniem".
/E. Kalniņa, Naukšēni./


271. Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt

raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.
/L. Biedriņa, Jelgava./


272. Jāber zirņi cimdā: tad aitām dzimst raibi jēri.

/J. Cinovskis, Snēpele./


273. Ja grib pavasarī raibus jēriņus, tad rudenī, kad ai-

tas iet ar bukiem, jāieber melnā cimdā balti zirņi.
/A. Smilga, Rīga./


274. Ja grib, lai aitām raibi jēri, tad jāieber cimdā

zirņi, jāiet uz stalli un jāēd. Sevišķi no svara
to darīt piektdienas rītos.
/A. Zavicka, Sātiņi./


275. Kad aitu ved pie auna, tad jākaisa pupas aitu pēdās,

lai aitai būtu tik raibi jēri kā pupas ziedi.
/E. Kuške, Rūjiena./


276. Lai būtu balti jēri, tad jānozog pupas un jāiedod

aitām.
/E. Laime, Tirza./


277. Aitām vajaga nest maizi raibiem cimdiem, tad būs rai-
bi jēri.
/M. Vilciņa, Pope./


278. Aitām jādod maizi ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs

jēri raibi kā cimdi.
/A. Užāne, Skujene./


279. Ja apgrieztu, apmizotu vītola zariņu dod ēst aitām,

tad raibi jēri nākot.
/J. Jansons, Plāņi./


280. Ūdens, kuŗā pupas vārītas, jādod aitām, tad būs raibi

jēri.
/M. Kalniņa, Tirza./

281. Ja grib, ka aitas atnestu melnus jērus, jāapdedzina

pagale un ar to nodeguli Kūķu dienas vakarā jāat-
spiež kūts durvis.
/K. Danovska, Rēzekne./

282. Ja aitas per ar raibu rīksti, tad aitām ir raibi jēri.

/E. Vēvere, Ļaudona./

283. Kad aitai piedzimst pārītis, tad tanī mājā būs precī-

bas.
/K. Arājs, Virbi./


284. Ja aitai atnāk jērs, tad to nevajaga ļaut apskatīt

cilvēkam, kuŗam ļaunas acis, jo tad jērs ir nīkulis.
/R. Šmits, Valmiera./

285. Ja aitu uz tirgu vedot liek ar galvu pret zirgu, tad

zirgam viņu grūti vilkt.
/J. Jakāns, Bebrene./

III. Aitas neglabā jēru.

286. Ja aita nemīl savu bērnu, tad jāņem bērns klēpī un

jātur aitai priekš acīm un jādzied: "Kā meita skatās
spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452./

287. Lai aita mīlētu savu jēru, tad aizgaldā jāmet kaķis

vai suns.
/M. Veidenberga, Vecmokas./

288. Lai aita mīlētu jēru, vajaga katram savas zeķes sasiet

kopā, bet neatstāt atsevišķi.
/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./

289. Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem

apkārt.
/K. Jansons, Plāņi./


290. Ja aita nemīl jēru, tad vajaga paņemt maizes šķēli un

apņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un
iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.
/K. Corbiks, Nīgranda./


291. Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra gal-

vas kopā un trīs reizes ar maizes kumosiņu rokā jāap-
velk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš
jāatdod aitai.
/M. Rumpe, Tirza. K. Kēze./


292. Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem

ar to aitai 3 reiz riņķī un dod aitai maizi apēst, tad
aita glabās jēru.
/K. Kēze, Priekuļi./


293. Ja aita neglabā jēru, - ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz

aitai caur pakaļkājām un dod apēst.
/J. Rudītis, Jaunpiebalga./

294. Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz

jāapvelk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jā-
atdod apēst aitai, tad glabās.
/A. Viklande, Vecpiebalga./


295. Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram

trīs rezes ap vēderu un jāiedod aitai.
/E. Laime, Tirza./

296. Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai

riņķī un jānoliek priekšā.
/L. Valkne, Tāšpadure./

297. Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež

krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.
/K. Jansons, Latgale./


298. Ja aita jēriņu nebaro, tad jēriņam jāapsien sarkana

lentīte ap asti.
/J. A. Jansons, Bīriņi./

299. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda cie-
miņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap aitu, tad viņa
sāks mīlēt jēru.

/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201./

300. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešiniekam,

kas mājā ienācis, cepure un ar to jānokuļ aita, tad
tā jērus glabāšot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

301. Ja aita neglabā savus jērus, tad vajaga ņemt kaimiņi

cepuri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.
/E. Reinbacha, Vecpiebalga./

302. Ja aita neglabā jēru, tad tā jāpeŗ ar sveša vīrieša

cepuri un jāsaka: "Ciemī, aita neglabā jēru!"
/V. Johansone, Liepa./

303. Kad aita nemīl savu jēru, tad jānopeŗ ar žīda cepuri.

/K. Jansons, Plāņi./

304. Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri

uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņemtu vīriešu
cepuri pērt.
/J. Rubenis, Ērgļi./


305. Kad aita nemīl jēru, tad tā jākuļ ar vīrieša cepuri,

tad mīl.
/K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste./


306. Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā

jāaiziet uz kūti un aita trīs reiz jānokuļ, jānopeŗ
ar savu cepuri.
/M. Rumpe, Tirza./


307. Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānopeŗ ar biksēm,

tad glabās.
/A. Bulēne, Turaida./


308. Kad aitai divi jēri, tad parasti viņa vienu mīl vai-

rāk kā otru. Tad jāsapeŗ aita ar vienu pāri jaunu
dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.
/M. Auziņa, Rīga./


309. Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jā-

peŗ.
/A. Broža, Naukšēni./


310. Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša

cilvēka cimdus un ar tiem aitu nopērt.
/M. Ķimene, Mazsalaca./


311. Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad

jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānopeŗ.
/P. Atspulgs, Rauna./


312. Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un

jāiesit aitai pa purnu, pie kam cimdi jānoliek tai
pašā vietā, ubagam nemanot.
/V. Miķelāns, Dunava./


313. Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jā-

saka: "Mīli jēru! Mīli jēru!"
/L. Valkire, Tāšpadure./


314. Kad aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita

jēru pieņems.
/T. Rogule, Brunava./


315. Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet

jāsaka: "Man aita neglabā jēru!"
/K. Pavasaris./


316. Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz

vārtu staba un kuŗu vīrieti pirmo satiek, tam teikt:
"Aita nemīl jeru", un sviest cepuri pakaļ.
/K. Corbiks, Līvbērze./


317. Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz garām braucējam

ciemiņam: "Ciemiņ, aita neglabā jēra!"
/K. Jansons, Plāņi. P. Š. Rauna./


318. Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc garām, jā-

aizslēpjas aiz stūra un jāsauc: "Ciemī, man aita jēra
neglabā!"
/P. Atspulgs, Rauna./


319. Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un brau-

cējiem saukt: "Ciemiņ, ciemiņ, aita nemīļo jēru!" Tad
aita jēru pieņem.
/P. Biša, Vijciems./

320. Ja aita nevāc mazus jēriņus, tad vajaga iet uz ceļa,

kur iet cilvēki, un sacīt: "Mana aita nevāc jērus,"
tad viņa vāks.
/I. Upenieks, Skrunda./


321. Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot

kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: "Ciemiņ,
aita jērus neglabā," tad sākot glabāt.
/M. Klause, Jaunpiebalga./


322. Ja aita jēru neglabā, tad vajagot iziet pie kūts

stūra un sacīt: "Ciemiņ, man aita jēra neglabā", tad
aita tūliņ jēru glabās.
/L. Pogule, Gatarta./


323. Ja aitas negib jērus, tad jāiet uz lielceļa un ne-

laime jāsaka pirmajam vīram, kuŗu satiek. Pēc tam
aita jēru gribēs.
/M. Macpāne, Alsunga./


324. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz lielceļa un

jāsauc pirmajam ceļa gājējam, kas nāk pretī: "Aita
nemīlē jēru!" Viss būs labi, ja tas atbildēs: "Ej uz
māju, gan viņa mīlēs!" Turpretī nekas nelīdzēs, ja
svešais varbūt atbildēs: "Ja aita jēru nemīlē, tad
mīlē pati viņu!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201./


325. Ja aita jēra negrib, tad jāskrien uz ceļa un pir-

majam nācējam jāsaka: "Mana aita jēra negrib." Ja
pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jā-
gaida nākošais, kas parasti atbild: "Ej, meitiņ, mājās,
gan aitiņa gribēs tavu jēriņu."
/M. Rumpe, Tirza./


326. Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem

garāmbraucējiem, tad aitas jērus glabās.
/A. Aizsils, Kalsnava./


327. Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam,

kad tas ienāk istabā: "Izgrauz, žīdiņ! Aita jēra ne-
mīl!" Žīds atbild: "Lai mīlē, lai mīlē! Lai dievs dod,
ka m lētu!" Žīdam par to dod cimdu pāri.
/F. Brīvzemnieks, 1881.IV, 163./


328. Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet

pretī uz ceļa kādam braucējam vaigājējam un jāteic:
"Aita nemīl jēru, aita nemīl jēru!" - Ja atbild: "Ej
mājā, ej, gan jau mīļos" tad ir labi; bet ja atbild:
"Ja aita nemīl, tad mīli pati", tad nav labi.
/B. Blumbachs, Lībagi./


329. Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku brau-

cam, jāskrejot trīs reizes ap kūtīm un jāsakot uz
ciemiņa: "Man aita jēra neglabā." Tad tūdaļ glabāšot.
/J. Bitaka, Litene./

330. Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un

jāpiedāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.
/A. Pliens, Meirāni./

331. Ja aitai divi jēri un vienu viņa neierauga, tad jāno-

stājas kūts durvīs un jāsauc: "Gaška, gaška, aita jēru
neglabāj'." Pēc tam aita glabās abus.
/M. Poriete, Lubāna./


332. Ja kāda aita nemīl jēru, tad ubagu runga jāvelk trīs

reizes ap bezkaunīgo aitu un jērs vai arī aita labi
jāizpeŗ ar vīriu drānām, vislabāk biksēm. Ja tas neko
nelīdz, tad jāskrien ārā un jāsauc pilnā kaklā: "E,
vīri, vīri! Mana aita nemīl jēru!"
/A. Puškaitis./


333. Kad aita savu jēru neglabā, tai tad zagtu ēdienu dod.
/K. Jansons, Plāņi./


334. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāiet pie kaimiņa šķū-

ņa vai vezuma un jāizvelk drusku siena, jāatnes mā-
jā un jādod aitai; tad aita mīlēs jēru.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201./


335. Kad aita jēru neglabā, tad tai jāiedod zagšus no sie-

na vezuma izrauts siena vīkšķis.
/K. Jansons, Plāņi./


336. Kad aita jēra neglabā, tad jāiet svešā sķūnī siena

zagt. Jāņem 3 reizes, un mājā ar to sienu jāapņem
3 reiz jēram apkārt, pēc tam jāatdod aitai apēst, 3
reiz norunājot: "Glabā savu bērnu!" Tad aita glabās.
/Fr. Vāvere, Koknese./


337. Ja aita neglabā jēru, jāiet siens zagt, un ar zagto

sienu aita jābaro.
/P. Atspulgs, Rauna./


338. Ja aita jērus neglabā, tad no kaimiņiem jānozog siens

un jāiedod aitai - tad glabā.
/A. Ozoloņa, Taurene./


339. Ja aita jēra neglabā, tad jāiet uz otra šķūni siena

zagt. Siens jāizzog pa šķūņa šķirbu, bet ja pie šī
darba pārsteidz kāds cilvēks, tad jāaizslēpjas aiz
šķūņa pakša un jākliedz: "Aita jēra neglabā, aita
jēra neglabā!". Šis siens jāiedod aitai, un viņa
glabā jēru.
/M. Rumpe, Tirza./


340. Ja aita jēru neglabā, tad, kad iebrauc ciemiņi ar

baltu zirgu, jānozog drusku siena un aitai jāiedod.
/E. Laime, Tirza./


341. Kad aita neglabā jēra, tad slepus jāizvelk no šķūņa

pa šķirbu siens, kuŗš tad bez saules jāatdod aitai
apēst.
/K. Jansons, Pilda./


342. Ja aita nepieņem jēru, tad ar vijamo kāsīti caur

šķūņa šķirbu jāizvelk siena piciņš un jāsabaro ai-
tai; tad pieņems.
/V. Miķelāns, Asare./


343. Kad aitas nelaiž jēru zīst, tad aitas īpašniecei jā-

iet jānozog siens un jāiebāž cimdā, ar šo sienu jā-
pabaro aita, tad būs līdzēts.
/A. Skuja, Vestiena./


344. Ja aita jēru neglabājot, tad jēram uz astes vajagot

uzslaukt mātes pienu.
/H. Skujiņš, Smiltene./


345. Kad aita nevāc savu jēru, tad vajaga parādīt viņai
kaķi un jēru, tad vāks.
/K. Lielozozls, Nīca./


346. Kad aita nevācot jēru, tad vajagot aitai uzlaist

suni virsū; tad aita vākšot jēru.
/J. Daizis, Nīca./



IV. Aitu cirpšana.

347. Gada kārtā avis trīs reiz cērp: ap Jēkaba dienu, ap

Andriem un ap Jurģiem.
/Langius./


348. Aitas mazgā un cērp maija un augusta mēnesī, jeb kā

zemgalieši runā: miežu un rudzu sējamā laikā. Nereti
aitu cirpšana notiek arī ziemā, kad tās nav iespējams
peldināt Gaujā vai Ventā, bet tas jādara baļļā.
/Latvijas Sargs, 1926. 24./


349. Kad aitu pirmo reiz cērp, tad aitai jāiedod divi

gabaliņi maizes, lai būtu pāris jēru.
/L. Bičole, Zaļenieki./


350. Aitas jācērp, kad ievas zied, jo tad no vilnas iz-

nāk balts audums.
/L. Rone, Ikšķile. M. Auziņa, Zemīte./


351. Aitas cirpuši pavasarī, kad ievas sākušas ziedēt.

/T. Ziemele, Smiltene. K. Jansons, Plāņi./


352. Kad ievas zied, tad vajagot cirpt aitas; ja tad ne-

nocērpot, tad raganas nocērpot, galva vien atliekot
(kā kuŗu reizi).
/K. Lielozols, Nīca./


353. Aitas jācērp ievu ziedos - būs balta vilna.

/V. Vintere, Matīši./


354. Aitas jācērp auna dienā.

/K. Jansons, Plāņi./


355. Aitas nedrīkst ātrāki cirpt, kamēr rudzi nav apsēti,

jo tad rudzus ļoti kapā.
/L. Strute, Šķibe./


356. Kad vīri pavasarī sēj laukus, tad nedrīkst aitas

cirpt, lai neapcērp īsas vārpas.
/N. Rudzīte, Nogale./


357. Priekš sēšanas, tik pavasarī kā rudenī, nevajagot

aitas cirpt, tad cirtēji (drāts tārpi) cērtot sējumus.
/R. Straudovskis, Lielplatone./


358. Aitas jācērp tikai piektdienās, tad vilna mīkstāka.

/I. Indāns, Gārsene./


359. Ja aitu cērp piektdien, tad viņai aug kazaina vilna

(līdzīga ar kazas vilnu).
/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./


360. Aitas vajaga cirpt ceturtdienās un sestdienās, tad

viņām atnesīsies pāris bērnu.
/K. Corbiks, Līvbērze./


361. Aitas vajagot cirpt tikai otrdienās, vilnu trīs

dienas pēc cirpšanas nemazgāt, jo viņa tad esot
dzīva.
/Skolotāja, Rīga./


362. Kad aitas cērp, tad cērp vienmēr otrdienās, pēc tam

vilna lielāka augšot.
/J. Rupjais, Asūne./


363. Trešdien aitas nedrīkst cirpt, tad aitām vilna drau-
zaina.
/A. Āboliņš, Alūksne./


364. Aitas nedrīkst cirpt jaunos Ziemas svētkos, tad plā-

na vilna.
/K. Corbiks, Līvbērze./


365. Aitas jānocērp priekš Māras d. (t. i. 15. augusta),

lai ziemu stallī nebļautu.
/V. Miķelāns, Asare./


366. Aitas cērp jaunā mēnesī.

/Mancelis un Langius./


367. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī.

/J. A. Jansons, Bīriņi. E. Gailis,
Trikāta un Rūjiena./


368. Aitas jācērp jaunā mēnesī, lai labi vilna augtu.

/P. Š., Rauna. A. Ozoliņš, Barkava.
K. Jansons, Plāņi. K. Lielozols, Nīca./


369. Aitas jācērp jaunā laikā, jo tad ir laba vilna.

/L. Ērģelniece, Ķemeri./


370. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna ir mīkstāka un

ātrāk ataug.
/J. Jurjāns, Jaungulbene. L. Zvirbule, Jaunlaicene./


371. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna neveļas.

/P. Atspulgs, Rauna./


372. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī, jo tad tā aug ļoti

gara.
/O. Grenševice, Vietalva./


373. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug gara un mīksta

vilna.
/V. Johansone, Jaunpiebalga, Liepa./


374. Aitas vajagot cirpt jaunā mēnesī zem auna vai lauvas

zīmes, tad vilna labi augot.
/H. Skujiņš, Smiltene./


375. Ja vecā mēnesī aitas cērp, tad tām aug plāna vilna,

ja jaunā tad bieza.
/I. Jansone, Īle./


376. Augošā mēnesī vajaga aitas cirpt, tad tām augs laba

vilna.
/K. Corbiks, Kroņa - Vircava./


377. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad ir daudz vilnas.

/I. Dzilna, Lubāna./


378. Aitas vajaga cirpt pilnā mēnesī, tad augs bieza un

mīksta vilna.
/V. Bērziņa, Priekule./


379. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad augot gara vilna un

esot stipras drēbes.
/G. Pols, Staburags./


380. Aitas vajag cirpt jaunā pilnā mēnesī, rad būs bieza

vilna.
/Z. Akmentiņa, Lubāna./


381. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug reta un gara

vilna.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./


382. Ja aitas cērp vecā mēnesī, tad vilna aug īsa un bie-

za.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./


383. Melnas aitas cērp vecā mēnesī, tad tās nepaliek rūs-

ganas(rudas).
/E. Laime, Tirza./


384. Aitas jācērp vecā mēnesī, tad labi aug vilna.

/L. Reiteris, Lubāna./


385. Veca mēneša ragos jācērp aitām villa, tad villā ko-

des nemetas.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./


386. Kad vecā laikā cērp aitas, tad neaug bieza vilna.

/J. Treimanis, Bērze./


387. Vecā mēnesī nedrīkst aitas cirpt, tad vilna reta.

/I. Indāns, Gārsene./


388. Atas jācērp jaunā mēnesī, tad labāk vilna ataug; bet rudenī

gan ir labāk, ka cērp vecā mēnesī, tad skuteles neaug.
/J. Rubenis, Ērgļi./


389. Aitas ziemu jācērp vecā laikā, tad tās nebrēc pēc

saviem svārkiem, savas vilnas. Vasaru jācērp jaunā
laikā, tad aug laba vilna.
/T. Dzintarkalns, Talsi./



390. Aitas jācērp ziemā vecā un vasarā jaunā mēnesī, jo

tad neaug plauki (blaugznas).
/M. Antons, Lubāna./


391. Ja aitas cērp mēneša beigās, tad vilna tik labi ne-

augot.
/M. Valts, Nīca./


392. Melnas aitas cērp vecā mēnesī, tad vilna nav sar-

kana. Baltas aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna
balta.
/E. Lācis, Tirza./


393. Jēri jācērp jaunā mēnesī, tad labi aug.

/E. Lācis, Tirza./


394. Aitas nedrīkst cirpt kalsnas sievietes, tad būs reta

un asa vilna.
/V. Bērziņa, Priekule./


395. Nocirptai aitai jāuzsit 2 reizes pa muguru (pēc no-

cirpšanas), tad būs pārītis jēru.
/A. Šķēre, Skaistkalne./


396. Aitas cērpot aitām ar vilnu jāpaberzē mugura un jā-

dod viņām auzas ēst, tad vilna augs liela.
/V. Ķiņģeris, Madona./


397. Ja aitu līdzeni (gludi) cērp, apprecoties būs viegla

dzīve.
/V. Miķelāns, Dunava./


398. Kad aitas cērp, tad jāvāra biezputra, tad aitām augs

bieza vilna.
/A. Aizsils, Kalsnava./


399. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra, lai aitām aug

bieza vilna.
/M. Veidenberga, Vecmokas./


400. Pēc aitas cirpšanas, lai aitai augtu bieza vilna.

/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./


401. Kad aitas cērp, jāvāra biezputra, lai aitām aug bie-

za un mīksta vilna.
/A. L. Puškaitis./


402. Aitas cērpot jāvāra biezputra, lai būtu bieza vilna.

/J. Cinovskis, Snēpele./


403. Pēc aitu cirpšanas jāvāra biezputra, tad aitām aug

bieza vilna.
/J. Cinovskis, Snēpele./


404. Ja aitas cērp, tad tai dienā jāvāra biezpurtra, lai

aitām aug bieza vilna.
/A. Gulbe, Nogale./


405. Kad aitas nocērp, tad jāizvāra bieza putra, lai aitām

nākamo gadu būtu tik bieza vilna kā bieza putra.
/M. Aiziņa, Rīga./


406. Kad aitas cērp, tad vajaga vārīt biezputru, lai aug

bieza vilna.
/K. Corbiks, Līvbērze./


407. Kad nocērp aitas, tad tai dienā jāvāra bieza putra,
lai ataug laba, bieza vilna.
/L. Strute, Šķibe./


408. Lai aitām būtu bieza vilna, tad pēc nocirpšanas jā

vāra biezputra.
/J. Cinovskis, Alsunga./


409. Kad aitas cērp, tad pusdienā jāvāra biezputra, lai

aug bieza vilna.
/R. Rullis, Ciecere./


410. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra- aitām bs bie-

za vilna.
/J. Krastiņš, Irlava./


411. Ja aitas cērpot iegriež, tad jāvāra biezputru.

/K. Lielozols, Nīca./


412. Kad aitas cērp, tad jāvāra kliņķeni, tad aitām ronas

slaiki jēri.
/A. L. Puškaitis./


413. Aitu cērpot, pirms jāgriež zem kakla, tad augot bie-

za vilna.
/L. Aizpurve, Lubāna./


414. Aitu cērpot, jānoglauda aita ar visu vilnu un tad

jāsaka: "Dod man šito, audzē sev jaunu", tad aitai
ātri gaŗa vilna uzaug.
/A. Aizpurve, Lubāna./


415. Kad aitas cērp, tad tām vajaga kājas sasiet ar vil-

nas paķeli, tad aitām bieza vilna.
/R. Bērziņš, Džūkste./


416. Aitu pirmo reizi cērpot, jāsasien kājas ar paķeli,

lai tai būtu bieza vilna.
/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./


417. Kad aitas cērp mēness gaismā, tad daudz vilnas.

/K. Lielozols, Nīca./


418. Aitas cirpt sākot, nocērp pirmai aitai no pieres

trīs sprodziņas, nomet tās zemē un saka: "Še, Mēslu
māte, tava daļa: neņem pati ar savu roku!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163./


419. Aitas cērpot nomet sprogu vilnas mēslienā par ziedu

un saka: "Še, Mēslu māte, tava daļa, neņem pati ar
savu roku!"
/Mājas Viesis, 1892. 12. Liepkalne./


420. Pavasarī aitas cērpot, pirmo sprogu nogriež no pie-

res, trīs reizes uzspļauda un aizsviež projām, sacī-
dami: "Zemes māte, tava tiesa, neņem pati ar savu ro-
ku!"
/M. Miezīte, Liepkalne./


421. Aitām villu cērpot, pirmo kušķi vajagot nomest zemē,

tad tām nākošreiz būšot gaŗa villa.
/K. Corbiks, Kroņa - Vircava./


422. Kad aitas cērp, tad pirmo sprogu vajagot nomest zemē,

jo tad nākamgad esot aitām liela vilna.
/J. Šāberts, Lielauce./


423. Aitas cērpot astes gals aitai jāatstāj necirpts, lai

tai nebūtu salti.
/A. Skuja, Vestiena./


424. Ja aitām nocērp astes galiņus, tad tām vairs neaug

vilna.
/L. Rone, Ikšķile./


425. Cērpot aitai uz galvas vajag atstāt vilnas cekuliņa,

tad vilna ātri ataug.
/L. Pogule, Gatarta./


426. Aitām nedrīkst nošķērēt cekuliņu un ausu starpas,

jo tad tās paliek ālavītes.
/L. Rone, Ikšķile./


427. Aitas nekad nevaig tīri nocirpt, jo tad vilna tik

ātri neataug. Vaig atstāt galvu, kājas un asti ne-
nocirptu.
/M. Macpāne, Alsunga./


428. Kad aita nocirpta, tad tai jādod apēst viena vilnas

sproga.
/K. Jansons, Plāņi./


429. Kad aitas nobeidz cirpt, tad ņem vilnas slipsni, no-

brauka aitai muguru un saka: "Kupla, kupla aitiņa,
teci uz vāczemi, atnes citu vilnu, podu lipā, pus-
podu palipā; ja ieraugi mežavīru, pasameti sakārnī!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163./


430. Kad aita nocirpta, tad saka: "Skrej uz Vāczemi vilno-

ties: pods mugurā, puspods lipā!"
/P. Š. Rauna./


431. Kad aitu nocērp, tad paņem vīstolu vilnas rokā un

piesitot ar to aitai pa muguru saka šādus vārdus:
" Kupla, kupla aitiņa, kad ej mežā, tad par sakārnī-
ti, kad nāc mājā, tad par aitiņu! Pods īsumu, pus-
pods gaŗumu! Tev tauciņi, man vilniņa."
/J. Rubenis, Ērgļi./


432. Kad aitu nocērp, tad saka: "Pods mugurā, puspods ļipā.

Kad vilku ieraugi, paliec par čakārni!"
/M. Stupele, Līgatne./


433. Kad aita nocirpta, tad jāskaita: " Pods mugurā, pus-

pods lipā, katrā kājā piecu mārciņu; ja redzi meža
būzēli, pameties par čakārni!"
/K. Jansons, Plāņi./


434. Kad aitu nocērp, vajaga sist viņai ar dzirklēm pa

muguru un teikt: "Nākošu reizi pods vilnas",- tad tik
daudz izaugs.
/K. Corbiks, Līvbērze./


435. Kad aitas nocirptas, cirpējam jānoguļas tajā vietā,

kur aitas gulējušas. Tad citu gadu aitas cērpot mie-
rīgi gulēs.
/K. Juchnevica, Liepāja./


436. Kad cērpot aita samieznas, atd būs aitiņa.

/V. Liepiņa, Penkule./


437. Nocirptas aitas neapņem aunus.

/H. Skujiņš, Aumeisteri./


438. Kad aitas nocērp, tad vilnu nedrīkst tūdaļ svērt.
/R. Bērziņš, Džūkste./


439. Kad aitas beidz cirpt, tad saka: kupla mana aitiņa,

pods mugurā, pods mugurā, puspods astē.
/LD 29088./


440. Kad pie cirpšanas bijušas lienētas dzirkles, tad

tās atdodot jāietin vilnā, lai aitām nepaliek pli-
ka mugura.
/R. Bērziņš, Džūkste./


441. Jēru pirmo vilnu nevajag izlietot, bet ar to pakai-

sīt aitu kūti, lai aitām augtu bieza un smalka vilna.
/L. Rone, Ikšķile./


442. Kad pirmo reizi cērp jērus, tad ar nocirpto vilnu

vajaga drusku pakaisīt kūti, lai aitās būtu vilnī-
gas.
/R. Gailīte, Liezere./


443. Ja aitām vilna labi neaugot, tad vajagot kādu kuš

ķīti no vienas aitas izraut un svētdien, kad ejot uz
baznīcu, to iebāzt azotē. pārnākot atkal kušķīti
iemest aitu kūtī, tad aitām vilna sākot labi augt.
/Jaunpiebalga./

V. Aitas cērp burvji.

444. Burvji un raganas apcērp aitas Ziemassvētkos, sveču

dienā, Lieldienās un Jāņa dienā. Tad jānocērp arī pā-
rējā vilna un jāieliek krāsnī. Tad burvis jeb ragana
nāks lūgties, lai glābj.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204./


445. Gavēnī burvji un raganas iet apkārt pa aitu kūti un

cērp vilnas sprogas no aitu galvām. [Sal. bites.]
/P. Š., Rauna./

VI. Aitas kaites.

446. Aita ar gaŗu asti dod vairāk vilnas un ir treknāka.

/M. Raņķis, Nīca./


447. Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir

sarkana pluta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, tad
pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta
nonīks.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./


448. Kuŗām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibu-

miņi, tās neturēja, jo tām esot neveselas iekšas.
/P. J. Raudavietis, Bērzaune.
D. L. f. 188. 29./


449. Ja nepadodas aitas, tad, vilnu uz tirgu nesot, jāap-

iet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod
nabagam.
/K. Corbiks, Tukums./


450. Ja aita griežas riņķī, tai jāpakaŗ kaklā ratiņa spo-

les skriemelis, tad slimība pāries.
/L. Kleinberga, Svēte./


451. Kad kāda aita sāk apkārt griezties, tad ati jāno-
griež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kai-
te nepiemetas citam aitām.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./


452. Kad aitas ar iekšām slimojot, tad tām vajagot iedot

samaltu kaparu ar pienu.
/R. Bērziņš, Annenieki./


453. Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz

rudzu zāles.
/R. Bērziņš, Annenieki./


454. Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīza-

lus.
/P. V. Bērziņš, Nītaure./


455. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai

līdzās sarīvētu kaparu.
/J. Ķikuts, Nīca./


456. Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin

ar lupatu, jāapliek ar skaliņiem un jāapsien.
/J. Ķikuts, Nīca./


457. Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt varu un

iedot ar citu barību aitai.
/J. Banazis, Nīca./


458. Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stip-

ri berzēt ar salmu vīstokli.
/K. Lielozols, Nīca./

VII. Aitu kaušana.

459. Aitas jākauj jaunā mēnesī, lai gaļai aitas garša nav.

/K. Biša, Vijciems./


460. Aitas jākaun vecā mēnesī, tad nav sviedru smakas un

ādas ir stiprākas.
/J. Rubenis, Ērgļi./


461. Aitas jākaun vecā mēnesī, tad gaļai smakas nav.

/K. Jansons, Plāņi./


462. Aitu kaujot dod viņai mutē kādu puķi.

/ K. Jansons, Smiltene./


463. Aitai purnu sažņaudz kaujot, lai gaļai nav aitas

garšas.
/K. Jansons, Smiltene./

VIII.Aitas laika zīlēšanā.

464. Aitas kūtī stipri brēc uz aukstu laiku.
/Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene./


465. Uz aukstu laiku aitas badās.

/A.Šķēre, Skaistkalne./


466. Ja aitas badās, tad gaidāms vējš.

/M. Sikle, Nīca./


467. Kad aitas ganos brēc, tad gaidāms lietus.

/K. Lielozols, Nīca./


468. Kad aitas badās, tad vētra gaidāma.

/K. Lielozols, Nīca./


469. Kad aitas skraida, tad pērkons gaidāms.

/K. Lielozols, Nīca./


470. Kad aitas ganos lēkā, tad būs gaidāms slikts laiks

vai arī lietus.
/K. Lielozols, Nīca./


471. Kad aitas, nākdamas no ganībām, lēkā, tad tad gai-

dāms jauks laiks.
/M. Sikle, Nīca./


472. Ja balta aita skraida apkārt bērzam, tad būs drīz

ziema.
/A. Aizsils, Zilupe./


473. Ja aitas stāv pa vējam, - būs lietus.

/Rulle, Lubāna./


474. Ja aitas ganībās stāv pret vēju, - sagaidāms labs

laiks.
/Rulle, Lubāna./


475. Ja aitas ganos skraida, tad gaidāms vējš.

/E. Medne, Meirāni./


476. Derevnī vokorā kod dzan lūpus nu ganeibys uz sātu un

vuškys sazalosa vīnu vīt un skrīn vysi uz klāvu pi
vīna saimnīka, itei pīzīmēj, ka tam saimnīkam, pi
kura saskrēja vysi vuškys, byus un izaugs itymā godā
daudz maizes.
/V. Podis, Rēzekne./


477. Ja pa kreiso pusi satiek aitu baru, tad tas nozīmē

laimi.
/M. Valdmane, Zaļā muiža./


478. Ja aitām vilna iet nost, tad sagaidāmi slikti gadi.

/E. Zirnītis, Lubāna./

IX. Aitas sapnī.

479. Kad aitas redz sapnī, tad mantas pazudīs.
/P. Zeltia, Ikšķile./


480. Ja sapnī redz aitas vai arī ar vilnu strādā, tad

tas nozīmē bagātību.
/A. Aizsils, Kalsnava./


481. Kad sapnī aitu no kūts izved, tad no mājas maitu iz-

precē. [Sal. vilks.]
/A. Jurjāns, Jaungulbene./


482. Ja pa sapnim pats savu aitu pārdod, tad pašam drīz

būs kāzas.
/H. Skujiņš, Smiltene./


483. Ja kāds, kam ir lopi, sapnī redz aitu nocērpam, tad

tam kāds zaudējums.
/A. Aizsils, Prauliena./


484. Aitu diena, jēru diena jeb buduļu diena svinēta otr-
dienās priekš pelnu dienas.
/A. Vaskis, Tukums./


485. Labā laikā padebešus sauc par aitu mākoņiem.

/K. Jansons, Plāņi./