Apkūlības.

873. Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzeramas... Alu

dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi,
draugi un radi. Ēdienam, izņemot rāceņus jeb raušus,
bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķu) ēda pats
saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas
aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vār-
potu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija pa-
rastas arī iekūlības. Pirmo riju pieserot, rijā
krāsns bedrē nokāva gaili, kam katrā ziņā vajadzēja
būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus un durvis.
Gaili pašu rijas krāsnī cepa un turpat rijā arī ap-
ēda, pa kumosam pie tam ziedojot kādam... garam, ...
kura mājokli domājās sevišķi tumšo riju... Šāda gai-
ļa kaušana bija stingri noliegta. Visas darīšanas
tādēļ saimnieks vēlākos laikos parasti nodarīja
slepeni, gluži viens pats.
/Konversācijas Vārdnīca, 1906. g./


874. Apkūlību svinēšana Latgalē bijusi vairāk iecienīta

nekā appļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo
riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kun-
gam par godu. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus
kaimiņus, vai nu par palīdzību darbos, vai arī tādēļ,
ka tiem arī tur bijis atļauts kult.
/B. Eriņa, Latgale./