CAURDURE.

3918. Kāda zīlniece pie caur-
duru sāpēm runājusi deviņas rei-
zes uz sāls šos vārdus: "Dur, ko
durdams, nodur caurduri, nodur
vārnām, žagotām!" tad iedevusi to
sāli ar ūdeni vājajam un arī ap-
smērējusi sāpes vietu.
/K. Šilings, 1832. g. Tirza./


3919. Pret caurduri jeb pakrū-
tes vainu jāliek karsts uz vēdera,
jeb karsti pelni uz tās vietas, kur
dur.
/Etn. IV, 1894., Ērgļi./


3920. Kad caurais dur, tad jā-
dzer tīternīču (potentilla anserina)
tēja, jātura naža spicums pret to
vietu, kur dur.
/K. Miļnus, Žeime./


3921. Pret caurduri der stārķa
knābīšu (geranium) tēja.
/Etn. IV, 1894., Bilstiņi./


3922. Pret caurduri jādzer skā-
bu sakņu un paegļu ogu novārī-
jums.
/Etn. IV, 1894., Koknese./


3923. Pret caurduri jāvāra un
jādzer noraga sakne, lieto arī trū-
kuma zālītes.
/Etn. IV, 1894., Ērgļi./


3924. Cūku kaujot, jāieliek tanī
traukā, kurā laiž pirmās asinis,
gabaliņš maizes mīkstuma. Pēc
brītiņa tas jāizņem un jāizžāvē.
Caurejam durot no šīs maizes jā-
apēd tikai viens kumoss un tūdaļ
nostāsies durt.
/K. Miļnus. Žeime./