ELKA DIEVI.

7049. Priekš simts gadiem Ope-
kalna draudzē varen liela tumsība
esot bijusi, ka tiem ļaudīm še vēl
savi elka dievi, savi svēti akmiņi
un kalni esot bijuši un ka visāda
blēņu ticība tos esot pievīluse.
/Latv. ļaužu draugs, 1832. 30./


7050. Vidzemē esot viens elks
dieva mežs un trīs elka dievu tirgi.
Tas mežs jau no tēvu tēviem, var-
būt jau no pagānu laikiem, tiek tu-
rēts par svētu. Tur nedrīkst nei ko-
ciņu nocirst, nei putniņu iznest. Tās
mājas veci saimnieki viņu cieši sar-
gā un glabā. Dažās vietās tiek arī
elka dieviem upuri nesti tanīs die-
nās, kas viņu dieviem svētas.
/Latv. ļaužu draugs, 1836. 71./


7051. Viņi sapulcējās kādās jau-
kās birzēs, vai pie kāda kupla ve-
ca koka, liepas jeb ozola, tos pavi-
sam ļoti cienīdami, vai arī pie it
liela akmeņa saviem elkiem kalpot.
/K. Šulcs, Kurzemes stāstu
grāmata, 1832./

7052. Šādiem elkiem par godu
tie kvēpināja ar zītaru un citu kvē-
pējamo un atnesa tiem par dāvanu
lauka un dārza augļus, kaujamos
lopus un putnus, brīžam arī ma-
zus bērniņus, kā citi saka.
/K. Šulcs, Kurzemes stāstu
grāmata, 1832./


7053. Uguns Dievs (pērkons),
svētības Dievs (pūķis), laimes mā-
te, jūras māte, vēja māte, mēslu
bāba, meža tēvs un daudz citi vēl
bija tie elki, kam kalpoja un upu-
rēja.
/K. Šulcs, Kurzemes stāstu
grāmata, 1832, 33. p./