Ēde.

7106. Lai izsargātos no ēdēm,
tad, pirmo reiz dzeguzei kūkojot,
jāaptraipa ģīmis ar bērza sulām.
Var arī laist skudres uz ģīmi.
Skudres aizsargā ģīmi arī no no-
degšanas saulē.
/F. Brīvzemnieks, 1881. 195./


7107. Kam ir ēde, tam jāno-
stājas pret kādu zaru sienā un
deviņas reizes jāliek pēc kārtas
pirksts pie ēdes un zara. Pie ēdes
liekot pirkstu, jāsaka: "Te za-
riņš!" bet zaru aiztiekot, jāsaka:
"Te ēde!"
/F. Brīvzemnieks, 1881. 195./


7108. Zūde ir tas pats, kas ēde,
bet jāsakot zūde, tad viņa zūdot,
nevis ēde, tad ēdot tālāk. Ēdi
smērē ar loga sviedriem (rasu);
smērē arī ar slapjumu, kas palie-
kas uz cirvja, kad uz viņa sade-
dzina zariņu un sapērtas pirts slo-
tas; smērē vēl ar brūno zupīti,
kuru dabon sadedzinot baltu pa-
pīru uz balta šķīvja. Citi apsmē-
rē ēdi arī ar tinti.
/Rašmaneun A. Rozenšteine,
Saldus./


7109. Ja piemetusies ēde, tad
to vajaga sarīvēt ar smalku cuku-
ru vai noslapināt ar loga svied-
riem, tad ēde noies.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./


7110. Ceturtdienas vakarā vecā
mēnesī vajaga nozagt sīpolu, pār-
griezt vidū pušu un, mēnesī ska-
toties, ēdi trīs reizes apsmērēt,
tad sīpolu norakt tādā vietā, kur
neviens nestaigā. Ēde tad noies!
/E. Auziņa, Liepa./


7111. Ēdes varot nodzīt ļoti āt-
ri, kad tās apsmērējot ar logu
sviedriem.
/H. Skujiņš, Smiltene. A.
Smilga, Rīga./

7112. Lai nodzītu ēdes, tās va-
jaga apsmērēt piektdienā ar loga
sviedriem.
/A. Mednis, Garoza./


7113. Lai nodzītu ēdi no sejas,
tā jāapsmērē ar loga sviedriem.
/O. Grenševica, Vietalva./


7114. Ja uz ģīmja ir ēde, to
vajaga apsmērēt ar loga svied-
riem, vai arī sadedzināt papīru uz
balta šķīvja un slimo vietu apsmē-
rēt ar brūno masu.
/A. Zaķe, Drusti./


7115. Lai nodzītu ēdes , tad jā-
smērē ar papīra pelniem.
/L. Reitere, Lubāna./


7116. Ja grib ēdi nodzīt, tad
slimā vieta jāapsmērē ar sodrē-
jiem, kuri ņemti no cirvja pietes,
uz kuras papīri dedzināti.
/A. Užāne, Skujene./


7117. Sauso ēdi nodzen, ja slo-
tas žagarus sadedzina uz cirvja
pieta un ar to pelniem apsmērē
ēdi.
/A. Bērziņa, Aloja./


7118. Mello lēļu (gliemežu) čau-
las sagrūž pulverī un lieto pret
ēdi.
/K. Jansons, Vijciems./


7119. Ēdi var nodzīt ar rasu,
kas naktī uznāk uz svaigiem gov-
ju mēsliem.
/S. Gūberts, 1688./


7120. Kam uz ģīmja ir ēde, tam
jāapvelk ar adatas aci trīs reiz ap
to vainu. Tad vairs neies tālāku
un pamazām izzudīs.
/F. Brīvzemnieks, 1881./


7121. Ja ēde esot uzmetusies,
tad vajagot trīs reizes ar zeķu lā-
pāmo adatu pret saules pusi ap-
vilkt, tad noejot un nemetoties
tālāk.
/A. Krūmiņa, Valka./


7122. Ēdei deviņas reizes ar lā-
pāmās adatas aci pret sauli jāap-
velk un krusts jāuzmet vidū.
/K. Jansons, Plāņi./


7123. Ja ēdi grib nodzīt, tad
slimai vietai jāapvelk trīs reizes
ar adatas aci apkārt.
/A. Užāne, Skujene./


7124. Jāapvelk ar adatu riņķī
ēdei, tā ka paliek zīme, un jāuz-
velk krusts. Ēde tad noies.
/K. Bika, Gaujiena./


7125. Ēde noiet, ja svešs cilvēks
apvelk tai apkārt trīs reizes ar
adatu pret sauli.
/P. Š., Rauna./


7126. Ēde iznīkst un neiet tā-
ļāku, ja svešs cilvēks to apvelk
ar adāmo adatu.
/K. Jansons, Plāņi./

7127. Ēdei deviņas reizes ar
adatu jāapvelk riņķis un adata
jāiemet ugunī.
/K. Jansons, Plāņi./


7128. Ja uzmetusies ēde, tad ar
adatu jāvelk tai trīs reizes pret
sauli apkārt un jāuzvelk lietuvēna
krusts. Ēde noejot.
/M. Zaķis, Stiene./


7129. Ēdi novārdo, velkot uz
tās dažādus krustus ar adatu un
pēc drusku uzspļaujot.
/L. Ozole, Sērpils./


7130. Kad ēde piemetusies, tad
ej vecā mēnesī ārā, mēneša gaismā
to mazgā un saki: "Lai pazūd ēde
kā vecs mēnesis. Iekš tā vārda
Jēzus. Amen."
/K. Skujiņš, Smiltene. J. Jan-
sons, Rīga./


7131. Kad ēde piemetusies, tad
ej vecā mēnesī ārā, mēneša gaismā
to mazgā un saki: "Lai pazūd ēde
kā vecs mēnesis. Iekš tā vārda
Jēzus. Amen!" Pēc tiem vārdiem
vēl krusts jāaimet.
/Zeltenietis, Valmiera./


7132. Ja ēde ir, tad ceturtdie-
nas vakarā vajaga krustot, tad no-
ies.
/A. Bulēne, Rīga./


7133. Ēdi var noārstēt, kad uz-
velk piecapakšu krustu un trīs rei-
zes uzspļauj.
/I. Mennika, Ainaži./


7134. Ja piemetusies ēde, tad,
kas pirmais to ierauga, tam trīs
reizes jāuzspļauj uz vainīgo vie-
tu, tad ēde nozudīs.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./


7135. Ja redz kādam ēdi, tad
trīs reizes jāuzspļauj tai vietai
virsū, lai ēde noietu.
/M. Macpāne, Alsunga./

7136. Ja ir kāda ēde, tad jā-
ņem trīs četrkantainas tāsis, jā-
uzzīmē uz katras pa kāšu krus-
tam un jāuzspļauj uz katra
krusta. Tad jāuzspiež uz slimo
vietu un tāsis jāiemet ugunī; tad
ēde nozudīs.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./


7137. Ar nazi jāuzvelk uz trim
tāsīm raganu jeb lietuvēna krusts,
ar tāsīm apspaida ēdi, pie kam
nedrīkst ne par ko citu domāt, kā
tikai par ēdi, pēc kam tāsis iemet
ugunī.
/Etn. 1894. IV, Alsviķi./


7138. Ja ēde uzmetas, tad jā-
apvelk piecpakšu krusts ar ada-
tas aso galu.
/E. Gaile, Trikāta, arī Rūjiena./


7139. Ar pirmo zemeņu ogu
pret sauli izsitumi (sarkanie) jā-
apspaida.
/K. Jansons, Plāņi./

7140. Ja grib ēdi nodzīt, tad
jāiegriež trīs krusti kartupelī, jā-
spiež ar to kartupeli uz ēdi devi-
ņas reizes un tad kartupelis jā-
aizmet.
/Z. Kozenkraniuse, Ainaži./


7141. Jāsakaltē ēdes zāles, ku-
ras ir vilnainas un pelēkā krāsā,
un smalki saberztas jākaisa uz
ēdes.
/K. Bika, Gaujiena./


7142. Ēdei derot villainas no-
ras zālītes, vārstītes, kas pa zie-
mu stāvot norā.
/K. Jansons, Plāņi./

7143. Ēde jāmazgā ar loga
sviedriem, jeb trīs reiz pret sau-
li jāapvelk ar kniepes galviņu.
/P. Š., Rauna un Rīga./

7144. Lai nodzītu ēdes, tad va-
karā pēc saules jāsasmērē ar loga
sviedriem, tad tās noejot.
/E. Līdeka, Lubāna./


7145. Ēde noiet, ja to no rīta
tukšā dūšā apsmērē ar loga
sviedriem.
/K. Jansons, Plāņi./


7146. Ja ēde ir uz miesas, tad
jāsmērē loga rasa: tad ēde drīz
izbeidzas.
/J. Banazis, Nīca./

7147. Ēdes var nodzīt, ja piekt-
dienas rītā pieiet pie loga, smērē
ar loga rasu un teic: "Labvakar!"
Vakarā pieiet, smērē ar rasu un
teic: "Labrīt!"
/J. Atteka, Nīca./


7148. Ēdes jāsmērē ar logu
sviedriem, pie tam jāsaka, kad va-
karā smērē: "Labrīt, ēdīt, labrīt!"
Ja no rīta smērē, tad: "Labvakar,
ēdīt!"
/K. Miļnus, Žeime./


7149. Kad ieradās uz ādas kaut
kur ēde, tad dilstošā mēnesī, lai
dilst arī slimība, kāda vecene ap-
mērcēja logu sviedros rādītāju
pirkstu, citur mazo pirkstiņu, un
trīs reizes, vai septiņas, vai trīs
reiz trīs, divpadsmit, trīs reiz sep-
tiņas, trīs reiz deviņas reizes - ar-
vienu svētā skaitlī - apvilka ar
slapjo pirkstu ēdei apkārt: tā da-
rīja trīs vakaros vai vairāk, atkal
pēc svētiem skaitļiem, un ēde bi-
ja nost.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11./


7150. Ēdi vajaga apsmērēt ar
akmiņu sviedriem, kas nāk, kad
aukstu akmeni dedzina.
/K. Bika, Gaujiena./


7151. Ēde jāraiba pirmdzimtam
vai pastarim un jāuzspļauj tai trīs
reizes virsū: ar mazā pirkstiņa na-
gu apvelk trīs reizes ap ēdi ap-
kārt, uzvelk tāpat ar nagu trīs
krustus virsū un uzspļauj trīs rei-
zes.
/K. Miļnus, Žeime./


7152. Ēdi nodzen tā. Ja pirm-
dzimtais vai pastaris ierauga kam
ēdi, tad uzspļauj tai virsū un sa-
ka: "Sunim, kaķim, bet ne tev!"
/R. Bērziņš, Džūkste./


7153. Lai nodzītu ēdes, jāuz-
smērē uz tām siekalas, kamēr nav
ēsts.
/A. Smilga, Rīga./


7154. Kad uzmetusies ēde, tad
sadedzina zilu cukura papīru un
uzsmērē uz ēdes.
/I. Johansone, Rīga./


7155. Jāsadedzina papīrs uz
balta šķīvja, kur tad paliek dzel-
tēna sula, ar kuru jāsmērē ēde.
/K. Miļnus, Žeime./


7156. Ja satin papīru tūtītē,
rresnais gals jāliek uz tasītes vai
uz bļodiņas dibena un tad pie tievā
gala jāpieliek uguns. Dūmi, kas
spiežas uz leju, paliek par brūnu
sulu, kura ļoti stipri kož. Šī sula
jāsmērē uz sausās ēdes.
/K. Bika, Gaujiena./


7157. Sauso ēdi var nodzīt ar
ķeburaino pieni, ēdi apsmērējot
ar pienes sulu.
/A. Balodis, Sesava./

7158. Ēde jāsmērē ar siekalām,
sevišķi no rīta, kad vēl nav
spļauts.
/Etn. 1894. IV, Ērgļi./


7159. Ēdes jāsmērē ar ausu
svīdējumu jeb sviedriem.
/Etn. 1894. IV, Ērgļi./

7160. Ja uz vaiga ir ēde, tad to
vajag apsmērēt ar ēdiena drusci-
ņu, kas netīši izkritusi no mutes.
/L. Ozole, Sērpils./


7161. Novāra cietus tintes
riekstus, tad dabon tumšu šķid-
rumu, ar kuru mazgāja ēdes.
/L. Ozole, Sērpils./


7162. Ēde noiet, ja to vecā mē-
nesī apšķiļ ar šķiltavām.
/J. Rubenis, Ērgļi. P. Š., Rauna./


7163. Ēde jāapšķiļ ar šķiltavām
bez saules vakarā.
/Etn. 1894. IV, Ērgļi./


7164. Ēde noiet, ja kāds uz tās,
slimajam negaidot, uzspļauda. [Sal.
miezis acī.]
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


7165. Ēde noiet, ja to apsmērē
ar kādām sarkanām līmīgām sū-
nām, kuras aug purvos.
/K. Jansons, Plāņi./


7166. Ja ir uzmetusies ēde, tad
viņu vajaga apspaidīt ar zagtu
cūkas gaļu.
/M. Zaķis, Stiene./


7167. Tai vietā, kur ar siļķes
asaku iesit, tad uzmetas ēde.
/H. Skujiņš, Smiltene./


7168. Ēdes var nodzīt, ja tās
apsmērē ar vistu mēsliem jeb ar
sīpolu sulu.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./


7169. Ēdes ir sausas un slap-
jas, tās jāapsmērē ar to ūdeni,
kas, piemirkušai malkai degot, pa
galu sūcas ārā.
/K. Miļnus, Žeime./