KAPSĒTA.

12858. Viņus [latviešus] vajaga pieturēt, lai viņi savus
miroņus aprok kapsētās, kas šai zemē ir kapiem no-
liktas, bet ne vairs laukā un mežā. Jo viņu lielā-
kā daļa aprok miroņus savās kapu vietās, kā viņi
no seniem laikiem ieraduši. /P. Einhorns, 1636./

12859. Pirmdienā un piektdienā bez lielas vajadzības
neesot labi līķi rakt. /Latv. Avīzes, 1824, 32./

12860. Uz kapsētu braucot jāiegriež krusts kokā, tad
mirušā dvēsele vairs negriezīsies atpakaļ citus
biedēt. /L. Kluce, Jaungulbene./

12861. Blakus Kapu kalnam jeb Kapiņiem Gatartā stāvējusi
priekš gadu desmitiem ļoti resna priede, no vienas
vietas apgriezta ar krustiem. Priedi saukuši par
krusta priedi. Šinī priedē, mironu garām vedot,
bērinieki arvien iecirtuši krustu , lai mironis,
pastara dienā augšām celdamies, zinātu, no kuras
puses un varētu nemaldīdamies uz māju atnākt. Senāk
katram apgabalam bijusi sava krusta priede.
/Mājas Viesis, 1880, 10 (77)./

12862. Ja labs laiks mironi uz kapiem vedot, tad mirējs
ir bijis labs cilvēks, ja slikts laiks, tad slikts.
/A. Užāne, Skujene./

12863. Kad kādu glabā un līst lietus, tad mirējs bijis
labs cilvēks. /T. Cimdiņa, Ķoņi./

12864. Novārītus zirņus un pupas ņem līdz uz kapsētu,
bērēs līķi pavadot.
/Prātkopis Vietalvā. Balss, 1879, 3./

12865. Kad kādu mironu vedot uz kapsētu un baznīcas zvans
sākot zvanīt, tad no kapsētas nākot jaunam mironam
citi mironi pretim un viens uz otra sakot: "Nāc nu,
iesim! Nu jau atkal Vidzemes sunīši rej (zvans
zvana). Nāks mums jauns ciemiņš."
/H. Skujiņš, Smiltene./

12866. Ka mironu vedot uz kapsētu un no pareizā ceļa grie-
žoties uz kapsētas ceļa, tad mirona radi un pazīs-
tami, kas jau esot nomiruši, nākot no kapsētas mi-
ronam pretī un metoties uz līķa vāģiem un tāpēc
zirgitā atspērušies velkot.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./

12867. Ja pie kapsētas piebraucot, līķa vedamais zirgs
smagi velk, tad mironi nāk pretī.
/K. Jansons, Plāņi./

12868. Netālu no kapiem zirgi velk līķi katrreiz smagāki,
jo citi mironi nāk tam pretim un uz zārka
vizinājas. /A. L.-Puškaitis./

12869. Ja bērinieki nāk pret kapiem, tad pārējie miroņi
nāk pretī un sēžas līķa ratos, tāpēc zirgi pret
kapiem arvien smagāki velk. /H. Siliņa, Dobele./

12870. Ja zirgi pret kapsētu smagi velk, tad mirs kāds no
bēriniekiem. /I. Melngalve, Melluži./

12871. Kad mironi ved uz kapiem un tas jau tiem tuvojas,
tad nekad nevajaga iet šķērsām pāri par to ceļu,
pa kuru mironi vedīs. Citādi tas cilvēks odīs pēc
veļiem un tam ausīs skanēs vaidi un raudas. Tas
notiek tādēļ, ka no kapiem jau nāk mironim pretī
veļi, kurus cilvēks nevar redzēt. Kas nu iet pāri
par ceļu, var kādam piedurties, to apgāzt un samīt.
/A. Ābols, no 64 g. vecas J. Balodes, Vecpiebalga./

12872. Ja ved līķi un tad ja tu pāriesi pār ceļu, tad tev
jāmirst. /M. Šķipsna, Gulbene./

12873. Kad iet uz kapsētu, pirmo reizi vajaga pielūgt pie
vārtiem Dievu. Citādi mirušie nedod mieru.
/I. Upenieks, Skrunda./

12874. Ja, līķi glabājot, zirgs iezviedzas, tad tanīs
mājās drīzi atkal kāds mirs. /A. L.-Puškaitis./

12875. Ja piebraucot pie kapiem, līķa zirgs nozviedzas,
tad drīzumā vēl kādu dabūs glabāt.
/A. Zebergs, Vandzene./

12876. Ja mironi uz kapiem vedot līķa zirgs izliek labo
kāju pirmāk, tad nākošais mirs vīrietis.
/A. Zebergs, Vandzene./

12877. Ja pie kapiem līķa zirgs izliek kreiso kāju uz
priekšu, tad nākošo glabās sievieti.
/A. Zebergs, Vandzene./

12878. Ja vedot līķi uz kapiem kāds no pavadītājiem
paklūp, tad tam pirmajam jāmirst.
/M. Klēbacha, Sātiņi./

12879. Kapu zvani zvana: "Še guļ daudz, še guļ daudz."
/L. Zēberga, Jelgava./

12880. Kapsētas zvans sakot: "Te bāliņi gulēt nāca! Te
bāliņi gulēt nāca." /K. Skujiņš, Lielvircava./

12881. Ja kāds pārkāpj par kapsētas valni, tad tam būs
1000 gadu pēc nāves ellē dzīvot.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

12882. Kā dāvanu no nelaiķa puses visiem agrāk mirušiem
radiem un draugiem apsien viņu krustiem skaistus
dzīpariņus. /Kr. Kalniņš, Vitebska./

12883. Kad līķi apzvana un zvans vēl reiz atskan, tad
kādam no tās mājas atkal drīz būšot jāmirst.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

12884. Bērinieki, pa kapsētu staigādami, bieži vien uz
līdzenas vietas paklūpot. Apkārt apskatoties, tomēr
nekā nevarot redzēt, kādēļ būtu jākrīt. Paklupšana
notiekot tādēļ, ka staigātājs esot uzkāpis kādam
mazam bērnam virsū, kas izrausies no kapa un rāpo-
jot pa zemi, gaidīdams jauno mironu. Visi mironi
priecājoties par jauno atnācēju un sajemot to kā
draugu. /H. Skujiņš, Smiltene, arī Aumeisteri./

12885. Ja kapos pakrīt, tad drīz kāds mirs.
/E. Reinbacha, Vecpiebalga./

12886. Ja kapos bedre iebrūk, tad drīzumā kāds mirs.
/E. Reinbacha, Vecpiebalga./

12887. Kurš kapsētā pirmais zārku ceļot, tam palīdzot
mironi, kādēļ tam celšana esot vieglāka.
/A. L.-Puškaitis, Pienava, III, 66./

12888. Kapsētā iesprauž krustu kapa kāju galā, lai aug-
šāmcelšanā mironam būtu pie kā uzcelties.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

12889. Kad mirons aprakts, tad pie kapsētas dzer šnabi un
ēd. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

12890. Tāds grēcīgs ieradums, kas no veciem tumšiem pagā-
nu laikiem mūsu tēvu zemē vēl pastāv, ir šis, ka
uz kapsētām ņem brandvīnu līdz un tad ar to tur
cienās. /Latv. Avīzes, 1845, 37./

12891. Ja aizejot no rīta uz kapsētu un skatoties krustam
gar kreiso pusi, tad varot redzēt nomirēja seju.
/K. Corbiks, Jelgava./

12892. Lubānā ļaudis piekopa dažādas māņticības, galvenā
kārtā bērēs; uz kapiem likuši bļodas, ēdamo un
dzeramo, putnus u. t. t. /1748. g. baznīcas
revīzijas prot. Latvijas Vēstnesis, 1924,
145. L. Sloka./

12893. Kapsētā nedrīkst ēst, tad arī miroņi prasa ēst.
/Z. Lāce, Veclaicene./

12894. Pēc mirona apbedīšanas senāk ļaudis lēkuši pāri
uguni, domādami, ka mirona gars un miesa viņiem
nevarot sekot. /V. Pilipjonoks, Asūne./

12895. Kurš pēdīgais kapsētā tiek paglabāts, tas sargā
kapu vārtus, kamēr cits mironis tiek ienests šinī
kapsētā. /K. Corbiks, Penkule./

12896. Nomirušajam kapos jāvaktē pie vārtiem tik ilgi,
kamēr ieved jaunu mironi, tad atkal tam jāvaktē.
/M. Auziņa, Rīga./

12897. Apglabātam mironim tik ilgi jāpaliek par kapsētas
vārtu sargu, kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos
glabā. Tāpēc tā paruna, ka dažam bijis ilgi kapu
vārti jāvaktē. /P. Lodziņš, Sērpils./

12898. Kas pēdējais apbedīts, tam bijis jāpaliek par kap-
sētas vārtu sargu, kamēr nākošā svētdienā nenācis
cits viņa vietā. /H. Skujiņš, Smiltene./

12899. Tam, kuru apglabā, jāsargā kapi tik ilgi, kamēr
glabā nākošo. /T. Rigerte, Brunava./

12900. Miroņus nekad nevajag apglabāt bez apaviem, jo
tiem pēc apglabāšanas jāstāv pie kapsētas vārtiem,
līdz nāk atkal kāds cits tā vietā.
/L. Rone, Ikšķile./

12901. No kapsētas nedrīkst puķes mājā nest, tad miroņi
nāk pakaļ. [Sal. kaps.]
/Z. Lāce, Skujene, arī Veclaicene./

12902. Ja kapsētā plūc puķes, tad mironi nāk pēc viņām.
/A. Būmanis, Pampāļi./

12903. No kapsētas puķēm nedrīkst ņemt stādu, bet ja
tomēr ņem, tad tai vietā jāierok nauda, lai ņēmē-
jam nenotiktu nekāda nelaime. /E. Zommere, Rauna./

12904. Ja kapsētā grib kādu zariņu nolauzt, tad jānoskaita
tēva reize, citādi mironis nāk tam pakaļ.
/A. Ēdelmanis, Raņķi./

12905. Ja no kapiem pārnes puķes, tad mironi nāk pakaļ.
/J. Fleišers, Skrunda./

12906. Ja kapos kaut ko paņem, tad naktī sapnī redz miro-
ni. /E. Reinbacha, Vecpiebalga./

12907. Ja kapsētā norauj zariņu, tad mironi staigā līdz.
/E. Reinbacha, Vecpiebalga./

12908. Kad mironu aizved uz kapsētu, tad no turienes
nedrīkst nest uz māju ne kociņu, ne puķīti. Kas ko
atnesīs, tam būs drīz jāmirst.
/J. Lazdāns, Kalupe./

12909. Kas no kapsētas akas dzer, tas drīz mirst.
/E. Laime, Tirza./

12910. Pirmais, kas nāk no kapiem ārā, saslims un nāve
tam neizbēgama. /E. Krēģere, Vandzene./

12911. Ja noejot no kapiem, sieviete paliek beidzamā, tad
nākošais mirons būs sieviete.
/A. Zebergs, Vandzene./

12912. Ja noejot no kapiem vīrietis paliek beidzamais,
tad nākošais mirons šais kapos būs vīrietis.
/A. Zebergs, Vandzene./

12913. Kad bērnu norokot, tad mātei jāpaliekot beidzamai
kapsētā un, pa kapsētas vārtiem ārā nākot, vārti
stipri jāaizsitot cieti un jāsakot: "Nu jau tev
pietiek, lai paliek man!" Tad citi bērni vairs ne-
miršot. Viena māte, kurai nomiruši trīs bērni no
vietas, tā izdarījusi un viņai pēc tam visi bērni,
kas dzimuši, palikuši dzīvi.
/K. Skujiņš, Lielvircava./

12914. No kapsētas izejot, nokrati pīšļus, trīs reiz kāju
piesitot pie zemes, tad nekādas pamašas, ne slik-
tums tevim nepiemetīsies.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./

12915. Kas no kapsētas uz māju braucot no pajūga izkrīt,
tas drīz mirs. /K. Jansons, Plāņi./

12916. Uz kapiem brauc lēni, bet no kapiem ātri, lai
mironis nepanāk. /A. Veckalne, Dreiliņi./

12917. No kapsētas uz māju brauca viens otram garām un
tik ātri, cik vien var, jo kas pēdīgais brauca no
kapsētas mājā, tam pirmajam jāmirst.
/H. Skujiņš, Smiltene./

12918. Ja pirmo nakti pēc tam, kad kāds apbērēts, aiziet
kāds viens pats uz kapsētu, tad viņš dabū redzēt,
ka citi miroņi saņem dienā apbērēto, dziedādami
garīgas dziesmas. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

12919. Ja miglainā rītā ap saules lēktu iet kapsētā, tad
var redzēt, ka miroņi dejo.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

12920. Pusnaktī nevar iet gar kapsētu, jo tad miroņi ēd
vakariņas, un kas to redz, tas tūdaļ mirst.
/A. Mūrniece, Cēsis./

12921. Kad ejot pa vakariem gar kapsētu, tad spokojot.
/M. Valts, Nīca./

12922. Vecos laikos kapsētās neturējuši dievvārdus un
mironi tad paši gājuši uz baznīcu dievvārdus turēt.
Viņi turējuši arī kapsētās dievvārdus. Kad kapsētā
bijuši nolikti mirušo dievvārdi, tad mironi nākuši
no kapiem ārā. Ja kādam cilvēkam tad gadījies gar
kapsētu iet, tad varējis tos redzēt. Pie katra
krusta stāvējis mirons. Mironi tāpat dziedājuši un
turējuši dievvārdus kā dzīvie cilvēki. Un cilvēki,
mirušo dievvārdus redzēdami, teikuši, ka kapsētā
spokojoties. Kad mācītāji kapsētās sākuši turēt
kapu svētkus, tad mironi vairs neturējuši savus
dievvārdus. /H. Skujiņš, Aumeisteri./

12923. Ja, gar kapsētu braucot, ķēms iesēžas ratos, tad
nevajaga runāt ne vārda, bet apstādināt zirgu, tad
no rīta vāģos atradīsies kaudze naudas.
/K. Corbiks, Jelgava./

12924. Ja gar kapiem ejot dzird pieminam savu vārdu, tad
nevajag atpakaļ skatīties, jo tad jāmirst.
/M. Macpāne, Alsunga./

12925. Ar plikām kājām nedrīkst iet kapsētā, jo tad naktī
murgi baida. /A. Ruska, Rauna./

12926. Ja mazi bērni rok bedres, vai taisa kapus, tad
dzimtā kāds mirs. [Sal. kaps.]
/V. Priedīte, Rīga./

12927. Nevajaga ļaut kapsētā bērnam bedri rakt, tad mirst
māte. /A. Ruska, Rauna./

12928. Ja bērni dzīvādami taisa kapsētu, rok kapiņu, ap-
rok cālīti, tad tai mājā kāds mirs.
/P. Š., Rauna./

12929. Kad bērni rotaļādamies apbed putniņus vai kukaiņus,
dzimtā kāds mirs. /R. Svekre, Valka./

12930. Ja bērni spēlēdamies taisa krustiņus, vai rok ka-
piņus, tad kāds no piederīgiem mirs.
/E. Kampare, Skrunda./

Kapsēta sapnī.

12931. Ja sapnī redz kapsētu, tad tiek aprunāts.
/K. Jansons, Plāņi./