DIEVMAIZE.

5850. Uz galda, kur stāvējusi
dievmaize, nevar sist ar dūri, tad
tā nopūst.
/A. Salmāns, Balvi./


5851. Citi domā, ka tas svēts
vakarēdiens miesīgās kaitēs derot,
un īpašīgi, kad viens slims cilvēks
to bauda, tam jeb uz nāvi, jeb uz
dzīvību palīdzot. Bet tā ir lieka
māņu ticība.
/W. Maczewski, Spr. grāmata, 1793, 286./


5852. Kas saglabājot deviņas
Dievmaizes un paliekot kapā zem
galvas, to velns neaiztiekot.
/K. Celmiņš, Balvi./


5853. Daži latvieši izņem no mu-
tes mācītāja doto dievmaizi, ap-
smērē ar to apcirkņus un bišu
stropus, lai labība un bites labi iz-
dotos.
/"Wochentliche Unterhaltun-
gen", 1805, 278. lp. No Kur-
zemes./


5854. Pie dievgalda daži izje-
mot dievmaizi no mutes un aptrai-
pot ar to labības apcirkņus bišu
stropus u. citas vietas, lai būtu
svētība.
/J. Petri, Neuestes Gema#:lde, 1809, 480./


5855. Ja no baznīcas pārnesot
dievmaizīti un to sašaujot, tad esot
labs mednieks.
/J. Jansons, Plāņi./


5856. Kas no baznīcas pārnes
dievmaizi un tanī iešauj ar lodi,
tas visu, ko grib, var nošaut.
/P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi./


5857. Ka grib būt labs med-
nieks, tam, ejot pie Dieva galda,
jāizņem no mutes mācītāja dotā
Dieva maize un mājā pārnākušam
to jāsašauj. Tad katrs šāviens tā
medībās būs izdevīgs.
/I. Indāns, Gārsene./

5858. Ja sašauj deviņas diev-
maizes, tad var redzēt un dabūt,
ko tik vien vēlas.
/V. Holcmane, Vandzene./


5859. Pie svētā vakarēdiena va-
jagot izdzert tikai vīnu, bet maizīti
paturēt un piesiet makšķeres galā,
tad velns palīdzēšot zivīm ķerties.
/B. Vinkmane, Jaunpiebalga./


5860. Dievmaize baznīcā jāizlaiž
no mutes un jāatnes mājā, kur tā
jāsaberž ar garās (čūskas) pulveri
un krupja asinīm un svētdienas
naktī jāapsien ap kreiso roku.
Kurš cilvēks to izdara, tam notiek
viss, ko viņš vēlas, kur viņš tikai
pieliek roku labā vai ļaunā nolūkā.
/J. Jansons, Plāņi./