Appļāvības.

877. Par appļāvībām parasti runājuši rudzus nopļaunot.
Rudzu talkās, kad beiguši pļaut, apvijuši sirpjus ar
rudzu vārpām un pinuši rudzu vārpu vaiņagus, ko li-
kuši saimniekam galvā, kad pārnākuši mājā no tīruma.
Saimnieks pacienājis darbiniekus ar alu un saimnie-
ce ar sieru un citiem ēdieniem. [Sal. rudenāji.]
/B. Eriņa, Latgale./

878.Appļāvībās pina no vārpām kroni, un ja bija
atrasts jumis, tad to iepina kronī un saimnieks to kroni
glabāja.
/H. Skujiņš, Aumeisteŗi./


879. Appļāvības tika svinētas beidzot sevišķi rudzus
pļaut. Pļaujas beigu dienas vakarā visi pļāvēji nā-
ca dziedādami no lauka, sievas un meitas priekšgalā,
nesdamas rudzu pītu, puķēm pušķotu vaiņagu un jostu.
Abus pina no vispēdējā griezienā pļautas rudzu sau-
jas. Tajā bija atrasties Jumim... Mājās nācējus sa-
gaidīja mājas tēvs un māte. Dziedot un daudz laimes
vēlot, vaiņagu uzlika mājasmātei galvā, mājastēvu
turpretim apjoza ar jostu... Vaiņagu un jostu pēc
pakāra mājas goda istabā... piem. pie sienas virs
stulpiņa... Virs tā tad appļāvību josta un vaiņags
palika karājamies līdz nākamajai maizei, t.i. rudzu
pļaujai. Appļāvības bez tam varēja svinēt arī jeb-
kuru citu labību beidzot pļaut, sevišķi miežus.
/Konversacijas Vārdnīca, 1906./


880. Appļāvībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un
dod to ar brandvīnu un alu strādniekiem.
/E. Volters, Materiali, 1890, 88./