Dvēsele.

6204. Dvēsele, miesu atstādama, izejot cilvēkam ārā pa
muti kā zili dūmiņi vai arī kā balts tauriņš. [Sal.
mirējs.] Bet tikmēr tā netiek augšā debesīs, kamēr
nenozvana ar baznīcas pulksteni. [Sal. zvanīšana.]
Pusceļā uz debesīm esot mazs krodziņš, kur dvēselēm
atpūsties. /J.Upīte,Gatarta/

6205. Mirušā cilvēka gara ģīmis līdzinoties dzīvā cilvēka
ģīmim, bet citas miesas viņam neesot, tikai vienīgi
kauli. Šie gari esot ģērbušies garās drēbēs: nakti
baltās, dienu dažreiz arī melnās. Dienu viņi
rādoties ap pusdienu, nakti ap pusnakti, līdz gaiļu
dziedāšanai.
/Etn.IV.1894.82.J.Siķēns,Vecumnieki/

6206. Tādu cilvēku gari, kas dzīvojot bijuši ļauni,
paliekot arī pēc nāves ļauni, bet ja cilvēki bijuši
labi, tad arī viņu gari bijuši tādi paši. Labie gari
retis rādījušies cilvēkiem un devuši savus padomus
vai nu sapnī vai arī kādā mīlīgā vēsmiņā. Ļaunie
gari turpretī visādi apgrūtinājuši dzīvos. Pēdējos
ļaudis saucot par spokiem, ķēmiem, murgiem, māņiem,
vadātājiem jeb maldinātājiem, lietuvēniem,
baidekļiem, u.t.pr.
/Etn.IV.1894.82.J.Siķēns,Vecumnieki/

6207. Pirmā naktī pēc paglabāšanas cilvēka dvēsele apmeklē
to vietu, kur viņš pirms tam bijis nolikts, tādēļ
tai vietā, kur zārks stāvējis, jānoliek kāds
krāģītis, lai dvēselei būtu, kur atsēsties.
/J.Cepelnieks,Austrums,1889.1196/

6208. Kad cilvēks nomirstot, tad viņa gars ieejot kādā
dzīvniekā, kam jāejot apkārt. ad tas dzīvnieks
nomirst, tad gars var kļūt brīvs.
/K.Lielozols,Nīca/

6209. Lielauces pagastā vecie cilvēki tic, ka ja bērnam
dzimstot tai mājā tai pašā brīdī kāds mirstot, tad
šis bērns, liels būdams, varot redzēt mirušo
dvēseles. Tādi cilvēki tad ar labprāt neejot bērēs
un uz kapsētu, jo dvēseles viņus tur traucējot.
/A.Lūse,Lielauce/

6210. Daži domā, ka mirušo dvēseles agrāki netiek pie miera,
kamēr baznīcā par viņām nav Dievs pielūgts un
baznīcas nabagiem nav pasniegtas dāvanas.
/A.Hūpelis,1781/

6211. Kad meita nogalina bērnu, tad tā bērna dvēsele
staigā virs zemes, kamēr nomirst bērna māte. Tad
mātes dvēsele nāk bērna vietā un tāpat baida tai
vietā ļaudis. [Sal. lietuvēns.]
/A.Gari-Jone,Domopole/

6212. Kad cilvēks miris, tad viņa gars vēl klejo pa māju,
tādēļ dažs bērēs neēd biezputru, sacīdams, ka
mirušais ar pirkstiem pa bļodām ķellējoties. Pēc
paglabāšanas gars gan ņem savu pastāvīgu uzturas
vietu kapsētā, bet tomēr šad tad pašā pusnaktī
uzceļas un staigā apkārt.
/J.Cepelnieks,Austrums,1889/

6213. Ja pieaudzis izdara pašnāvību, tad tas staigājot
virs zemes līdz tam laikam, kamēr tam būtu jāmirst
dabīgā nāvē, par bulli jeb citu lielu kustoni. Bet
ja nogalina mazu, tad tas par teļu, aitu jeb citu
tam līdzīgu. /G.Pols,Skaistkalne/

6214. Pašnāvnieku un citu nogalinātu ļaužu dvēseles staigā
virs zemes par ļauniem gariem tik ilgi, kamēr tām
būtu bijis jāmirst dabīgā nāvē.
/G.Pols,Vecgulbene/

6215. Pavasarī, kad zeme laižas, tad mirušie cilvēki
izgarojot, viņu ēna izejot no kapa. Ja cilvēks no
tādas ēnas bēgot, tad tas vējš, kas skrienot
ceļoties, pievelkot to ēnu. /K.Vieglais,Krape/

6216. Suņa, kaķa un pūces veidā brēc nelaikā nogalinātu
bērnu un neizprecētu meitu dvēseles.
/K.Jansons,Plāņi/

6217. Garu galvenais miteklis gan bijusi nomirušā miesa,
tā priekš, kā pēc paglabāšanas. Īpaši godīgo gari
pēc nāves palikuši pie izdzisušām miesām un
staigājuši apkārt ļoti reti.
/Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6218. Gari visu zinājuši, tie spējuši nolūkoties, ko dara
citi gari, un tā dažreiz palīdzējuši dzīvajiem ar
padomiem.
/Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6219. Uz Vecgulbenes lielceļa uz Lejasciema pusi atradās
tā saucamais krusta sils, kas nelaidis nevienas
mirušo dvēseles no kapiem uz mājām.
/G.Pols,Vecgulbene/

6220. Gariem arī esot spēja dzīvo klāšanos grozīt, vai nu
uz labu, tos aplaimojot, svētījot, vai uz ļaunu, tos
sodot un liekot uziet dažādām likstām. Tāpēc mirušo
gari jāpiemin tikai par labu un ar bijāšanu.
/Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6221. Senāk, kad svētījuši veļu atnākšanu, tad sagaidījuši
un saņēmuši tos tik labi, cik vien bijis iespējams.
Tiem cēluši priekšā visus labākos ēdienus un
izlūgušies svētību sev, savām druvām un lopiem.
Daži cilvēki varējuši gariem uzlikt arī visādus
darbus. Garus izsaukuši ar melnās grāmatas un citu
burvju vārdu palīdzību.
/Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6222. Bērni, kas palaidnīgi dzīvojuši, nesuši ēdienus uz
vecāku kapiem, lai vecāku gari neatgrieztos no
kapsētas un neredzētu viņu nepieklājīgo dzīvi. Tomēr
gari nākuši savus pakaļ palicējus apciemot.
/Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6223. Cilvēki, kas dzimuši Lielajā piektdienā, varot garus
redzēt, bet viņiem neesot brīvu nevienam izteikt, ko
redzot. Arī katrs cilvēks varot redzēt garus, ja
ņemot gabalu dēļa no veca zārka, kurā mironis
gulējis, dēļu gabals jāizmeklējot tāds, kurā zars.
Ja nu šo zaru izsitot, tad pa to caurumu lūkojoties
varot redzēt garus, par ko drīkstot kuram katram
stāstīt. /Etn.IV.1894,83.J.Siķēns,Vecumnieki/

6224. Kad paņem zirga galvu un uzkāpj uz bēniņa, tad caur
viņa acīm redzēt, ko katrs mirons dara.
/R.Bērziņš,Džūkste/

6225. Ja cilvēks, pasaulē dzīvodams, darījis labus darbus,
tad Dievs viņu pēc nāves uzņēma mūžīgā gaismā debesu
rijā, bet ļauniem vajadzēja tik daudz gadu apkārt
maldīties, cik viņš, pasaulē dzīvodams, pastrādājis
ļaunu darbu. /J.Krēsliņš,Maliena/

6226. Dvēseles varēja zināmos brīžos debesu riju vai arī
tumšo leju atstāt un nolaisties pasaulē apciemot
savus mīļos piederīgos. (Par tādu laiku vecie
Inflantijas latvieši turēja ceturtdienas vakaru.)
Vakaros, tikko saulīte nogāja, viņi lika visus
dienas darbus pie malas, izposa, izpušķoja istabu,
lābā (lākturī) aizdedzināja skalu un, dziedot vai
klusiņām sarunājoties, sagaidīja dvēseļu atnākšanu.
Ja nu svētam klusumam istabā valdot, nejauši ap
degošo skalu lidoja kods vai mazs tauriņš, tad daža
laba māmuliņa vai vectēvs, rokas salikuši, žēli
iesaucās: "Tā gan būs mana pokainīka (nelaiķa)
dvēselīte. Ak, kā mēs mīļi dzīvojām, cik viņš (viņa)
man bija mīļš, labs!" Lai nelaiķa dvēsele dzirdētu,
ka piederīgie to nav aizmirsuši, tad katrs to ņēmās
teikt un slavēt. /J.Krēsliņš,Maliena/

6227. Vecu meitu dvēseles Dievs pieņemot, bet vecu puišu
dvēseles pa mākoņiem ar kazām jājot.
/K.Jansons,Plāņi/

6228. Vēlu vakarā paglabāto dvēselēm pirmo nakti jāpārguļ
kapsētā krusta galā. [Sal. debesis, bēres.]
/J.Dāvīds,Biksere/

6229. Guli, mana dvēselīte, šonakt krusta galiņā, Enģelīši
apgūluši, debess vārtus aizvēruši. /LD 27618/

6230. Sestdienas naktīs visu mirušo gari sapulcējoties
baznīcā. Sprediķi sakot tas mācītājs, kurš beidzamais
tanī apgabalā miris un glabāts. Visi miroņi bez
izņēmuma esot ģērbušies baltās drānās. Tiekot
spēlētas arī ērģeles un dziedāts skaņā balsī. Ja
tādā reizā kāds dzīvais tuvojoties baznīcas ieejai,
tad uguņi apdziestot, dziedāšana apklustot un
baznīcas durvis aizslēdzoties. Jau labu laiciņu
priekš miroņu sapulcēšanās baznīcā durvis esot
atvērtas. Ja nu kāds no dzīvajiem tanī laikā ieejot
baznīcā, tad tas tiekot nonāvēts un pievienots
sapulcējušiemies, kad miroņi sanākot. Pēc
dievkalpošanas tas līdz ar miroņiem pazūdot kapsētā,
neatstādams nekādas ziņas kur palicis.
/Etn.1894.IV,87.J.Siķēns,Vecumnieki/

6231. Arī dzīvam cilvēkam guļot, dvēsele spējusi atstāt
miesu, iznākdama uz kādu laiciņu caur muti. Dvēsele
tad pieņēmusi peles izskatu. Esmu lasījis, ka dvēsele
parādījusies arī čūskas izskatā, bet vecumniekos
neviena tāda nostāsta nevarēju saklaušināt.
/Etn.1894.IV,82.J.Siķēns,Vecumnieki/

6232. Ja cilvēka dvēsele izgājusi no miesām tikai uz kādu
brīdi un vēlāku nevarējusi tikt atpakaļ, tad tai
jāpaliekot tādā pašā izskatā, kādā tā atstājusi
miesu, tik ilgi, kamēr kāds viņu nonāvējot, jeb
nosaucot tā cilvēka vārdā, kam viņa piederējusi. Kad
kāda dvēsele nonāvēta, tad viņa pazudusi un cilvēkiem
vairs nerādījusies.
/Etn.1894.IV,82.J.Siķēns,Vecumnieki/

6233. Lielu grēcinieku dvēselēm līdz pusnaktij jāmaldās
par ķēmiem apkārt.
/K.Čipiņš,Džūkste.LP VII,131/

6234. Ļaunās dvēseles staigā pa zemes virsu, ķēmojas,
rāzējas. Vakaros tās līdz pusnaktij nekad nevar
nogult, zeme līdz pusnaktij viņas nepieņem.
/A.Lerchis-Puškaitis,Džūkste.LP VII,I,131/