JUMIS.

11987. Ir arī riekstu jumis: ar diviem kodoliem. Ja tādu
atrod, tad viens kodols jāēd pašam un otrs jādod
draugam, jo tad, mežā aizmaldoties, ļaudis dzirdē-
šot saucienu un atbildēšot.
/P. Retelis, Latvis, 1930. g. 21. aug./

11988. Par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus
riekstus vienā čaumalā, tāpat divas saaugušas sē-
nes, ogas, ābolus un citas līdzīgas lietas. Kas
jumi atrod, tam ir laime. /P. Š., Rauna./

11989. Pēc seno latviešu domām Jumītis dzīvoja tikai
labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja,
auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drus-
ciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš
druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu
vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumš-
ķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs
neatgriezās. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu.
Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa
veidā, no kā, domājams, viņš arī savu vārdu dabū-
jis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Sāka rakt
zemi, pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kuri parādījās
pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas
nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem
pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas;
turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daži dar-
binieki pietrūka. Jeb arī visi pļāvēji svieda
savas izkaptis par kreiso plecu. Kura strādnieka
izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sie-
viete, un ja bija vīrietis, tad tas nomira. Labāk
teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra
savādāka priekšmeta latvietis kaut ko tēmēja. Vai
nu pļāvējam salūza izkapts barā, atradās akmens,
rupucis, zaķēns, visur mūsu senči redzēja Dieva
pirkstu! Pļāvējam bija jānovij vaiņagi no pļauja-
mās labības, Jumja ņemot. /A. Skuja, Mālupe./

11990. Kad beidz rudzus pļaut, tad gūn Jumi. Atstāj tīru-
mā pēdējos rudzu steibrus un appušķo to ar puķēm.
Mājas saimniekam pasniedz vārpu vaiņagu un jostu.
Jumi gūnot dzied šādu dziesmu:
Jumi dzynu visu dīnu
Pa tū lelu teirumeņu.
Jumis saucja, Jumis klīdzja,
Kur palyka Jumaleņa?
Atsasaucja, atsaklīdzja
Teirumeņa galiņā.
Pļaunīt, muni pļuovējiņi,
Kaušu uozi vokoram.
As nūguoju gūvu slauktu,
Gauži raud muns uozītis.
Neraud' gauži, muns uozīti,
Ar pļuvotjom samaluovu. /P. Š., Skaista./

11991. Beidzot pļaut, runā par Jumja saņemšanu, parasti
tā runā, kad beidz rudzus pļaut. Par Jumi saukuši
pēdējo kūlīti, arī tieši pašu pēdējo sauju. Divas
vārpas, kas saaugušas uz viena salma, arī saukuši
par Jumi. Jauni ļaudis centušies atrast tādas sa-
augušas vārpas, tā esot zīme, ka tādas vārpas at-
radējs ātri apprecēsies. Par Jumi saukuši arī tos
dzīvnieciņus, kas bēguši ārā no pēdējā bara. Arī
tārpiņus un visādus vagulīšus, kas bijuši zem pē-
dējā kūļa, saukuši par Jumi. Beidzamo bara daļu
pļāvuši steidzīgi no visām pusēm, lai Jumis neiz-
bēgtu. Bieži no pēdējā bara bēg peles, vardes un
citi kustoņi, tos tad arī saukuši par Jumi. Ja at-
rastais kukainītis bijis skaists, tad meitas tei-
kušas, viņām būšot skaisti vīri. Ja saka: "Mēs jau
sajēmām Jumi", tad tas nozīmē, ka beiguši pļaut.
/B. Eriņa, Latgale./

11992. Pļaujas beigās lauka vidū atstāj nenopļautu mazu
pauguriņu. Atstātos rudzos pļāvēji izravē visas
nezāles, un saimnieks vai vecākais puisis vārpas
sasien mezglā. Katrs pļāvējs izvēlas sev vienu
stiebru un vēro, vai kādi sabaidīti kukainīši pa
to nerāpuļo. Ja atrod kādu kukainīti, kas kāpj uz
augšu un paslēpjas sasējumā, tad neprecējies appre-
cēsies, precēts dabūs kādu mājas lopu. Pēc šī ku-
kainīša izskata vēro par nākamo līgavu jeb dabūja-
mo mājas lopu; pēc gaitas par gaidāmā notikuma āt-
rumu. Ja kukainītis drīz atgriežas, viss paliks
bez pārmaiņām. Ja kukainītis nokāpj zemē, kas
notiek ļoti reti, tad zīlētājam jāmirst. Pēc kat-
ras pļāvas beigšanas apsēstas un piemin Jumi, lai
nākošā gadā nesāpētu mugura. Jumi izrauj, nes mājā,
vai noliek pie statiem. Viņu paglabā klētī, tad
rodas svētība, pilna klēts labības.
/P. Retelis, Latvis, 1930. g. 21. aug./

11993. Kas vosorys laikā rudzūs atrass div vuorpeņis vīnu
vīt, itei pīzīmēj jam lobu un jaunu dzeivi un tai-
pat lelu laimi. A kas atrass pīci vai seši vuorpe-
ņis, tod itei pīzīmēj, ka jis dzeivuos uz šuo pa-
sauļa koč laimeigi, bet par cik [tik] godu, cik ti
atroda vuorpeņu vīnu vīt, jis miers zemī.
/V. Podis, Rēzekne./

11994. Kas rudeni, kad beidz labību pļaut, pēdējo cirtie-
nu pļauj (Jumi saņem), tam tiek visa svētība.
/E. Laime, Tirza./

11995. Miķēļa dienā saimnieks sasauca visus mājas ļaudis,
arī tos, kas nebija viņa maizē. Pats sēdēja galda
galā ar vārpu vaiņagu galvā, ko meitas viņam bija
uzlikušas. Galdā bija kāposti ar svaigu cūkas gaļu
un arī šņabis. Pirmo šņabi palēja zem galda, tāpat
arī pa kumosam gaļas un plāceņa - Jumim. Apēda,
zināms, suņi. /Zemes spēks, 1928, 176./

11996. Ja saimnieks atrada Jumi, tad viņam bija gaidāma
liela laime. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

11997. Jumītis dzīvo druvās. Kad beidz novākt pēdējo tī-
rumu, tad pļāvējiem jācenšas pļaut no visām pusēm
un visai ātri. Pabeigušiem, jāapsēstas turpat uz
kopiņām un jāapskatās, vai nav vienā stiebriņā
divas vārpas. Jumītis, ja atrod, tas jānes mājā un
jāiesprauž sienas šķirbā, ne pie durvīm, un jāgla-
bā rūpīgi visu ziemu. Saimniekam tad radīsies
dažādi labumi, bet Jumja atradēju, pļāvēju, vēl
tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./

11998. Jumja vārpu vajagot glabāt klētī aiz sijas, tad
tur guļot klāt pūķis, kas velk bagātību klētī.
/Atpūta, 1932, 404, 21./

11999. Pļaut beiguši ķer Jumi, - t. i. metas kūleniski un
kliedz. Kas pēdējais paliek pļaut, tas pļaus katrā
ziņā arī otrā gadā. /M. Brīdaka, Jaunroze./

12000. Rudzu pļauju beidzot, ķer Jumi. Pēdējo gabaliņu
pļauj no trim pusēm reizē. Kas pļauj pēdējo kopu,
tam būs Jumis. /Atpūta, 1932, 404, 21./

12001. Katru gadu, kad rudzi nopļauti, tad rijas vai šķū-
ņus izpušķo ar puķēm, jo tad Jumītis aizdzenot
prom visus kustoņus no labības un dodot labu
birumu. /J. Miljons, st. Birze./

12002. Kur, Jumīti, tu gulēji
Šo garo vasariņu?
- Tīrumiņa vidiņā
Zem pelēku akmentiņu. /LD 28543. Sal. 28513-59./

12003. Divžuburainā vārpa, jumis, jāglabājot, ja izdodo-
ties viņu kādreiz tīrumā atrast, jo tad saimniekam
nākot svētība. /H. Skujiņš, Smiltene./

12004. Divžuburaino vārpu (jumi) glabā, jo tā esot atra-
dēja laime un esot arī uz bagātību.
/H. Skujiņš, Smiltene./

12005. Jumja vārpu vajagot glabāt makā, tad naudas nekad
netrūkstot.
/Atpūta, 1932, 404, 21. J. Gulbis, Aizkraukle./

12006. Divžuburainā vārpa tikusi arī iepīta Jāņu bērnu
vaiņagos. /H. Skujiņš, Smiltene./

12007. Ja tīrumā atrodot stiebru ar divām vārpām, tad tas
nesot laimi. /T. Ziemele, Smiltene./

12008. Ja uz viena salma atrod divas vārpas, jumi, tad ir
gaidāma laime. /J. Rečs, Silajāņi./

12009. Kad atrod rieksta, rudzu vārpas, vai citu kādu
jumi, tam būs laime. /J. Apsalons, Sērpils./

12010. Ja linus plūcot, atrod divus kopā saaugušus linus,
jumi, tad atradējam būs laime. Jumis jāpaglabā.
/A. Šķēre, Skaistkalne./

12011. Ja kas riekstojot atrod div kopā saaugušus rieks-
tus, tam būs laime. /F. Cepļaks, Eglūma./

12012. Ja kāds tīrumā atrod labības stiebru ar divām vār-
pām, tad tas kļūs bagāts. /A. Leimane, Mārsnēni./

12013. Ja labībā atrod daudz tādu stiebru, kur uz viena
stiebra ir divas vārpas, tad būs bagāts gads.
/M. Šķipsna, Gulbene./

12014. Ja atrod rudzus pļaujot pie viena stiebra divas
vārpas, tad būs nākošais gads ļoti auglīgs.
/A. Podniece, Tome./

12015. Ja saimnieks jumi atrod, tad bagāta raža gaidāma.
/H. Siliņa, Dobele./

12016. Ja vārpas tīrumā ir jumītī, tad būs labībai labs
birums. /A. Dragone, Palsmane./

12017. Ja jumi atrada, tad to iepina vārpu kronī un to
kroni glabāja. Ja nu neprecēta meita paņēma to
kroni, uzlika sev galvā, mazu laiciņu paturēja un
atkal nolika agrākā vietā un tūlin gāja gulēt, tad
viņai sapņos rādījās īstais (brūtgāns).
/H. Skujiņš, Aumeisteri./

12018. Ja meitas, rudzus pļaujot, atrod jumīti, tad sa-
gaidāma apprecēšanās. /Br. Puksts, Aglona./

12019. Ja meitas atrod jumi, tad tajā gadā apprecas.
/H. Siliņa, Dobele./

12020. Ja atrod rudzus vai kādu citu labību pļaujot jau-
neklis vai jaunava divas vārpas saaugušas kopā,
tad dabūs tai gadā precēties.
/J. Kasparovics, Skrunda./

12021. Ja vārpa tīrumā ir jumītī, tad tās vārpas atradē-
jam būs kāzas. /A. Dragone, Palsmane.
I. Upenieks, Skrunda./

12022. Kad uz viena stiebra atrodot divas vārpas, tad
tajās mājās, kam tīrumi piederot, kāds precēšoties.
/K. Lielozols, Nīca./

12023. Jo kas pļaunūt rudzus, atrūn divi vuorpas kūpā sa-
augušas, tad tys dreiži precēsīs.
/M. Apeļs, Stoļerova./

12024. Divus ābolus, divas bekas, sēnes un t. t. kopā sa-
augušas saucot par jumjiem. Jumjus nedrīkstot ēst
sievietes, jo tad tām dzimstot dvīņi.
/K. Gailis, Ventspils./

12025. Meitenes nedrīkstot ēst augļu diviniekus, jo tad
tām laulībā dzimstot dvīņi.
/J. Jirgensons, Ādaži./

12026. Ja ēd jumiķa riekstu, sēnes, kartupeļus, tad dzimst
dvīņi. /M. Sikle, Nīca. K. Lielozols, Nīca./

12027. Ja jumjus (divi āboli kopā saauguši, vai divas
vārpas uz viena stiebra u. t. t.) ēd, tad tam dvī-
nīši dzimst. /T. Rigerte, Brunava./

12028. Nedrīkst ēst jumiķus (divas kopā saaugušas ogas,
riekstus u. c.), tad dzimstot dvīnīši.
/E. Kampare, Skrunda./

12029. Ja jumi ēd, tad dvīņi dzimst. /H. Siliņa, Dobele./

12030. Jumiķa riekstu, jumiķa sēnes, jumiķa ābolus, jumi-
ķa kartupeļus nevar ēst. Ja tos ēd, tad dzimst
dvīņi. /V. Saperovs, Vecpiebalga.
Alksnis-Zundulis, Naudīte./

12031. Nekad nedrīkst ēst tādas ogas vai sēnes, kas saau-
gušas pa divi kopā, tad dzimstot dvīņi.
/K. Corbiks, Jelgava./

12032. Ja sieviete apēdot ogu jumi, tad viņa dzemdējot
dvīņus. /P. Š., Rīga./

12033. Pie labības appļāvībām ķer jumi, tad saimniekam
būs pārītis dvīņi. /A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža./

12034. Ja apēd divus kopā saaugušus riekstus, tad aug
dubulti zobi. /M. Štāle, Kaltene./

12035. Ja atrod divas vārpas viena salma galā, tad tās
dod aitai, lai atnes pārīti.
/G. Pols, Vecgulbene. H. Skujiņš, Aumeisteri./

12036. Ja rudzi, kam divas vārpas, iedod apēst aitai, tad
tai nākošā gadā būs divi jēri.
/L. Berkholce, Vaive./

12037. Ja rudzu laukā atrod divas vārpas vienā salmā, tad
tās jādod kādai aitai, lai viņa atnes divus jēri-
ņus. /A. Salmāns, Balvi./

12038. Ja meita atrada jumi, tad deva aitai apēst, lai
jēri pāriņā atnestos. /A. Zvejniece, Lubāna.
H. Skujiņš, Aumeisteri. Br. Puksts, Eglūna./

12039. Kad sieviete atrada jumi (divžuburaino vārpu), tad
viņu paglabāja un tādai sievietei vai meitai nāca
aitām pārās jēriņi. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

12040. Ja aitām dod rudzu vārpas, kas divas saaugušas uz
viena stiebra, tad jēri pa pāriem nākot.
/J. Jansons, Plāņi. E. Laime, Tirza./

12041. Ja atrod vasarā daudz tādu āboliņa galviņu, kam uz
viena kātiņa ir divas galviņas, tad tanī gadā
aitām būs divi jēri. /M. Šķipsna, Gulbene./

12042. Ja atrod miežu Jumi (2 vārpas 1 salmā), tad būs
bēres vai kāzas. /K. Jansons, Viļāni./