BĒRES.

I.Sagatavošanās.
II. Bēŗu dienas laiks.
III.Mājas svinības.
IV. Braukšana uz kapsētu.
V. Braukšana no kapsētas.
VI. Ēšana un dzeršana.
VII. Beigas.

I. Sagatavošanās.

2075. Nomirušu cilvēku nevajagot trešdienā glabāt
uz kapiem, tāpēc ka Kristus trešā dienā cēlies
augšā no miroņiem.
/A.Briedis, Nīca./

2076. Ja mājā nomira puisis, tad bērenieki ķēra
gaili, ar adatu iedūra viņam sekstē caurumiņu,
pa kuŗu uztecināja uz bērza lapas asinis. Ja
meita bija mirusi, tad zārkā lika vistu un
vēlāku atkal palaida vaļā.
/Z.Lancmanis, Lejasciems./

2077. Neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja
par kāzām un tikai otru par bērēm.
/P.Lodziņš, Sēlpils./

2078. Uz bērēm allaž kāda četrkājīga dzīvība jākauj.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2079. Bēres nevar pavadīt bez asinīm, bet jākauj
allaž kāds lops, ja ne vairāk, tad gailis. Ja
pats nelaiķis zināmu lopu bērēm nospriedis,
tad tas jākauj; citādi novēlētais lops
nosprāgs. [Sal. mirējs.]
/J.Dāvīds, Biksere./

2080. Berēm allaž kāva kādu lopu; aitu vai liellopu.
Vismaz nokāva vistu, jo mironam vajagot jaunu
asinu, un ja viņam tās nedodot, tad tas pats
ar savu roku ņemot kādu lopu. Cūku bērēm
nekāva, jo bērēm kautie lopi ir viņā saulē.
Jājamie zirgi un cūka, mironam jājot, kviecot.
Vecā mēnesī mirušā bērēm nekāva savas mājas
lopu, bet iemija no citurienes, jo savu lopu
kaujot, citi lopi sirgstot un nīkstot.
/P.Blaus, Ērgļi./

2081. Mirušam uz bērēm nevajaga kaut cūku, jo tā
skrejot žogā.
/I.Upenieks, Skrunda./

2082. Kādu kustoni kauj uz bērēm, ar tādu iejāj
debesīs.
/J.A.Jansons, Rāmuļi./

2083. No nelaiķa lopiem visādā ziņā vajadzēja kādu
uz bērēm kaut, jo citādi lopi vārga vai gāja
bojā.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2084. Bērēm kaujamo lopu agrāk nekāva, kamēr krusts
bija apgādāts.
/J.Rubenis, Ērgļi./

2085. Kas no lopiem uz bērēm kauts, tas apēd gluži
viss; arī iekšas un asinis jāizlieto. Ar
asinīm apsmērē bēŗu plāceņiem virsu.
/Kr.Kalniņš, Vitebskieši./

2086. Kad līķi ienes namā vāķēšanai, tad tur noliek
arī galdiņu, kur uzliek ēdienu un dzērienu
mirušā garam. Pie kapsētas to ēdienu atdod
kādai nabadzei.
/A.Bīlenšteins man.,Puze.
1862./

2087. Naktī priekš bērēm salikuši visādus ēdienus un
dzērienus uz galda, atvēruši zārku un atstājuši
mironi vienu pašu, lai vēl beidzamo reizi
varētu netraucēts izmieloties un ar citiem
miroņiem jau iedraudzēties, kas arī nākuši
ēdienus baudīt. Paši mājinieki turpretim
aizgājuši kaimiņa mājā, vai citur kur
izgulēties.
/Muzikants, Rūjiena.
L.P.V. 77./

2088. Zlēkā agrāk bijis paradums likt mironim bēŗu
naktī zem zārka podiņu ar biezputru, pudelīti
brandvīna un pakavas naglu. Kad mironi
aizveduši uz kapsētu, tad biezputru izgāzuši
zemē, brandvīna pudelīti sasituši, bet naglu
iesituši istabas slieksnī.
/M.Zemesarāja, Talsi./

2089. Kad suns vai kaķis bērēs līķim pa apakšu
izlīdis cauri vai pārgājis pāri, un pēc pārlec
cilvēkam, tad šis dabū krītamo kaiti. Pa bērēm
tādēļ suņus un kaķus iedzina pagrabā vai citā
kādā ēkā, un nelaida tos ārā, kamēr līķis uz
kapiem pavadīts.
/P.Dreimanis, Krustpils./

2090. Bēŗu dienā, kad sāk salasīties bērinieki,
sadzen lopus kūtī un suņus piesien.
/Kr.Kalniņš, Vitebskieši./

2091. Ja tu bērēs esi aicināts un neesi nogājis, jeb
esi gan gājis, bet neesi labi ēdis un dzēris,
tad tas mirons, kam tu tā to pēdējo godu
atrāvis, atrieboties un darot,, ka tev kāda
vājība piesitas.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2092. Kas bērēs aicināts, tam nebūs atrauties, bet
allaž nonest līdz, ko ēst un dzert; un ja
mājas saimnieks nomana, ka maz, tad par to
ļaunums metoties.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2093. Neviens bērēs uzlūgts viesis nedrīkstēja
atrauties; kas atraujoties, tam notiekot kāda
kaite. Tādēļ, ja kādam uzlūgtam gadījās citas
nepieciešamas darīšanas, vai kad tas pats
saslima, viņš tomēr nosūtīja bērēm savu tiesu
brandavīna, zirņu, gaļas, piena un maizes, jo
mirušam vajagot savas daļas.
/Sams, Lejasciems./

2094. Ja kāds uz bērēm ir lūgts, tad jāiet, jo
citādi piemetoties kāda nelaba kaite.
/A.Liepiņa, Lubāna./

2095. Vienmēr vajag iet uz bērēm un noskaitīt kādu
lūgšanu. Ja mirušais uzsūta kādu nelaimi, tad
uz viņa kapa jānoliek nauda, kāds graudiņš,
vai cits kas.
/A.Zālīte. Bērzpils./

2096. Juo lyudz uz bērēm, nadreikst atsasaceit, lai
pīkritine nadazamat.
/A.Borozinska, Barkava./

2097. Kad lūdz uz veca cilvēka bērēm, tad nedrīkst
atrauties, lai ielūgtam kustoņi nenīkst.
Atrauties drīkst tikai no maza bērna bērītēm.
/K.Jansons, Plāņi./

2098. Kas bērēs lūgts, nevar atrauties, jo citādi
tam peles ēd labību tīrumā.
/Dreimanis, Krustpils./

2099. Uz bērēm jāielūdz visi, kuŗus mirējs vēlējies
par pavadītājiem un no aicinātiem neviens
nedrīkst atrauties.
/J.Dāvids, Biksere./

2100. Ja kāds uz bērēm braucot pirmo ceļā satiek
vīrieti, tad viņa rados pirmais mirs vīrietis,
ja sievieti, tad mirs sieviete.
/K.Jansons, Plāņi./

2101. Ja bēŗu maizi cepot, uz lizes paliek kāda
lapa, tad drīzi vien atkal būs jācep bēŗu
maize.
/V.Greble, Kalnmuiža,
Valkas apr./

2102. Ja bēŗu maizi cepot ar lāpstu izvelk atpakaļ
kādu lapu, tad drīzumā sagaidāmas bēres.
/E.Šneiders, Alūksne./

2103. Bēŗu maizi cepot saimniecei nav brīv to
pirmai smeķēt, tas jādara saimniekam.
/Kr.Kalniņš, Vitebskieši./

2104. Kad brauca uz bērēm, tad ņēma kulītē vārītus
zirņus līdza. Tos ēda bēŗu maltītē, pie krusta
priedes un kad mirons bija aprakts.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2105. Uz bērēm pēc veca ieraduma vāra kādu sietu
pupu ar zirņiem kopā kā īpašu bēŗu ēdienu.
Tas arī jāņem līdza uz kapiem, lai gan ir bez
tam būtu līdz vēl citi ēdienu un dzērieni, ko
pamielot svešos liekos ļaudis, kas uz kapiem
sanākuši. Šī mielošana skaitās kā no aizgājušā
puses. Paruna: "Viņš drīz pupas dos", nozīmē,
ka viņš drīz mirs.
/Dreimanis, Krustpils./

2106. Bērēs ēd vārītas pupas (latgaliski puokšas).
Tagad tas sastopams retāki, bet vecāki ļaudis
apgalvo, ka apmēram priekš piecdesmit -
sešdesmit gadiem neesot bijušas nevienas bēres
bez pupām. Kāpēc bērēs jāēd pupas, uz to
neviens neko noteiktu neatbildēja, tikai teica,
ka tas no seniem laikiem parasts. Ja kāds ir
jau uz nāves gultas, tad saka: "Būs pupas."
Visbiežāk tā saka par maziem bērniem.
/L.Latkovskis, Latgale./

2107. Bēŗu viesi nesa līdz uz bērēm arī savus
ēdienus un dzērienus, sevišķi kādu sietu
novārītu sausu zirņu.
/P.Blaus, Ērgļi./

2108. Kad sievietes gāja uz bērēm, tad nesa bēŗu
maizi un kukuļus lika nepāŗos.
/H.Skujiņš, Aumeisteŗi./

2109. Bēŗu viesi atveda līdz tarbu sausi novārītu
zirņu, ko pa bēŗu laiku ēda.
/M.Dandēns, Gatarta./

2110. Bēŗu dienā viesi ved katrs līdz savu kukuli:
maizi, gaļu, alu un brandavīnu, bet kambarī
viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.
/J.Dāvīds, Biksere./

2111. Uz bērēm jānes līdza piens un gaļa, lai arī
cik maz; ja tā nedara, tad lēksies.
/K.Str., no 80 g.v. Cerbuku
mātes, Kraukļi./

2112. Aizguojušam uz bērēm vyss aiznastais kukuls
juozlīk uz golda. Nesiejam pašam pyrmū
juonūlykoj nu sova aiznastuo kukuļa, tad
juopadola sovai saimei koč pa kymyusam, tod
tik var ēst nu cytu maizes,cytaižuok pīkritine
pīzamat, voi bārni mierst.
/A.Borozinska, Barkava./

2113. Kad cepa tos kukuļus, ko uz bērēm nesa līdza,
tad pirmo kancīti atdeva vai nu sunim, vai
kaķim, un tad tik vēl ēda.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2114. Ja mironam nav viss izdarīts, kas vajadzīgs,
vai arī ja ilgāki bērēs paliek, tad var palikt
slims.
/K.Str., no 80 g.v. Cerbuku
mātes, Kraukļi./

2115. Juo uz ērēm ola nanas, juolīk uz myrūna zīda
nauda, cytaiž bierinīkīm nūtiks nalaime.
/A.Borozinska, Barkava./

2116. Pirms vēl kas ko baudījis, papriekšu jāatšķiŗ
mironam kāda daļa: pupas, zirņi, putra, un tad
zināmā vietā jānomet.
/K.Šilings, 1832. g., Tirza./

2117. Neviens bērēs nedrīkst dzert, pirms padrusku
alus jeb brandvīna zemē neizlējis.
/K.Šilngs, 1832. Tirza./

2118. Saimniece vispirms nolauž no bēŗu cepuma
trīs gabaliņus un uzmet uz krāsns jeb Mājas
kunga sētā.
/Rusvurms, Inland, 1855.
27. (331.)./

2119. Kuŗš pirmais bēŗu maizi ēd, tam pirmajam
jāmirst.
/M.Driķe, Ranka./

2120. Kuŗš no bērēm ceptās maizes pirmais ēd, tam
pirmajam jāmirst.
/E.Laime, Tirza./

2121. Kas pirmais dzeŗ bēŗu vīnu, tam pirmajam
jāmirst, tādēļ pirmo glāzi lej zemē.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2122. Bēŗu mielastā pirmais kumoss arvienu jādod
sunim. Kas to nedara, tam piesitas slimība.
/L.Kārkliņa, Dzelzava./

2123. Kuŗš bēŗu maizi ēzdams žago, tam drīz jāmirst.
/E.Laime, Tirza./

2124. Agrāk bērēs pirms neēduši, kamēr neienesuši
līķi blakus istabā un attaisījuši zārka vāku,
jo domājuši, ka mirons ēdot līdz ar dzīvajiem
savu bēŗu maltīti. Bijusi tāda saimniece,
kas priekš miršanas novēlējusi, lai dzeŗot
saldu pienu, pirms to vedot uz kapsētu.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2125. No izceptās bēŗu maizes nedrīkst dot citiem
baudīt, kā tikai tad, kad bērinieki ir
aizbraukuši, jo citādi var piesisties kāds
ļaunums no mirēja.
/A.Aizsils, Lubāna./

2126. Ja bēŗu mājā bija kāds spieģelis, tad to
aizklāja.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2127. Bērēs nedrīkst tā izturēties, ka citi sāk
apbrīnot, jo tad piemetas kas ļauns.
/A.Sausā, Tirza./

2128. Tās eglītes, ko bērēs apsprauž gar mājas
ceļiem, ilgi netur, lai kāds atkal mājā nemirst.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2129. Bēŗu vaiņagu pinot, jāiepin, cik iespējams,
katrs zariņš, jo citādi drīz būs atkal jāpin
bēŗu vaiņags.
/A.Irbeniece., Ezere./

2130. Tos vaiņagus, kas vīti kādām bērēm, nedrīkst
mājā atstāt, citādi tai mājā būs kādam
cilvēkam jāmirst.
/E.Zommere, Rauna./

2131. Tagadējās melnās krāsas vietā senāk lietoja
bērēs baltu krāsu. Līķu nesējiem katram deva
pāri baltu cimdu, ko tie apmauca, kad zārku ar
līķi nesa istabā vai no istabas ārā, vai uz
kapiem. Zirgus, ar kuŗiem līķi veda uz
kapsētu, apsedza baltiem deķiem un iepina tiem
krēpēs lielsaišķus. Loku aptina ar dvieli.
[Sal. mirons.]
/P.Blaus, Ērgļi./

2132. Kas zināmo kārtību bēŗu rīkošanā un svinēšanā
pārkāpj, tam allaž gadās kāda līksta vai lopos,
vai pie cilvēkiem.
/Kr.Kalniņš, Vitebskieši./


II. Bēŗu dienas laiks.

2133. Kad kādam cilvēkam bēŗu dienā jauks, skaidrs
laiks, tad mirušais savā mūžā daudz laba
darījis.
/E.Metuzāls, Turaida./

2134. Kad līķi glabājot lietus līst, tad mirušais
ir bijis ļauns cilvēks, un ja saule spīd, tad
labs cilvēks.
/E.Slavinska, Cēsis./

2135. Ja kādā bēŗu dienā ir slikts laiks, tad
mirušais dzīvē nav mīlējis suņus un kaķus.
/A.Freimane, Mangaļi./

2136. Ļauna cilvēka bēŗu dienā līstot lietus, bet
saule spīdot tam, kas pats dzīvojis kā saulīte.
/A.Liepiņa, Lubāna./

2137. Ja tanī dienā, kad mironi bērējot, līstot
liets, tad tas cilvēks esot slikts suņu
barotājs.
/E.Līdeka, Lubāna./

2138. Bēŗu dienā visu tuvinieku mājas par nakti
jātura apgaismotas.
/Inland, 1847. 12./

2139. Ka mironi aprokot uznāk lietus, tad mironis
paņem līdz pakaļpalicēju svētību.
/A.Jēce, Zaube./

2140. Ja kādu cilvēku apglabājot ir slikts laiks,
tad viņa mūžā ir daudz sliktu darbu.
/M.Breikša, Līgatne./

2141. Ja lietainā dienā iznāk līķi rakt, tad saka,
ka tas ir bijis slikts cilvēks.
/I.Johansone, Alūksne./

2142. Ja kāds nomiris un viņa bēŗu dienā ir slikts
laiks, tad viņš ir bijis slikts, bet ja labs -
tad labs cilvēks.
/K.Corbiks, Kroņa-Vircava./

2143. Ja bēŗu dienā slikts laiks, tad nelaiķis
slikti suņus barojis.
/M.Poriete, Lubāna./

2144. Ja bēŗu dienā lietus līst, tad mirons labu
vēlē un otrādi.
/K.Jansons, Plāņi./

2145. Ja bēru dienā ir negaiss ar pērkonu, tad
nomirušais ir bijis bargs cilvēks.
/H.Lindberga, Jaunrauna./

2146. Kad bēŗu dienā līst lietus, tad no miroņa
piederīgiem kāds drīz mirs.
/M.Eglīte, Salaca./


III. Mājas svinības.

2147. Bēŗu dienā nevaigot ciemiņus pa kūtīm un
staļļiem vadāt un tiem kustoņus rādīt, jo tad
tie tai gadā nepadodoties, govis nedodot piena.
/J.Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 174./

2148. Bēriniekus bēŗu dienā pa kūtīm nevajaga vadāt,
tad lopi tajā gadā nepadodoties.
/V.Līce, Līgatne./

2149. Bērēs nadreist vaicot: "Par kū tai, Voi cyta
nav?" arī lai pīkritine nadazamat.
/A.Borozinska, Barkava./

2150. Bērēs ja kas nokrīt no ēdieniem, tad tas ir
aizgājēja un to nedrīkst uzcelt; bet ja kāds
uzceļ, tad tam aizgājējs uzsūta slimību
(piekritni),un no šās slimības var izglābties
tikai, nesot pie nelaiķa kapa ziedus un
izpildot tur vēl dažādas ceremonijas.
/Vidzemes Maliena./

2151. Bēŗu mielastā jāsasit dažādi trauki, tad
mironam būs no kā ēst.
/M.Liniņa, Aumeisteŗi./

2152. Ja bērēs nevienu trauku nesaplēš, tad otru
gadu atkal tanīs mājās būs bēres.
/M.Drinķe, Ranka./

2153. Pēc ēšanas notura pie zārķa dievvārdus.
Piederīgie cenšas zārķi ienest un noturēt
dievvārdus istabā, lai aizgājējs pēdējo reiz
redz savu māju un savu dzīvi.
/J.Ansbergs, Ēvele. Etn.
IV. 173./

2154. Kamēr līķis bija istabā, nelaida ne suņa, ne
vistu iekšā. Sevišķi sargāja, lai suns
neizlien pa zārka apakšu cauri.
/P.Blaus, Ērgļi./

2155. Pēc pirmās dziedāšanas jeb lūgšanas bēŗu
viesi ziedo, t.i. liek uz zārka naudu, cimdus,
zeķes vai citus kādus drēbju gabalus. Ikkatram
bēŗu viesim jāziedo. Kas neziedo, tam "lēcas",
t.i. piemetas kāda grūti dziedējama slimība.
Kad visi ziedojuši, kāds nelaiķa tuvinieks
noņem ziedojumus, iedod katram nesējam pāri
cimdu, kuŗus tie tūliņ mauc rokā. Tālāku skat.
zārks. [Sal. lēkme.]
/J.Dāvīds, Biksere./

2156. Kad mironi mājās apdziedājuši, tad metuši naudu
kājgalī. (Metuši visi, visi, pat mazi bērni.)
Trīs naudas gabalus ielaiduši šķirstā, pārējo
naudu paturējuši miroņu tuvinieki.
/R.Štālberga, Ērģeme./

2157. Ķeipeniešos esot bijusi paraša bērēs uz zārka
likt naudu, par ko pirkuši dzeŗamos.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2158. Pēc pātariem aiztaisīja zārku un uzlika tam
virsū pāri cimdu un kādu naudas gabalu par
zīmi bēŗu viesiem, ka tiem jāmet līdzīgas
mantas nelaiķa pakaļpalicējiem. Bērinieki šo
uzaicinājumu arī tūlīt izpildīja un sameta
cimdus, zeķes, naudu u.c. Samestās mantas
noņēma no zārka, piesēja pie krusta un veda
līdz uz kapsētu. Pēc krusta ierakšanas tās
noraisīja un pārveda atkal mājās.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2159. Radi un tuvējie kaimiņi gāja pie zārka no
nelaiķa atvadīties un uzlika tam pa gabalam
naudas virsū, lai viņš tiem nerādītos nakti
sapnī. Naudu paņēma līķu racēji un no kapsētas
braukdami to nodzēra krogū.
/M.Dandēns, Gatarta./

2160. Mironam liek uz krūtīm lakatiņu, kur bērinieki
met naudu.
/K.Str. no 80.g.v. Cerbuku
mātes, Kraukļi./

2161. Dažās vietās nesa arī mironam klāt gaļu un
maizi un teica: "Še nu, pieēd un nenāc vairs
atpakaļ ēstu!"
/P.Punka, Bērzaune./

2162. Pēc dievvārda tad nu notikusi agrāk naudas
likšana uz zārķa vāka. Nauda zārķī palikusi
mirušam, naudu uz zārķa vāka dabūjis pēc vienu
nostāstiem bēŗu rīkotājs šņabim, pēc otru -
zārķa vedējs, bet to arī cēļā nodzēruši. Pie
miroņa ticis ļoti maz likts.
/J.Ansbergs, Ēvele. Etn. IV.
173./

2163. Kad līķis top uz kapiem pavadīts, tad zārkam
uz vāka samet naudu, zeķes, cimdus un prievītes;
saka, ka cimdu, zeķu un prievīšu vajagot
zvanītājiem, ne bēriniekiem, bet kapa racējiem
naudas.
/Mājas Viesis, 1862. 45./

2164. Sili [zārku] nolika istabas vidū, un galvgalā
mazu galdiņu, apkrautu ar visādiem ēdieniem.
Kamēr citi bēŗu viesi mielojās pie saimes
galda, vecās māmiņas steidzās pie mazā galdiņa,
cita citu uzmudinādamas: "Īsam nu, muosiņas,
īsam nu mēs viņu mīlūsim!" Uz galdiņa bija
katrai māmiņai savs kubuliņš, tāpat arī viens
nelaiķa gariņam. Ēda pašas māmiņas, bet labākos
kumosus meta nelaiķa kubuliņā teikdamas: "Ied
nu munu boltū buoleliņ, ņem par lobu, kas miums
jir!" Kad domāja, ka gariņš būs paēdis, tad
aizdedzināja skalus, atvēra logus, tad bēŗu
viesi visi kopā dziedāja: "Ai buoliņi, ai
buoliņi! Vokors kluotu, gors, gors ir ceļš."
Tad aiztaisīja sili cieti un pakūra zem tās
mazu uguntiņu. Kad sili iznesa no istabas laukā,
tad katrs no klātesošiem bēŗu viesiem, drēbes
purinādams, lēca trīs reizes pāri par ugunskuru,
lai ļaunums nozustu, ja būtu pielipis.
/J.Krēsliņš, Maliena./

2165. Ja bēŗu dienā pie zārka nodziest kāda svece,
tad rados mirst.
/L.Strute, Šķibe./

2166. Ja līķi izvadot nodziest svece, tad vēl kāds
mirs.
/A.Biša, Rencēni./

2167. Ja kāda no tām svecēm, kas bērēs ir ap zārku
pate no sevis nodziest, tad tanī mājā atkal
kāds drīz mirs.
/K.Corbiks, Kroņa-Vircava./

2168. Ja bērēs nodziest viena no tām svecēm, kuŗa ir
pie līķa, tad tanī mājā vēl kāds mirs.
/M.Šķipsna, Gulbene./

2169. Kad pi myrūņa sadadz svecis, juo kaida svece
nūdzīst, tad vēl kaids tivinīks miers.
/A.Borozinska, Barkava./

2170. Kad līķi iznesa no nama, tad izpūta sveci un
skatījās, uz kuŗu pusi dūmi ies, ja uz durvju
pusi, tad mājā būs drīz cits mirējs.
/K.Treners, Sarkanmuiža./

2171. Kad līķi no istabas iznesot, izdzēstās sveces
dūmi skrej pakaļ pa durvīm, tad atkal kāds
drīz mirs.
/RKr. 6./

2172. Kad līķi noved uz kapiem, tad jānopūš sveces:
ja dūmi iet uz durvju pusi, tad drīz vēl kāds
mirst.
/J.Treimanis, Bērze./

2173. Tikko mironi iznes no istabas, vešanai uz
kapiem, lai uzzinātu, vai drīz kāds mirs,
jānopūš visas sveces, kas dedza ap zārku; ja
sveču dūmi iet uz durvju pusi, tad mirs drīz.
/H.Siliņa, Penkule./

2174. Ja mironi no istabas ārā nesot, sveču dūmi iet
atpakaļ, tad tajās mājās vēl kāds mirs.
/J.Cinovskis, Snēpele./

2175. Kad mironi aizved uz kapsētu, tad nomin sveci
ar kāju. Kad dūmi skrej pa durvīm ārā, tad vēl
kāds mirst.
/R.Bērziņš, Džūkste./

2176. Ja nesot zārku ar mironi laukā sveču dūmi iet
uz durvju pusi zārkam līdzi, tad vēl kāds mirs.
/E.Bukava, Rīga./

2177. Līķa sveces nopūšot jāskatās uz kuŗu pusi iet
dūmi. Tas, kam dūmi iet virsū, mirs pirmais.
/K.Rasa, Rīga un
Kalnamuiža./

2178. Ja pie līķa saplīst lukturis vai kas cits, tad
mirs vēl kāds.
/A.Rudīte, Rīga./

2179. Kad līķi nes no istabas uz kapsētu, tad visas
lietas, kas pie viņa istabā turot tapa
lietotas, tūliņ jāiznes ārā, lai tik drīz
nebūtu atkal kādam jāmirst.
/J.Ceplenieks, 1880./

2180. Kad saiminīku vai saimnieci vad uz kopīm,
navajag nūkrāmīt golda,lai sātā turpumok valda
pilneiba.
/A.Borozinska, Barkava./

2181. Kad līķi no mājas aizved, tad saņem mirona
salmu cisas, iznes vedējiem no pakaļas uz ceļa
un turpat sadedzina.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2182. Ja mirējs bijis apģērbts, tad arī viņa drēbes
līdzsadedzinājamas. Citi pēdīgā acumirklī
norauj aizgājējam drēbes, pārplēš kreklu un
sadedzina tik kādu gabalu jeb skrandu. Tas
esot tikpat labi, it kā visas drēbes būtu
sadedzinātas. Kas otrā rītā ejot pelnus
apraudzīt, tas varot zināt, kā uz priekšu
klāsies. Ja pelnos atrodas cilvēka pēdas, tad
drīz atkal mirons mājā tiekot, ja lopa pēdas,
tad kāds lops beidzoties.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2183. Miroņa guļas vietas salmus nedrīkst lopu kūtī
kaisīt, bet tos sadedzina un pelnus aprok. Uz
lauka kaisīt arī nedrīkst.
/H.Siliņa, Dobele./

2184. Priekš izbraukšanas uz kapiem gāja kādas
vecas mātes uz to pusi, uz kuru līķis jāved,
dedzināt "mēšļus". Mēšļi bija cisas, uz kuŗām
mirējs gulējis, puskrekls, kas tam mirstot
bijis mugurā, un istabas mēsli. Senāk uz katra
ceļa, kas veda uz kapiem, bijis liels ozols
vai cits kāds liels koks, pie kuŗa mēšļi
dedzināti. Uguni aizdedzināšanai nesuši no
mājām līdz. Tam nolūkam bijušas īpaši izlietas
vaska svecītes, ko mājās aizdedzināja un
vējlukterī vai kādā traukā aiznesa uz zināmu
vietu. Mēšļus dedzinot skatījās, uz kuŗu pusi
dūmi gāja. Tai pusē tad atkal kāds miršot.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2185. Pirms līķa aizvešanas no mājām aiznes saini ar
cisām, uz kuŗām nelaiķis miris, līdz ar viņam
noplēstām drēbēm (skat. mirons) tai ceļu malā,
kur kapsētniekiem gaŗām jābrauc. Tur uzkuŗ
uguni un sadedzina cisas un drēbes. Arī še
dūmos kvēpina bērnus (skat. zārks), un lieli
cilvēki, kas pīpē, aizdedzina no tās uguns
pīpi. Nākamā rītā iet gunkuru skatīties, kādas
zīmes pelnos redzamas. Ja redzamas cilvēku
pēdas, tad drīz atkal tais mājās mirs cilvēks,
ja lopa pēdas, tad beigs kāds no lopiem!
/J.Dāvīds, Biksēre./

2186. Kad slimnieks nomiris, tad viņa cisas un
mirstamās sasējuši nastā un nolikuši. Bērēs
pēc miroņa izvadīšanas uz kapiem mājā palicēji
gājuši "līdumu kraut". Paņēmuši minēto cisu
nastu līdz ar ēdieniem un dzērieniem, gājuši
uz to pusi, kur līķis aizvests, un
sadedzinājuši to nastu ēzdami, dzerdami un
dziedādami. Dziesma bijusi šāda: Mēs savam
Jēkaupam līdumiņu nokrāvām, lai tas sēja rudzus,
miežus, lai dēstīja kāpostiņus.
/J.Rubenis, Bērzaune./

2187. Cisas, uz kuŗām slimnieks miris, sadedzināja
uz lauka un gāja otrā dienā skatīties, kādas
pēdas pelnos iemītas. Ja redzamas lopu pēdas,
tad tai gadā daudz lopu krītot; ja cilvēku
pēdas, tad daudz cilvēku mirstot.
/P.Blaus, Ērgļi./

2188. Cisas, uz kuŗām mirējs gulējis, aiznesa kādā
nomalas vietā un sadedzināja. Vēlāk gāja
raudzīties, vai pelnos redzamas cilvēka vai
lopa pēdas. Ja atrod cilvēka pēdas, tad tai
mājā drīz atkal kāds mirs, ja lopu pēdas, tad
sprāgs lopi.
/A.Ģēģeris, Vecpiebalga./

2189. Pēc bērēm miroņa drēbes aiznesuši uz lauka
sadedzinājuši, un otrā rītā gājuši skatīties.
Ja pelnos bijušas cilvēka pēdas, tad tai gadā
mirs cilvēki. Ja bijušas redzamas lopu pēdas,
tad tas nozīmējis, ka sprāgs lopi.
/Skolnieku pulciņš,
Jēkabpils./

2190. Cisas, uz kuŗām mirējs gulējis, aiznes uz mežu
un iemet kārklu krūmā, lai tur trūd.
/M.Dandēns, Gatarta./

2191. Kad līķis paglabāts, tad vajagot tos salmus,
uz kuŗiem tas gulējis, sadedzināt. Pie tam
jāsargājas, ka lopi nedabū dūmus ost, tie tad
sprāgst.
/R.Bērziņš, Džūkste./

2192. Līķi no istabas ārā nesot, noņēma no galda
palagu, uz kuŗa zārks stāvējis un nopurināja
no tā visus gružus līķim pakaļ, lai līdz ar
mironi aizietu arī visāds nelabums. Līķi
aizvedot, izšāva tam pakaļ dažus plintes
šāvienus.
/M.Dandēns, Gatarta./

2192a. Agrāk bijis paradums, kad mironi no mājas nes
laukā, tūlīt visus mēslus saslaucīt istabas
vidū un aizdedzināt. Ar šiem dūmiem
apkvēpinājuši bērnus, lai tiem nepiemetas
kāda slimība.
/Skolnieku pulciņš,
Jēkabpils./

2193. Mironu uz kapiem vedot ,viens skrēja pa priekšu
nesdams to salmu kūlīti, uz kuŗiem mirušais
bija gulējis, un to aizdedzinājis skatījās, uz
kuŗu pusi vējš nes dūmus. Ja nesa uz mājas
pusi, tad tajās mājās vēl kādam jāmirst, bet
ja nesa prom, tad nemirst.
/Skolnieku pulciņš,
Jēkabpils./

2194. Kad līķis no istabas bija iznests, lai to
vestu uz kapiem, tūlīt steigšus uzkūra istabas
vidū uguni no sausiem skangaliem, kur katrs
no bēreniekiem piegāja sildīties.
/A.Ģēģeris, Vecpiebalga./

2195. Kad līķi iznesa no istabas, tad slieksnī
iesita naglu.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2196. Tai vietā, kur zārks istabā stāvējis, iesit
plānā pakava naglu, lai nelaiķis nerādās sapnī.
/P.Rozens, Garoza./

2197. Kad līķi aizved uz kapiem, tad tai vietā, kur
tas gulējis, klonā jāiesit nagla, lai nelaiķis
apkārt nestaigātu.
/RKr. 6./

2198. Mironi uz kapiem vedot, zārka vieta (beņķi,kur
zārks uzlikts) jāizjauc, citādi drīz vajadzēs
vest otru līķi uz kapiem.
/T.Rīgerte, Brunava./

2199. Kad nabašnīku aizvad uz kopīm, juo grib, ka
saimē ilgi kas namiertu, tad dreiži juoizjauc
grobs (aizkori aizplāstī ap nabašnīka
šķierstu).
/T.Beča, Preiļi./

2200. Kad līķi izved no mājām, tad tūlīt jāizārda
tā vieta, kur zārks stāvējis, lai cits drīz
pakaļ nemirst.
/RKr. 6./

2201. Iekam līķi veda projām, kāds no mājeniekiem
iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus
kājās.
/P.Blaus, Ērgļi./

2202. Līķi izvadījuši, mājā palicēji nes alu un
brandavīnu uz kūti un ielej to zirgu un govju
silēs un dod arī no bēŗu maizes kādus gabalus
zirgiem un govīm baudīt.
/J.Dāvīds, Biksere./


IV. Braukšana uz kapsētu.

2203. Kad līķi ved uz kapsētu, tad sievietes nesukā
galvas, jo citādi mati labi neaugot.
/P.Bīmanis, Krimulda,
A.Bīlenšteina man./

2204. Kad līķi nes no mājas laukā, tad svešam tūlīt
pirmam nevajaga iet līdz, jo tad būs jāmirst.
/E.Kuške, Rūjiena./

2205. Kad mironi izved iz mājas, tad navajaga iet
tūliņ aiz ratiem, jo tad ātri jāmirst.
/A.Leimane, Mārsnēni./

2206. Kuŗš cilvēks pēdējais iziet no tās telpas,
kuŗā stāvējis līķis, tas nākošais pēc nomirušā
mirs.
/M.Rasme, Lubāna./

2207. Kuŗš paliek pēdējais, kad mironu nes no
istabas laukā, tā dzimtā pirmajā būs bēres.
/Z.Prauliņš, Aumeisteŗi./

2208. Baltus zirgus nekad nejūdza pie līķa ratiem
vai ragavām, bet allaž melnus.
/J.Dāvīds, Biksere./

2209. Līķa zirgi ir melnu spalvu.
/K.Jansons, Plāņi./

2210. Ar grūsnēju ķēvi nevaigot mironu vest, jo tad
kumeļš neizdodoties.
/J.Ansbergs, Ēvele.
Etn. IV. 174./

2211. Uz kapu veda nelaiķa miesas ar sirmiem vai
bēriem zirgiem. Sili [zārku] apsedza ar
baltiem palagiem, jo balta krāsa pa veciem
malēniešiem bija sēru krāsa.
/J.Krēsliņš, Maliena./

2212. Līķa ratiem vai ragavām jūdz priekšā allaž
divus zirgus, vienu pakaļ otra. Pakaļējam
zirgam uzsedza palagu un virs palaga vēl deķi.
Sievietes līķi vedot piesēja pie loka zīda
banti, kuŗas gali svabadi plivinājās; vīrietim
appušķoja loku tikai ar puķu vaiņagiem un ar
eglīti jeb skujām. Viens no tuvākiem radiem
uzsēdās uz zārka, otrs, gadu 12-13 vecs puika
uz priekšējā nedeķotā zirga. Tie bija līķa
ormaņi. Abiem piediedza pie cepures cimdu pāri.
Krustu veda citā zirgā tūlīt aiz zārka. Vecos
ļaudis pat vasarā veda ragavās uz kapiem.
/P.Š./

2213. Kad mironu taisījās vest uz kapsētu un ielika
ratos vai ragavās, tad tam no apakšas izrāva
sauju siena, lai neaizvedot laimi līdz.
/J.Upīte, Gatarta./

2214. Ja zirgs iezviedzās, līķi uz ratiem vai ragavām
liekot, tad tais mājās drīz vēl kāds cilvēks
mirs.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2215. Ja līķi uz kapu vedot zirgs nozviedzas, tad
tai mājā vēl kāds mirs.
/A.Bīlenšteina rokraksts./

2216. Vedot līķi uz kapiem, ja zirgi sētā
iezviedzoties, tad no tām mājām vēl kāds mirs.
/J.Upenieks, Skrunda./

2217. Kad pie durvīm, līķi liekot ratos, zirgs
iezviedzas, tad mājās atkal drīz kāds mirs.
/A.Liepiņa, Lubāna./

2218. Ja mironi ved uz kapiem un zirgs, pie durvīm
piebraukts, iezviedzas, tad tai mājā drīz vēl
kāds miršot.
/J.Cinovskis, Snēpele./

2219. Ja zirgi, ar kuŗiem ved līķi, sprauslo, tad
drīz tanī pašā dzimtā kāds mirst.
/K.Meiers, Lubāna./

2220. Ja zirgi, mironi pa vārtiem ārā vedot, skatās
atpakaļ un iezviedzas, tad tur drīz vēl kāds
mirs.
/J.Cinovskis, Snēpele./

2221. Ja mironi vedot kāds balts zirgs iezviedzas,
tad drīz atkal kāds jauns cilvēks mirs.
/V.Līce, Smiltene./

2222. Ja tai laikā, kad līķi liek ratos jeb ragavās,
zirgs stāv uz vienu nagu, tad tai mājā vēl
kāds mirs.
/A.Bīlenšteina rokraksts./

2223. Ja zirgi, ar ko līķi grib aizvest, durvju
priekšā dirs un galvu nolaiž zemē, tad no tās
mājas atkal drīz līķis būšot jāizved.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2224. Ja līķa vešanai aizjūgts zirgs piedirsa, tad
drīzi atkal kāds mirs.
/E.Lācis, Tirza./

2225. Kad no mājas līķis jāizved, tad viņš jāved
drīz, lai zirgs neizkārnītos, jo citādi mājā
mirs vēl otrs cilvēks. [Sal. zirgs.]
/P.Zvirgzdiņš, Mārciena.
J.Rubenis, Ērgļi./

2226. Ja pa to laiku, kamēr zārku liek uz vāģiem vai
ragavām, līķa zirgi mēslo, tad tai mājā atkal
drīz būs mirons.
/J.Dāvīds, Biksere./

2227. Ja līķa zirgs, no sētas izbraucot mēslo, tad
tais mājās atkal drīz kāds mirs.
/Simenovs, Dole./

2228. Ja miroņa vedamais zirgs, piebraucot pie
istabas, gaidot miroņa iznešanu samēslo, tad
mājā drīz kāds mirs.
/H.Siliņa, Penkule./

2229. Ja zirgs piemēslo pie durvīm līķi liekot vāģos
(ratos), tad no palicējiem kāds drīzumā mirs.
/A.Liepiņa, Lubāna./

2230. Ja zirgs kārnās, kamēr līķi iznes un sāk braukt
uz kapsētu, tad tai mājā drīz atkal kāds mirs.
/P.Zeltiņa, Ikšķile./

2231. Ja līķa vedamie zirgi pagalmā atstājuši mēslus,
tad drīzumā vēl kādam jāmirst.
/V.Vintere, Matīši./

2232. Kad līķa vāģus piebraucot zirgs pieķēzī pagalmu,
tad tai mājā pirmais mirst vīrietis; kad zirgs
tikai miez, tad pirmā mirst sieviete.
/E.Zommere, Rauna./

2233. Ja zirgs, kuŗam jāved uz kapsētu mironis,
gaidot izrok bedri, tad tai mājā kāds drīz
mirs atkal.
/A.Zandere, Jēkabpils./

2234. Ap Jelgavu, Tukumu un Rīgu ir latviešiem tāds
ieradums, ka viņi mironu uz kapsētu vedot kauj
gaili un tad brauc par to pāi, kamēr viņs vēl
raustās.
/Wo'chentliche Uterhaltungen
1806, 121./

2235. Agrākos laikos priekš aizbraukšanas uz kapsētu
zem līķa vāģu ilks kāvuši gaili un tecinājuši
asinis. Kāds rūpnieks stāsta, kam gaiļa nav
bijis ko kaut, tie sasituši pret ilksi vistas
olu. Ēvelieši stāsta, ka tai vietā, kur zārķis
stāvējis, sasituši vistas olu un alu lējuši
virsū.
/J.Ansbergs, Ēvele.
Etn. IV. 173./

2236. Priekš līķa izvadīšanas uz kapsētu kava
vīrietim gaili, sievietei vistu, un ar to
asinīm uzzīmēja krustu uz zārka galvas gala.
Gaļu tūdaļ izvārīja un izdalīja bēriniekiem .
Turklāt pasniedza pa naža galam īpaši vārītu
miežu biezputru.
/K.Treners, Sarkanmuiža./

2237. Bedamā dienā, kad jau iejūgti līķa zirgi. kauj
gaili un sviež zirgiem apakš kājām.
/M.Lejiņš, Valmiera./

2238. Priekš līķa izvešanas daži kāva sētas vārtos
gaili un brauca tad pāri par gaiļa asinīm.
/Sams, Lejasciems./

2239. Kad mirons bija uzlikts uz bēŗu pajūga, tad
kāvuši gaili un pasvieduši bēŗu zirgiem zem
kājām.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2240. Kad līķis bija jau vāģos iecelts un taisījās
braukt uz kapsētu, tad pie līķa zirgiem nokāva
gaili un apsvieda zem vāģiem.
/H.Skujiņš, Aumeisteŗi./


2241. Līķi izvadot, vēŗo, no kuŗas puses vējš pūš. Ja
vējš pretīm, svētība paliek mājā, ja vējš līķim no
mugurpuses, svētība aiziet līdz.
/M.Kalniņa, Vandzene./

2242. Jaunu meitu uz kapiem vedot, jūdza pa divi vai trīs
zirgi, kam krēpes izpušķotas dzīpariem; grožu vietā
sēja jostas, loku apvija brūkleņu mētrām un
izpušķoja citiem greznumiem.
/A.Ģēģeris, Vecpiebalga./

2243. Ja līķi ved uz kapsētu, tad jāattaisa logs un ar
slotu jāslauka ārā brusaki un jāsaka: "Brusaki,
circeņi, steidzaties līķa pavadīt", tad visi
brusaki iznīkst.
/A.Oše, Lubāna./

2244. Māte nedrīkst sēdēt tais ratos, kur ir līķis, tad
mirs kāds no viņas bērniem.
/I.Melngalve, Melluži./

2245. Uz kapiem braucot, pie līķa nedrīkstēja citi sēdēt,
kā tik tuvākie radi un vienīgi vīrieši.
Svešiniekam, kas sēdot līķa ratos, tiekot kāda
vaina.
/Sams, Lejasciems./

2246. Līķa vedējs sēžas jāteniski uz zārka un brauc tā
līdz nelaiķa māju robežai, kur tad nokāp.
/J.Dāvīds, Biksere./

2247. Kad mironu iznes no mājas, tad pie mājas durvīm
uzstāda eglītes, aizbraucējam izlej spaini ūdens
no pakaļas un uz mājas durvīm iecērt trīs krustus.
To dara tādēļ, lai mirons vairs negrieztos atpakaļ.
/Rusvurms, Inland, 1855, 29
(329)./

2248. Kad mironu izved, tad izlej viņam no pakaļas vienu
spaini ūdens, lai viņš vairs atpakaļ nenāktu.
/Inland, 1855, 329./

2249. Kad ļaudis iznesa mirušā Andreja zārku, tad
saimniece steigšus noslaucīja ceļu un izgāza tiem
pakaļ spaini ūdens, lai aizgājējs vairs nenāktu
atpakaļ.
/Rig. Almanach, 1864. Des
alten Andreas Tod, 53./

2250. Līķi uz kapiem vedot, izlej tam pakaļ spaini ūdens,
lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot.
/P.Rozens, Garoza./

2251. Kad līķis no mājas bija izvests, tad vēl kāds no
mājās palikušiem padzinās braucējiem pakaļ un
uzlēja līķa zirgiem virsū drusku alus.
/P.Blaus, Ērgļi./

2252. Kad aizved mironi uz kapsētu, tad pie istabas
sliekšņa sakuŗ uguni, lai miroņa gars nenāk
atpakaļ.
/A.Sausā, Tirza./

2253. Par tiem vārtiem, kur izvests mironis, bērnu
nedrīkst nest, tad tas mirst.
/A.Veiss, Penkule./

2254. Ja līķi izvedot kas mājā aizmirstas, tad drīzi
mirs kāds no tās mājas.
/I.Melngalve, Melluži./

2255. Miroņa nesējiem jādod zieds (cimdi vai zeķes, vai
nauda). Citādi viņiem tirpst rokas.
/Avotiņš, Vestiena./

2256. Kad ziemas laikā ved līķi uz kapsētu, tad labāk
pa aizputinātām olnīcām (gatvām) nekā par tīrumiem
pāri par iebrauktu ceļu, jo no tā sējumi nīkstot.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2257. Līķi nedrīkst vest bez ceļa, tad lauks bojājas.
/I.Indāns, Gārsene./

2258. Līķi nedrīkst par tīrumu vest.
/K.Jansons, Plāņi./

2259. Ja līķi ved pa dārzu vai lauku, tad tārpi noēd
augļus.
/A.L.-Puškaitis./

2260. Kad mironu iznes no mājas, tad iesprauž eglītes
pie mājas vārtiem.
/Inland, 1855, 329./

2261. Pie līķu izvadīšanas ceļa galā nostāda eglītes.
Ja vējš kādu no šīm eglītēm apgāž, tad vajaga
skatīties uz kuŗu pusi ir galotne, tad tanī mājā
drīzumā kādam jāmirst.
/Štīrmanis, Vilzēni./

2262. Ja vedot uz kapiem mironi vējš apgāž kādu no
ceļmalā nospraustām eglītēm, tad jāskatās, uz kuŗu
pusi eglītes galotne vērsta. Uz kuŗu pusi
galotnīte nokritusi, uz to pusi drīzumā kāds mirs.
/E.Kampare, Valmiera./

2263. Uz kapsētu braucot ar līķi nedrīkst apstāties bēŗu
mājas robežās, jo tad mironis naktīs nāk atpakaļ un
spokojas.
/E.Jēpe, Palsmane./

2264. Kad mironi ved un kuŗš tad pēdējais brauc, tas
drīz miršot.
/J.Skara, Jaunpiebalga./

2265. Ja bēŗu braucienā uz kapsētu braucot kādam nokrīt
cepure, tad tas pirmais mirs.
/O.Pelēce, Jaunpiebalga./

2266. Mironi vedot uz kapiem navajaga viņu pieminēt, jo
citādi to bieži redz sapnī.
/K.Corbiks, Kroņa-Vircava./

2267. Vedot mironu no mājām ārā, ja kas notiek, tad drīz
mirs vēl kāds.
/L.Strute, Šķibe./

2268. Ja pavadot mironi uz kapiem kāds no bēreniekiem
pakrīt, tad viņš ātri nomirs.
/J.Zvaigzne, Rēzekne./

2269. Ja gadās vest līķi caur kaimiņa sētu, tad sētas
pagalmā jānomet sudraba naudas gabaliņš vai kādas
pupas ar zirņiem, lai kaimiņš neļaunotos.
/P.Dreimanis, Krustpils./

2270. Kad līķi ved par ezeru, tad tur izsprāgst visas
zivis.
/Rkr. 6./

2271. Kad ar mironu pār ledu brauc, tad sarkanā dzijā
jāiemet septiņi mazgli un dzija jāuzmet uz ledus,
lai pāri braucot nelūst iekšā.
/K.Jansons, Plāņi./

2272. Bēŗu gājienam nedrīkst ļaut pāriet par ceļu, pa
ku``ru jāiet, tad nelaime gaidāma.
/P.Zeltiņa, Ikšķile./

2272a. Ja mironi vedot uz kapsētu, vējš pūš no muguras,
tad mirušā iekrātā manta drīz izput.
/E.Zariņa, Cēre./

2273. Līķi uz kapu vedot, pavadītāji cirta gaisā zobenu
un pastāvīgi kliedza: "Bēgait, bēgait, jūs gari!"
/J.Meyer. Felliner Bla'tter
1859, 64./

2274. Ja mironu no mājas izvedot zirgs apstājas vai
atjūdzas, tad šai mājā tai pašā gadā vēl kāds mirs.
/A.Dragone, Palsmane./

2275. Ja mironi vedot līķrati uz ceļa apstājas, tad visā
drīzumā šajās mājās vēl kāds mirs.
/Z.Grīnberga, Siguldas
apkārtne./

2276. Ja bēriniekus sastop ceļā, tad būs laime, bet ne
tai dienā.
/V.Pilipjonoks, Asūne./

2277. Ja braucot uz kapiem ceļā satiek pirmo sievieti,
tad vienai no bēriniecēm jāmirst, bet ja vīrieti -
tad vīrietim.
/A.Oše, Lubāna./

2278. Ja vedot mironi uz kapsētu satiek vīrieti pirmo,
izdzirdēs mirušu vīrieti, ja sievieti satiek, tad
sieviete mirs pirmā.
/E.Līdeka, Lubāna./

2279. Kad satiek mironi ceļā, tad gaŗām paejot jāpaņem
smilts un jāmet trīs reiz pakaļ mironim, tad nekas
nepieskaŗas.
/A.Aizpurve, Lubāna./

2280. Satikt bēriniekus ir uz izdošanos, tikai tanī pašā
dienā nebūs panākumu.
/A.Aizsils, Zilupe./

2281. Kas pirmais pārskries tam ceļam, kur mironu ved uz
kapsētu, un ja viņš zina, ka tur ved mironu, tad
tas pēc tā miroņa pirmais mirs.
/J.Lazdāns, Kalupe./

2282. Ja no mājas izved mironu un turpat tuvumā satiek
kādu cilvēku pretim nākot, tad tai mājā drīzi kāds
atkal mirs.
/J.Lazdāns, Kalupe./

2283. Ja, līķi uz kapiem vedot, pirms satiek vīrieti, tad
tanīs mājās, no kuŗām ir nelaiķis, pirmāk mirs
vīrietis, un satiek sievieti, tad mirs sieviete.
/A.L.Puškaitis./

2284. Ja mironi uz kapiem vedot ceļā satiek pirmo vīrieti,
tad nākošais nāves gadījums ķers vīrieti, bet ja
satiek sievieti, tad pirmā mirs sieviete.
/K.Krastiņš, Jaunpiebalga./

2285. Ja līķi no mājām izvedot satiek vīrieti, tad rados
pirmais mirs vīrietis, ja sievieti - tad sieviete.
/Z.Lāce, Veclaicene./

2286. Kad nabašnīku vadūt uz kopīm pyrmū sateik veirīti,
tad pyrmais miers veirīts, juo sīvīti, tad - sīvīte.
/T.Beča, Preiļi./

2287. Ja līķi vedot zirgs zemi asta, tad drīzi atkal kāds
mirs.
/L.Rudzīte, Vijciems./

2288. Uz ceļa iegriež krustu kādā kokā pie ceļa malas un
dzeŗ brandvīnu.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2289. Mironu uz kapsētu vedot likuši Cesvaines priedēs
cimdus. Meitas gājušas turp rakstu ņemt.
/K.Str. no 80 g.v. Cerbuku
ātes, Kraukļi./

2290. Ceļā uz kapsētu iecērt kādā kokā krustu un dzeŗ
brantvīnu.
/Rusvurms, Inland, 1855.
27 (325)./

2291. Kad mironi uz kapiem veda, tad ceļa malas kokos
grieza krustus, lai dvēsele nenāk atpakaļ.
/E.Laime, Tirza./

2292. Ceļā uz kapsētu vecā Andreja pavadītāji apstājās
pie viena liela koka, kur tika iegriezts krusts un
appušu koku apsieta sarkana un dzeltāna dzija.
Turpat tika sadedzinātas arī cisas, uz kuŗām
Andrejs bija miris un kuŗas bija uzliktas uz zārka.
Līdz ar cisām szdedzināja arī dažus aizgājēja
drēbju gabalus. Tad pasniedza bēriniekiem medu
nodzerties, nolēja kādas piles par ziedojumu.
/Rig. Almanach, 1864. Des
alten Andreas Tod, 53./

2293. Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu, lai
mirons pastarā dienā zina ceļu uz māju. Tādas
priedes jau iepriekš tam nolūkam tiek izmeklētas un
saudzētas.
/J.Upīte, Gatarta./

2294. Mežā zināmā vietā apstājās ar visu līķi un iecirta
vai iegrieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda
sievietes līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar
nagliņu mazu no lupatiņām vai bantītēm taisītu
pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz
savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos
atpakaļ, jo gars nevarot krustam tikt gaŗām.
/Sams, Lejasciems./

2295. Kad līķi uz kapiem vedot kādam bēriniekam zars
noraun cepuri, tad tam drīz jāmirst.
/K.Alksnis-Zundulis, Naudīte./

2296. Kad, līķi vedot, lūst ilkss, tad būs drīz atkal
bēres.
/E.Skarnele, Kalncempji./

2297. Ja līķi vedot atjūdzas zirgs, tad kādam no
piederīgiem drīz jāmirst.
/Šīrmanis, Vilzēni./

2298. Pie mājām, kas atrodas ceļā, bērenieki apstājas,
iet iekšā un piedāvā mājeniekiem no bēŗu maizes,
alus un brandavīna. Kas gudrs, tas no līķeniekiem
nekā neņemot.
/J.Dāvīds, Biksere./

2299. Ja līķa vedējiem nav nevienai mājai gaŗām jābrauc
un tie ceļā arī nevienu nesatiek, ko pacienāt, tad
no līdza paņemtā ēdiena un dzēriena ziedo Meža
mātei: izlej krūmos kādas lāses alus un brandvīna
un nomet kādus kumosus maizes. Atlikušo ēd un dzeŗ
paši līķenieki.
/J.Dāvīds, Biksere./

2300. Bērenieki, kas brauc uz kapsētu, ņem līdz savu daļu
no visiem bēŗu ēdieniem un dzērieniem. Vīrieti
glabājot, šos ēdienus un dzērienus veda sieviete,
un sievieti glabājot, vīrietis.
/J.Dāvīds, Biksere./

2301. Kod cylvāks nazynuodams vad zyrgā nabašnīku, koč
mozu bārnu, tod zyrgs byus vyss putūs, jam cīši
gryuts.
/V.Podis, Rēzekne./

2302. Kapu tuvumā līķa zirgiem allaž esot smagāki ko
vilkt, jo citi miroņi nākot jaunajam viesam pretim
un apķeroties tam apkārt.
/P.Rozens, Garoza./

2303. Netālu no kapiem zirgi velk līka ratus smagāki, jo
citi miroņi nāk tam pakaļ un uz zārka vizinās.
/T.Dzintarkalns, Talsi./

2304. Kad ved mironi uz kapiem, tad zirgiem esot grūti
vilkt, jo visi miroņi sēžot ratos.
/M.Auziņa, Rīga./

2305. Kad līķi ved uz kapsētu, tad visi miroņi jāj uz tā
lopa, kas tam bijis bērēs kauts, viņam pretī.
/K.Corbiks, Jelgava./

2306. Līķi vedot pie kapsētas visi mirušo gari nāk pretī
un apmetas ap zārku, tādēļ pie kapsētas piebraucot
zirgi vissmagāk velk. Caur mazo lodziņu pie zvana
to visu var redzēt, bet kas tur skatās, tam pašam
jāmirst.
/Z.Prauliņš, Aumeisteŗi./

2307. Ja vedot uz kapsētu līķi, zirgi nevar labi pavilkt,
tad saka, ka miroņi sametušies uz zārka.
/K.Lielozols, Nīca./

2308. Kad līķi ved uz kapsētu, tad, nākot tuvāku kapsētas
vārtiem, zārks top smagāks; tas tāpēc, ka mirušo
dvēseles nāk no kapsētas un sēžas uz zārka.
/J.A.Jansons, Jelgava./

2309. Līķi vedot uz kapsētu, zirgs smagi velk, jo visi
miroņi nāk savu nākošo biedru sagaidīt un sēžas uz
zārka.
/K.Corbiks, Jelgava./

2310. Kad braukuši uz kapsētu, tad nabagiem līdz veduši
bēŗu maizi.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2311. Krustā pakāra cimdu pāri, kuŗu krusta nesējs
kapsētā noņēma.
/J.Rubenis, Ērgļi./

2312. Kad glabāšana nokavēta pēc saules noiešanas, tad
domāja, ka dvēsele to nakti guļ krusta galā. Pēc
tam lēniem, rāmiem soļiem brauca uz mājām. [Sal.
dvēsele.]
/Fr.Rēķis, Renda./

2313. Kad mironi apglabājuši nāca no kapiem zemē, tad
skatījās, vai nav kāds zirgs mēslojis; ja tas
noticis, tad drīz atkal kāds no tām pašām mājām
mirs, un īpaši tas, kas pirmais no kapiem nogājis,
vai ari kāds no viņa tuviniekiem.
/Fr.Rēķis, Renda./

2314. Ja līķa zirgs, apgriežot no kapsētas, mēslo, tad
drīz cits līķis būs vedams.
/K.Treners, Sarkanmuiža./


V. Braukšana no kapsētas.

2315. No kapsētas braucot lauž koku virsaunes un zarus,
lai mirons līdz augšāmcelšanās dienai varētu tur
savas drēbes pakārt.
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2316. No kapsētas uz māju braucot nolauž dažiem kociņiem
galotnes, lai tur mirons varētu savas drēbes pakārt.
/Rusvurms, Inland, 1855.
27 (330)./

2317. Kad brauc no kapiem, tad jauni cilvēki nedrīkst
sēsties ratos, kuŗos veda zārku, jo tad mirstot
pēcnācēji.
/K.Corbiks, Jelgava./

2318. Kad brauc no kapiem mājā, tad tajos ratos, ar
kuŗiem līķis vests, nedrīkst sēdēt neprecētas
sievietes, jo tad apprecoties visi bērni nomirstot.
/L.Šmīdeberga, Zemgale./

2319. No kapsētas mājās braucot nedrīkst sēdēt līķa ratos,
tad drīz mirs.
/K.Kalniņa, Katvari./

2320. Līķi aprakuši, bērenieki pirmā krogā dzēra par
samesto naudu, ko mājā noņēma līķim no krūtīm. Visu,
cik tās bija, vajadzēja notērēt. Uzkošanai bija
līdzņemtie zirņi.
/Sams, Lejasciems./

2321. Pabraukuši dažas verstes no kapsētas, bērinieki
apturēja zirgus pie vecas resnas priedes, ko sauca
par krusta priedi, un sagaidījās cits citu.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2322. No kapsētas atpakaļ braucot, vecā Andreja bērenieki
apstājās vēl pie krustotā koka, dzēra tur alu un
atliekas uzlēja uz koka saknēm. Turpat tika nolauzta
mazam bērziņam galotne. Ja tas bērzs vēl auga un
zaļoja, tad tas nozīmēja, ka aizgājējam labi klājas.
/Rig.Almanach, 1864. Des
alten Andreas Tod, 55./

2323. Kad bērinieku rindai, no kapsētas atpakaļ braucot,
nāk sieviete pirmā pretī, tad mirušā rados pirmā
mirs sieviete; Ja vīrietis nāk pretī, tad pirmais
mirs vīrietis.
/E.Zommere, Rauna./

2324. Ja bērinieki no kapiem braucot mājā pirmo satiek
vīrieti, tad mirs vīrietis.
/J.Krastiņš, Irlava./

2325. Kas no kapsētas pirmais iebrauc bēŗu sētā, tas
nākošais nomirīs.
/V.Greble, Kalnamuiža, Valkas
apr./

2326. Kas bērēs pirmais no kapsētas mājā iebrauc, to
pašu pirmo glabās.
/M.Poriete, Lubāna./

2327. Mājā pārnākuši, vedēji kuļ mājas piederīgos ar
zariņiem, ko kapsētā nolauzuši un saka: "Nemirstiet,
nemirstiet, nav vairs rūmes kapsētā!"
/K.Šilings, 1832.g., Tirza./

2328. Kad bērinieki nākot mājā no kapsētas, tad mājinieki
tos peŗot ar skujām. Ja bēres esot vasarā, tad
sakot: "mirsti ziemā, nemirsti vasarā!" Ja bēres
esot ziemā, tad peŗot un sakot: "Mirsti vasarā,
nemirsti ziemā!" To darot tamdēļ, lai no bēriniekiem
neviens tik ātri nemirst.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2329. No kapsētas mājā braukdami, bērinieki nolauž eglītēm
vai priedītēm zarus vai galotnes, lai būtu
aizgājējiem, kur uzkārt drēbes. Ar nolauztiem
zariem kapenieki peŗ mājā palikušos dziedādami:
"Nemirstiet, nemirstiet, etc."; bet ja gadās
priekšā kādas vecas māmiņas, kam laiks iet pie
miera kapsētā, tad dzied: "Mirstiet drīzi, etc."
/J.Dāvīds, Biksere./

2330. No kapiem atpakaļ braucot, bērinieki pielauza egļu
zarus, ar kuŗiem mājiniekus kūla, uz veciem
sacīdami: "Mirstiet, mirstiet, diezgan rūmes
kapsētā!" uz jauniem turpretī: "Nemirstiet,
nemirstiet, nava rūmes kapsētā."
/A.Ģēģeris, Vecpiebalga./

2331. Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā! Es
ieliku sav' māsiņu (bāliņu) pašā slitas maliņā.
/LD 27660./

2332. Kad bērinieki atbrauc no kapsētas, tad mājinieki
jāpeŗ ar egļu zariem un jāsaka: "Mirsti vasaru,
nemirsti ziemu!" (Vasaru vieglāk apglabāt.)
/V.Johansone, Liepa./

2333. Bērēs, no kapiem nākot, līdz jāpaņem skuju zariņš,
ar kuŗu jānopeŗ visi mājinieki un jāsaka:
"Nemirsti, nemirsti, vairs nav rūmes kapsētā!" Tad
nemirs ar.
/V.Slaidiņa, Drusti./

2333a. No kapsētas uz māju braucot, katrs kapenieks
nolauza egles zaru un par visiem kopā vienu mazu
eglīti. Pēdējo piesēja pie līķa zirga loka.
Pārbraukuši un istabā iegājuši, kapenieki kūla ar
saviem skuju zariem tos, kas mājā palikuši, un
dziedāja: "Nemirstiet, nemirstiet etc." Atvesto
eglīti uzsprauda uz nama jumta.
/P.Blaus, Ērgļi./

2334. No kapsētas uz māju braucot, kapenieki pielauza
skujas, īpaši no paeglēm, un mājā pārnākuši pēra
ar skujām mājiniekus, lielus un mazus, sacīdami:
"Nemirsti, nemirsti, kapsētā nav vietas!"
/Sams, Lejasciems./

2335. No kapsētas mājā braucot lauž skujas (paegļus,
egles jeb priedes) un ar tām peŗ palikušos
sacīdami: "Nemirstiet, nemirstiet, kapsētā nav
rūmes!"
/P.Š., Rauna un Smiltene.
P.Zvirgzdiņš, Mārciena./

2336. No kapiem atpakaļ braukdami, bērenieki salauž
skujas, kuŗām peŗ mājiniekus, sacīdami:
"Nemirstiet, nav rūmes kapsētā!"
/Dandēns, Gatarta./

2337. Bērinieki, no kapiem uz mājām braukdami, nolauž
egļu skujas, un pārnākuši sit ar tām cits citam,
sacīdami: "Nemirstiet, nemirstiet, nav rūmes
kapsētā."
/Semenovs, Dole./

2338. Kad bērinieki atbrauc no kapsētas mājā, tad tiem
mājā palicējs jāpeŗ ar egļu skujām ar šādiem
vārdiem: "Kapsētā nav vairs rūmes!" Citādi no tiem
drīz kādam jāmirst. Pēc tam skujas jāsadedzina.
/P.Zeltiņa, Ikšķile./

2339. Kad bērinieki no kapsētas atbraukuši, tad tie ar
egles zariem pēruši mājiniekus, sacīdami: "Mirsti
rudeni, nemirsti pavasari!"
/K.Jansons, Plāņi./

2340. Bērēs bēriniekiem ar egles zariem jāpeŗot
mājinieki, lai tie mirtu ziemā, ne vasarā.
/H.Lindberga, Veselauska./

2341. No bērēm nākot, tiek ar paegļa zaru bērinieki un
visi mājinieki nopērti, pie kam vecenīte pērēja
teic: "Mirstiet jauni, mirstiet veci, pusmūžiņa
cilvēkam gauži raud pakaļā!" Pēc tam meijiņa tiek
sadedzināta un apkārtējie ar dūmiem apkvēpināti,
lai no miroņa nekāds sliktums jeb slimība neceltos.
/K.Bika, Gaujiena./

2342. No kapsētas mājās braucot bērinieki salauž egles
zarus, ar ko pērt mājiniekus, lai tie drīz nemirtu.
Kam zars salūst pirmais, tas arī pirmais mirst
(pērājs).
/A.Liepiņa, Lubāna./

2343. Ja līķa zirgi pēc tam, kad līķis aizvests uz kapiem
un pārbraukts mājās, apgriežas uz kapu pusi, tad
drīzumā atkal kāds mirs.
/A.Aizsils. Kārķi./

2344. Kas pirmais, bēriniekiem pārbraucot, ieiet istabā,
tas pirmais mirst.
/K.Lielozols, Nīca./

2345. Kad bērinieki nāk mājā no kapsētas, tad tas, kas
pirmais no viņiem ieies bēŗu mājā, pirmais mirs.
/L.Kārkliņa, Dzelzava./


2346. Pēc mājenieku pēršanas ar skujām nojūdza zirgus,
nomazgājās un sēdās ap galdu pie zirņiem un siltām
karašām, kas katru reiz mājā bija jāizcep pa to
laiku, kamēr citi kapsētā.
/K.Treners./

2347. Mājās pārbraucot, neiebrauca līķa ratus vai ragus
sētā, bet atstāja tos ārpusē un apgāza uz mutes,
lai nebūtu vairs braukšana uz kapsētu.
/K.Treners, Sarkanmuiža./

2348. Vecenes it uzmanīgi noskatās, uz kuŗu pusi zirgiem
galva, kad tie, no kapiem pārbraukti un nojūgti,
vārtās. Ja tiem galva uz baznīcas pusi, tad atkal
drīz kāds tai mājā mirs.
/M.Lejiņš, Valmiera./

2349. Kad no kapsētas pārbraucot zirgs izjūgts tūliņ
vārtās ar galvu uz ziemeļiem, tad tam drīzumā atkal
būs jāved mirons.
/Z.Prauliņš, Aumeisteŗi./

2350. Braucot atpakaļ no kapiem, ja vecs cilvēks pirmais
ieiet istabā, kur mirušais gulējis, tad tai gadā
veci vairāk mirst. Ja ieiet jauns, tad jauni mirst.
/M.Auziņa, Rīga./


VI. Ēšana un dzeršana.

2351. Kad bēŗu viesi atbrauc no kapsētas mājā un ēd
pirmo maltīti, tad kāds mājenieks var slepeni iziet
ārā un skatīties pa logu iekšā. Tad viņš redzēs, ka
mirušā gars daiet pie galda un nosmeķē visus
ēdienus.
/E.Zommere, Rauna./

2352. Katru bēŗu ēdienu vārot, mirons tur iemērc savu
pirkstu.
/K.Jansons, Plāņi./

2353. Kad bērinieki no kapsētas atbraukuši dzeŗ pirmo
alu jeb brandavīnu, tad mirējs tanī iemērcot savus
trīs pirkstus. Kurš nu pirmais to dzeŗ, tas
pirmais no goda ļaudīm mirs.
/K.Jansons, Plāņi./

2354. Bērēs parastie ēdieni bijuši senāk bieza putra,
sausi vārītas pupas vai zirņi, turpretim citos godos
baudījuši gaļas ēdienus.
/J.Ansbergs, Ēvele. Etn.
IV. 172./

2355. Nevienā bēŗu maltītē netrūka vārītu zirņu ar gaļu,
vai nu to daudz vai maz ēda. Zirņi apzīmēja
bērenieku asaras; tādēļ arī mēdz teikt: asaras
birst kā zirņi.
/Sams, Lejasciems./

2356. Bēŗu ēdiens bija karašas, maize, gaļa, piens un
sausi novārīti zirņi vai pupas; dzēriens - alus un
brandavīns. Pedējai maltītei vārīja kāpostus ar
gaļu.
/A.Ģēģeris, Vecpiebalga./

2357. Beidzamais bēŗu ēdiens bija kāposti.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2358. Bērēs allaž bija vārīti zirņi, ko bēriniekiem uzkost.
/J.Upīte, Gatarta./

2359. Bēŗu ēdiens bija liellopu iekšas un piestā
nogrūsti mieži.
/Pauka, Trikāta./

2360. Bēŗu brandvīnu dzeŗot, papriekšu jānolej viena
glāzīte zemē mironim.
/P.Rozens, Garoza./

2361. Uz bērēm pirmo glāzi lej zemē nomirēju pieminot.
/P.Zvirgzdiņš, Mārciena./

2362. Bērēs maize jāmet pagaldē.
/K.Jansons, Plāņi./

2363. Bērēs maizes kukuļs juotur uz golda tamdēļ, lai
pēc nūmirēja maize naizavastu nū sātas.
/B.Spūlis, Vārkava./

2364. Pie zārka uz krēsla bļoda ar brandvīnu, divas
glāzītes un telēķis ar gabaliņos sagrieztu sieru.
Vispirms dzeŗ saimnieks ar saimnieci no brandvīna
malciņu un uzkož gabaliņu siera. Pēc viņiem dzeŗ
un uzkož viesi, un katrs met cik necik naudas zārkā.
Tad uzliek brandvīnu uz galda. Saimnieks ar
saimnieci atkal iedzeŗ pirmie, un viņiem seko
viesi. Uzkožamam izdala katram arī pa saujai
novārītas sausas pupas un tādus pašus zirņus. Pēc
tad dod viesiem bēŗu mielastu.
/Kr.Kalniņš, Vitebska./

2365. Bļodas ar ēdienu vienīgi tikai pati saimniece liek
uz galda. Karotes ar viņas atļauju var arī izdalīt
kāda cita sieva. Saimnieks ar saimnieci atkal
pirmie iesāk ēst un trīs reiz pasmeķējuši atvēl ēst
arī viesiem. Dzeršanai dod tā saukto miroņa alu.
Katra muciņa iesākama no saimnieka ar saimnieci, pēc
kam dzeŗ citi bēŗu viesi.
/Kr.Kalniņš, Vitebska./

2366. Vispirms bērenieki ieturēja maltīti. Arī vīrieši
līķiem daži likuši zārku priekšā karašu, ceptu no
miežu miltiem ar asinīm, un glāzīti brandvīna, lai
nelaiķis vēl pēdējo reizi pamielotos. Pēcāk, kad
taisījās braukt uz kapsētu, bērenieki karašu paši
apēda un, brandvīnu izdzēruši, glāzīti sadauzīja.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2367. Bērēs visiem papilnam jāēd un jādzeŗ nelaiķim par
godu un patikšanu. Ja ēdot no maizes vai gaļas kas
nokrīt zemē, to neceļ augšā.
/J.Dāvīds, Biksere./

2368. Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē, to necēla
augšā, jo tā esot mirona daļa, un katrs, kas pirmo
reiz dzēra alu, papriekšu nolēja kādu lāsi zemē
mironam.
/P.Blaus, Ērgļi./

2369. Bērēs, ādūt izkritušu kimyusu vai līžeiku nu rūkas,
nadreikst otkonjemt, jo tei asūt nūmirēja daļa. Kas
tū jam, tys mierst.
/B.Spūlis, Vārkava./

2370. Kad bērēs saplīsis kāds trauks (dažreiz pat tīšām
plēsuši), tad sacījuši, ka tas esot nomirušajam.
Tāpat mirušiem novēlēts tas ēdiens, kas bērēs
nokritis zemē. to necēla augšā.
/Z.Lancmanis, Lejasciems./

2371. Bēŗu plāceņa pirmie ādāji papriešku mirstot. Ja
bērēs nokrīt ēdiens zemē, tad nadrīkst tuo pacelt,
juo nuo tā vaiņas matās.
/J.Upmalis, Ļaudona./

2372. Kuŗš pirmais no bērēm ceptas maizes ēd, tam
pirmajam būs jāmirst.
/E.Lācis, Tirza./

2373. Ja bērēs puisis pirmais pie galda maizi lauž, tad
pirmais kāds puisis mirs.
/R.Jansons, Pilda./

2374. Pēc miroņa apbedīšanas to vakaru jāapklāj vakariņu
galds un jāpakaŗ tīrs balts dvielis. Pēc
apbedīšanas tomēr gars vēl mīt dzīvo starpā. Nama
saimniekam tad ir jāskatās, vai gariņš paēdis ies
slaucīt muti dvielī, jeb ne, t.i. vai dvielis
pakustēsies. Ja dvielis pakustas, tad liela laime
sagaidāma.
/K.Corbiks, Ezere./

2375. Bērēs pēdīgai maltītei dod biezputru. Tādēļ dažreiz
jokiem saka: mirsti, dabūsim drīzāk biezputru.
/Simenovs, Dole./

2376. No bēŗu galda maizes berzumi pa galu jānoslauka.
/K.Jansons, Plāņi./

2377. No kapiem pārbraukuši bērinieki nomazgāja rokas,
sagāja ap galdu, noskaitīja pātarus un tad sāka ēst
un dzert. Bet katrs ēda sevišķi savu maizi, gaļu,
pienu no tiem pašiem traukiem, kuŗos tie ēdienus
atveduši, un dzēra savu līdzatvesto dzērienu. Bija
jau vēls vakars, kad pabeidza ēst. Otrā dienā deva
viesiem kopēju maltīti.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2378. Bēŗu dienas vakarā bērinieki dziedāja tautas
dziesmas, dzēra, spēlēja un dancoja, gribēdami ar
to nelaiķim godu parādīt.
/K.Treners, Sarkanmuiža./

2379. Tādu cilvēku bērēs, kas jau savu mūžu nodzīvājis,
parasti izturas nopietni, kamēr līķis mājā un pirmā
bēŗu dienā līdz pusnaktij. Pēc tam dzied, dejo,
rotaļājas un parasti saka: "Viņš (mirējs) jau savu
laiku nodzīvājis un tur nekā nav ko žēlot."
/H.Skujiņš, Aumeisteŗi./

2380. Pēc vakariņām sākās visādas rotaļas un "malšana".
Malšanu izdarīja tā. Bērinieki malēji sasēdās ap
galdu, dziedāja, dzēra brandvīnu un ritināja tukšu
buteli pa galda virsu, tīkodami, lai butele maļot
saplīstu. Tās vietā tad ņēma atkal citu buteli.
Dauzīja arī citus traukus, un kādu trauku sadauzot
mēdza teikt, tas nelaiķim viņā saulē esot vajadzīgs.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2381. Kad puisim vai meitai dzēra bēres, tad līdz
pusnaktij dzīvoja klusu; bet kad pusnakts bija pāri,
tad dzēra kāzas un bija brīv kliegt, brēkt un dancot.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2382. Kad puišam vai meitai bēres dzēra, tad līdz
pusnaktij dzīvāja klusu; bet kad pusnakts bija pāri,
tad dzēra kāzas un tad bija brīv kliegt, brēkt un
dancot.
/H.Skujiņš, Aumeisteŗi./

2383. Kad jauna puiša vai meitas bēres dzeŗ, tad saka:
"Nu, šodien (pirmo bēŗu dienu) nodzersim bēres un
rītdienā (otrā bēŗu dienā) dzersim kāzas." Pirmā
goda diena paiet klusu, bet otrā dejo, rotaļājas
un dzied.
/H.Skujiņš, Aumeisteŗi./


VII. Beigas.

2384. Otrā bēŗu dienā ap pusdienas laiku izdalīja
nelaiķa mantu. Mantu dalot, turējās cieši pie
mirēja noteikuma: kas kuŗam novēlēts., to tas arī
dabūja. Mantas izdalītāju, kas neizpildīja taisni
un pareizi mirēja noteikumus, nelaiķis piemeklēja ar
lēkmēm. Tāds pats sods gaidāms mantiniekam. kas
nepatiesi apvaino mantas dalītāju, ja pēdējais
taisni un bez viltus izpildījis mirēja nolēmumu.
/J.Dāvīds, Biksere./

2385. Dobrači dabūja savu daļu cimdu vai drēbju gabalu
no bēŗu dāvanām bēŗu mājā pēc noturētām
vakariņām. Pārējās dāvanas palika par labu nelaiķa
pakaļpalicējiem.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2386. Bēŗu beigās dalīja nelaiķa mantu. Gan centās šo
lietu nokārtot bez strīdiem; bet gadījās ari nereti,
ka mantošanas dēļ tuvinieki un agrāk saticīgi radi
palika ienaidnieki uz visu mūžu.
/P.Lodziņš, Sēļpils./

2387. Kad bērēs un arī kāzās vedējs nedabū veltis, tad
zirgam ļaunums, paliekot klibs. Kad veltis neesot
villātnas, bet nātnas, tad arī vedēja zirgam
slikti. Bet tādā gadījumā varot izpalīdzēties.
Vajagot tik paņemt villātnu lupatu vai matus un ar
tiem nātnās veltis apkvēpināt.
/J.Ansbergs, Ēvele. Etn.
IV, 174./

2388. Mijami bērēs, bērēs jāmij! Ko bērēs samijam, to
mūžam nēsājam.
/LD 27801./

2389. Bērēs vajadzēja apēst visus ēdienus un izdzert
visus dzērienus.
/Rig. Almanach, 1864. Des
alten Andreas Tod, 55./

2390. Tā gaļa, kas palika no bērēm pāri, tā jāizdala
mājas cilvēkiem, tiem, kas palīdzējuši bēres rīkot.
Ja tā nedarot, tad lopi nīkuļojot un viņiem
metoties utis.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2391. Bērēm ceptu maizi nedrīkst mājās apēst, tad
piekaŗas kāda slimība.
/L.Reiteris, Lubāna./

2392. Ja no bērēm ņem ko ēdamu uz māju, tad to tik tad
var ēst, kad papriekšu dod sunim kādu kumosu.
/Rusvurms, Inland, 1855.
22 (329)./

2393. Ja atnāk no kādām bērēm, tad no bēŗu maizes
pirmais gabals jādod suņam, lai nepiemetas ļaunums.
/E.Šneiders, Alūksne./

2394. Kad bērinieki taisījās uz māju braukt, tad viņiem
deva bēŗu maizi līdza, ko uz māju vest. To bēŗu
maizi iesēja tajā pašā drēbītē, kuŗā bērnieks bija
savus bēŗu kukuļus atvedis. Bet to bēŗu maizi, ko
no bērēm atveda, to neviens cilvēks pirmais neēda,
bet pirmo kumosu atdeva suņam, otru kaķam, trešo
iesvieda kaktā un tad tik vēl paši ēda.
/H.Skujiņš, Smiltene./

2395. No bērēm nākot, atnesto maizi nevajaga tūliņ pašam
ēst, bet pirmais kumoss jāatdod suņam, lai nekāds
ļaunums neceltos no bērēm un pavadītā aizgājēja.
/K.Bika, Gaujiena./

2396. Kas no bērēm atnesto maizi pirmais lauž un ēd, tas
pirmais tanī mājā mirst. Trikātā vēl gandrīz katra
bēŗu mājas saimniece iesien ciemmaizi bēriniekiem,
kad tie vīkšas uz māju.
/K.Jansons, Plāņi./

2397. Kad brauc no bērēm uz māju, ta jau dod ciema maizi
līdz. No tās maizes jānolaužot gabaliņš un
jānosviežot zemē. Tas jādarot tāpēc, lai ciema
maizes ēdājiem nepiesistos kāds nelabums no mirona.
/H.Skujiņš, Cirgaļi./

2398. Kad no bērēm atnes ciemmaizi, tad pirmais kumoss
jānomet paslieksnē.
/K.Jansons, Plāņi./

2399. Ja pēc bērēm paliek kāda muciņa alus pāri, tad to
nedrīkst citam godam ne aizdot, ne arī dāvināt.
Citādi pie alus ņēmējiem kāds mirst jeb arī notiek
kāda cita nelaime.
/E.Zommere, Rauna./

2400. Ja kāds cilvēks vai žīvāts bija pēc bērēm slims
palicis, tad ņēma no slimā matu vai spalvu vikšu,
aiznesa to uz kapsētu un nolika uz mirušā kapa,
domādami, ka vaina nāk no miroņa.
/Z.Lancmanis, Lejasciems./

2401. Kod īsi uz kopim pavadeit nabašniku, un kod atīsi
uz sātu, un taipat atnessi ar sevim pi zuoboku
pīlapātu nu kopu zemi, itei pīzīmēj, ka tu ar
dreiži miersi zemī.
/V.Podis, Rēzekne./

2402. No bērēm mājā nākot, nevajaga skatīties atpakaļ,
jo tad mironis nāk mājā un spokojas.
/M.Valdmane, Zaļā muiža./

2403. No bērēm nedrīkst nest mājā nekādu dāvanu, tad kāds
saslimstot un nomirstot.
/G.Pols, Bauska./

2404. Kas bērēs bijis, tas nedrīkst nekā sēt, iekāms nav
baznīcā bijis, jo tad sēkla nedīgst.
/K.Corbiks, Tetelminde./

2405. Pēc bērēm 3., 6., 9. un 40. dienā vēl rīkoja
ēdienus, kur uzlūdza arī mirušā dvēseli. Visi viesi
tur sēdēja klusu un ēda bez nažiem.
/Inland, 1885. 331./