CĀĻI.

I.Cāļu perināšana.
II. Cāļi sakarā ar vanagu, vārnu, žurku.
III. Cāļa gaļa.
IV. Cāļi kaŗa zīlēšanā.
V. Cāļi lietus zīlēšanā.
VI. Cāļi rudens zīlēšanā.

I. Cāļu perināšana.

3942. Cāļus jāliek perēt pilnā
mēnesī un pēcpusdienā, tad būs
vistiņas.
/A. Veckalne, Dreiliņi./


3943. Lai cāļi izdotos, tad vistas
jāliek perēt tā, ka cāļi lai iznāktu
jaunā mēnesī.
/Z. Kozenkraniuse, Ainaži./


3944. Cāļus perinot, jāsaliekot
olas perēklī svētdienas vakarā bez
saules ar tieviem galiem uz zemi,
tad nākot cāļi no visām olām ārā
kā baznīcēni pa baznīcas durvīm.
/E. Zommere, Rauna./


3945. Cāļus vajaga likt perēt
tanī laikā, kad baznīcēni nāk no
baznīcas laukā, tad labi izdodas.
[Sal. vistas.]
/Z. Prauliņš, Aumeisteri./

3946. Kad perina cāļus, tad
olas jāliek svētdienās ap to laiku,
kad ļaudis nāk no baznīcas ārā.
Tad arī cāļi visi izkaļās tāpat, kā
daudz ļaužu nāk ārā no baznīcas.
/M. Auziņa, Rīga./


3947. Cāļus vajaga likt perēt,
kad cilvēki nāk no baznīcas mājās,
tad cāļi tā nākot no olām ārā.
/K. Lielozols, Nīca./


3948. Kad baznīcēni nāk mājās,
jāliek cāļi perēt, tad tie labi izdo-
das.
/Morgenšterne, Penkule./

3949. Olas vajaga likt perināt
vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt,
un neprasīs daudz barības, bet ja
liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.
/A. Ernstsons, Vaiņode./


3950. Cāļi jāliek perēt, tad kad
govis nāk no ganības mājā, tad
labi izdodas.
/H. Skujiņš, Smiltene./

3951. Kad pūš dienvidu vējš,
vajag likt cāļus perēt, labi izšķi-
ļas.
/M. Kalniņa, Vandzene./


3952. Tādās dienās, kad pūš
ziemeļa vējš, nevajaga likt perēt
putnus, tad cāļiem ir lielas nabas,
nevar izšķilties no olām.
/J. Atteka, Nīca/


3953. Ziemeļvējam ārā pūšot,
nedrīkst likt vistu perēt, jo tad cā-
ļi labi neizšķiļas un ir daudz
"vanckaru".
/J. Andriņš, Taurkalns./


3954. Kad olas liek perēt, tad
licējam vajaga saģērbties raibās
drēbēs ar vaļējiem matiem un va-
jaga likt nepāru skaitu olu un ne-
vienam neteikt, cik olu palikts. Ja
visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi
labi izdodas.
/K. Vieglais, Krape./


3955. Ja grib, lai no visām
olām izšķiltos cāļi, tad, olas pe-
reklī liekot, tās jāber visas uz reizi.
/A. Aizsils, Lubāna./

3956. Kad cāļus liek perēt, tad
nevajaga runāt, lai labi izperē.
/I. Upenieks, Skrunda./


3957. Kad cāļus liek perināt,
tad lakats jāatsien atpakaļ, lai iz-
dodas cāļi ar cekuliem.
/A. Sausā, Tirza./


3958. Cāļus perinot, olas vīrie-
šu cepurē jānes.
/K. Jansons, Plāņi./


3959. Ja vīrieša cepurē nes olas
perēt, tad cāļi labi izšķiļas.
/V. Saperovs, Vecpiebalga./


3960. Kad vīrišķu cepurē nes
pautus perēt, tad visi cāļi labi iz-
šķiļas.
/J. Steglavs, Jelgava./


3961. Ja grib, lai vanags neaiz-
nestu cāļus, tad olas jānes cepurē,
kad tās liek vistai perēt.
/A. Aizsils, Lubāna./


3962. Ja vīrieša cepurē nes
pautnus perēt, tad visi cālēni būs
gaiļi.
/T. Dzintarkalns, Talsi./

3963. Ja liek vistu perēt, tad
jāliek olas perēklī vai nu ar labo,
vai kreiso roku. Ja grib, lai vai-
rāk izperētu vistiņas, tad jāliek ar
kreiso roku, bet ja grib, lai vairāk
būtu gailīšu, tad jāliek ar labo ro-
ku.
/P. Eglīte, Priekuļi./


3964. Kad perina cāļus, tad va-
jaga, perēkli taisot un olas nesot,
ātri skriet, tad visi cāļi izšķiļas.
/J. A. Jansons./


3965. Cāļus perinot jāliek sienā,
tad vistas ies uz pļavu, ja liks la-
pās, tad dzīvos pa mežu, un ja sal-
mos, tad ies uz labību.
/L. Bēķe, Madona./


3966. Cāļus perinot olas jāliek
sienā, tad cāļi dzīvos pa zāli; olas
nevar likt salmos, tad cāļi ies la-
bībā.
/Z. Lāce, Veclaicene./


3967. Cāļi jāperina sienā, tad
viņi neēd tīrumā labību.
/V. Spandegs, Pociems. K. Jan-
sons, Plāņi./


3968. Lai cāļi neietu labībā,
tad perētāju vistu likuši sienā.
/E. Krastiņa, Naukšēni./

3969. Uz salmiem perināti cāļi
ēd labību laukos, uz siena perināti
neēd.
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš,
Sērpils./


3970. Pavasaros kamēr cāļus
perina, nedrīkst svilpot, jo tad cāļi
nepadonas.
/K. Corbiks, Bēne./


3971. Cāļiem vajaga nokniebt
to putraimiņu, kas atrodas knābja
galā.
/S. Gūberts, 1688./


3972. Izšķiltiem cāļiem no
knābja jānoplēš kauliņš putraima
lielumā; ja nenoplēš, tad cālis liels
izaudzis nevar ēst.
/P. Š., Rauna. A. Skrūze, Saikava./


3973. Mazs cālēns, kamēr viņš
nav ēst dabūjis, var krist no baz-
nīcas jumta un ar nenositīsies.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./


3974. Cāļiem pirmo reizi jādod
olas ēst, jo tad jaunās vistas esot
dējīgas.
/M. Klause, Jaunpiebalga./

3975. Pirmās spalvas cāļiem
sauc par raganu spalvām.
/K. Jansons, Plāņi./


II. Cāļi sakarā ar vanagu, vārnu, žurku.

3976. Lai nikni putni nekristu
virsū jaunajiem mājas putniem: cā-
ļiem, zoslēniem, pīlēniem u. c., ta
pirmo reizi tos ārā laižot, ņem kat-
ru cālēnu un bāž azotē un liek, lai
tas nokrīt pa pliku miesu zemē. Pie
tam teic šādus vārdus: "Kraukļi,
vārnas, žagatas, vanagi, lapsas,
ļauni skaudīgi cilvēki, mīliet šos
manus putniņus kā paši savus bēr-
nus! Neēdiet šos manus putniņus,
kā jūs savus bērnus neēdat!"
/R. Alauns, Rīga. F. Brīv-
zemnieks, 1881. VI, 161./


3977. Lai cāļus, ko pirmo rei-
zi izlaiž laukā nelaupītu nikni put-
ni, tad mēdz tos apkvēpināt ar
velna sūdu, ko ber uz karstām og-
lēm, uz kurām tura sietā cāļus.
Kvēpinot jāsaka: "Eita, mani put-
niņi, biedrojaties ar vārnām un va-
nagiem! Jūs esat vienas mātes, vie-
na tēva, vienā lizdā perēti!"
/M. Freimane, Cīrava. F.
Brīvzemnieks, 1881. VI, 161./

3978. Kad vista izper cāļus,
tad tie 3 reizes jānoglauda un jā-
saka: "Ai, smukie, pelēkie vanadzi-
ni!" jo tad vanags nekad neķer
cāļus.
/A. Klause, Jaunpiebalga./


3979. Mazus cālēnus vajaga
saukt par vanadzēniem, tad vanags
tos prom nenes.
/V. Biša, Vijciems./

3980. Mazus cāļus vajaga no-
saukt par maziem vanadziņiem,
tad vanagi tos neaiznesīs.
/A. Bulēne, Rīga./

3981. Mazus cāļus vajaga saukt
par vanadziņiem, tad vanagi tos
neaiznesīs.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./


3982. Ja mazus cāļus nosauc
par vanagiem, tad vanags tos ne-
ķer.
/K. Baumane, Baldone./

3983. Mazus cālīšus nevajag
saukt par pelītēm, tad peles tos
nodzenā.
/L. Čapa, Rīga./

3984. Mazus cālīšus ja sauc
putnu vārdos, piem.: par zīlītēm,
zvirbulīšiem, tad kaķi viņus apēd.
/E. Stīpniece, Vērene./

3985. Lai cāļus neķertu vanags,
tad tie tūliņ pēc izperēšanas jāie-
liek cepurē vai sietiņā.
/A. Bērziņa, Aloja./


3986. Lai vanags nekad cāļus
neieraudzītu, tad tiem trīs reizes
piesitot uzliek cepuri un no virs-
puses iegrābj tajā.
/A. Bērziņa, Aloja./


3987. Kad vista izper cāļus,
tad jāieliek viņi sietā, ligzda jāsa-
dedzina un dūmos jāapkvēpina, tad
vanags nenes prom.
/A. Rozentāle, Jaunauce./


3988. Pavasarī laižot pirmo
reiz cālīšus jeb pīlītes ārā, tie jā-
apkūpina ar dūmiem, lai vanags
neķer.
/L. Strute, Šķibe./


3989. Pavasarī upmalās jāsa-
gramsta ūdens mēsli, kuri jāsade-
dzina, kad cāļi iz olām izšķiļas, tad
cāļi jāapdūmē, lai vanags tos ne-
aiztiek.
/K. Jansons, Plāņi./


3990. Kamēr vēl nav laisti ārā
mazi cālīši, tad vajaga salikt visus
grozā un apkūpināt ar šaujama
pulvera dūmiem un arī apsmērēt
spārnus, tad neraus ne vārnas ne
vanagi.
/J. Atteka, Nīca./


3991. Lai vārnas vai vanags
neaiznestu cāļus, tad tie jāapkūpi-
na ar šaujamo pulveri.
/M. Macpāne, Alsunga./


3992. Kad pirmo reizi cāļus
laiž ārā, viņus apkūpina, lai vārnas
nepaņem.
/K. Lielozols, Nīca./


3993. Cāļi, kas tikko iznākuši
no olām, tiek salikti lielā kurvī.
Kurvim uzliek virsū kaut kādu drē-
bi, lai cāļi neizkāptu ārā. No kadi-
ķiem uztaisa ugunskuru. Dūmiem
paceļoties, kvēpinātājai vajaga uz-
likt rokas dūmos un sacīt: "Aiz-
dzen vanagus, aizdzen visus nela-
bos!" Kad šie vārdi izteikti, cāļus
var jemt no kurvja ārā, jo nedz
vanagi, nedz citi putni tos nene-
sīs projām.
/A. Dakstiņa, Jelgavas sko-
lotāju instituts./


3994. Kad vista izperējusi cā-
ļus, kur tad aizsviež vistas perekli,
tur arī cāļi visu vasaru staigās.
/J. Lazdāns, Kalupe./


3995. Izperinot mazus cālēnus
un pirmo reizi laižot laukā, vajaga
visus salasīt kurvī un izbērt pret
ziemeļiem, tad vanagi neķers ne-
vienu cāli. Tā izberot cāļus pret
ziemeļiem, tos ātri ierauga putnu
aizbildne, kura necieš siltumu un
tāpēc atrodas ziemeļos. Ieraudzī-
jusi mazos putnus, tā ņem tos sa-
vā apsardzībā.
/A. Kauliņa, Jauncerne./


3996. Mazas zosītes jeb citu
māju putnu cāļus kad laiž pirmo
reizi ganos, tad saimniecei vajaga
visus vienā grozā iznest un laist
pa vienam vien aiz krekla. Kad
visi izlaisti, tad vajaga ātri skriet
atpakaļ iekšā un nemaz neskatī-
ties atpakaļ, tad viņi visi labi stā-
vēs kopā.
/J. Atteka, Nīca./


3997. Kad cāļus jeb zoslēnus
laiž pirmo reizi laukā, tad tie pa-
priekšu jāsaliek grozā un jāapsedz
ar drēbi. Tad jāsameklē viens
vecs riteis un mazs akmentiņš.
Papriekšu jālaiž akmentiņš caur
rumbu, tad katrs cālis pa trīs rei-
zes. Pēc tam laiž cāļus zālē, bet
akmentiņš jāsviež uz otru pusi un
jāsaka: "Lapsām, vārnām un zvē-
riem, še jums jūsu tiesa!" Pēdīgi
vēl cāļiem jāuzmet krusts. Tad
neviens zvērs cāļus neaiztiks.
/E. Šneiders, Alūksne/


3998. Lai vārnas, žagatas un
vanagi nenestu cāļus prom, tad visi
cāļi, no perekļa ārā ņemot, jāsa-
ber klēpī, uz vakara pusi jāliek ze-
mē, nosakot: "Tie cūkām!"
/E. Zommere, Rauna./

3999. Kad cāļi izperēti, tad vi-
ņi priekš ēst došanas jālaiž caur
koku ratu mutuli (rumbu), kur
nav nekādas dzelzs, tad vanags ne-
aiznesīšot.
/J. Lancmanis, Lejasciems./


4000. Kad vista izperē cāļus,
tad lai vārnas un vanagi neaiznestu
cāļus, tos visus tūlīt pēc izšķilša-
nās vajaga izlaist cauri rata rum-
bai. Tad cāļi arī labi aug.
/K. Mu#:lenbacha man./


4001. Izperētus cāļus laiž caur
rata rumbu (mauli), lai nenes vi-
ņus plēsoņi.
/M. Navenickis, Zasa./


4002. Kad cālīši izperēti, tad
vajaga laist caur rata rumbu uz
rīta pusi; tad neviens, ne kaķis, ne
vanags neaiznes.
/M. Vennere, Strenči./


4003. Tikko izšķīlušies cāļi jā-
izber caur rata rumbu; tad viņi ne-
ies labībā.
/L. Kārkliņa, Dzelzava./

4004. Lai plēsīgi putni neaiz-
nestu cālēnus, pīlēnus un zoslēnus,
tad tos, tikko izperētus, ielaiž caur
vīrieša bikšu stilbu.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1198./


4005. Lai vārnas neapēstu cā-
ļus, pirmo reiz laižot viņus laukā,
vajaga tos dzīt caur vīriešu bikšu
cisku.
/Penkule./


4006. Mazus cālēnus vajagot
caur bikšu stilbu laist trīs reizes
cauri un vajagot nosaukt par va-
nadziņiem, tad vanags neaiznesot.
/E. Ābole, Vijciems./


4007. Kad cāļus laižot pie vis-
tas, tad vajagot laist tos trīs reizes
caur vīrieša bikšu stilbu, tad viņi
visi turoties kopā un neviens nepa-
zūdot.
/E. Ābole, Vijciems./


4008. Izperētie cāļi jālaiž caur
bikšu kāju, tad cāļus nenesīs va-
nags.
/M. Navenickis, Zasa./


4009. Ja vista izperina cālēnus,
tad viņus vajaga izlaist cauri vīrie-
šu bikšu ciskai; cālēniem tad ir
biksītes kājā un vārnas viņus ne-
aiztiek.
/M. Freiberga, Talsi./


4010. Tikko izperētus cālēnus,
zoslēnus, pīlēnus jālaiž caur pui-
šu biksēm, lai tos neķertu vārnas
un vanagi.
/K. Corbiks, Jelgava./


4011. Kad mazus cālēnus laiž
pirmo reiz laukā, tad vajaga tos
izmest cauri svārkiem un apsvili-
nāt ar zēveli, - tad tos vārnas
neēd.
/K. Corbiks, Līvbērze./


4012. Jauni cāļi ir jāsaliek gro-
zā un jāizņem trīs reiz caur zirga
sakām, tad tos nenes vanags, jo
tie viņam izliekas zirga lielumā.
/A. Salmāns./


4013. Cāļus pirmo reiz laukā
laižot, katrs cālis jālaiž caur zirga
apaušiem cauri. Tad vārnām un
vanagiem tie izliekoties zirga lie-
lumā un tie nedrīkst cāļiem uz-
brukt.
/K. Corbiks, Pampāļi./

4014. Lai vanagi neredzētu jau-
nus cāļus, tad tie, tikko izperēti,
jāizlaiž caur cilvēka galvas kausa
acs caurumu.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./


4015. Vanags nenes cāļus prom,
ja sieviete tos izlaiž trīs reiz sev
caur kreklu cauri.
/K. Jansons, Plāņi./


4016. Cāļus salaiž sievietes
brunčos un iznes ārā, lai tie caur
durvīm, bez gaismas tiktu laukā;
bet lai cāļi būtu dējēji, tad atpakaļ
istabā laižot sievai caur kājas star-
pu.
/G. Pols, Bauska./


4017. Vanags un pūce nenes cā-
ļus projām, ja viņus, kamēr vēl
nav ēduši, izlaiž trīs reiz caur
dzirkļu apaļo galu, rata rumbu vai
maitas acu kaulu, ja caur to jau
ir izaugusi zāle.
/K. Jansons, Plāņi./


4018. Kad pirmo reiz cāļus
laiž laukā, tad viņi jānosver, lai
vārnas tos neaiznes.
/K. Jansons, Plāņi./


4019. Lai vārnas un vanagi ne-
laupītu zoslēnus, pīlēnus un cāļus,
tad tie, pirmo reiz ārā laižot, jā-
nosver.
/A. Zeltkalns, Lubāna./


4020. Lai vanags cāļus neno-
ķertu, tad tie cepurē jānosver; va-
nags nosvērto cāļu svaru nevarēs
mazināt.
/A. Bērziņa, Aloja./


4021. Cāļus nenes vanags pro-
jām, ja tiem iedod izkaltētu un sa-
berztu tā saucamo vistas vēja de-
su.
/J. A. Jansons, Olaine./


4022. Ja cāļus skaita, tad vien-
mēr kāds pazūd.
/M. Veidenberga, Vecmokas./


4023. Kad nav gribējuši, ka va-
nags nes cāļus projām, tad Māršu
rītā noraisījuši krāsns slaukāmo
slotu un ar tiem pašiem valdzi-
ņiem nosējuši sētas mieta galu.
/E. Krastiņa, Naukšēni./


4024. Lai vanagi neaiznestu cā-
ļus, jāuzslien kārts galā slota.
/K. Zilbers, Meņģele./


4025. Kad pirmo reiz mazus
cālīšus laiž laukā, tad jāsaliek
priekšautā, jāiznes ārā un jāpār-
velk krusts gaisā; tad neviens putns
neņemot šos cālīšus.
/A. Mednis, Skrunda./


4026. Lai nikni putni nekristu
vistām virsū, tad ņem Jurģa rītā
vecu krāsns slotu, sien to pie sētas.
Otrs prasa: "Ko tu tur sien?" Tad
atbild: "Es sienu visām vārnām,
žagatām un vanagiem kājas." Ta-
nī gadā visas vistas paliks veselas.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 161./


4027. Ja kāds cālis jau ir bijis
aiznests, tad jāiet pa diviem vana-
gam nagus siet. Viens sējis, bet
otram bijis jāprasa: "Ko tu tur
sieni?" "Es sienu vanagam na-
gus." Tā jāprasa un jāatbild trīs
reizes.
/E. Krastiņa, Naukšēni./


III. Cāļa gaļa.

4028. Kas cāļus kāvis, tam trīc
rokas.
/J. Rinkuss, Prauliena./


4029. Cāļa tupērklis jāēd vec-
mātei (bērnu saņēmējai).
/K. Jansons, Plāņi./


4030. Ka rudenī kaun pirmo
cāli, tad viņu nevāra kāpostos, lai
vistas neknābtu kāpostus.
/M. Āboliņa, Aumeisteri./


IV. Cāļi kara zīlēšanā.

4031. Ja starp cāļiem gailīšu ir
vairāk kā vistiņu, tad karš gai-
dāms.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


4032. Kad no cāļiem vairāk
gaiļu kā vistu, tad gaidāmi kari.
/Z. Prauliņš, Aumeisteri./


V. Cāļi lietus zīlēšanā.

4033. Ja cāļi pīkst un vistas
smiltīs purinās, tad būs lietus.
/K. Jansons, Plāņi./


4034. Kod cuoleiši losuos zam
jumta, koč laiks ir pavysam lobs,
itei pīzīmēj, ka byus puormaiņa
laikā: leits voi otkon loba dīna.
/V. Podis, Rēzekne./


4035. Kad cāļi salasās slēgtā
vietā, tad būs lietus.
/M. Sikle, Nīca./


4036. Ja cāļi salasās vistai zem
spārniem jaukā laikā, tad būs lie-
tus.
/M. Sikle, Nīca./

4037. Kad cāļi lien zem vistas,
tad būs slikts laiks.
/K. Lielozols, Nīca./


4038. Cāļi labā laikā lien zem
vistas uz lietu.
/K. Lielozols, Nīca./


4039. Vasarā, kad cāļi lasoties
zem vistas spārniem, tad drīzumā
sagaidāms liels negaiss.
/E. Aizpurve, Lubāna./


VI. Cāļi rudens zīlēšanā.

4040. Ja cāļi agri sāk dziedāt,
tad rudenī būs agras salnas.
/J. Rubenis, Ērgļi. K. Jan-
sons, Plāņi. P. Š., Rauna.
Z. Prauliņš, Aumeisteri./


4041. Kad mazi gailēni dzied,
tad agrā rudenī būs lielas salnas.
/K. Bika, Gaujiena./

4042. Ja jaunie gailēni ātri sāk
dziedāt, tad būs agrs rudens.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

4043. Kad cāļi lec augstu ko-
kos gulēt, tad rudenī būs drīz sal-
nas.
/P. Š., Rīga./


4044. Ja cāļi iet agri gulēt, tad
būs agrs rudens.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./