Atsēšana.

1180. Cits, kad kaimiņš jau iesācis ēst, viņam pakaļ atsēj,
un kad jau kaimiņš nobeidzis, tad vēl savā tīrumā
kādā stūrī atsēj, tad no viņa laukiem visa svētība
zūdot un nākot pie šā laukiem.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./


1181. Sējot nevajaga apsēt visus laukus, bet atstāt kaut
nelielu gabaliņu neapsētu, kamēr kaimiņi nav beiguši
sēt. Tad tik jāapsēj arī atstātais tīruma gabals. La-
bība tur, zināms, izaugs maza un slikta. Kad nu Dievs
to redzēs, viņš apžēlosies par to saimnieku un dos
tam uz citiem laukiem labu ražu. Gadās, ka no div'
kaimiņiem ne viens, ne otrs negrib pirmais beigt sē-
šanu, baidīdamies, ka labā raža nepāriet otra pusē.
Labs zinātnieks tomēr nebaidās no otra atsēšanas.
Viņš droši iet uz savu tīrumu un izliekas, ka nemaz
neievēro, vai otrs nepaliks pēdīgais. Tuvu pie beigām
viņš aptur arājus un aizsien sēklas maisus, it kā jau
būtu visu apsējis. Bet tad viņš apgriež pēdejo maisu,
pārgriež tam dibenu, ieber atlikušos graudus sētuvē
un apsēj pāri palikušo tīruma galu. Tā nu labā raža
pāriet uz pirmā saimnieka laukiem, bet otrajam paliek
tukši tīrumi. /F. Brīvzemnieks, 1181. VI, 205./


1182. Kad visus laukus apsēj, tad kādam laukam kādu stūri
atstāj neapsētu. Kad visi kaimiņi ir apsējuši un ne-
vienam nava vairs jāsēj, tad tas saimnieks, kas lau-
kam stūri atstājis neapsētu, iet to apsēt; kas pats
pēdējais sējot uz iepriekš atstāta zemes gabala, to
sauc par atsējēju. Jo kas izdarot atsējības, tam au-
got visvairāk labības un labāki par kaimiņiem.
/G. Pols, Vecgulbene./


1183. Vēl tagad lūko daži saimnieki un visvairāk kalpi
viens otram sēju pārsēt. Kad gadās vairāk sējējiem
katram savā tīrumā tā sēt, ka viens otru var redzēt,
kas tad beidzamais paliek sējot, tā sēja būs labāka,
auglīgāka. Kas nu pārsēšanai tic, tas nogaida, kamēr
visi beiguši sēt un jau aizgājuši uz māju, tad viņš
ņemot sēklu un, skriedams pār savu tīrumu, izsējot
vēl kādas saujas un jūtoties laimīgs, ka visu citu
sējēju laime un viņu tīrumu auglība sanākšot šā tī-
rumā. /Balss, 1878. 23./


1184. Senāk saimnieki lūkojuši cits citam labību nosēt. Kad
viens izgājis, tad otrs arī steidzies sēt, bet vil-
cinājies, lai varētu nosēt.
/J. Zaķītis, Lautere./


1185. Senāk saimnieki esot cits citam nosējuši. Kad viens
izgājis sēt, tad otrs steidzies tīrumā un nosējis
sev. Pirmais, to ieraudzījis, apgāzis sētuvi un pār-
metis krustu. Tas ir pret svētības aizņemšanu.
/K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. 31. dec./