DEBESU GRĀMATA.

5604. Visās igauņu [un arī gan
latviešu] mājās atrod debesu grā-
matu ar laimīgām un nelaimīgām
dienām.
/Latv. Avīzes, 1824, 51./


5605. Vēl kāda grāmata jūsu
starpā vilšus ir ievīlusies... Dri-
ķēta viņa nav, bet cits no cita ir to
norakstījis. Tur stāsta, ka Dievs
to grāmatu esot sarakstījis caur
savu ēņģeli Miķeli, un ar zelta rak-
stiem rakstītu pie mums uz zemi
sūtījis. Kā balodis viņa esot līdi-
nājusies, un kas to gribējis ņemt,
no tā viņa sargājusies; bet kas vi-
ņu gribējis norakstīt, pie tā viņa
griezusies un atdarījusies pati vaļā.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

5606. Debess grāmatu esot eņ-
ģelis Miķelis nonesis kādā Holštei-
nas baznīcā, tur tā vēl tagad lidi-
nājoties. No dažiem, kas to gri-
bot tikai aplūkot, viņa bēgot, bet
citiem, kas gribot lasīt jeb norak-
stīt, tā pati nākot pretim un atda-
roties. Vienā citā eksemplarā sa-
cīts, ka šī grāmata esot ar zelta
burtiem rakstīta un 185. gadā at-
rasta uz Kristus kapa. Kas šai grā-
matai ticot un turot to mājā, tam
nenotikšot nekāda nelaime, un ja
tam būtu tik daudz grēku kā
zvaigznes pie debess un smiltis jūr-
malā, tomēr tie tikšot piedoti. Tāds
cilvēks redzēšot dienu priekš savas
miršanas vienu zvaigzni no debess
nokrītam. Tiem, kas šo grāmatu
pie sevis nēsājot, nekaitējot pie se-
vis pielādēti rīki, nedz ienaidnieki,
ne zagļi, ne uguns, ne zibins, nedz
nāvīgas zāles.
/J. Ceplenieks, Māņticība. Aust-
rums, 1889./