BĒRNU SLIMĪBAS.

3106. Visvairāk bērnu kaites dziedēja vecas sieviņas ar
mazgāšanu. Pēc ūdens apvārdošanas un pārkrustīšanas
pielika tur bērza ogles, ap sētas mietiem salasītas
plūres, dažādus stādus, kā ļaunuma zāles, skalbes
u.t.t. Pēc ogļu sīkšanas un grozīšanas pa ūdeni
sprieda, vai slimība lēkusies no nobīļa jeb skaudīgu
acu nobrīnēšanas. Kad bērnu nomazgāja, tad caur
kreklu trīs reiz izņēma degošu skalu un tad tik
vilka mugurā.

/J. Rubenis, Ērgļi./

3107. Bērna mazgājamā traukā mēdza ielikt kalves, naktskājus
un trīm paslieksnēm ņemtas pārkrustotas mēslu
drupatiņas.[Skat. mirons.]
/P.Š., Rauna./

3108. Kad bērnam vēders iet cauri, bērns vēderā pārmeties.
Tad ieliek bērnu nevelētas drēbes pirmā aizaustā
galā, un divi vīri sāk bērnu mētāt un viļāt, beigās
apmet uz mutes un atpakaļ, bērns vesels.

/A. Elksnītis, Prauliņi./

3109. Ja mazam bērnam vēders sāp, tad jānoķer zvirbuls,
jāizņem māga, jāizvāra un jāiedod bērnam. Tad bērns
paliek vesels.
/L. Dragūne, Meirāni./

3110. Kad domāja, ka bērna slimība lēkusies no kāda ļauna
cilvēka, tad ūdenī iemeta arī kādas pirkstis no
sadedzināta lupata, kas ņemts no ienaidnieka drēbēm.
[Sal. skaušana.]
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

3111. Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kas vēl
nebija sešu nedēļu, parādīja tikai īsteniekiem. Reiz
atbraukusi pie N-ru saimnieces, kurai bijis klusīgs
bērns, kāda sieva, tādu ļaužu. Uz prombraukšanu viešņa
ieteikusies: "Esmu visu nakti un dienu te bijusi,
bet bērna balsīti neesmu dzirdējusi." Tiklīdz bijusi
aizbraukusi, maziņais sācis brēkt un brēcis ar vienu
mutes ieplētumu, kamēr nomiris. Sieva viņu bijusi
noskaudusi. /K. Petersons, Raņķi./

3112. Tanīs pašās mājās, kur pašulaik bijušas dzīres,
kāds uzkulies nabags aprunājis otru māju sievas
Ķērstas bērniņu, uzteikdams to par smuku. Mājās
pārnests, bērns sācis brēkt un tapis slims. Māte
aizsteigusies atpakaļ paklaušināt, vai tur neesot
kas no nabaga palicies. Pa laimi radusies kāda veca
mice. Māte to sadedzinājusi un pelnus devusi bērnam
iekšā, kurš tad no tam arī izveseļojies. Proti,
jādabon no apskaudēja kādu drēbes gabaliņu, matu
kušķīti vai ko citu, jāsadedzina un pelnus jādod iekšā,
tad apskaustais atlabojas.
/K. Pētersons, Raņķi./

3113. Teicēja aizgājusi ar savu desmit nedēļu veco bērniņu
ciemā pie mātes, pie kuras dzīvojusi arī viņas (t.i.
teicējas) vīra brāļa sieva Anna, kas bijusi ragana.
Uz mājām pošoties teicēja iedevusi bērniņu paturēt
Annai, kamēr pati apvilkusies kažoku, kurš karājies
mātes kaktiņā. Māte prasījusi: "Kur tu savu bērniņu
liki?" "Tāda maita, vai tu savu bērniņu gribi apēst!
Vai nezini, ka Anna viņu var nomaitāt?" Ceļā uz mājām
bērniņš sācis kliegt un kliegt, atpakaļ mētāties,
rociņas (nadziņus) knaibīt un lauzīties. Visu nakti
tā samocījies; tāpat otru dienu un nakti, kamēr
izkurinājuši pirti un nozāļojuši. Iekasījuši svētītā
ūdenī trīsreiz no galda stūriem (bet pārstūris krustiski),
no trim sliekšņiem, trīsreiz no kāšiem namā, pielikuši
vēl trīsdeviņi spriktis (naža galus no baltajiem pelniem),
apmazgājuši trīsreiz priekšiņu un muguriņu no galvas
līdz kājām un iepilinājuši ūdeni trīs reiz mutītē.
Bērns nu gan bijis vesels, bet slimība pārmetusies
uz govi, kura stāvējusi kā koks un vairs neēdusi. Ieveduši
istabā aizkrāsnī (siltumā), apkvēpinājuši viscaur
dūmos no svētītām dillēm un ielējuši trīsreiz svētītu
ūdeni mutē; no tam govs palikusies vesela.
/Sermule, Līvbērze./

3114. Kāda sieva audzinājusi pabērnīti; bijis balts, apaļš
bērniņš. Atnāk reiz viņai tēva māsa ciemā, kura maziņo
ieraudzīdama teikusi: "Vai tas ir bezpupa bērns,
tāds brangs!" Tēva māsai aizejot, bērns laidās ar
vēderu, kājiņas krustiem vien licis un ēst neēdis
ne kumosa. Tēva māsas vārdi bijuši skaudīgi, nekad
nevajagot teikt, ka bērns (vai lops) labs, smuks.
/Sermule, Līvbērze./

3115. Skolotājs V. pēc mātes domām bijis apbrīnots: bļāvies
vien staipījies. Māte sasildījusi ūdeni, sataisījusi
ar svētītām zālēm un mazgājusi maziņo pa novakarēm.
Pati vien visu darījusi. Ūdeni beidzot lējusi gulošam
sunim trīs reiz krustiem pāri, tā ka ūdens lopiņu ķēris.
Kad suns šāvies augšām un trīs reiz nopurinājies, tad
bērns bijis vesels. Tā tas te noticis.
/Vītole, Tetelminde./

3116. Lai mazi bērni netrūktos, tad jāsadedzina pele un
pelni jādod ēst. /A. Broža, Naikšēni./

3117. Bērnam, kuram liela galva, ceturtdienas vakarā bez
saules suni pāri lecina. /J. Jansons, Trikāta./

3118. Ja mazs bērns sasit kādu locekli, tad to apspļauda
trīs reiz un spļaudaklus saņem.
/J. Jansons, Plāņi./

3119. Bērnam vajag pieri ar maizi un kājas ar gaļu apspaidīt
un tos dot sunim. Ja viņš ēdīs, tad paliks vesels,
ja neēdis, tad mirs. /J. Jansons, Rīga./

3120. No akas vajaga atnest ūdeni, un tūliņ, kamēr vēl
ūdens kustas, vajaga noskaustam bērnam seju bez
pārtraukuma trīs reizes nomazgāt. Pēc tam jāpūš
bērnam dvaša virsū un jānoskaita Tēvas reize, kā
arī krusts jāpārmet. /J. Jansons, Rīga./

3121. Ja bērns ir nīkulis, slimīgs, tad tas jau mātē
"apsolīts", noburts, bērnam novēlēts ļaunums.
/G. Pols, Vecgulbene./

3122. Nobrīnēts bērns jāmazgā trīs piektvakari ūdenī,
kurā ielikti mirona kauli. /Ūdre, Tetelminde./

3123. Laba zāle noskaustam bērnam ir vistu mēsli (virsējie
baltumi), kurus ūdenī dod maziņajam iekšā. Kad ar
piepelcētu drāniņu apslauka maziņajam ģīmīti un
rociņas, var ar savu bērnu iet, kur grib, un rādīt,
kam tīk, neviens viņa nenoskaudīs. Nobrīnētu bērnu
liek sapūst. /K. Pētersons, Raņķi./

3124. Ja nūnītis (mazs bērniņš) naktīs raud, tad bērnu
vecākiem gavēnī purvmalā jāuzmeklē maitas kauls,
kurš drēbē ietīts jāpiesien bērnam trīs dieni pie
pakausīša, tad uz tris dieni pie krūtīm un beigās
uz trīs dieni pie papēdīšiem, pēc kam vēl ar kaulu
jāapspaida visa miesiņa. /K. Jansons, Plāņi./

3125. Ja bērns nemierīgi guļ, tad jāpaliek pagalvī tabakas
pelni. /J. Pļaviņš, Skrīveri./

3126. Kad mazs bērns uz kājām lempurīgs, tad no 9 kokiem
jāizsien slotiņas, ar kurām bērns jānomazgā.
/K. Jansons, Plāņi./

3127. Kad jaunpiedzimušam bērnam esot stipras graizes
(vēdera sāpes), tad no mātes miršu kroņa (laulājamā)
lapiņām jāvārot tēja un jādodot bērnam dzert, tad
graizes drīz vien pārejot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

3127a. Kad bārns ir slyms, soka, ka kristamuotei ir gryuta
voi slykta rūka. Tūlaik cyta sīvīte, kurai ir vīgla
rūka, pierk tū bārnu sev par kristabārnu. Par pērkšonas
zeimi jei bārnam kaut kū škiņkuoj.
/T. Beča, Preiļi./

3128. Ja mazam bērnam caurs vēders, tā veļu nedrīkst pēc
saules rieta laukā atstāt. /J.A. Jansons, Bīriņi./

3129. Kad bērns nesāka laikā staigāt, tad sadauzīja vēžus,
samaisīja ar rudzu miltiem un aplika bērnam ap kājām.
/P.S., Skaista./

3130. Ja bērns ir negalīgs, tad viņš reiz jānoliek durvju
paslieksnē un jālecina suns tam pāri.
/K. Jansons, Plāņi./

3131. Ja bērns laikus neiet kājām, tad tam kājās krusta
pinekls. [Skat. pinekla griešana.]
/K. Jansons, Plāņi./

3132. Ja bērnam kājas nespēcīgas, tad vannā jāieliek
vardes un trīs vai deviņas reizes jāapņem ap kājām.
/M. Šauruma, Umurga./

3133. Kad bārns nūsabeidis, tad vajag salasīt trejdeviņu
kristiņu (kur ir sakrituši kristā cysas voi kaidi
kūciņi) un ar tīm apkyupynōt bārnu.
/T. Beča, Preiļi./

3134. Ja bērns sabīstas no suņa, tad tam jādod ēst tā
suņa vilna, kurš bērnu nobaidījis.
/J.A. Jansons, Olaine./

3135. Kad bērni nobīstas, tad jāsaka mātei: "Tfu, tfu,
tfu, pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna."
/A. Strode, Rudzēti./

3136. Kad bērns sabīstas, tad svepē to ar debesinēm (augs
ar ziliem ziediem).

/P.Š., Skaista./