IEDZIRDĪŠANA.
9998. Vecie burvji nosita kādu čūsku,
peli, vardi vai
krupi, nosisto kustoni apraka un kustoņa acī iedēs-
tīja zirni. Zirnis izauga, un tie graudi, kas ra-
dās viņa pākstīs, noderēja iedzirdīšanai.
Šos zir-
ņus sakaltēja, saberza pulverī un iemeta alū
vai
brandvīnā; tādu dzērienu pasniedza tam, ko gribēja
iedzirdīt. Kāda kustoņa acī zirnis bija izaudzis,
tādas sugas kustoņi tagad sāka augt iedzirdītam
iekšās. Tādu apdzirdītu cilvēku lūkoja
glābt ar ap-
dziru zālēm. Savārīja trijdeviņi pāri
tabaka lapu
un šo dzērienu deva iedzirdītam cilvēkam. Šis,
to
ieņēmis, sāka stipri vemt un pie tam arī iedzirdī-
tos kustoņus. /J. Ilsters./
9999. Iedzirdīt varējuši, kad no zirņa,
kurš bijis iz-
audzis caur nosistas čūskas, peles, šķirgāļa
vai
cita dzīvnieka aci, iedrupinājuši, citiem neredzot,
pa druskai nodomātā šņabja vai alus glāzē.
Ja šādu
šņabja glāzi kāds izdzēris, tad tam bez žēlastības
bijis jāmirst. Bet bijuši arī tādi cilvēki,
kas va-
rējuši iepīpināt otram visādus mūdžus
vēderā.
/J. Kriķis, Starti./
10000. Ja grib kādu cilvēku pie sevis pievilkt,
tad jāņem
kāds dzēriens, jāgriež ap sevi apkārt un
jāsaka:
"Ti, ti, gailīt, deviņas jūdzes uz priekšu,
devi-
ņas atpakaļ, bet tikai pie manis", pēc tam dzē-
riens tam cilvēkam jāiedod dzert.
/K. Preiss, Vecgulbene./