Aprunāšana.

912. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz krei-
sās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu
apsmējēju atpakaļ. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

913. Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām
ejot pieskarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


914. Kad mēles galā pumpiņa uzmetas, tad tiek aprunāts.
/P. Š., Rīga./

915. Kad kāds otru aprunā, tad aprunātam jāmetas
zem mēles čulga.
/A. Klause, Jaunpiebalga./

916. Ja otru aprunā, tad mēlē metas čulgas.
/V. Vintere, Matīši./


917. Nevajaga otru aprunāt, čulgas būs uz mēles.
/V. Rūnika, Skujene./


918. Kas citus aprunā, tam zobi sāp.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


919. Lai nekristu ļaužu valodās, - jāsadedzina veca grīste.
/J. A. Jansons, Rīga./


920. Kad vecu grīstu ugunī sadedzina, tad nekrīt ļaužu
valodās. /K. Lielozols, Nīca./