CEĻMALLAPA.

(Plantago major).

4048. Ceļmallapa tiek saberzta
kopā ar dzelzpuķi (verbena offici-
nalis) un likta uz ievainojumiem.
/A. W. Hupel, Top. Nach-
richten IV, 1789. 292./


4049. Ceļmallapas liktas uz ie-
vainojumiem un vātīm.
/Beschr. d. Prov. Kurland,
1805, 74./


4050. Ceļmallapas ir labas vil-
cējas, tādēļ tās liek uz apmilzu-
miem.
/J. Ilsters, N. Ozoliņš, Grostona./

4051. Ceļmallapas liek uz augo-
ņiem un iekaisumiem, jo viņas iz-
velkot karstumu un mazinot pam-
pumu.
/M. Šimiņš, Brukna./


4052. Savārītas ceļmallapu vā-
lītes dzert pret cauru vēderu.
/Etn. 1891. g. I. 109, Jaunse-
sava./


4053. Latvieši lieto svaigās la-
pas pušumu apsiešanai, jeb arī iz-
spiež zaļo sulu, ar kuru apsvaida
vainu.
/E. Birzmanis, Latv. ārstn.
stādi, 1897./


4054. Ja uz ievainojuma uzliek
ceļmallapu, tad tas drīz sadzīst.
/P. Š., Preiļi./

4055. Kad galva ir karsta, tad
uzliek ceļa taku lapas; tās visu
karstumu noņem.
/A. Dārzniece, Nīca./


4056. Ceļa taka lapas lieto pret
karstumiem. Svaigas ceļa taka la-
pas bez lielajām stīgām uzliek uz
sāpošu vietu.
/A. Šķila, Nīca./


4057. Ar ceļmalu lapām noņem
slimībai karstumu. Jānoplūc lapa,
jāuzliek uz vainas un stipri jāno-
sien; pēc divām stundām lapa jā-
noņem un jāuzliek cita.
/J. Celmainis, Nīca./