BURVJI.
3865. Sniku Berta sieva Grie-
ta bijusi burve. Reuteru Krista-
pam viņa izkaisījusi stallī pelnus.
Citu ļaužu govīm devusi krējumu,
lai tās dotu pienu pārpilnībā. Sni-
ku Ādama sievai nozagusi matus
un nogriezusi galu no viņas krek-
la, ko tad sadedzinājusi. Pie no-
pratināšanas tā atzinās, ka tiešām
esot devusi govīm uz maizes krē-
jumu un tās pēc tam devušas
daudz piena. Matus zagusi un at-
devusi viņai Bertas meita Grieta,
bet ko tā ar viņiem darījusi, par
to nekā nezinot. Sniku Grietai no-
sprieda grēku nožēlošanu baznīcā,
bet Lēnu atlaida tikai ar rājienu.
/1691. g. baznīcas revīzijas
prot., L. Sloka, Latvijas Vēst-
nesis 1924. 145./
3866. Māņuticīgi ļaudis domā,
ka slepena apskādēšana caur vella
spēku notiekot, un ir tik bailīgi,
ka ikreiz, kad tiem uz lauka, jeb
mājās kaut kas svešāds rādās, ...
tie tūdaļ uz vellu domā, jeb uz cil-
vēku, kas caur vella spēku tos ap-
skādējis.
/W. Maczewski, Spr. grāmata,
1793. 696-7./
3867. Par burvi var palikt, ja
baznīcā neapēd dievmaizes.
/P. Š., Rauna./
3868. Burvis zina apslēptas
mantas, redz garus, dziedina sli-
mus un uzsūta slimības arī vese-
liem.
/J. Ozols, Sauka./
3869. Kas grib par burvi tikt,
tam 30 gadu nav jāiet pie diev-
galda. Kad pēc tam iet pie diev-
galda, tad dievmaizi nevajaga no-
rīt, bet izspļaut, paslēpt cimdā, tad
aiziet uz mežu un paslēpt apses
mizā. Otrā dienā jāiet ar plinti
uz to vietu un jāšauj tur ar sidra-
ba lodi. Pie koka stāvēs Pestītājs
un metīs ar roku, lai cilvēks vēl
paliek uz taisnības ceļiem. Bet
nevajaga to ievērot un tikai šaut.
Tad pienāks velns, izmācīs, kas
burvim jādara.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
3870. Burvji, raganas un rie-
bēji var piesaukt velnu, ko viņi iz-
dara trīs reiz svilpot. Velns tad
atskrien sarkana gaiļa, ērgļa, pū-
ces jeb cita putna izskatā un tū-
liņ paslēpjas. Velns dod tiem pa-
domus, kā citiem varētu postu da-
rīt, jeb arī kādu nelaimi novērst,
ja tas nāk šiem velna kalpiem par
labu.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
3871. Visi burvji un raganas
nav vienādi stipri. Dažreiz viņu
starpā izceļas naidi, kur tad vājā-
kajam jānobeidzas. Gadās, ka
viens burvis jeb ragana lūko darīt
postu otram. Apburtais tad skrien
pie sava pretinieka un lūko no tā
dabūt malku ūdens, lupatu jeb
citu kādu nieku. Ja izdodas to
dabūt, tad apburtais ir glābts: ro-
das atkal agrākais spēks un vese-
lība; bet ja neizdodas, tad tam jā-
mirst. Glābtais nu var atkal vajāt
savu pretinieku un tā abu karš var
ilgi vilkties.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
3872. Dažreiz viens burvis tā
apbur otru, ka tas satūkš, un iz-
kāris mēli, nevar vairs elpu vilkt.
Tādam gadījumam burvis tura pie
sevis apburtu zoss olu. Viņš nu
jem to olu ar īkšķi un mazo pirk-
stiņu, apgriež to trīs reiz apkārt
un dod otram, lai tas to pārsitot.
Olā nu parādās mazs cilvēciņš, ko
nu līdz ar sasisto olu apburtais pa-
ņem atpakaļ un paglabā. Tad ap-
burtais paliek vesels, bet nelaime
pāriet uz būrēju.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
3873. Kas grib tikt par burvi,
tam Jāņa naktī ar tādu nodomu
jāiet uz lauku. Vispirms tad sa-
tiks kādu mazāku burvi, kas pa-
rādīs ceļu tālāk. Tad nāks lielais
burvis pretī, kas izskatās ļoti bries-
mīgs, bet nevajaga baidīties. Tas
nācēju pārbaudīs un ja to atradīs
par derīgu, tad parādīs ceļu tālāk.
Tad gājējs satiks divpadsmit vel-
nus, kas to visādi baidīs un mocīs.
Ja viņš visu izturēs, tad tie to aiz-
vedīs pie Lūcifera, kas ir velnu
un burvju galva. Tas ir tik bries-
mīgs, ka cilvēks no viņa balss vien
var nomirt. Tas arī vēl pamoca
nācēju un tad iedod tam burvju
grāmatas. Nākošam burvim jāpa-
rakstās ar savām asinīm uz pakā-
rušās Jūdasa miesas. Burvim nu
kalpos visi velni, bet kad tas mirs,
tad velni apēdīs viņa miesas un
paņems uz elli viņa dvēseli.
/V. Juoņus, Pustiņa./
3874. Kad buris skrienot no
mājas, tad tas ačgārni izlienot
caur zirga sakām. Kad tas esot
caur sakām izlīdis, tad uzreiz pa-
zūdot - aizskrienot. Kad tas uz
rīta pusi atkal mājā ieskrienot, tad
atkal lienot caur sakām, lai paliktu
par cilvēku. Ja nu kāds sakas
esot aiznesis, tad buris nevarot at-
pakaļ tikt un tam esot beigās jā-
mirstot.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
3875. Kas par burvi grib palikt,
tam trīs reiz gavēnī jānoģērbjas:
gavēņa sākumā, vidū un Lielā
piektdienā. Visās tanīs reizēs tas
jādara naktī un jāuzkāpj uz bišu
tropa, kur trīs reiz jāiesvilpjas, ka-
mēr kāds to aiznes prom pa gaisu.
/K. Jansons, Plāņi./
3876. Dažiem burvjiem esot
melnā grāmata jeb sestā un septītā
Mozus grāmata. Ar to grāmatu
burvji zinot noteikt cilvēka likteni,
bet viņiem neesot brīvu to darīt.
Daži burvji gribot, lai viņus apro-
kot ar visu melno grāmatu.
/K. Vieglais, Krape./
3877. Burvji piedzimstot no tā-
dām mātēm, kurām viens bērns pie
krūts un otrs gaidībās, jo tas pēdē-
jais esot skaudīgs un burvīgs. [Sal.
atzīdenis.]
/G. Pols, Vecgulbene./
3878. Burves staigājušas vasarā
bez brunku: viens priekšauts
priekšā, otrs pakaļā.
/K. Jansons, Vijciems./
3879. Neg dažs krāšņus pāta-
rus māk, dzied Dieva dziesmas, jā,
iet ir pie Dieva galdu, un tomēr jir
viņš burvis, maitā ļaudis, lopus,
labību kā pats Vells? Ja priekš
tiesu vests, viņš lielījās, viņš neda-
rots ļaunu, bet labu.
/G. Mancelis, Lett. Postill.
1654. 165./
3880. Burvji un sālspūšļotāji
lielījās un teicās, tiem labi vārdi
esoši, ar katriem tie neveseliem pa-
līdzoši.
/G. Mancelis, Lett. Postill II,
1654. 379./
3881. Dažs neveselis, savā sēr-
gā gulēdams, liekas kādu burvi un
sālspūšļotāju pie sevis atvesties,
tam būs to mērot, staipīt, kaula
vārdus, graizes vārdus, dzīslas vār-
dus, un kas tādi pesteļi un burvī-
bas jir, pārrunāt. Tāds vella kalps
un Laume kļūst cienīti, ar lielām
dāvanām apdāvināti.
/G. Mancelis, Lett. Postill II,
1654. 375./
3882. Jir kas nevesels, nelūgs
tas Dievu, bet sālspūšļotāju un
burvi viņš meklēs, no tā tas lik-
sies aptaustīties.
/G. Mancelis, Lett. Postill II,
1654. 354./
3883. Šī sieva savās lielās bē-
dās nemeklē burvus, sālspūšļotājus
un tādus vella pesteļus.
/G. Mancelis, Lett. Postill I, 1654. 305./
3884. Glāb pēc tavas žēlastības,
Man#' ar saim#' in bērniņiem,
Priekš tā velna slepkavības,
In priekš viņa pesteļiem,
Burvjiem, laumēm, raganām,
Kas var lopam, cilvēkam,
Kad tu gribi ļaut, gan skādēt,
Tos samaitāt ir nolādēt.
/Kr. Fu#:rekers./
3885. Pie kuras blēdības viņa
kalpiem, burvjiem, zavatniekiem,
vārduniekiem, zīlniekiem, laumām,
raganām, sālspūtējiem, kannasrau-
džiem, vilkačiem in tādiem gānik-
ļiem tam jāpalīdz.
/Kr. Fu#:rekers./
3886. Kad burvi šādus tādus
burvekļus in nešļavas namos, lop-
kūtīs, laidaros, labībai uznes, iemet,
iebāž, iespļauj, in tā otra cilvēka
malas apgānīt jeb to izbaidīt grib.
/Kr. Fu#:rekers./
3887. Burvji spējot vētru, kru-
su, pērkonu un lietu darīt, sauli
un mēnesi maitāt un par vilkatiem
pārvērsties.
/Latv. gada grāmata, 1797. 3, 22./
3888. Daudz tādu ļaužu vēl
mūsu starpā ir, kas tic, ka burvji,
sāls pūšļotāji un raganas spējot
krusu un bargu gaisu, cilvēku un
lopu slimības uzsūtīt jeb arī no-
griezt caur ļaunā gara spēku.
/Latviešu draugs, Piel. 1840. 7./
3889. Piltenē tika 1665. gada
Vasaras svētkos viens vecs burvis
sadedzināts, tad 1667. gadā atkal
viens, četri gadi vēlāk vēl divi brā-
ļi, no kuriem viens varējis Dievu
lūgt, otrs ne. 1676. gadā atkal sa-
dedzināts viens burvis un pēc čet-
riem gadiem viena ragana bez
grēku nožēlošanas.
/L. Arbuzovs, Rig. Almanach, 1911./
3890. Jūs sakāt: burvis esot
gudrs cilvēks, kam lielāka gudrība
un zināšana nekā citiem cilvēkiem,
un, kas sev par labu un citiem par
ļaunu no nieka lietas daudz ko var
izdarīt.
/Latv. Avīzes, 1822. 43./
3891. 1668. g. prāvā kāds skau-
ģis nolādējis sava ienaidnieka lo-
pus: "Leij wilcke, Wo#:lne tros
abeede!" (lai vilki, velni tos apēd).
Otrā dienā teļus saplēsuši vilki,
zirgus parāvis velns.
/K. Straubergs, Br. Zeme,
1934. g. 31. dec./
3892. 1691. g. tiesu aktīs ir aiz-
rādījums par burvjiem, kas kaitē-
juši laukiem, labības ziedus nesda-
mi savam kungam velnam uz elli,
no kurienes tos vilkači nesuši at-
pakaļ.
/K. Straubergs, Br. Zeme,
1934. g. 31. dec./
3893. 1708. g. prāvā ir re-
dzams, ka bailes no burvjiem ir tik
lielas, ka baidās tos aizkaitināt -
jo ar lāstiem un burvībām tie var
uzlaist lielu nelaimi - ka burvim
ļauj, pirmos kāpostus vārot, pirma-
jam to smaržu baudīt, un dod arī
pirmo kumosu no kautā lopa ga-
ļas.
/K. Straubergs, Br. Zeme,
1934. g. 31. dec./
3894. Jāņa dienā burvis iet ap
trejdeviņu saimnieku laukiem
skauzdams. Arī Zaļā ceturtdienā
viņš apskrien 9 robežas. Bet jau
vienreiz lauku apiedams, viņš var
nokaltēt visu labību.
/K. Straubergs, Br. Zeme,
1934. g. 31. dec./
3895. Limbažu draudzē Lādes
muižā Naukšu mājā dzīvojis bur-
vis Berens, kas ar buršanu un ār-
stēšanu krāpis ļaudis. Noprati-
nāts tas atzinās, ja pie viņa atve-
dot slimu vai apburtu cilvēku vai
lopu, tad viņš ņemot 2 vai 3 vien-
kāršus sāls graudus un sakot šā-
dus vārdus: "Ej nost, tu nešķīsts
gars, ļauj vaļas tam svētam garam
un svētu kristība draudzību, to lai-
cīgu nāvi un mūžīgu ienaidību!"
Pēc tam devis šo sāli lupatiņā ie-
tītu slimajam un tas izveseļojies.
Pret izmežģījumiem lietojis vār-
dus: "Kauliņi miesiņas, griežas vie-
tā ar Dieva palīgu!" Ar šiem vār-
diem dziedējot arī rozi un vēl pie-
liekot klāt: "Jaun ozol, jaunas
liepas un zaļa zāle." Par buršanu
piesprieda Berenam 10 pāru žagaru
pie kāķa.
/1739. g. baznīcas revīzijas
prot., L. Sloka, Latvijas Vēst-
nesis 1924., 145./
3896. Valmieriešu Pīlāta Bērtu-
lis esot aicinājis pie sevis burvi,
kas dzīvojis šaipus Mētras. Tas
esot meklējis elka-dievu pie sliek-
šņiem, kamēr pēdīgi nonācis pie
viena akmeņa vārtu tuvumā, un
tad teicis, ka elka-dievs esot te. Uz
šā akmeņa Bērtulis esot katru ga-
du Miķēļa dienā, pēdējo reizi 1738.
gadā, nesis upurus: lējis alu, me-
tis trīs saujas gaļas, lējis trīs karo-
tes zupas un kāvis vienu gaili.
/Pēc V. Baloža rokraksta no
Kampenhauzena revīzijas proto-
kola. 1739. g./
3897. Sveiciemā bijis soms Jā-
nis, kurš nodarbojies ar buršanu
un ļaužu krāpšanu. Tam piesprie-
da pie kāķa 5 pāri žagaru.
/1739. g. baznīcas revīzijas
prot., L. Sloka, Latvijas Vēst-
nesis 1924., 145./
3898. Gaujenes Jaunā muižā
bijis burvis Veromu Reinis, kurš
buroties nelietīgi izlietojis Dieva
vārdu, krusta zīmi un dažādas lūg-
šanas. Viņam piesprieda 5 pāri
žagaru.
/L. Sloka. Latvijas Vēstnesis
1924., 145. Baznīcas revīziju
prot./
3899. Burvis nēsājot labās kā-
jas zeķi uz kreiso pusi apgrieztu
un nekad nesaucot velnu par blē-
di.
/Latviešu Avīzes, 1866. 13./
3900. Burvji un raganas pār
vēršas par vilkatiem, melniem su-
ņiem, āžiem, kaķiem, pūcēm un
žagatām.
/G. Stenders./
3901. Kurzeme vecos laikos bi-
jusi kā piebāzta ar māņticīgiem
ļaudīm. Tie runāja par raganām,
burvjiem, labdariem, vārdeniekiem,
zavatniekiem, pesteļniekiem, pūš-
ļotājiem un Dievs zin, par kādiem
vēl.
/Latv. Avīzes, 1824. 32./
3902. Burvji senos laikos ir va-
rējuši cilvēkus pataisīt par sumpur-
ņiem, vilkačiem un citiem zvē-
riem. Tiklīdz burvis apjozis jostu
cilvēkam, tad cilvēks palicis par
tādu zvēru, ko burvis vēlējies. Reiz
bijis tāds gadījums, ka skrējis
vilks, mednieki tam dzinušies pa-
kaļ. Vilks skrējis caur koku sak-
nēm, kur pārrāvis jostu, un otrā
pusē iznācis par cilvēku. Pārrau-
jot burvja jostu, noburtais zvērs
topot atkal par to, kas agrāk bijis.
/G. Pols, Bauskas apr./
3903. Lai izzinātu, kas ir bur-
vis, kas ragana, tad Zaļā ceturt-
dienā, gulēt ejot, jāpaņem mutē
sērs un ar to jāpārguļ nakts. Liel-
dienas rītā baznīcā ejot, jāņem šis
sērs atkal mutē. Tad varēs redzēt,
ka burvjiem un raganām ir izkār-
tas mēles, ko citi cilvēki nevar re-
dzēt.
/V. Juoņus, Pustiņa./
3904. Burvji ziemu vai vasaru
esot kažauku valkājuši.
/K. Jansons, Plāņi./
3905. Burvji gavēnī nesa ap ci-
tu mājām savus pesteļus: teļa gal-
vas, stilbu kaulus, olas, pelnus, asi-
nis un dažādas citas lietas. Zir-
giem viņi sapina krēpes un izgrie-
za astrus, govīm apgrieza astes un
spalvu, aitām apcirpa vilnu. Za-
ļās ceturtdienas, Lielās piektdie-
nas, Lieldienas un Jurģa dienas
rītā ar mazu gaismiņu viņi eimot
uz mežu un šaunot; kurš tad pir-
mais dzirdot šāviena troksni, tam
klājoties slikti, vai nu pašam vai
arī lopiem piesitoties kāda klipa.
Kad atrodot burvju pesteļus, tad
tos pakarot skurstenī, vai rijā uz
versmes, vai arī ielādējot vecā rata
rumbā, aizpuļķējot galus un noslī-
cinājot dziļā ūdenī, lai burvji neda-
būjot savu nešļavu atpakaļ. Kad
viņi to nevarot atpakaļ dabūt, tad
viņi izkalstot kā versmē, jeb arī
tiem piesitoties kāda cita vaina.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./
3906. Burvja nešļavas (nocilas)
esot: miroņa mati, olas un maize.
/K. Jansons, Ziemeris./
3907. Gavēnī buri staigājot ai-
tas apcirpdami. Kad viņš aitu ap-
cērpot, tad skaitot: "Man villīna
un gaļīna, tev kaulīni un ādīna!"
Pa septiņiem gadiem buram no ap-
cirptās vilnas iznākot viena praka.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
3908. Pautneši gavēnī govij uz
krustiem izgriezuši ādas lempatu
un govi aiz astes piesējuši pie
vadža.
/K. Jansons, Plāņi./
3909. Pautneši gavēnī govīm
astes nogriezuši līdz kaulam.
/K. Jansons, Plāņi./
3910. Vijciema Kundziņa mā-
jas saimnieks - Vīksna gavēnī pie-
slējies savā stallī ačgārni pie kark-
lēm un runājis: "Kas Toma stallī,
lai manā stallī, kas Toma klētī,
lai manā klētī u. t. t.!"
/K. Jansons, Plāņi./
3911. Kādam burvim reiz ga-
vēnī vajadzējis izskriet deviņu
kungu valstīs, jo viņu nesusi kaza
sev mugurā. Burvis aicinājis līdz
arī savu sievu, kas atteikusies un
palikusi par vecu izperu (pirts slo-
tu).
/K. Jansons, Plāņi./
3912. Pautnesis kūtī atstāj savu
cepuri.
/K. Jansons, Plāņi./
3913. Gavēņu piektdienās burv-
jiem krūtīs deg, kāpēc tie tad iet
uz nāburgiem dzert lūgt.
/K. Jansons, Plāņi./
3914. Kad burvis saskaistas ar
savu sievu, tad viņš atņem tai mie-
gu un liek tai visu nakti lēkāt un
dancot.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
3915. Ja burvi apvaino jeb sit,
tad viņš arvien atriebjas. Ja sa-
duras ar burvi, tad vajaga to sist
līdz asinīm, tad steigšus bēgt me-
žā, ielīst krāsnī, likt tur bāzt sal-
mus priekšā un aizdedzināt. Tad
burvis vairs nevarēs nekā izdarīt.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202./
@ 3916. Kod derevņī kaimiņš uz
kaimiņa dusmeigs un grib pyrmis
kaimiņš jam kū nebejs sataisēt.
Vot kai reizja utris kaimiņš iznas
uz pogolma vosorys laikā sovu
austu drēbi un pakluoj uz zemis.
A pyrmais kaimiņš, kab naredzei-
tu utris īt un pīdiersnī gubu uz
drābu. Jis zyna, ka tūlaik pi ytno
kaimiņa vodnosīs uts un vysaids
nateirums. Kai jis itū padora, pyr-
mais kaimiņš kai izguoja uorā,
vieras: guba pilikta uz drābu. Ku
jam dareit? Jis tiulen pajam šķē-
rus, izgrīž tū vītu, kur pīlikta gu-
ba, īlyka gunē un sadadzynuoja.
Pēc ytas ūtram kaimiņam, kur pī-
lika gubu suoka degt kai guns pa-
kaļā un jis navarēja pacīst suopis.
Da tuo laika jam daga, koleidz jis
nanūguoja pi pyrmuo kaimiņa un
suoka lyugt, kab jis jam pīdūtu.
Pyrmīs kaimiņš zyna itū suopi,
pascēja uz ūtru: "Labi, ej uz sātu!"
A pats īlyka ceplī, kur daga tai gu-
ba, treis zareņi eglis. Nu reizis
ūtram puorstuoja degt pakaļa. Itī
kaimiņi beja obi divēji buri.
/V. Podis, Rēzekne./
3917. [Burvji visvairāk staigā
Zaļās ceturtdienas un Lielās piekt-
dienas naktī.] Ja kāds drošākais
kādu burvi arī noķēris, tad no ci-
tiem sabaidīts, tūdaļ klusām to at-
kal palaiž, bīdamies, ka vēl vairāk
nenobur. Ja par nelaimi kādam
lops paliek slims, vai cits kas no-
tiek, tad tūdaļ brēc: "Ja, ja! - nu
jau būs gan slikti! Šo nakti bija
manas saļļa durvis vaļām un go-
vīm un zirgiem spalva apcirpta.
Nu jābrauc pie tāda, kas var glābt,
un tam nolādētam blēdim pašam
to atdarīt." Izbraucis kur nekur,
un izmaksājies ko neko, bet ne-
kas! Slikts bijis, slikts paliek. Kas
nu par nelaimi? Pienāk draugs
un saka: "Kad tas burvis pats to
dabū zināt, pie kāda ārsta tu brauc,
tad tās zāles neko nelīdz." Te nu
vīrs sāk sievu rāt, ka tā to izpļā-
pājusi ciemiņu sievām, kur šis
braucis, un taisās un brauc pie ci-
ta glābēja. Bet kad tu izputētu!
Meitens to dzirdējis, ka tēvs un
māte runājuši tur un tur braukt
palīgu meklēt, pateicis to ciemiņu
meiteņiem. Māte to dabūjusi zi-
nāt, brēc savas nedienas vaidukām
vien, kā nu atkal dabūs zināt, un
tad būs visa dzīve pagalam. Kaut
jel varētu satulkot, kurš tas burvis
ir, tad būtu jāraug no tā miesām
kādas spalvas, jeb no viņa drēbēm
kādas lupatas dabūt, ko varētu ap
to saburto kvēpināt, tas kas zin,
vēl ko palīdzētu.
/No "Ziņas un stāsti par Die-
va valstības lietām". IV, 1852.
Kolkas jūrmala. Aizliegts izd./