DIEVGALDS.

5837. Citi uz Dieva galda iešanu
caur to vien sataisās, ka tie pa-
priekšu kumosiņu maizes neēd,
sestdienā pirtī iet, svētdienā savas
visulabākās drānas apģērbj un baz-
nīcas makā pilnu vērdiņu iemet.
Turpretī tie pēc baznīcas papār-
lieku ēd un dzer.
/Lenca sprediķu grāmata, 1764. 1537./


5838. Pie dievgalda ejot latvieši
izņem no mutes daļu no Dievmai-
zes un berzē ar to labības apcirk-
nņus, bišu stropus un citas lietas,
lai viņiem ienāktu vairāk labības
un medus.
/Wochentliche Unterhaltun-
gen, 1805. 278./


5839. Kad pie Dieva galda ie-
tam, tad nesam sāli līdz baznīcā,
lai tā sāls tiktu svētīta. No baznī-
cas pārnākušiem, pirmāk jāiet
stallī un tad istabā. Kad pie Dieva
galda bijuši, tad to pirmdienas rītu
plānu neslaukām, uz viena krēsla
divi nesēžam, lai suņi neplēš, un
uz vienu šķīvi divi neēdam, lai bi-
tes izdodas. Kad pirmo reizi jūrā
ejam, tad ar to sāli, kas pie Dieva
galda līdz bijusi, tīklus apkaisām,
lai zivis ķeras.
/No Kolkas jūrmalas. "Ziņas
un stāsti par Dieva valstības
lietām". IV, 1852. Aizliegts izd./


5840. Pie Dievgalda visi steidzas
būt pirmie klāt, domādami, ka pir-
mais dievgaldnieks dabūjot vairāk
svētības. Pēdējam dievgaldniekam
būšot tai gadā jāmirst, jeb tam no-
tikšot kāda cita nelaime.
/K. Boivics, 1862. g. A. Bīlen-
šteina rokrakstos, Lubāna./


5841. Kad iet uz baznīcu pie
Dievgalda, tad atvadās no visiem
mājas ļaudīm, un šo atvadīšanos
tur par izlīgšanu.
/P. Š., Rauna./


5842. Ejot uz baznīcu pie Diev-
galda atvadās no visiem mājas ie-
dzīvotājiem.
/M. Navenickis, Zasa./


5843. Kam pie galda mācītājs
uzliek labo roku, tam labi iet līdz
otrai reizei un otrādi.
/K. Jansons, Plāņi./


5844. Kad māte, pie dievgalda
ejot, paņem baltmaizi līdz, un mā-
jās pārnākusi, dod bērniem apēst,
tad tiem vieglas galvas.
/M. Sikle, Nīca./


5845. Kad māte, pie dievgalda
ejot, paņem baltmaizi līdz, un mā-
jās pārnākot, dot bērniem apēst,
tad tiem lētas galvas.
/A. Lerchis - Puškaitis, J. A. Jan-
sons, Rīga./


5846. Kad pie Dieva galda iet,
tad sieva iet ar lakatiņu ap galvu
un meita atkal iet ar pliku galvu.
To vēl tagad darot.
/H. Skujiņš, Smiltene./


5847. Kas pie dievgalda no jau-
na, iesvētīta biķera dzer, tas drīz
vien iet kristībās.
/T. Ķenga, Jelgava./

5848. Kad bijis pie dievgalda,
tad nākamā dienā nedrīkst muti
mazgāt un nākamā sestdienā pirtī
iet, lai svētību nenomazgātu.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga./