BĀRBALAS DIENA (4.dec.)
1906. Trīs nedēļas priekš Ziemas svētkiem
ir Bārbes,
jeb, kā pie mums saka, Bārbanas diena, to svētī
(svin) aitām par labu. Ja mājās kas kādu
strādājamu rīku aizkaŗ, tad tas top nolādēts
un no mājām aizdzīts, bet mežā gan varot
strādāt . Pavisam tas top sargāts un liegts,
ka kāds tanī dienā diemžēl ko nebaksta un
nešuj, jo tas sevim dikti kaitot. Kad kāds jo
prātīgs, ticīgs cilvēks grib pārrunāt,
ka tas
nieki, tad sauc un brēc un stāsta, ka tas un
tas pērn tanī dienā zeķes lāpījis,
un kas par
nelaimi viņam notikusi! Visi jēri stulbi
piedzimuši, un vēl šādas un tādas kļūdas
pie
aitām gadījušās.
/"Ziņas un stāsti par Dieva
valstības lietām", Kolkas
jūrmala. IV. 1852.
Aizliegts izd./
1907. Bārbas diena jānosvētī, lai aitas labi
padotos.
Tad nedrīkst ne šūt, nedz ar adatu vai citu asu
ieroci ko bakstīt, zeķes vai cimdus lāpīt.
/Aizkrācnieks, Tirza./
1908. Bārbaliņas dienā (4.dec.) aitas jācērpj,
lai
tām augtu laba kupla vilna.
/K.Jansons, Plāņi./
1909. Barbarā jāvāra kluči, lai jēri
nāk kā kluči.
/E.Bērziņa, Mārsnēni./
1910. Barbarā vāra klučus (klimpas), lai aitām
jēri
būtu kā kluči.
/L.Kļaviņa, Liepas pag./
1911. Bārbalas dienā klimpas pa divām reizē mutē
jāņem, lai jēri pārās nāk.
/K.Jansons, Plāņi./
1912. Bārbales jeb ķekatas jeb aitu dienu svētīja
kā
govju dienu. Gani tad tupus lēkāja pa istabas
klonu, sita pie tam ar rokām pa reizei pie
ceļiem, pie sāniem un pie galvas un teica:
"Strumpi mani jēriņi,
Strump' kazlēniņi;
Es pats stumpāju ķekatu vakaru
/K.Graudiņš, Stende./