KAKLA SĀPES.

12354. Kad kals sāp, nakti vajag apsiet ap kaklu kreisās
kājas zeķi, tad pāriet. /V. Rūnika, Skujene./

12355. Kam kakls sāp, tam ap kaklu jāapsien kreisās kājas
zeķe. /K. Jansons, Plāņi./

12356. Kad kals sāp, jāapsien kreisās kājas zeķe par nakti
ap kalu. /K. Bika, Gaujiena./

12357. Kad kakls iekaisis, tad vakarā jāapsien kreisās
kājas zeķe ap kaklu, tad no rīta vairs nesāpēs.
/A. Auziņa, Jaunrauna./

12358. Ja kakls sāp, tad tur par nakti jāuzliek kreisās
kājas apvalkāta zeķe, tad sāpes pāriet.
/P. Š., Rīga./

12359. Sapūš kamarā saslacinātu un tad saziepētu kreisās
kājas zeķi, kuru sien ap slimo kaklu. Sapūšamie
vārdi ir šādi: "Lai izput kā ziepju putas! Lai
iznīkst un sarūk kā pūpēdis! Lai sadrūp kā glie-
mezis!" /Kuplais, Kuldīga./

12360. Kam kakls sāp, tam pie kakla jāpiesien sveša cil-
vēka kreisās kājas zeķe, kura ar Rīgas ziepēm jā-
sazieķē. /K. Jansons, Plāņi./

12361. Ja sāp kakls, tad jāapsien kreisās kājas zeķe,
kurā iebērti pelni. /A. Ozoliņa, Taurene./

12362. Kad kakls sāp, vajag likt ap kaklu kreisās kājas
zeķi ar siļķi. /A. Mednis, Rīga./

12363. Kad kakls sāp, sien klāt karstus pelnus kreisās
kājas zeķē.
/K. Pētersons, Ventspils. K. Bika, Gaujiena./

12364. Kakla sāpes pāriet, ja kreisās kājas zeķi pieber
ar karstiem pelniem un patur to pa nakti pie kakla.
/A. Vaskis, Tukums./

12365. Ja kakls sāp, jājem kreisās kājas zeķe, jāieber
viņā pelni un jāapsien ap kaklu.
/V. Amoliņa, Vecpiebalga./

12366. Ja kakls sāp, tad pie tā jāsien pelni ielikti zeķē.
/A. Bērziņa, Aloja./

12367. Lai kakla sāpes izārstētu, nakti jātin ap kaklu
kreisās kājas zeķe. Tad pāriet klepus un citas
kaites. /A. Aizsils, Lubāna./

12368. Ja kaklā ir mandalas, tad vajaga kreisās kājas
zeķē iebērt pelnus un apsiet to ap kaklu, tad visas
mandalas būs projām. /V. Krieviņš, Daugmale./

12369. Kad kakls sāk sāpēt, apsien mellu zīda drānu.
/S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi./

12370. Ja kakls sāp,tad tas jāberzē ar brunču vīli.
/A. Bērziņa, Aloja./

12371. Kad kakls sāpot un kad liekot ievas ap kaklu riņķī,
tad sāpes pārejot. /Z. Lancmanis, Gaujiena./

12372. Samazgā kaklu ar kampara eļļu un piesien vati klāt,
- der katram augonam. /A. Rozenšteine, Saldus./

12373. Kad kakls sāp, tad tas jāapsien ar tādu lupatu, ar
ko mirons mazgāts. /J. Steglavs, Jelgava./

12374. Kad kakls sāp, tad tas jāapsien ar tādu lupatu, ar
kuru mironis mazgāts. /B. Daņilovs, Kacēni./

12375. Kad kals sāp, tad vajaga zaļu siļķi pie tā piesiet.
/K. Saržants, Blīdiene./

12376. Kakla sāpes pāriet, ja pie kakla piesien siļķi un
patur to ilgāku laiku. /A. Vaskis, Tukums./

12377. Kad kakls sāp, tad tas jāapspaida ar kaķa asti,
jeb arī jāvelk krusts ar kaķa asti pār rīkli.
/K. Bika, Gaujiena./

12378. Kad kakls sāp, jāēd medus un jādzer medus tēja.
/K. Bika, Gaujiena./

12379. Dzeltēnās krievu ziepes, zaļus sīpolus, medu, eļļu
un brandvīnu uzvāra kopā uz pannas un tik karstu,
cik iespējams, liek ap kaklu pret kakla augoniem
un difteriti. /Etn. 1891. g., I, 160. Dobele./

12380. Ja kakls aizkritis, tad no suņa mēsliem jāizspiež
sula un jādod slimniekam. /V. Spandegs, Pociems./

12381. Kad kakls sāp, tad jādzer kaķa mēslu novārījums.
/K. Jansons, Plāņi./

12382. Kam kakls sāp, tam jādzer prūšu mēsli.
/K. Jansons, Plāņi./

12383. Lielo ceturtdienu vai piektdienu nodur krupi,
kuru sažaudētu sadedzina (sagrauzdina) un dod
bērnam iekšā.
/Rašmane, Saldus. K. Pētersona, Ventspils./

12384. Ja cilvēkam jeb arī lopam sāp kakls, tad sadedzina
kādu krupi jeb depi, saberž par pulveri un iedod
slimajam iekšā.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Sakaleja./

12385. Kad kakls sāp - iekšā aug - tad ļoti derīgs ir
pārkaļķis, kurš smalki jāsarīvē un tad ar skābu
kreimu jāiedzer, tā ka lai viņš paliktu rīklē.
/K. Saržants, Blīdiene./

12386. Kad kakls ir uzpampis, tad jānogriež cūkas speķa
gabaliņš pirksta garumā un resnumā un tas jāzelē
mutē, tad pampums pāries jeb augons pārtrūks.
/S. Gūberts, 1688./

12387. Kad bērnam kakliņš sāp, kad uzpampis un iekšā aug
dziedzeri, tad sakaltē pieci - seši graudiņi žurku
sūdu un bāž samaltus un medū iemaisītus rīklītē.
Sien arī klāt putraimus vai linsēklas, sasautētas
ar cūku taukiem. /K. Pētersons, Raņķi./

12388. Kod zaušņeicas suop, vajag salaseit ūdžgalveites,
īmest tuos bļūdā ar yudeni; tod sakarsēt plitā
akmeni korstu un uzlikt uz ūdžgalveitem. Pošam
vajag apteit golvu, uzlikt bļūdu uz ceļiem un turēt
muti atplāstu uz bļūdas, cik ilgi var.
/L. Švandere, Mērdzene./

12389. Ja ir kakls cieti, tad vajaga savārīt auzu salmus,
ieliet to ūdeni ar visiem salmiem kādā traukā un
tad sildīt kaklu un arī elpot tos garaiņus.
/J. Atteka, Nīca./

12390. Kad kakls ir cieti, tad vajaga dzert kumelīšu tēju.
/M. Ķaupelis, Nīca./

12391. Kad kakls aug, tad tur ir audzējs; liek klāt skābā
kreimā sarīvētu zaļu rāceni. /Rašmane, Saldus./

12392. Kad kakls cieti, tad sataisa dedzināmo eļļu (pet-
roleju), šņaucamo tabaku un tīrītu terpentīnu un
iedod visu, lai dabon vemt. Ja vēl nevemtu, dod
aukstu ūdeni ar drusciņu spranckrīta.
/Rašmane, Saldus./

12393. Kad kakls cieti, laiž ar spalviņu kaklā medu un
drusciņ spranckrīta. /A. Rozenšteine, Saldus./

12394. Kad bērnam kakls cieti, savāra dzeltēnās ziepes,
sīpolus un drusciņu brandvīna un sien klāt; pie
kājas pēdiņām liek plānas šķēles rutka. Kad kakls
aug (krups), sataisa terpentinu ar medu un izčaka-
rē rīklīti ar pirkstu jeb ar puļķīti, kam gals
aptīts ar vati. /Austere, Saldus./

12395. Tai dienā, kad cūku kauj, jāēd rīkles gals (vai nu
cūkas, vai kāda cita lopa), lai kakls nesāp. [Sal.
cūka.] /A. Raņķis, Garoza./