ČŪSKA, SARKANĀ.

5507. Sarkanā čūska esot tieva
gara kā pātagas aukla un rūskanā
krāsā. Tādēļ viņu saucot arī par
rūskano jeb kapara čūsku. Viņa
varot ielīst stāvu zemē pat cietā
ceļā. Kad viņa iedzeļot, tad dzel-
tajam tūliņ esot jāmirstot.
/P. Š., Rauna. Piezīme.
Šiem māņiem par pamatu lai-
kam noderējušas pazīstamo
čūsku jaunās mātītes. P. Š./

5508. Sarkanā čūska izskatoties
kā sarkana bante, nedzīvojot virs
zemes un tādēļ esot reti redzama.
Ja cilvēks tai tuvojoties, tad viņa
ielienot stāvu zemē, pat viscietākā
vietā, tikai mazs caurumiņš vien
paliekot. Latvieši sauc arī par
svēto čūsku, jo kam viņa iekožot,
tam tūliņ jāmirstot. Tik ilgi vien
dzīvojot, kamēr balss atskanot. Vie-
nam saimniekam sarkanā čūska ie-
kodusi govij pie laidara vārtiem.
Govs tikai iebļāvusies un uz vietas
bijusi pagalam. Otrā dienā noticis
tāpat un arī trešā dienā. Pēdīgi
gājuši vaktēt. Tiklīdz govis nāku-
šas, čūska ātri izlekusi, iekodusi
govij un tikpat ātri atkal zemē no-
zudusi, tik mazu caurumiņu pa-
mezdama. Pēdīgi tomēr dabūjuši
nosist.
/A. Kleinbergs, Rauna./


5509. Par čūsku košanu mēdz
šā teikt: "Ja iekož pelēkā čūska,
tad jāiet uz dakteri, kad iekož mel-
nā čūska, tad lai taisa zārku, bet
kad sarkanā iekož, tad lai rok
kapu.
/J. Liepsala, Koknese./


5510. Sarkanā čūska esot velna
gars un dzīvojot apakš zemes. Pēc
septiņiem gadiem reiz viņa nākot
virs zemes un nevarot tikmēr tikt
atpakaļ, kamēr neesot kādam ieko-
dusi. Kam viņa iekožot, tas tūliņ
uz vietas mirstot.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


5511. Ja cilvēkam iekožot sar-
kana čūska, tad tas tik ilgi vēl dzī-
vojot, kamēr gailis dziedot.
/J. Nīdlers, Alūksne./


5512. Sarkanā čūska draudējusi
apkost visus cilvēkus, kādēļ Dievs
viņu padarījis aklu.
/P. Š., Rauna./


5513. Nav labi, ja vecas ratu
rumbas nomet nesaplēstas, citādi
nācirstei var gadīties izlīst caur
rumbu; to darot, viņai tūliņ acis
gadoties un tad tā padarot lielu
postu lopiem un cilvēkiem. Kam
iedzeļ, tas uz vietas pagalam.
/J. Bajāris. Meņģeļi. L.-Puš-
kaitis, V, 83./


5514. Zaltis esot akls un tikai
Jāņa naktī iegūstot gaismu. Cilvē-
ku ieraugot, viņš krītot tam virsū
un izurbjoties cauri kā lode.
/V. Pilipjonoks, Asūne./


5515. Kam sarkana čūska ieko-
dusi, tam jāmirst.
/H. Skujiņš, Smiltene./


5516. Ai daiļā kaparene,
Kam iekodi bāliņam?
Bāliņš pūta, bāliņš tūka,
Lidz izlaida dzīvībiņu.
/V. Piģene, Pociems./

5517. Odze ir akla un nāk ti-
kai trīs reiz par gadu no zemes
laukā. Kam viņa dabū iekost, tas
tik ilgi vien vairs dzīvo, kamēr aiz-
kliedzas. Ja viņa dabū caur rata
rumbu izlīst, tad viņa tiek atkal
redzīga.
/J. Rubenis, Ērgļi./