KAKLA LŪZUMS.

12342. Bērniem līdz divpadsmitam gadam var nolūzt kakls.
Kad bērnam kakls ir nolūzis, tad tas ir bāls,
viņam nesmeķē ēdiens, sāp galva un ir jāvemj. Tā
bērns nīkuļojot un pēc nomirstot. Ja slimniekam ir
šādas īpašības, tad kakla cēlējs vēl liek tam
izstiept mēli, un ja nu vēl to atrada baltu, tad
varēja droši palaisties, ka kakls nolūzis. Kakla
cēlējs iemērc rādītāja pirkstu aukstā ūdenī, tad
to bāž slimniekam pa muti rīklē un ceļ ar to trīs
reizes nokritušo ūku uz augšu. Ūka, kura līdz šim
bijusi aizkritusi rīkles galam cieti, tagad palie-
kot stāvot savā agrākā vietā un slimnieks uz vie-
tas paliekot vesels. Ja kādreiz bērns neļaujas
kaklu celt, kož cēlējam pirkstā, tad cēlējs ņem
karoti un bāž tās kātu slimniekam rīklē, lai varētu
ūku uzcelt. Šo kaiti vēl dziedē, ceļot bērnu pie
matiem un liekot celi mugurā. Slimniekam saņem
pilnu sauju matu un tad cilā kādas reizes uz augšu.
Tad cēlējs saņem, slimniekam aiz muguras stāvēdams,
viņa rokas krustiski pa krūtīm un pie tam turēdams,
liek slimniekam celi muguras vidū, to labi cieti
piespiezdams, līdz mugura nokrikšķ. Kad nu krik-
šķiens mugurā atskan, tad kakls ir uzcelts.
/Etn. IV, 1894, Blīdiene./

12343. Kad kakls nolūzis, tad tas ceļams. Saņem galvu ar
abām rokām un velk uz augšu, pēc tam bāž pirkstu
jeb karotes kātu rīklē, lai ūku, kura nokritusi
(nolēkusi), uzceltu (uzstatītu) vecā vietā.
/O. Šulme, Embūte./

12344. Kad bērns aukstumus dabūjis, kad nokāsējies, kad
kakliņš nokāsēts, kad dižs kāsus, kad īsi sakot
kakls nolēcis jeb nolūzis, tad rauga muti. Apgādā
trauciņā ūdeni. Viena sieva tur bērnu klēpī, otra
laiž apslapinātu un mandeļu vārdiem appūstu (sa-
raudzītu) pirkstu viņam dziļā rīklītē, divreiz gar
katru pusi, izspaidot dziedzerus (mandeles), trešo
reizi pašā vidū, rīkles dubenā, ar otru roku pie-
turēdama pakausīti. Raugot paceļ bērnu uz augšu,
lai uzvilktu (uzceltu) nolēkušo kaklu.
/K. Pētersons, Raņķi./

12345. Augšā minētie dziedzeru (mandeļu, arī trumu) vārdi
ir šādi: "Tek sieva gar dziļu jūru, vācele uz roku,
pilla vācele kamolu; krīt sieva, izbirst kamoļi,
sarit dziļā jūrā. Tā lai iznīkst, izput trumi,
augoņi, dziedzeri kā jūras putas, kā jūras burbu-
lis, kā pērnais pūpēdis. Mēness aug, spiedēji,
trumi, dziedzeri iznīkst, izput, izdel."
/K. Pētersons, Raņķi./

12346. Rīkles pašā vidū teicēja nakad neraugot, tad varot
ūkas galu nogrūst. Kad bērnam pirmo reizu rauga
muti, raudzītāja patrin raugāmo pirkstu uz galodu,
lai bērnam būtu stiprs kakls kā cirvis.
/A. Rozenšteine, Saldus./

12347. Muti rauga (kaklu ceļ), lai kakls izvārstās un
paliek vesels. /Ķilevica, Saldus./

12348. Muti var raudzīt visiem, lieliem kā maziem, veciem
kā jauniem, kam tik vien kakls sāp.
/K. Pētersons, Raņķi./

12349. [Kad kaklu ceļ, tad] raugāmo pirkstu apmērcē saka-
sītā varā; tad kakls vairs nelūst. /Ūdre, Tetele./

12350. Kad mutīte izraudzīta, raudzītāja sajem bērniņa
galvu deniņu vietās starp plaukstām un pavelk uz
augšu, tad pie pierītes un pie pakausīša, atkal
dažas reizas uz augšu pavelkot. Kad tas viss pada-
rīts, turētājai ar bērnu nav vairs brīv palikties
sēžam tanī pašā vietā; raudzītāja viņai uzsauc,
lai ceļas ātri augšām un mūk projām. Beidzot rau-
dzītāja uzlej ūdeni uz istabas dori eņģi. Turētāja
mūk no savas vietas projām; lai slimība paliek,
kur sēdēts.
/K. Pētersons, Raņķi. Ķilevica, Saldus./

12351. Bērns nosit ūku (pie kam rīkles gala snipītis
nokrīt uz leju), kad kaut kur līzdams vai cauri
iedams satriec galvas galu. Sajem matu kušķīti
galvas vidus bedrītē un velk (ceļ) trīs reiz uz
augšu; kad nokriukšķ, tad labi. Dara arī tā: liek
bērnam piepūst vaidziņus (muti cieti turot), sajem
degunu ar pirkstiem un rausta uz leju.
/Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi./

12352. Ūku nosit ar triecienu pa galvas virsu. Ūku (kaklu)
uzceļ šitā. Izrauga muti (kaklu) ar pirkstu un tad
izvelk un izcilā galvu no āra puses.
/Ķilevica, Saldus./

12353. Kad ūkas galā lakstiņš nokritis uz zemi, tad paceļ
to ar pirkstu galu uz augšu. Cēlējs lej pret sauli
ūdeni uz jumta, lai tā iet uz augšu kā tas ūdens.
/K. Pētersons, Ventspils./