CILVĒKS.

I. Cilvēks vispārīgi.
II. Cilvēks sapnī.
III. Bagāts cilvēks.
IV.Dusmīgs cilvēks.
V. Gudrs cilvēks.
VI. Laisks cilvēks.
VII. Ļauns cilvēks.
VIII. Miedzīgs cilvēks.
IX. Taisns cilvēks.
X. Skops cilvēks.
XI. Sīksts cilvēks.
XII. Uzticīgs cilvēks.
XIII. Cilvēkēdāji.
XIV. Cilvēku Dievs radījs.
XV. Cilvēku upuŗi.

I. Cilvēks vispārīgi.

4532. Cilvēkam paradīzes dārzā
visa miesa bijusi pārklāta ar nagu
ādu, bet pēc apgrēkošanās nagi pa-
likuši tikai uz roku un kāju pirk-
stu galiem.
/P. Š., Rauna./


4533. Visiem vīriešu kārtas kus-
toņiem dzimuma organs esot pali-
cis tāds pats, kādu Dievs iesākumā
radījis, izņemot cilvēku, kura lo-
cekļam velns apdrāzis galu. [Sal.
sieviete.]
/K. Jansons, Plāņi./

4534. Tā kā cilvēks sekojis Die-
vam, tad velns saskaities, spļāvis un
kraukājis cilvēkam virsū, tā kā tas
nu izskatījies briesmīgi neglīts. Lai
cilvēks būtu glītāks, tad Dievs ņē-
mis un apgriezis cilvēku otrādi, tā-
ka neglītā puse nāk uz iekšu. No
Velna kraukām un spļaudekļiem
cēlušās cilvēka iekšas.
/J. Vītoliņš, Lubeja. Etn. 1891, 144./


4535. Veci ļaudis stāsta, ka pa-
saulē būšot cilvēki ar suņa acīm
[ļauni] un liepas zobiem.
/V. Pilipjonoks, Asūne./


4536. Mūža garumu cilvēks va-
rot izzināt šā: ja piem. puikam bār-
da sāk augt divdesmitā mūža gadā,
tad viss mūžs tam esot trīs reiz div-
desmit t. i. sešdesmit gadi u. t. t.
/K. Jansons, Plāņi./


4537. Cilvēki, kuru mātes ne-
dzerot brandavīna, esot brangi, un
otrādi.
/Atbalss k. 1897. A. Kleinbergs, Rauna./


4538. Ja cilvēks, mazs būdams,
ir skaists, tad liels izaudzis, tas būs
neglīts.
/K. Corbiks, Jelgava./


4539. Ja cilvēks, mazs būdams,
neglīts, tad liels izaudzis, tas ir
skaists.
/K. Corbiks, Jelgava./


4540. Ja gribot zināt, cik pui-
šiem un meitām esot resni un plati
dzimumu organi, tad vajagot ņemt
papīru un to divreiz krustāniski sa-
locīt, kā iznāk četrstūris. Tad
četrstūri vajagot vēlreiz salocīt, tā
kā iznāk trīsstūris; trīsstūra vienu
stūri nomērīt pie īkša naga. Cik
nags garš, tādu garumu noplēst no
trīsstūra, papīru vaļā atlocot. Tur
caurums, un cik liels tas caurums,
tik plats vai resns būšot dzimumu
organs.
/H. Skujiņš, Smiltene./


4541. Kurā dienā cilvēks dzi-
mis, tanī viņam jāsāk visi darbi.
/E. Medene, Meirāni./


4542. Kādi mājā ir cilvēki, tā-
di ir arī suņi: ja cilvēki bezkau-
nīgi, tad suņi plēsīgi.
/K. Jansons, Plāņi./


4543. Par smagu cilvēku saka,
ka tam ir Pērnavas svars.
/K. Jansons, Plāņi./


4544. Par gariem cilvēkiem sa-
ka, ka tie auguši kokos skatīda-
mies.
/G. Pūliņa, Mīlgrāvis./


4545. Ja cilvēkam ir stipri spal-
vaina miesa, tad tas būs bagāts.
/Z. Akmentiņa, Lubāna./


4546. Spalvas uz cilvēka miesas
nozīmē bagātību. [Sal. bites, spal-
vas.]
/O. Darbiņš, Birži./

4547. Cilvēkam savā mūžā va-
jaga apēst mucu ogļu un pusmu-
cu pelnu.
/P. Š., Rauna./

4548. Cilvēkam (arī bērnam)
savā mūžā jāapēdot pūrs ogļu un
puspūra pelnu.
/M. Dandēns, J. Upīte, Gatarta./


4549. Cilvēkam savā mūžā jā-
apēd pūrs pelnu un puspūra ogļu.
/K. Jansons, Plāņi./

4550. Kad cilvēkam apiet riņķī,
tad tas vairs neaugot.
/M. Valts, Nīca./


4551. Nav brīv pārkāpt pār ot-
ru cilvēku - neaug lielāks.
/V. Miķelāns, Asare./

4552. Cilvēks deguna galu var
redzēt, bet mūža galu nevar.
/P. Š., Rauna, J. Rubenis, Ērgļi./


4553. Tas cilvēks, kam ir dzi-
muma zīme, visā savā mūžā ir lai-
mīgs.
/A. Šulce, Krievijas pierobeža./


4554. Tās spalvas, kas esot uz
kājām, rokām un krūtīm, esot lai-
mes spalvas. Ja cilvēks pats tās
spalvas nogriežot, tad viņš pats sa-
vu laimi postot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

4555. Puišiem un meitām, kam
esot piņņi un citi izsitumi uz ģīm-
ja, vajagot piekopt dzimuma saka-
rus, tad tie noejot.
/H. Skujiņš, Smiltene./


4556. Ja no cilvēka taukiem iz-
lej svecīti un to aizdez kur kāds
guļ, tad tas vairs nemost no miega.
/K. Jansons, Plāņi./


4557. Kad kāds cilvēks liekas
ļurbens esot un miegs dikti nāk,
lai gan gulējis diezgan, tad drīz
gaidāms lietus.
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils./


4558. Uz nelāgu laiku cilvēks
jūtas noguris un snaudulīgs, bet ve-
cākiem cilvēkiem lauza kaulus.
/Brīvā Zeme, 1929. VI, 7./


II. Cilvēks sapnī.

4559. Ja sapnī redz kādu cilvē-
ku baltās drēbēs gultā guļam, tad
tam būs jāmirst.
/Rusvurms, Inland, 1855, 20 (310)./


4560. Ja sapnī mirušu cilvēku
redz dzīvu, tad būs salti laiki. [Sal.
mironis.]
/J. Jurjāns, Jaungulbene./

4561. Ja sapnī dzīvu cilvēku
redz dzīvu, tad būs silti laiki. [Sal.
mironis.]
/J. Jurjāns, Jaungulbene./


4562. Ja sapnī redz kādu mīļu
cilvēku, tad dabūs drīzumā no vi-
ņa vēstuli.
/L. Ozole, Rīga./


4563. Ja sapnī redz pliku cil-
vēku, pienāks kāds zaglis.
/K. Jansons, Plāņi./


4564. Ja sapņos svešā vietā
starp pazīstamiem goda cilvēkiem
atradies nepilnīgi apģērbies un tev
pašam ir kauns, tad dabūsi no tiem
uzslavu; bet ja tev nav kauna, tad
dabūsi izsmieklu.
/J. Kriķis, Starti./


4565. Ja sapnī redz kailu cilvē-
ku, tad jāmaldās.
/M. Valts, Nīca./


III. Bagāts cilvēks.

4566. Ja kāds grib kļūt bagāts,
tam jāēd kartupeļi ar visām mi-
zām.
/J. Andriņš, Taurkalns./


IV. Dusmīgs cilvēks.

4567. Dusmīgiem cilvēkiem esot
liela sirds.
/V. Pilipjonoks, Asūne./


V. Gudrs cilvēks.

4568. Kam mati aug stāvus, tas
ir gudrs tiesas lietās.
/P. Š., Rīga./


4569. Tiem cilvēkiem, kam ir
noauguši mati tālu nost no pieres
uz galvu, tie ir gudri.
/J. Atteka, Nīca./


VI. Laisks cilvēks.

4570. Kurai meitai uguns labi
kuras, tai būs laisks vīrs; bet kurai
lāgā nekuras, tai būšot žigls vīrs.
Šī pati esot laiska, bet otra meita
esot žigla un tai žigla vīra nevaja-
got.
/H. Skujiņš./


VII. Ļauns cilvēks.

4571. Ja guļ tai gultā, kur mi-
ris kāds ļauns cilvēks, tad naktī
moca lietuvēns.
/T. Java, Palsmane./


4572. Kad nomirst kāds slikts
cilvēks, tad trīs dienas lietus līst.
/K. Lielozols, Nīca./


4573. Tas cilvēks, kas neskatās
otram acīs, ir blēdīgs.
/H. Skujiņš, Smiltene./


4574. Tas cilvēks, kas caur pie-
ri glūn, nav labs.
/H. Skujiņš, Smiltene./


VIII. Miedzīgs cilvēks.

4575. Kas miedzīgs, tam jādzer
no trauka, kurā zirgs dzēris, vai
jādzer tas ūdens, kas zirgam dze-
rot no mutes izlīst.
/K. Jansons, Plāņi./


IX. Taisns cilvēks.

4576. Tas cilvēks, kas otram
skatās acīs, ir patiesīgs.
/H. Skujiņš, Smiltene./


X. Skops cilvēks.

4577. Par skopu cilvēku saka
tā: "Tas jau pēc graša no jumta
ecēkšās ieleks."
/H. Skujiņš, Smiltene./


XI. Sīksts cilvēks.

4578. Ja mazs bērns tur pirksti-
ņus arvien dūrītē saspiestus, tad
viņš pieaudzis būs skops; ja pirksti
ir arvien izplēsti, tad tā ir zīme,
ka pieaudzis būs ļoti devīgs.
/A. Upmane, Jaungulbene./


XII. Uzticīgs cilvēks.

4579. Kurš puisis droši un ātri
ap zirgu rīkojas, tas būs strādīgs
un gādīgs vīrs; bet tas, kas ilgi ap
zirgu tūļājas, no tā lāga vīra neiz-
nāks.
/H. Skujiņš, Smiltene./


XIII. Cilvēkēdāji.

4580. Par cilvēkēdājiem pasa-
kas un teikas daudzina tikai vel-
nus, raganas, milžus un miroņus.
/P. Š./


XIV. Cilvēku Dievs radī-
jis.

4581. Tautas mutē jau valda
kristīgas ticības uzskati, ka Dievs
ir radījis cilvēku no zemes un ie-
pūtis tam dvašu nāsīs. Arī velns
ir gribējis cilvēku radīt, bet tam
ir tikai vilki izdevušies. Ļoti veci
ir tie uzskati, ka cilvēki esot no
zvēriem cēlušies. Šos mēdz vest
sakarā ar totemismu, bet pēdējais
pie indoeiropiešiem tomēr vēl nav
pierādīts. Tomēr cilvēka pārvēr-
šanās kādā zvērā ir sastopama arī
mūsu dienu māņos un pasakās. Tā-
du pārvēršanu izdara gan velns,
gan ļauni cilvēki, gan arī Dievs,
sodīdams netaisnus cilvēkus. Par
vilku jeb vilkatu var arī pats cil-
vēks ar savu gribu pārvērsties, ie-
vērojot noteiktu burvību. Kā ar
zvēriem, tāpat arī ar kokiem tiek
pieņemta radniecība. Tautas dzies-
mas vēl tagad daudzina, ka "oši,
kļavi, ozoliņi" ir "tautas meitas bā-
leliņi". Beidzot cilvēks var tikt
pārvērsts arī par akmeni. Pie cil-
vēkiem vēl var pieskaitīt mazos cil-
vēciņus, rūķīšus jeb pundurus, kuri
pie savām svinībām necieš cilvēkus.
Šie māņi ir laikam aizņemti no vā-
ciešiem. Līdz ar šiem punduriem
varam vēl minēt milžu, kas atkal
dažreiz līdzinās velniem un pū-
ķiem. - Beidzot veci pagānu uz-
skati ir tie, ka cilvēka dzīve viņā
saulē ir ļoti līdzīga virszemes dzī-
vei, bet drīzāk vēl grūtāka un ne-
patīkamāka. Ar kristīgu ticību
turpretī nodibinās uzskati, par lai-
mīgo dzīvi pēc nāves.
/P. Š./


XV. Cilvēku upuri.

4582. Kā visas radu un kaimi-
ņu tautas, tāpat gan arī senie lat-
vieši būs nesuši dažreiz cilvēkus
zināmiem gariem jeb dieviem par
upuriem. Lai arī vēsturē mums
tādu ziņu trūkst, tomēr teikās un
pasakās šādas lietas nav svešas.
Lai dabūtu kādu zemē ieraktu nau-
das podu, dažreiz ir vajadzīgs zie-
dot cilvēku. Baznīcas mūri daž-
reiz tikai tad vairs negāžas apkārt,
kad tur tiek iemūrēts kāds cilvēks.
Dažreiz kādam pūķim jeb velnam
ūdenī vajaga katru gadu ziedot
vienu cilvēku, lai tas nenoslīcinātu
apkārtējo zemi. Tāpat stāsta par
dažām upēm un ezeriem, ka tie
allaž prasot savus slīkoņus.
/P. Š./