DZEMDĒŠANA.
I. Priekš satīšanās un pirts iešanas.
II. Dzemdēšanas vieta (pirts).
III. Dzendēšana pati.
IV.Dzemdēšanaas kaites.
V. Dzemdēšana pēc satīšanās.
I. Priekš satīšanās un pirts
iešanas.
6570. Sieva, kad taisās tīties, nosien galvu cieti ar drānu
(lakatu), lai dzemdējot tanī neiemestos sāpes, lai
māte neiekrīt galvā. Uzpin (uzraisa) bižu galus,
atpumpā pogas un atslēdz visas atslēgas (skapim,
lādei. u.t.pr.).
/K.Pētersons, Raņķi./
6571. Ja mātes grib vieglāki dzemdēt, tad tām
esot jāiet
uz to vietu, kur kādreiz ķēves dzemdējuša,
un
trīs reizes jāpavārtās.
/G.Pols, Vecgulbene./
6572. Ja sieva nevar dzemdēt, tad viņai dod bērza
pumpurus
ar brandavīnu jeb alu. Tad dzemdēšana būs viegla
un
bērns būs aizsargāts no krītamās kaites.
/F.Brīvzemnieks, VI, 193./
6573. Dzemdētājai attaisīja visas pogas, atpina
matus,
atslēdza arī skapi vaļā, lai dzemdēšana
būtu viegla.
/M.Dandēns un J.Upīte, Gatarta./
6574. Dzemdētāja atpina matus, lai būtu liegāka
dzemdēšana.
/Retlings un Fr. Reķis, Renda./
6575. Dzemdētājai jāapvelk vīra krekls, tad
esot vieglāka
dzemdēšana.
/M.Dandēns un J.Upīte, Gatarta./
6576. Grūtā dzemdēšanā sievietei atpin
matus un atraisa
drēbēs visus mezglus.
/K.Jansons, Plāņi./
6577. Ja sieviete dzemdē, tad attaisa visas durvis, lādes
atvilktnēs u. t. t., lai nebūtu šķēršļu.
/Mackēviča-Saulīte, Preiļi./
6578. Grūtā dzemdēšanā jāattaisa
durvis, skapji, šķirsti
u.t. t.
/K.Jansons, Plāņi./
6579. Kad pie bērna dzemdēšanas tas nenotiek tik
viegli
un ātri kā to domā, tad, ja vīrs pa to laiku, kamēr
sieva tādu ļaužu bijusi, ko taisījis, vai tas nu
trauks, vai cits kas bijis, tas viss atkal jāizrāda,
siets krāsnī jāiebāž un akmins caur spelti
sietā
jāiesviež.
/"Zias un stāsti par Dieva valstības lietām".
1852. IV. Kolkas Jūrmala. aizliegts izd./
6580. Grūti dzemdējot vājnieces vīrs ar māju
sievām lasa
lūgšanas. Sievas sapulcējas ap dzemdētāju,
pie kuras
arī vīrs atrodas; daži gan atraujoties. Meitas un
bērnus veda no istabas ārā. Dzemdētāja
liek aicināt
iekšā mājenieku, ar ko būtu sarājusies (sadumpojusies),
lai salīgtu mierus. Kad aicinātais nelaižas iekšā,
rauga dabūt kādu kušķi no viņa guļas
cisām vai kādu
viņam piederīgu ģērba gabalu, ko ielikt dzemdētājai
guļā.
/K.Pētersons, Raņķi./
6581. Ja dzemdēšana grūta un domājams, ka lēkusies
no
ļauniem cilvēkiem, tad lieto šādus līdzekļus.
Ņem no ienaidnieka drēbes kādu skrandiņu, sadedzina
to un pelnus iedod dzemdētājai. Tad ļaunums
atkāpjas un dzemdēšana paliek vieglāka un auglis
atlec. [Sal. skaušana, bērnu slimības.]
/M.Danēns un J.Upīte, Gatarta./
6582. Grūtā dzemdēšanā vīram jāstāv
klāt.
/K.Jansons, Plāņi./
6583. Sievai dzemdēšanas laikā jābūt klāt
vīram, jo
tad būšot nākamais laimīgs.
/G.Pols, Mežotne./
6584. Pie sievas dzemdībām bija jābūt klāt
sievas vīram.
Ja viņš nevarēja būt, tad vajadzēja vīra
svārkus
palikt sievai zem galvas, tad esot vieglas dzemdības.
/G.Pols, Vecgulbene./
6585. Kad sieva dzemdēja bērnu, tad vīrs dāvināja
sievai
galvas lakatiņu.
/G.Pols, Vecgulbene./
6586. Dzemdētāja bijusi sastrīdējusies ar
otru sievu,
kura lādējusi: "Pagaidi, gan tu tāpat nosprāgsi,
kā mans suķis!" Pirmā, grūti dzemdējot,
sūtījusi,
lai no pretenieces ienestu ūdens krūzu. Lādētāja
gribējusi visu par labu griezt un iesūtījusi krūzu
piena. Tad bērniņš ātri un viegli piedzimis.
/A.Roženšteine, Saldus./
6587. Satinoties nebūs laist balsi vaļam; labāk iekost
bizi
mutē, bet kliegt ne: tad būs klusīgs bērns.
/Kuplais, Kuldīga./
6588. Ja iegadās svešā vietā satīties,
atstāj guļā ziedu
(cimdus, zeķes).
/K.Pētersons, Raņķi./
6589. Kad sievai, uz grūtām kājām staigājot,
pienāk laiks
dzemdēt, tad priekš tam vīrs izkurina pirti un apgādā
jau iepriekš sieviņu - bērnu saņēmēju.
/S.Novickis, Ilūkste, RKr.11./
6590. Vecie ļaudis ticēja ka: kādā dienā
uzņemts auglis,
tādā arī bērni dzimstot.
/G.Pols, Vecgulbene./
6591. Pirms satīšanās māte neēd, kas riebjas;
pēc satīšanās
nebauda skābus ēdienus: ķīseli, rūgušu
pienu, skābu
putru, ābolus, rāceņus (tupeņus), saldpiena sieru.
/K.Pētersons, Raņķi./
6592. Kad no sacilāšanās vai cita kā taisās
agrāki dzemdēt
nekā laiks, jem iekšā kāļu (sprūšu)
sēklas, ēd
sakasītu un maizē iespaidītu svinu.
/A.Rozenšteine, Saldus./
6593. Kad vājnieci sajem un krata aukstumi, silda stieģeļus
un liek pie kāju apaķšām (pēdām); izdur
velēnu no
pasliekšņa un liek, sprukstīs sasildītu, drānā
uz vēdera;
izgriež no maizes kukuļa garozas ripu, cik vien lielu var,
aprauš sprukstīs, kamēr labi izsilst, apbārsta iekšpusi
smalkiem pipariem un liek ar sapūstu brandavīnu
aplaistītu uz vēdera, uz pasiržiem vai lejāk,
kur tik vien
vidus sāp. Garozu sasegtu pamet virsū, kamēr metas vēsa,
tad var sasildīt un uzlikt otrreiz.
/K.Pētersons, Raņķi./
6594. Ielej špirktu (ja nav, tad brandvīnu) ar baltajām
drapēm
(Opmaņa dr.) trauciņā, aizdedzina un tura vājeniecei
apakšā, kura apsegā ietinusies stāv plānā;
tas dod stipru
dvagu un siltumu uz augšu. Ja minētā lieta nav pie rokas,
ielej verdošu ūdeni slauktuvē un ieliek nodedzinātu
akmeni,
pēc kam vājeniecei jāstāv virs garaiņām.
Vājenirce stāv
arī virs pannas, kurā sabērtas sarkanas ogles; bet tās
izdodot stipru tvaiku, tādēļ teicēja šito
līdzekli
nelietojot. Priekš satīšanās vājenieci sēdina
baļļā
siltā ūdenī. Liek plānā staigāt, tad
ātrāki steidzoties;
daudz gulēšana neesot laba. Vājenieci sapūš
un dod tai dzert
sapūstu kumelīšu tēju.
/K.Pētersons, Raņķi/
6595. Dzeramās zāles trīsreiz
sapūš (izrauga, sarauga, sataisa,
sačomerē), ik reizes saskalojot.
Bez tam dzeramo pamaisa ar na-
ža asminim jeb dzirklēm - tē-
rauda rau vajaga. Beidzot iepūš
trauciņā un pārvelk ar nazi krus-
tu. Tā sapūstās zāles trīsreiz dze-
ramas. Slimnieku pašu aprunājot
brauka ar roku pa virsu un pūš
dvašu virsū, pie kam runā pienā-
cīgos vārdus trīsreiz. Pūst sapūš
ar dzemamiem vārdiem: "Atver,
Dieviņ, ozola krūmu; atver, Die-
viņ, ievas krūmu; atver Dieviņ,
liepas krūmu; atver, Dieviņ Anni-
ņas kauliņus! Ja meitiņa, lai nāk
kā līdeciņa, ja dēliņš, kā zutītis."
"Atver, Dieviņ, kaulu vārtus laid
zuvīti no morda ārā!"
/K. Pētersons, Raņķi./
II. Dzemdēšanas vieta
(pirts).
6596. Tagad sieva savu grūto
dienu sagaida istabā savā guļā,
bet senos laikos, reizai uznākot,
izkurināja pirti, sildījās tur un
stāvēja tik ilgi, kamēr Dievs de-
va bērniņu. Kad viss bija noskaid-
rojies, gāja uz istabu. Atmiņas
par satīšanos pirtī pavisam vai
izzudušas: teicējas tos laikus pa-
šas nav pieredzējušas. Atmiņas
par pirti un gŗūtāju dienu uzgla-
bājušās gan dziesmās, kuras ne-
daudz gadu atpakaļ teicējas vēl
dziedājušas krustībās.
/K. Pētersons, Raņķi./
6597. Trīs dienas pēc satīša-
nās noveda vājinieci pirtī, izsildī-
ja un nosēja vidu ar zīda banti.
Pirtī pameta prievītu pāri un
naudu Pirtsmātei. Toreiz arī bi-
juši veselāki ļaudis.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6598. Pie dzemdēšanas sieva
meklējusi kādu atsevišķu vietu:
pirtī, tukšā rijā, lopu kūtī jeb
kambarī, kur ļaudis daudz ne-
staigā.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./
6599. Kad sievai pienācis dzem-
dējamais laiks, tad viņa senāk gā-
jusi uz pirti, kādēļ vēl tagad ru-
nā par tādām sievietēm: "Tai jau
būs drīz uz pirti jābrauc."
/P. Š., Rauna./
6600. Senās dzemdētājas izvē-
lējās dzemdēšanas vietu pirtī jeb
kūtī. Pirtī dzīvojot Laima un kūtī
veselības dievs.
/G. Pols, Mežotne./
6601. Dzemdības esot notiku-
šas pirtiņās un kūtīs, jo pirtiņā
dzīvojot Laima un kūtīs Pestī-
tājs.
/G. Pols, Vecgulbene./
6602. Pie dzemdēšanas tēva uz-
devums bijis pirti kurt, kādēļ arī
mēdz sacīt: "Tam tēvam būs žigli
pirts jākur."
/K. Jansons, Plāņi./
6603. Dzemdējot sieviete gulē-
jusi pirtī uz gariem salmiem.
/K. Jansons. Plāņi./
III. Dzemdēšana pati.
6604. Ja sievai dzemdējot ci-
sās ieliek cirvi, tad piedzimst pui-
ka; ja ieliek vāli, piedzimst mei-
tene.
/K. Jansons, Plāņi./
6605. Ja mātei pirmais pie-
dzimst puika, tad vīra pienākums
esot tai dāvināt kādu dārgu lietu.
/T. Ziemele, Smiltene./
6606. Ja meitu dzemdēšanā cits
cilvēks neuzskata, tad viņai sāpju
nav, jo tad viņai palīdzot velns.
Pretējā gadījumā tā paliekot
slima.
/K. Jansons, Plāņi./
IV. Dzemdēšanas kaites.
6607. Kad asinis plūst, pārsien
pantus pārkrustis ar sarkanu dzi-
ju: labās rokas lokāmo vietu ar 9
mazgliem, tad kreisās kājas liela
saites vietu ar tikpat mazgliem,
un otrādi: kreiso roku un labo
kāju. Sarauga ūdeni ar drusciņu
etiķa un dod iekšā. Raugāmie
(asiņu) vārdi: "Krauklis skrien pa
gaisiem, asiņu vērpele mutē. Dievs
tēvs u. t. p." Ir arī vēl citi vārdi.
Pie šiem vārdiem jāmet krusts uz
katra panta, kurš sasiets ar sar-
kano dziju.
/Kuplais, Kuldīga./
6608. Kad asinis plūst pa daudz,
sagrauzdē gabaliņu sarkanas vad-
malas (sark. vil. lupatiņa) un ie-
dzer kā pulveri.
/K. Pētersons, Ventspils./
6609. Kad sievai pēc satīšanās
asinis plūst, liek uz vidu (vēde-
ra galu) aukstā ūdenī slapinātu
palagu (nātna drānu); tad vēl sa-
sien mellu villas dziju ar 9 x 9
mezliem un sien ap visiem kāju
un roku locekļiem (elkoņos, pa-
dusēs, ceļos u. t.p.). Klāj etiķī sa-
slapinātu lupatu vēdera galam
virsū un sien visus locekļus ar
sarkanu dzijparu.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6610. Kad asinis plūst, iejem
baltos piparus vesalus mutē (ja
nav, tad melnos) un dzer ūdeni,
piparus tikai mutē turot. Ieliek
turku piparus brandvīnā un tad
dzer, bet ne daudz; tas notur uz
reizu. Brandvīns saraugāms ar
asiņu vārdiem.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6611. Sievām, kas satinušās, āt-
ri piemetas no sabaidīšanās roze.
Kad krūtīs roze, liek virsū, ko
bērns uz drāniņu uzcūkojis; sien
klāt sakasītas ievu mizas, darvā
samērcētas pakulas, govs mēslus.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6612. Kad sievai pirmo reizi
mazais, viņa apvazā sev ar otru
pusi krūtis: tad krūtīs nesitas
roze.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6613. Kad sieva par ātru sāk
staigāt un dzīvāt, viņa viegli sa-
raustās. Tādā reizā liek uz vidu
(vēdara) maizes garozu ar izgriez-
tu caurumiņu un linu bumbiņu:
pielaiž uguni un uzliek glāzi vai
krūziņu virsū. Uzliek uz vēdara
maizes ripiņu ar 4 caurumiņiem,
kuros iesprauž iededzinātas vaska
svecītes; uzliek virsū krūziņu, tad
velk no vēdara kā dzijas kamolu
uz augšu.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6614. Lai dzimtava pirmajās
sešās nemaitātos, vājeniecei nav
brīv drīz uzcelties vai sēdēt; viņai
jāpaliek kādu nedēļu guļam, ka-
mēr dzimtava dabū ieziedēt. Kad
nāk ārā, apsmērē visapkārt ar
ceptas gaļas taukiem, apbirdina
ar smalku alonu un laiž atpakaļ.
Nelaiķa D. varējis tādu vainu
glābt ar sapūšanu. Teicējas vīr-
māte tā darījusi: kaķa sūda ren-
gulu samaisījusi bundžiņā ar skā-
bu kreimu, dzimtavu ielaizdama
šīs zāles aizsmērējusi priekšā
un
sapūtusi.
/K. Pētersons, Raņķi./
6615. Dzimtava kad nāk ārā
ar saslapinātu dvieli uzjem uz
augšu, savada atpakaļ, apsien ar
drānu un sarauga ar mātes vār-
diem. Liek virsū kampara eļļā
apmērcētu un saraudzītu vati.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6616. Nomazgā dzimtavu ar sil-
tu ūdeni, apkaisa ar varu un laiž
uz sarkana villaina lupata atpa-
kaļ.
/K. Pētersons, Ventspils./
6617. Kad pēc satīšanās dabū
sakacēties, kad kāpjot ārā no
augstas gultas dabū sklidēt, kad
īsi sakot iekšās dabū kas limēt,
tad nāk ārā dzimtava (dzemde).
Zāles: dzer iekšā vaŗu kopā ar
kaut kādu dzērienu, tikai ne siltu.
/Kuplais, Kuldīga./
V. Dzemdēšana pēc satīšanās.
6618. Kad māte dzemdējusi,
bātene viņai novelk kreklu, iz-
mazgā cirkšņus, notīra visu, ie-
liek guļā skaidras cisas. Mātei tik-
ko dzemdējušai bez kumelīšu tē-
jas dod sapūstu zāļotu brandvīnu
dzert; to dara visās sešās. Dze-
ramo sapūš ar mātes vārdiem.
/K. Pētersons, Raņķi./
6619. Pēc dzemdēšanas dzem-
dētājai dod gabaliņu (sviesta mai-
zi) ēst.
/K. Jansons, Plāņi./
6620. Pie pirmā bērna māte sa-
tinusies tūlīt nosien vēdaru cieti
ar jostu (drānu) jeb garu dvieli,
lai nepaliktu liels vēdars, bet bū-
tu šuls vidus. Vēdara jostu, ku-
ru sien virs krekla vai uz pliku
miesu, valkā līdz sešās brauc (līdz
sāk staigāt). "Arī mīļa Māŗa
tā
darījusi", pielika teicēja. Lai ne-
sabītos (nesarautos), vājeniecei
neļauj vienai gulēt un dedzina pa
naktīm uguntiņu.
/K. Pētersons, Raņķi./
6621. Kad bērns piedzimis, tad
māte skaitījusi:
Ko mēs laba vēlēsim
Šim mazami bērniņam?
Pillu kūti govju, vēršu,
Pillu stalli kumelīnu.
/K. Jansons, Čavare, Smiltene./
6622. Lai zinātu, cik bērnu būs,
tad jāskaita, cik jaunpiedzimu-
šā otras puses podziņu, tik bērnu
būs.
/G. Pols, Vecgulbene./
6623. Apstāvēšana esot šāda:
trīs dienas gultā, divas nedēļas ne-
ko nestrādāt, līdz asinis nodalās
un vidus nozied.
/A. Rozenšteine, Saldus./
6624. Dzemdētājai 3 dieni pēc
"Rīgā braukšanas" - dzemdēšanas
gūltā jāguļ.
/K. Jansons, Plāņi./
6625. Dzemdētājai dod vijgriež-
ņu un bēnam rudzu asnu tēju,
kad tiem graizas.
/K. Jansons, Plāņi./
6626. Kad satinas (un jau
priekšliakus), īstenieki nāk māti
apraudzīt, atnesdami līdz balt-
maizi, gaļu un citas ēdamas lie-
tas. Ja vecākiem pašiem nav, da-
ži atnes ir drēbītes (krenkliņu, ze-
ķītes) līdz. Atnācējus pagodē (ar
brandvīnu un sviestmaizi). Cienā
arī visus mājeniekus ar šņabi, lai
dzer uz dēlu (meitas) veselību un
laimi. Svešnieku, kuram tanī jonī
iegadās atnākt, tāpat pacienā, pa-
sakot, ka jauni dēli pārnākuši.
Kad pēc radībām pirmais atnā-
cējs pie mātes vīrišķis, nākamo
bērnu vēro puišeļi, kad sievišķis
- meitene. Vīrišķim ienakot, tādēļ
saka: "Citā reizā būs (atkal) pui-
šelis!" Sievišķim parādoties, pie-
bild: "Citā reizā būs (atkal) mei-
tene!" Žīdam, kam radību laikā
atgadās sētā ienākt, nojem cepuri;
nabags tad jau zin, ka jādod slim-
niecei zāles: pijolu saknes, enģvē-
ris, virce. Pagodē ir žīdiņu ar
šņabi.
/K. Pētersons, Raņķi./
6627. Pirmā bērna dzemdētāja
dod vecumātei cimdus, zeķes un
dvieli, bet vecumāte "pa melim"
- viņai bērna drēbītes.
/K. Jansons, Plāņi./
6628. Dzemdētājai pēc dzemdē-
šanas jāpaliek gūltā 9 dieni.
/K. Jansons, Plāņi./
6629. Pēc dzemdībām ātrāki
nedrīkstēja no gultas augšā cel-
tie, kā trešā dienā.
/G. Pols, Mežotne./
6630. Mātei pēc dzemdībām jā-
guļ mājā sešas nedēļas. Tanī laikā
nākot pie viņas raugulotājas un
tās nesot cāļus, pīles, karašas un
citus gardumus. Pēc nogulēta lai-
ka jāiet baznīcā šķīstīties.
/G. Pols, Vecgulbene./
6631. Sievai pēc dzemdībām se-
šas nedēļas bija jāiet baznīcā šķī-
stīties no ļauniem gariem.
/G. Pols, Mežotne./
6632. Bērnu kristīja trīs nedē-
ļas vecu, bet māte tad nedrīkstē-
ja iet baznīcā, jo pirms sešām ne-
dēļām neesot šķīsta, Dievmāte
Mārija arī tikai esot gājusi pēc se-
šām nedēļām baznīcā.
/G. Pols, Vecgulbene./
6633. Kad sievai piedzima
bērns, tad vīrs dāvināja sievai la-
katiņu.
/G. Pols, Mežotne./
6634. Pēc dzemdībām senāk
nedrīkstēja ēst lopu gaļu, bet bija
jādzer piens un jāēd piena ēdieni,
lai bērni būtu gaišiem matiem
un balti kā piens.
/G. Pols, Mežotne./
6635. Kad to pašu dienu pēc
radībām ienāk istabā vīrietis, tad
bērna vecākiem nākamais bērns
būs puisēns; ja ienāk sieviete, tad
meitene gaidāma.
/A. Rītingers, Lutriņi./
6636. Dzemdētājai drīkstēja
dot dzert pienu un alu un ēst aug-
ļus, olas un sviestu.
/G. Pols, Vecgulbene./
6637. Kad iet apmeklēt dzem-
dētāju, tad teic, ka jāiet rauguļos,
jeb lukažos.
/G. Pols, Vecgulbene./
6638. Pie sievas, kas guļ sešas
nedēļas, nedrīkst pirmo reiz tukšā
iet: ja nav cita ko nest, tad ķešā
jāiebāž rupja maize.
/K. Jansons, Plāņi./
6639. Ja gadās pirmā dienā ie-
iet tādā mājā kādam svešam vī-
rietim, tam gudrā māte ķīlā ce-
puri nost, kamēr neatpērkas vi-
ņai par labu ar naudu.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11./
6640. Pirmos svešiniekus, kas
pēc radībām ienāca istabā, mēdza
apķīlāt, t.i. noņemt tiem cepuri
jeb citu kādu lietu, lai vēlē bēr-
nam laimi un dod pirmo laimes
naudu.
/A. Rītingers, Lutriņi./
6641. Vīrišķi labprāt neuzņē-
ma, kur gulēja slimniece ar jaun-
piedzimušu bērnu. Ja kādam to-
mēr gadās tur ieiet, tam vecmāte
(bādmodere) atņem cepuri, zē-
nam ko valkāt, kā teica, ja jaun-
piedzimušais ir puisēns. Vīrs at-
dabū cepuri tikai tad, kad viņas
vietā dod naudu, lai pirkot zēnam
jaunu cepuri.
/Simenovs, Dole./
6642. Dzemdējamā laikā
atnāk kāds vīrietis, tad tam ista-
bā ienākušam jānoņem cepure, ja
sieviete, tai jānosedz apsegs. Ja
paši to nedara pie laika, tad māju
ļaudis tiem tos noņem.
/Retlings un Fr. Reņķis, Renda./