KĀRPAS.

I. Kārpu augšana.
II. Kārpas nodzen ar berzēšanu, slaucīšanu un mazgāšanu.
III. Kārpu dziedēšana ar zālēm.
IV. Kārpas nodzen ar siešanu.
V. Kārpas nodzen, viņu skaitu atzīmējot.
VI. Kārpas nodzīšanas sakars ar miroņiem.
VII. Dažādi kārpu nodzīšanas līdzekļi.

I. Kārpu augšana.


13772. Ja negrib, lai mestos kārpas, tad nevajag ēst
sēklai nolemto labību. /J. Pamplis, Garoza./

13773. Kad izsētus zirņus ēd, tad aug kārpas.
/J. Steglavs, Jelgava./

13774. Kārpas nedrīkst skaitīt, jo tad tās vēl vairāk
metas. /A. Užāne, Skujene./

13775. Kam ir deviņas kārpas, kuras viņš pats nevar
redzēt, tas ir laimīgs. /K. Jansons, Plāņi./

II. Kārpas nodzen ar berzēšanu, slaucīšanu un
mazgāšanu.

13776. Kārpas jāberzē pie mūra atrociņis, kad mācītājs
kancelē. /K. Jansons, Plāņi./

13777. Kārpas var nodzīt, ja mācītājam kancelē kāpjot,
slimo vietu paberzē gar solu.
/K. Bruņinieks, Sēme./

13778. Kārpas noiet, kad tās berzē pie baznīcas durvju
kliņķa tai brīdī, kad mācītājs kāpj no kanceles.
/B. Daņilovs, Kacēni./

13779. Kārpas var nodzīt, ja mācītājam baznīcā sprediķi
sakot, tās arvienu paberzē.
/V. Saperovs, Vecpiebalga./

13780. Kad mācītājs uzkāpj kancelē, tad cilvēkam, kam ir
kārpas, vajaga tās apslapināt siekalām, jo tad
viņas noies. /J. Andriņš, Taurkalns./

13781. Kārpas vajaga paberzēt gar baznīcas mūri (nevienam
neredzot), tad tās drīz vien noiet.
/K. Atgāzis, Nītaure./

13782. Ja kārpas grib nodzīt, tad jāpaberzē pie baznīcas
mūra. /H. Siliņa, Dobele./

13783. Kārpas var nodzīt, kad baznīcā sprediķa laikā tās
arvien paberzē. /K. Lielozols, Nīca./

13784. Ja grib kārpas nodzīt, tad līdz ko ieiet baznīcā
un nometas ceļos, tad kārpas jārīvē pret baznīcas
grīdu, tad viņas noejot. /M. Rumpe, Tirza./

13785. Kārpas noiet, kad tās paberzē baznīcā uz grīdas.
/E. Laime, Tirza./

13786. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāpaberzē gar kādas
sievietes drēbēm baznīcā tajā laikā, kad mācītājs
teic svētīšanas vārdus. /A. Leimane, Mārsnēni./

13787. Lai nodzītu kārpas, tad vajaga baznīcā, tiklīdz ko
mācītājs kāpj uz kanceles, kārpu pierīvēt sev pie
drēbēm. /A. Smilga, Rīga./

13788. Kārpas var nodzīt, ja mācītājam sprediķojot, tās
pakašā. /A. Broža, Naukšēni./

13789. Kārpas var nodzīt, ja pa sprediķa laiku tās berzē.
/J. A. Jansons, Rīga./

13790. Tā vieta, kur ir kārpas, jāberzē baznīcā trīs reiz
uz augšu un trīs reiz uz zemi, tad kārpas noiet.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13791. Kārpas var iznīcināt, kad, mācītājam baznīcā spre-
diķojot, tās arvienu paberzē. /A. L.-Puškaitis./

13792. Lai nodzītu kārpas, tad jāiet baznīcā un, kad mā-
cītājs skaita tēva reizi, kārpainā vieta jāpierīvē
pie sola. Šādā ceļā kārpa noies.
/A. Zaķe, Tukums./

13793. Kārpas nodzen, ja kārpaino vietu paberzē pret
baznīcas solu. /J. A. Jansons, Piņķi./

13794. Kārpas no rokām var nodzīt, kad pa to laiku, kamēr
mācītājs kāpj no kanceles, tās paberzē gar baznīcas
krēslu. /R. Straudovskis, Lielplatone./

13795. Ja grib nodzīt kārpas, tad vajaga tās rīvēt uz baz-
nīcas durvju kliņķa. /K. Corbiks, Līvbērze./

13796. Kārpas arī noiet, kad tās berzē pie baznīcas durvju
kliņķa tai brīdī, kad mācītājs kāpj no kanceles.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

13797. Kārpas dievvārdu laikā pie baznīcas torņa jāberzē.
/K. Jansons, Plāņi./

13798. Ja kārpas grib nodzīt, tad jāaiziet kapsētā un pie
3 krustiem 3 reizes jāpaberzē kārpas, tad tās
drīzumā noies. /A. MUrniece, Cēsis./

13799. Lai nodzītu kārpas, tās jāpaberzē pie kapu krusta,
baznīcas sienas vai vārtu vārstuļiem.
/K. Corbiks, Valgunde./

13800. Kārpas izzūdot, berzējot rokas kapos pie krustiem,
vai arī baznīcā gar sola malām, tēvareizi skaitot.
/K. Briežkalns, Dole./

13801. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāpaberzē pie kapsētas
vārtiem, caur kuriem nes miroņus.
/A. Leimane, Mārsnēni./

13802. Kārpas jāberzē tai vietā, kur cūka berzējusies,
vislabāk tas jādara mēneša gaismā. Sievietei palīdz
cūka, vīrietim kuilis.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13803. Kad cūka berzējas pie sētas, tad cilvēkam, kam ir
kārpas, vajaga rokas paberzēt tajā pašā vietā, tad
kārpas noies. /A. Bulēne, Turaida./

13804. Kārpas var nodzīt, ja parīvē viņas tur, kur cūka
berzējusies. /J. A. Jansons, Salaca./

13805. Uz rokas uzmetušās kārpas jāsaberzē pret to vietu,
kur cūka nupat kā berzējusies, un kārpas noies.
/J. A. Jansons, Piņķi./

13806. Ja kārpas grib izdzīt, tad tās jāpaberzē tur, kur
cūka berzējusies. /H. Siliņa, Dobele./

13806a. Lai nodzītu kārpas, tās jāberzē pret tādu priekš-
metu, gar kuru ir berzējušās cūkas.
/A. Leimane, Mārsnēni./

13807. Kārpas jāberzē gar to vietu, kur cūka berzusies,
tad viņas nozūd. /L. Kleinberga, Svēte./

13808. Kārpas berzē mēneša gaismā pie akmeņa, pie kura
kādreiz cūkas berzējušās.
/K. Jansons, Plāņi. J. Rubenis, Ērgļi./

13809. Lai nodzītu kārpas, tad kārpas jāpaberzē pie cūku
aizgaldas. /E. Poriete, Lubāna./

13810. Lai nodzītu kārpas, tad jāparīvē kārpa pie cūkas
aizgalda. /A. Smilga, Rīga./

13811. Lai nodzītu no rokām kārpas, tad tās vajagot berzēt
gar cūkas būdu. /H. Lindberga, Veselauska./

13812. Kārpas, nevienam nezinot, cūkas migā jāberzē.
/K. Jansons, Plāņi./

13813. Kārpas jāpaberzē tur, kur cūka vārtījusies, tad
tās noiet. /E. Laime, Tirza./

13814. Ja grib nodzīt kārpas, tad vajag nakti iziet ārā,
skatīties mēnesī un berzēt kārpu ar smiltīm, kuras
pēc tam vajag pārmest pār kreiso plecu.
/L. Rone, Ikšķile./

13815. Lai nodzītu kārpas, vajagot tās berzēt gar to
vietu, kur mēness spīd virsū.
/H. Lindberga, Veselauska./

13816. Kārpas noiet, ja gavēnī tās berzē pie pakša, kam
ir 7 zari. /K. Jansons, Plāņi./

13817. Lai kārpas noietu, tad tās nevienam neredzot,
jāpaberzē pie žīda jeb nabaga nūjas.
/P. ZeltiNa, Ikšķile./

13818. Žīdam neredzot, jāpaņem viņa kūja, jāpaberzē ar to
kārpas, un tad tāpat slepeni kūja atkal jānoliek
vecā vietā, tad kārpas noiet. /A. Salmāns, Balvi./

13819. Ja ir kaut kur kārpa uz rokas, tad ņem kapara
naudu, aprīvē ar to kārpu un iet pa ceļu, kur nāk
krustceļš, met pār muguru un, neatskatīdamies
atpakaļ, aiziet, tad kārpa pēc laiciņa pazudīs.
/E. Barbaka, Rīga./

13820. Ja ir kārpas, tad viņas jāsaberž ar naudas gabalu,
kuru pēc tam vaig nolikt tādā vietā, kur to var
drīzi atrast. Ja viņu atrod, tad kārpas pazūd un
pielips atradējam. /M. Macpāne, Alsunga./

13821. Saplīsuši trauki jāapvelk 3 reizes ap kārpu un
jāpārsviež pār kreiso plecu.
/V. Amoliņa, Vecpiebalga./

13822. Ar zemē dabūtu vāģu tapu kārpas jāberzē, tad tās
izzūd. /K. Jansons, Plāņi./

13823. Kārpas jāspaida ar pirts ceru akminu pret sauli, un
akmins jānoliek kā bijis. /K. Jansons, Plāņi./

13824. Lai nodzītu kārpas, tās katru vakaru jaunā pilnā
mēnesī jānorīvējot ar miroņa kaulu.
/E. Aizpurve, Lubāna./

13825. Ja iet pa ceļu un atrod kādu kustoņa kaulu, tad
jāparīvē pie kārpām un uz krustceļa jānomet,
atpakaļ neskatoties. /A. Auziņa, Jaunrauna./

13826. Ja atrod kaut kur tīrumā kādu kaulu, tad vajag šo
kaulu pacelt un apvilkt trīs reizes ap kārpām un
nolikt tāpat kā bija. Tad kārpas noiet.
/L. Dragūne, Meirāni./

13827. Kas grib kārpas nodzīt, tam jāiet uz kapiem un tur
tās jāberzē ar miroņa kaulu. Atpakaļ ejot, nav
jāatskatās. /A. L-Puškaitis./

13828. Ja grib kārpas nodzīt, tad jāiet uz kapsētu. Ar
miroņkaulu jāsaberzē vainīgās vietas. Kauls jāmet
pār kreiso plecu un jāiet mājā neatskatoties.
/M. Poriete, Grostona./

13829. Lai kārpas nodzītu, tad vainīgo vietu vajag
apglaudīt ar miroņa roku. /J. Pamplis, Garoza./

13830. Ņem vecu kaulu jeb valga galu, paberzē kārpas un
tad nomet zemē; tad kārpas noiet.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13831. Jāatrod laukā kāds maitas kauls, ar to jāpabada
(jāapvelk) kārpas un tad jānoliek tai pašā vietā
atpakaļ, tad tās izzūd. /J. Apsalons, Sērpils./

13832. Kārpas var nodzīt, ja paņem kādu vecu kaulu,
ieberzē kārpas un tad neskatoties par galvu pārmet
kaulu vecā vietā. /V. Holcmane, Vandzene./

13833. Lai nodzītu kārpas, tad ar mežā atrastu maitas
kaulu jāpaberzē kārpas; pēc tam kauls jāatliek at-
pakaļ tai pašā vietā. /E. Poriete, Lubāna./

13834. Lai nodzītu kārpas, tad jāņem zemē pastāvējis kauls
un ar to pusi, kura stāvējusi uz zemes, kārpas jā-
sarīvē; tad kauls jānoliek atpakaļ tāpat, kā līdz
tam stāvējis. /E. Laime, Tirza./

13835. Ja kādam ir kārpas, tad tās var nodzīt tā: jāatrod
maitas kauls un ar to jānorīvē kārpas. Pēc tam
kauls jānoliek atpakaļ tā, kā tas iepriekš stāvējis.
Projām ejot nedrīkst atpakaļ skatīties. Ja tā iz-
dara, tad kārpas noiet. /A. Balodis, Sesava./

13836. Ja grib nodzīt kārpas, tad jāuzmeklē kāds maitas
kauls, ar šo kaulu jāaprīvē kārpas un kauls jāat-
stāj tai pašā vietā. /O. Darbiņš, Birži./

13837. Kārpas jāapspaida ar maitas žokļa kaulu, kurš pēc
tam jānoliek turpat, kur bijis.
/K. Jansons, Plāņi./

13838. Kārpas var nodzīt, kad tās berzē ar maitas kaulu,
bet kauls jāatliek atpakaļ gluži tā, kā pirmāk
bijis un, projām ejot, nav jāskatās atpakaļ.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

13839. Lai nodzītu kārpas, tās jāsaberzē ar vecu kaulu,
ko atrod tīrumā, mežā vai uz ceļa. Kauls pēc tam
jānoliek taisni tāpat, kā bijis.
/A. Leimane, Mārsnēni./

13840. Kārpas var nodzīt šādi: vecā mēnesī jāsarīvē tās
ar maitas kaulu. Kauls jāatliek, kur bijis. Prom-
ejot nedrīkst atpakaļ skatīties.
/J. A. Jansons, Nītaure./

13841. Kārpas var nodzīt ar maitas kaulu, ar kuru sarīvē
kārpas; pēc tam kaulu noliek agrākā vietā un stā-
voklī, bet aizejot nedrīkst atpakaļ skatīties.
/V. Amoliņa, Vecpiebalga./

13842. Kārpas var nodzīt, apberžot tās ar maitas kaulu.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

13843. Kad kārpas apberž ar suņa galvas kausu, tad tās
noiet. /J. Steglavs, Jelgava./

13844. Ja kārpas grib izdzīt, tad ņem vecu kaulu, ar to
berzē kārpas un trīsreiz tēvreizi noskaita. Kaulu
atliek atpakaļ vecajā vietā. Projām ejot nav brīv
atpakaļ skatīties. /H. Siliņa, Dobele./

13845. Kārpas nodzen, ja apriebj ar veciem kauliem un tos
nomet. /A. Rudīte, Rīga./

13846. Lai nodzītu kārpas, tad viņas jāsarīvē ar satrūdē-
jušu kaulu, kurš pēc tam jānoliek agrākajā stāvok-
lī. /J. Zanders, Zaļenieki./

13847. Ja kārpas uzmetušās, tad ar atrastu vēžu kaulu
jāapgriež kārpai trīs reizes riņķī un kauls jāno-
liek vecā vietā. /E. Lācis, Tirza./

13848. Kārpas noiet, ja tās sarīvē namā ap kāsīti, kurā
pods pakārts. /E. Laime, Tirza./

13849. Kārpas jārīvē pret katla stīpu, tad noiet.
/A. Oše, Lubāna./

13850. Lai kārpas nodzītu, tad vajadzīgs vecā mēnesī
saberzt ar bērza lapām un tās aprakt zemē.
/A. Sāvītis, Lubāna./

13851. Nogriež siļķei galvu, sabrucina kārpas un iemet
akā, tad kārpas drīzā laikā noies. Var arī galvu
aprakt ziemeļu pusē, tad arī viņas noiet.
/J. Jaunzemis, Nīca./

13852. Paņem kādu gabaliņu sakaltuša māla, saberž kārpu
tā, ka asinis neuznāk un neievaino veselo ādu. Pēc
tam māla gabaliņu iesviež cūkas zveņģī, lai citi
cilvēki nepaņem, tad kārpas drīzā laikā noies.
/J. Jaunzemis, Nīca./

13853. Paņem vilnas dzivi, sasien mazgu un sabrucina
kārpas. Pēc tam dzivi noliek pirtī uz grīdas, lai
sapūst. Kad dzivs būs sapuvusi, tad kārpas arī būs
izsīkušas. /J. Jaunzemis, Nīca./

13854. Ja ir kārpas, tad jāņem veca linu dzija (lai ātrāk
satrūd) un jāsasien tik mezglu, cik ir kārpu. Pēc
tam dzija jāizmet ārā. Kad dzija būs satrūdējusi,
tad arī kārpas nozudīs. /M. Macpāne, Alsunga./

13855. Paņem kādu gabaliņu vilnas lupatas, sabrucia kārpas
un aprok apakš zemes. Tad drīzā laikā kārpas noies.
/J. Jaunzemis, Nīca./

13856. Paņem kādu auklu, saliec mazgu, uzliek uz kārpas
un savelk. Pēc tam mazgu noņem no kārpas un noliek
uz krusta ceļa, lai kāds cits paņem. Tad pašam
kārpas noies un citam tās uzies.
/J. Jaunzemis, Nīca./

13857. Kārpas nodzen, apspaidot tās ar smiltīm, kas sējamā
laikā zirgiem pie kājām pielipušas.
/K. Jansons, Plāņi./

13858. Ja kārpas grib izdzīt, tad jāieberzē ar zemes
kumšķi, kurš no zirga kājas nokritis, un jāatliek
tajā pašā vietā, tad kārpas pazūd.
/H. Siliņa, Dobele./

13859. Lai kārpas nodzītu, tad kārpas jāsaberž ar sniegu,
kas saspiedies zirga nagā un vēlāk izkritis.
/A. Bērziņa, Aloja./

13860. Lai nodzītu kārpas, tad no zemes jāpaņem saujā
smiltis, jāapspaida kārpas un pār kreiso plecu
jāmet pret sauli. tas jāatkārto trīs reizes.
/V. Johansone, Liepa./

13861. Vecā mēnesī piektā vakarā jāberž kārpas ar smiltīm
sakot: "Iznīksti kā vecs mēnesis!" To var darīt
arī bez smiltīm, tomēr it kā beržot.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13862. Lai nodzītu kārpas, tad vajaga vecā mēnesī, piekt-
dienas vakarā, paņemt no mēneša apspīdētas smiltis
un ar tām kārpas sarīvēt. /A. Smilga, Rīga./

13863. Jāņem kociņš jeb cita kāda lieta, jāpaberzē kāda
kārpa un kociņš atkal jānoliek vecā vietā.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

13864. Lai nodzītu kārpas, tad jānostājas ar seju pret
ziemeļiem, jāpaņem kāds priekšmets no zemes un
kārpa trīs reizes jāapspaida, pēc tam šis priekš-
mets ar labo roku pār kreiso plecu jāaizmet. Tas
jāatkārto trīs reizes.
/V. Johansone, Jaunpiebalga./

13865. Kārpu vajaga krietni saspaidīt saules aptumšošanas
brīdī, tad tā izzūd. /K. Bika, Gaujiena./

13866. Ja grib kārpu nodzīt, tad vajaga ar kniepi iedurt
un šo kniepi ielikt konvertā un nomest uz ceļa;
kas paceļ, tam šī kārpa pielīp.
/R. Svekre, Valka./

13867. Kārpas apspaida ar cūkas sirds galiņu pret sauli
skatoties, kurš tad, nevienam nezinot, jāiebāž
kādā ēkas šķirbā, lai tas tur iznīkst.
/K. Jansons, Plāņi./

13868. Kārpas jānoberzē ar cūkas ādu, kura pēc tam jāiebāž
sētas mietu starpā. /K. Jansons, Plāņi./

13869. Kārpas jāberzē ar svilinātas cūkas ādu, pēc kam tā
trīs reiz jāapspļauda un jāiebāž sētā, no kurienes
uz māju nākot nedrīkst atpakaļ skatīties.
/K. Jansons, Plāņi./

13870. Kārpas varot nodzīt, kad tās ar siltām cāļa zarnām
labi krietni noberzējot vai ar dūju asinīm nomaz-
gājot. /J. Kriķis, Starti./

13871. Kārpas jānoslauka ar vistas desām, tad tās iznīkst.
/K. Jansons, Plāņi./

13872. Ja grib kārpas nodzīt, tad viņas jāapspaida ar
vistas iekšām, un tās jāaprok, lai suņi nedabū.
/M. Liniņa, Valka./

13873. Lai nodzītu kārpas, tad jāņem gabaliņš svaigas ne-
sālītas cūkas gaļas, jānorīvē ar to kārpas un jā-
noslēpj ārā zem kāda akmeņa, lai neviens neredzētu.
Ja kāds to redz, tad kārpas nenoiet, bet ja neredz,
tad noiet. /K. Vieglais, Krape./

13874. Kārpas var nodzīt arī šādi: jāņem gabaliņš nupat
kā kautas cūkas gaļas, jāpaberzē ar to kārpas un
jāaprok mitrā vietā. Kad gaļa būs sapuvusi, - kār-
pas - nogājušas. /J. A. Jansons./

13875. Lai kārpas nodzītu, tad pazagšus jānogriež cūkas
gaļas gabaliņš, un ar to kārpas jānosmērē; pēc tam
gaļas gabaliņš ierokams durvju priekšā.
/A. Bērziņa, Aloja./

13876. Kad kārpas grib nodzīt, tad jāpaņem gabaliņš gaļas,
trīs reizes jāpārvelk par kārpām un tad kaut kur
jāierok zemē. Kad gaļa sapūs, tad arī kārpas iznīks.
/A. Mūrniece, Cēsis./

13877. Lai nodzītu kārpas, jāņem svaiga gaļa, jāaprīvē
tās, tad jāaprok zemē, kur lietus līst virsū, lai
tā ātrāk sapūtu. Kad gaļa būs sapuvusi, arī kārpas
noies. /E. Krēģere, Vandzene./

13878. Kārpu sarīvē ar jēlu gaļu un to iesviež atmuguriski
lāstegā. /V. Amoliņa, Vecpiebalga./

13879. Ja ir kārpas, tās jārīvē ar to gaļas gabalu, kas
izgriezts cūkai no tās vietas, kur kaujot durts;
pēc tam gaļa jāiemet aizgaldā, tad kārpas nozūd.
/A. Oše, Lubāna./

13880. Nogriež mazu gaļas gabalu, apsmērē kārpas un pasien
jumta pažobelē, lai gaļa no lietus sapūst, tad
drīzā laikā kārpas noies. /J. Jaunzemis, Nīca./

13881. Ja cilvēkam ir kārpas rokās, tad vajag viņas ap-
smērēt ar gaļas kumosu un parakt to paslieksnē;
tad kārpas satrūd kā gaļa.
/K. Steinberga, Skrunda./

13882. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāapspaida ar gaļas
gabaliņu, un gaļas gabaliņš, atpakaļ neskatoties,
jāiemet palāvē (pirtī). /A. Leimane, Mārsnēni./

13883. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāapspaida ar gaļas
gabaliņu un tas jāpaliek paslieksnē. Viss jādara
tā, ka citi nezina. /A. Leimane, Mārsnēni./

13884. Kārpas var nodzīt, slepeni paņemot no poda kārpas
lielumā gaļas gabaliņu, apvilkt 3 reizes ap kārpu
un nolikt zem jumta lāsēm. /J. Jakāns, Laši./

13885. Kārpas var nodzīt, ja nozog gabaliņu speķa, ar kuru
trīs reizes apvelk ap kārpu, tad speķis jāaprok
zem lietus lāsēm un projām nākot atpakaļ nedrīkst
skatīties. /E. Bukava, Rīga./

13886. Lai nodzītu kārpas, tad jānozog miesniekam svaiga
cūkas gaļa. Ar nozagto gaļu kārpas trīs vakarus no
vietas sarīvē. Piektvakarā, saulei noejot, gaļa
jāmet pār kreiso plecu projām.
/J. Zanders, Zaļenieki./

13887. Ja kārpas ir, tad jānozog gabaliņš svaigas jēlas
gaļas, jāsarīvē ar to kārpa un gaļa jāparok zem
sliekšņa. Kad gaļa sapūs, tad arī kārpas būs nozu-
dušas. /L. Valkire, Tāšpadure./

13888. Kārpas var nodzīt, ja nozog mājās žāvētu cūkas
gaļu, aprīvē kārpu un aprok bedrītē, kuru izgrauzis
ūdens, no jumta pilot. /L. Bērziņa, Rīga./

13889. Kad kārpas ir uz rokām, tad vajaga nozagt speķi,
sarīvēt ar speķi un to speķi parakt pažobelē, kur
lietus lāses pil virsū. Kad speķis sapūstot, tad
kārpas nozūdot. /K. Lielozols, Nīca./

13890. Ja grib kārpas nodzīt, tad jānozog šķēle gaļas,
jāapsmērē ar to kārpas un gaļa jāatdod suņam.
/A. Oše, Lubāna./

13891. Kārpas jāizbaksta ar pirts slotas zariņu, kurš
jāiebāž pēc tam atpakaļ slotā.
/K. Jansons, Plāņi./

13892. Vecā mēnesī apdedzina slotas žagaru un izbaksta ar
to kārpām galus, lai tās noiet.
/K. Jansons, Plāņi./

13893. Kārpas var nodzīt ar krāsns slaukāmo slotu sabadot.
/J. Vilnītis, Jumurda./

13894. Caur krāsns slaukāmo slotu 3 reizas jālej ūdens
cauri; ar to ūdeni aplej kārpas.
/V. Amoliņa, Vecpiebalga./

13895. Kam ir daudz kārpu, tam jāizslauka krāsns ar slotu,
un tad tā slota jānomazgā. Ja tai ūdenī mazgājas,
tad kārpas noiet.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

13896. Lai kārpas nodzītu, jāiziet pusnaktī vienam laukā
un jāsarīvē ar ķieģeli, tad tās noies.
/E. Vīksne, Vecpiebalga./

13897. Oša kociņš jāpārnes ačgārni no meža mājā, galotne
jāapdedzina un ar to jāizbaksta kārpas.
/K. Miļnus, Žeime./

13898. Kārpas apspaida ar nevārītiem zirņiem, kurus tad
nevienam nezinot noliek jumta palašu vietās apakš
akmeņiem. /K. Jansons, Plāņi./

13899. Kārpa noiet, ja to sabada ar rijas sienā atrastu
miezi, kurš jāatliek atkal atpakaļ.
/J. Rubenis, Ērgļi./

13900. Kārpas var nodzīt, ja tās saberzē ar mieža graudu,
kurš izvilkts rijā no kādas spraugas un turpat
atkal jāatliek. /V. Rūnika, Skujene./

13901. Dzirnavu akmeņa caurumā jāuzmeklē iekrituši labības
graudi un ar tiem jābaksta kārpas, tad tās noiet.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13902. Ņem miežu graudu, baksta ar to kārpas un tad graudu
ierok stallī zirga mēslos apakš siles. Kad grauds
sapūst, tad kārpas pazūd.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13903. Kārpas var nodzīt, kad tās apdursta ar mieža grau-
diem un tos sestdien uzmet uz pirts krāsns.
/Etn. 1891. g. I, 160./

13904. Ja rokām ir kārpas, tad vecā mēnesī vajaga saberzēt
tās ar miežu graudu un aprakt to karstos pelnos.
/I. Upenieks, Skrunda./

13905. Kārpas jāizbaksta ar rudzu graudiem, kas rijas
sienā šķirbā iebiruši, kur tie atkal jāatliek.
/K. Jansons, Plāņi./

13906. Kārpas noiet, ja tās galus apspaida ar rijas sienā
uzmeklētu rudzu graudu, kas tad atkal jānoliek,
kur bijis; projām ejot nedrīkst skatīties atpakaļ.
/K. Jansons, Plāņi./

13907. Ņem zirni un dilstošā mēnesī apvelk ar to ap visām
kārpām runājot: "Lai visas kārpas tāpat dilst kā
spožais mēnesis!" Tad zirnis jādod kādam lopam
apēst. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13908. Piektdienas vakarā sarīvē kārpas ar zirni un tas
jāiemet akā, pēc tam jāiet projām un nedrīkst
atpakaļ skatīties. /V. Amoliņa, Vecpiebalga./

13909. Ja grib nodzīt kārpu, tad ar zirni jāapruļā kārpa
un zirnis jāiemet akā, bet tā, lai neviens neredz.
/L. Reiteris, Lubāna./

13910. Piektdienas rītā kārpas jāapraiba ar trim baltiem
zirņiem, ar katru deviņas reizes, un tie jāiesviež
akā. Kārpas apraiba arī ar vienu baltu zirni, kuru
tad iesviež akā. /K. Miļnus, Žeime./

13911. Kārpas noiet, ja tās apspaida ar div žagariņiem,
kas uz ceļa nejauši krustīs sakrituši, trīs reiz
nospļaujas, pārmet žagariņus pār kreiso plecu un
neskatās atpakaļ. /K. Jansons, Plāņi./

13912. Ja grib nodzīt kārpas, tad vajaga nozagt citai
sievai trauku lupatu, noslaucīt ar to rokas un
atlikt atpakaļ tanī pašā vietā. Kas šo lupatu
pirmais paņem, tam kārpas pielīp.
/K. Cobriks, Līvbērze./

13913. Lai nodzītu kārpas, tad tās jānoslauka ar rīku
lupatu, un šī lupata jānoliek turpat, kur bijusi.
/R. Vucene, Lubāna./

13914. Kārpas zagšis jāberzē ar otras mājas trauku mazgā-
jamo vīšķi. /K. Jansons, Plāņi./

13915. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāsarīvē ar nozagtu
ķēķa lupatu. Šī lupata pēc tam jāaprok zem
lāstekas. /L. Reiteris, Lubāna./

13916. Lai nodzītu kārpas, tad jānozog kaimiņos trauku
lupata, jāsarīvē ar to kārpas, un tad tā jāaprok
zem lāstekas. /A. Zālīte, Bērzpils./

13917. Lai kārpas noietu, tad ar otras mājas ķēķa lupatu
vajaga citiem neredzot rokas noslaucīt. Kas to
lupatu pirmais paņem, tas dabūs nogājušās kārpas.
/P. Zvirgzdiņš, Mārciena./

13918. Lai kārpas iznīktu, tad nevienam neredzot ar svešu
trauku mazgājamo lupatu jānoberzē kārpas un lupata
jāatliek tanī pat vietā, kur tā ņemta; tas jāatkār-
to trīs reizes. /J. Putns, Trapene./

13919. Jāiet svešā ķēķī, jāņem trauku mazgājamais vīkšķis
un jāierīvē kārpas, pēc kam nepamanīti jāiziet.
Nav brīv nevienam stāstīt, kamēr kārpas noiet.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./

13920. Kārpas nodzen arī šādi: Pilnā mēnesī jāņem trauku
lupata, pašam jāskatās mēnesī, ar lupatu jāberzē
kārpas, bet par kārpu dzīšanu domāt tad nav brīv.
/J. A. Jansons./

13921. Kārpas var nodzīt sarīvējot tās ar karstu pavārnīcu.
/J. Zanders, Zaļenieki./

13922. Kārpa noejot, ja pavārnīcas galu sakarsējot un tad
trīs vakarus no vietas kārpu dedzina.
/A. Strode, Rudzēti./

13923. Kārpas trīs reiz ar sāls graudu jāapspaida, kurš
pēc tam trīs reiz jāapspļauda un jāiemet ugunī.
/K. Jansons, Plāņi./

13924. Lai nodzītu no rokām kārpas, tad jāpaņem sauja
sāls un jāierīvē kārpas; pēc tam jāmet sāls ugunī
un jāskrien pa durvīm ārā, lai nedzirdētu sāls
sprakstēšanu. /A. Priese, Džūkste./

13925. Ja grib kārpu nodzīt, tad tā jāierīvē ar sāli.
Sāls jāiemet ugunī un jābēg projām, lai nedzirdētu
sāli sprikšķam. Ja tā izdara, tad kārpa noiet.
/O. Granšēvica, Vietalva./

13926. Lai nodzītu kārpas, tad tās jāapberzē ar sāls grau-
diņu un tas atmuguriski, atpakaļ neatskatoties,
jāiemet ugunī. /A. Leimane, Mārsēni./

12927. Lai nodzītu kārpas, tad jāiemet karstā krāsnī sāls
un jāaiziet projām tā, ka lai nedzirdētu sāls
degšanu. /L. Aizpurve, Lubāna./

12928. Kam ir kārpas, tam katru piektdienas rītu ar iz-
kapts striķi jāberž kārpas. Tā jādara tik ilgi
kamēr kārpas noiet. /A. Smagars, Ludza./

13929. Ja kārpas grib nodzīt, tad jārīvē ar izkapts strīķi
vakarā bez saules. /A. Oše, Lubāna./

13930. Kad redz divus uz viena zirga jājam, td jāberzē
kārpainās rokas viena iekš otras un jāteic: "Divi
jāj, visas līdz!". /K. Miļnus, Žeime./

13931. Kārpas var nodzīt, ja tai brīdī, kad zibens met,
tās kaut kur paberzē. /A. Salmāns, Balvi./

13932. Kārpas var nodzīt, ja ejot uz ateju trīs vakarus
no vietas tās knibina. /J. Zanders, Zaļenieki./

13933. Vecā mēnesī priekš un pēc saules kārpas jāberzē ar
krītu, tad viņas izzūd.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13934. Lai kārpas noietu, vecā mēnesī bez saules tās vai-
rāk reižu jāizskaita, tad tās izzūdot.
/L. Kluce, Jaungulbene./

13935. Ja kārpas ir uz rokām, tad vecā mēnesī jāsaka: "Lai
kārpa izzūd kā vecs mēnesis!"
/A. Auziņa, Jaunrauna./

13936. Kārpas var nodzīt, ja tās mazgā ceturtdienas vaka-
rā, vecā mēnesī. /M. Driņķe, Ranka./

13937. Kārpas noiet, kad tās vairāk reizes saberzē ar
krītu. /Etn. 1891. g. I, 160. lp./

13938. Kārpas var iznīcināt, ja ceturtdienas vakarā tās
paberzē ar krītu. /E. Bukava, Rīga./

13939. Ja grib nodzīt kārpas, tad ceturtdienā ap saules
rietu, jāpaņem saujā sāls un jāsarīvē visas kārpas.
Šo sāli vajag iesviest ugunī, lai sadeg. Sviežot
jāsaka šādi vārdi: "Līdz ar sāli, lai sadeg arī
manas kārpas!" Pats darītājs nedrīkst dzirdēt sāli
degam. /L. Neimane, Ikšķile./

13940. Kārpas no rokām nodzen, rokas ar krītu berzējot.
/K. Biša, Rencēni./

13941. Kārpas jāberzē ar sausām ziepēm, tad viņas noiet.
/K. Bika, Gaujiena./

13942. Kārpas iznīkst, kad tām uzliek ausu sviedrus.
/Etn. 1891. g. I, 160./

13943. Izņem no auss sviedrus, apsmērē kārpas vairāk
reizes pa vaļas brīžiem, tad kārpas noies.
/J. Jaunzemis, Nīca./

13944. Kam ir kārpas, tam jāceļas no rīta par visiem agrāk
un jāpaspļauj siekalas uz kārpām. Tā jādara tik
ilgi, kamēr kārpas noiet. /A. Smagars, Ludza./

13945. Kārpas jāsasmērē ar vienu gadu vecas baltas ķēves
sviedriem, pēc kam tās jo drīzi noiet.
/E. Krēģere, Vandzene./

13946. Kārpas var nodzīt, mazgājot ar suņa mīzaliem.
/J. Vilnītis, Jumurda./

13947. Kārpas jāapvelk trīs reiz ar maizi un tā jādod su-
nim apēst. /L. Kleinberga, Svēte./

13948. Kad maizi tā izcepot, ka neviens cilvēks neredzot,
tad cepējam kārpas noejot.
/V. Strautiņš, Taurupe arī Zelgauska./

13949. Govīm kārpas nodzenamas, ja tās iesmērē ar abrā
atlikušo mīklu. /L. Bičole, Zaļenieki./

13950. Kārpas noiet, ja tās nomazgā tai ūdenī, kurā ir
mērcēta maizes krāsns slota. /K. Jansons, Plāņi./

13951. Kārpas jāmazgā tajā ūdenī, kurā ir skalota krāsns
slaukāmā slota, tad noiet. /A. Oše, Lubāna./

13952. Kārpas var iznīcināt, ja vecā mēnesī, ceturtdienas
vakarā, nomazgā rokas tādā ūdenī, kurā vārīti kar-
tupeļi, un pulksten 12 nakti šo ūdeni izlej uz
krustceļiem, pie tam atpakaļ nākot nav brīv atska-
tīties. /E. Bukava, Rīga./

13953. Ja kārpas ir, tad viņas jānomazgā ūdenī, kurā maz-
gātas rokas pēc maizes mīcīšanas, to ūdeni ieliet
irdenā zemē, kur viņš tūlīt iesūcas iekšā, tad
uzliek uz tās vietas divkrāsainu dziju, uz dzijas
akmentiņu un saka: "Lai kārpas pazūd tāpat, kā visi
šie, kas te guļ", un kārpas nozūd.
/K. Corbiks, Nīgranda./

13954. Lai kārpas nodzītu, tad vajaga kārpu apsmērēt ar
tādu ūdeni, kas sakrājies uz akmeņa.
/M. Klēbacha, Sātiņi./

13955. Ja par nakti piesien pie kārpas maizes iejavu jeb
mīklu, tad tas ir derīgs līdzeklis pret kārpām.
/K. Miļnus, Žeime./

13956. Kārpas jāmazgā pirmā pērkona ūdenī, kas nolijis
akminā; projām ejot neskatās atpakaļ.
/K. Jansons, Plāņi./

13957. Lai kārpas noietu, tās jāsamazgā pērkona lietus
ūdenī, kurš ir sakrājies uz akmeņiem.
/E. Laime, Tirza./

13958. Lai nodzītu kārpas, tās jāmazgā lietus ūdenī, kas
sakrājies uz akmeņa. /A. Leimane, Mārsnēni./

13959. Kuorbas ir juomozgoj ar yudini, kurs ir pilejis uz
akmiņa. Tad viņas izgaist. /T. Beča, Preiļi./

13960. Kārpas noiet, ja samazgā ūdenī, kas sakrājies virs
govu kreņas. /E. Jēpe, Palsmane./

13961. Kārpas jāmazgā vecā mēnesī bez saules tādā aukstā
ūdenī, kurš burbuļus met. /K. Jansons, Plāņi./

13962. Kārpas jāslapina ar vārtu pilieniem, jeb ar putām,
kas ceļas, svaigu gaļu vārot. /K. Miļnus, Žeime./

13963. Kārpa noiet, ja to apsmērē ar putām, kas nāk no
degoša bērza jeb apses malkas gala, bet ne alkšņa.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

13964. Jāsmērē kārpas ar apses malkas putām, kuras tiek
izdzītas pa koka galu, kad malkas gabals ir krāsnī
ielikts. /K. Bika, Gaujiena./

13965. Kārpas var nodzīt, ja tās sasmērē ar koka sulu,
kas iztek, kokus dedzinot. /J. Banazis, Nīca./

13966. Kad kārpu aptraipa ar ūdens pilēm, kas pēc lietus
uz vārtiem atrodamas, tad tā noiet.
/Etn. 1891. g. I, 160./

13967. Kārpas noiet, ja tās aptraipa ar loga sviedriem.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

13968. Kad kārpu apsmērē ar logu rūšu sviedriem, tad tā
pazūd. /Etn. 1891. g. I, 160./

13969. Kārpas noiet, ja mēneša pakrēslī nostājas palasēs,
lai arī lietus nelīst, un trīs reiz pa meliem
mazgā rokas mēneša gaismā. /K. Jansons, Plāņi./

13970. Kad pilns mēnesis, tad kārpas jāmazgā piektdienas
vakarā ar mēneša gaismu. /K. Miļnus, Žeime./

13971. Kad pilns gaišs mēnesis spīd, tad pašā pusnaktī ej
ārā un, skatīdamies uz mēnesi, uzliec malas
pirkstu uz kārpu un saki: "Ko es redzu, tas
lai pastāv, ko es neredzu, tas lai iznīkst! " Par
kārpu krustu mezdams saki:" Dievs Tēvs, Dievs Dēls
u.t.t." Katru nakti šie vārdi trīs reiz no vietas
jāskaita, un tā jādara trīs naktis no vietas.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 139./

13972. Lai nodzītu kārpas, tad kad jaunu mēnesi pirmo
reizi ieraugot, jāsakot: "Ko es redzu, tas lai aug,
ko es taustu (ar rokām aplūkojot), tas lai dilst!"
/E. Aizpurve, Lubāna./

13973. Vakarā kad ir uzlēcis mēnesis, jāskatās mēnesī un
jāberzē kārpa, pie kam vēl jāsaka: "Tas, ko es
redzu, lai spīd, tas, ko es trinu, lai nīkst!" Tā
skaita deviņas reizes. /J. Jansons, Rīga./

13974. Lai nodzītu kārpas, tad jāskatās augošā mēnesī,
jāpakasa kārpa un jāsaka: "Lai tas iznīkst, ko es
kasu, lai tas pieaug, ko es skatu." Tas jāatkārto
trīs reizes. /V. Johansone, Jaunpiebalga./

13975. Lai nodzītu kārpas, jānostājas aiz istabas stūra,
jāskatās uz mēnesi, jāspaida kārpas un jāteic :
"Mēnesi, mēnesi, paņem manas kārpas!" Tas
jāatkārto trīs reizes. /A. Leimane, Mārsnēni./

13976. Ja kārpas ir, tad ja ierauga pirmo reizi jaunu
mēnesi, tad jāskatās mēnesī, jāvelk trīs reizes ar
pirkstu ap kārpu un jāsaka: "Ko taustu, tas lai
dilst, ko redzu, tas lai aug." Un kārpas tūlīt
noiet. /L. Dragūne, Meirāni./

13977. Ja kārpu grib nodzīt, tad vecā mēnesī, pēc saules
rieta, jāņem kārpa ar pirkstiem un jāsviež it kā
projām, sakot vārdus: "Mēness, ēd nost, mēness, ēd
nost!" Kārpa pēc laika noies. /J. A. Jansona./

13978. Kārpas var nodzīt tā: vietā, kuru apspīd dilstošs
mēness, jāpaberzē kārpaino vietu. Kārpas, tāpat kā
mēness, dils un izzudīs. /J. A. Jansons, Piņķi./

13979. Ja ir kārpas, tad vajaga skatīties dilstošā mēnesī
un berzēt deviņas reizes rokas, tad kārpas izzūd.
/K. Briežkalns, Dole./

13980. Kārpas vajaga graizīt dilstošā mēnesī, ne augošā.
/A. Mednis, Rīga./

13981. Ja grib, lai noiet kārpas, tad vajag krustu
iegriezt kārpās; tad tās noies. /E. Abuce, Ķoņi./

13982. Kārpas vecā mēnesī ar susekli mēnešgaismā jāsukā.
/K. Jansons, Plāņi./

III. Kārpu dziedēšana ar zālēm.


13983. Kārpes var nodzīt, kad pārgriež sīpolu, saberzē ar
to kārpes, saliek atkal kopā, iesviež degošā
krāsnī un skatās kamēr viņš sadeg.
/J. Apsalons, Sērpils./

13984. Ja kārpu sarīvē ar izceptu sīpolu un pēc tam to
aprok, tad kārpa nozūd. /V. Amoliņa, Olaine./

13985. Kārpas var nodzīt, kad kartupeli pārgriež, ar to
kārpas noberž un kartupeli tad ierok zemē. Tiklīdz
kā kartupelis sāks pūt, noies arī kārpas.
/Alksnis-Zundulis, Naudīte./

13986. Vajaga vecā laikā slepeni paņemt kartupeli, ka
neviens neredz, var arī ņemt ābolu, vai citu ko.
Nozagtais auglis jāpārgriež uz pusēm, abas
pārgrieztās puses jāsarīvē kopā un pēc tam
kartupelis jāsaliek kopā, kā tas bijis, var
spraust arī ar kociņu, un jāpaliek zem akmeņa, vai
citur kur, lai tas sapūst. /J. Zemīte, Ventspils./

13987. Ja kārpa uzmetusies uz rokas, tad vajaga ņemt
kartupeli, pārgriezt to, apsmērēt ar to kārpu,
tad salikt tās daļas kopā un aizsviest kartupeli;
projām ejot nedrīkst skatīties atpakaļ, tad kārpas
noiet. /K. Cobriks, Jelgava./

13988. Veca mēneša dienā ņem zaļu kartupeli un ierīvē
kārpas, pēc kāda laika viņas nozudīs.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./

13989. Kārpas jāapspaida ar zagtu ābolu, kas priekš
apspaidīšanas jāpārgriež pušu un pēc tam jānorok
zemē. Pašam jāskrien skriešus projām bez
atpakaļskatīšanās. /K. Jansons, Plāņi./

13990. Ja grib nodzīt kārpas, tad jāpārgriež ābols uz
pusēm un jāsarīvē kārpas. Viena ābola puse
jāaizsviež, bet otra puse jāaprok krustceļā. Kad
ābols būs sapuvis, tad kārpas noies.
/L. Neimane, Salaspils./

13991. Ja ābolu vai zirni pārgriež uz pusēm, saberzē ar
tām kārpas, un tad to ābolu vai zirni aprok, tad
kārpas noiet. /K. Lielozols, Nīca./

13992. Jāsarīvējot kārpas ar ābolu sulu, bet tikai tad,
kad neviens neredzot. Ābols jāsaliekot tāpat, kā
bijis un jāaprokot zem ābeles. Kad ābols sapūstot,
tad kārpas noejot. /K. Streidiņš, Veļķi./

13993. Ja vairāk kārpas, tad ņem negatavu ābolu un
noberzē kārpas, tad tās noiet.
/A. Strode, Rudzēti./

13994. Kārpas var nodzīt, ja viņas paberzē ar
pušpārgrieztu ābolu un tad to iesviež palasēs.
/A. Broža, Naukšķēni./

13995. Cik kārpu, tik zīmīšu vajaga iegriest ābolā un
viņu iedot kādam kustonim , lai apēd.
/M. Šķipsna, Gulbene./

13996. Kārpas var iznīdēt, ja paberzē tās ar zaļa ābola
sulu. /J. Zvaigzne, Rēzekne./

13997. Kārpas var iznīcināt, ja tās saberzē ar ābolu un
to aprok zemē. Kad ābols būs sapuvis, tad kārpas
noies. /E. Bukava, Rīga./

13998. Kārpas noiet, ja pārgriež ābola sasu (budzi), no-
berzē ar to kārpas, saliek abas puses atkal kopā
un aprok jumta lāsēs. /J. Jaunsudrabiņš, Nereta./

13999. Uz kārpas vajaga uzspiest uguns puķes sulu, tad tā
noiet. /L. Ozole, Sērpils./

14000. Lai nodzītu kārpas, tad viņas jāsarīvē ar ugunspu-
ķēm. Projām ejot nedrīkst skatīties atpakaļ, tad
zāles nelīdz. /J. Zanders, Zaļenieki./

14001. Kārpas var nodzīt, ja tās vairāk reizes aptraipa
ar kārpu zāļu [struteņu?] sulu, kas ir līdzīga
pienenēm. /A. Vaskis, Tukums./

14002. Kārpas apsmērē ar cūkpieņu (taraxacum officinale)
sulu. /K. Miļnus, Žeime./

14003. Kārpas noiet, ja tās aptraipa ar cūkpieņu (Leonto-
don taraxacum) sulu. /Etn. 1891. g. I, 160./

14004. Kārpas noiet, kad vecā mēnesī sarīvē tās ar zaļām
lapām un lapas aprok zemē. /M. Ozole, Rīga./

14005. Lai kārpas nodzītu, tad vajadzīgs tās vecā mēnesī
satrīt ar bērza lapām un tās aprakt zemē, tad kār-
pas drīzi izputot. /A. Pliens, Meirāni./

14006. Ja ir kārpa uz rokas, tad savāra tēju no visvisā-
dām zālēm un puķēm un trīs vakarus no vietas piec-
padsmit minūtes tura roku tik karstā tējā, cik tik
vien var, tad kārpa pazudīs. /E. Barbaka, Rīga./

14007. Lai nodzītu kārpas, tad rītos, kamēr vēl nav
runāts, tās jāapsmērē ar siekalām.
/A. Pelēcis, Jaunpiebalga./

14008. Kārpas noiet, ja tās apsmērē ar suņa mīzaliem.
/J. Jirgensons, Šķibe./

14009. Kārpas jāsmērē ar dzirnavu vilbomja degumiem
(veciem smēriem), tad tās noiet.
/K. Jansons, Plāņi./

IV. Kārpas nodzen ar siešanu.

14010. Kad kārpai pacieti apsien zirga ašķi, tad par kādu
laiku tā atkrīt. /Etn. 1891. g. I, 160./

14011. Kārpas noiet, ja vienu no tām apsien ar zirga astes
ašķi, kamēr tā noriešas. /K. Jansons, Plāņi./

14012. Jāapsien kārpa ar zirga astru, īpaši lopiem, tad
kārpa noriet. /K. Bika, Gaujiena./

14013. Kārpas var nodzīt, ja apsien zirga astes saru, un
to cilpiņu iemet kūtī. /A. Broža, Naukšēni./

14014. Ja ap kārpu apsien matu, tad tā ar laiku noriet.
/P. Š., Rauna./

14015. Kārpas jānosien ar astru trejdeviņiem mezgliem,
tad tas jāparok zem kūts sliekšņa.
/L. Kleinberga, Svēte./

14016. Kārpas var nodzīt, ja ap katru kārpu apsien cūkas
saru un valkā tik ilgi, kamēr viņa nokrīt.
/K. Corbiks, Nīgranda./

14017. Ja apsienot ar nebalinātu dziju ap katru kārpu
trīs mezglus un paliekot to dziju zem sliekšņa, tad
kārpas noejot. /H. Lindberga, Veselauska./

14018. Ņem kaņepāju dziju un liec krustīm uz kārpu. Sien
trīs mazglus, teikdams šādus vārdus: "Iznīksti,
kārpa, ka pirts gars, kā rīta rasa!" To dziju
izņem caur durvīm trīs reizes pāri par augšas eņģi,
un kad tā dzija izņemta, tad jāiemet ugunī.
/Kungs, Ezere. F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 188./

14019. Kārpas aptin ar cāļa desām un atrociņis tās pārmet
pār kreiso plecu. /K. Jansons, Plāņi./

14020. Ja kārpas grib nodzīt, tad ap tām jāapsien sarkani
dzīpari un pēc kāda laika tie jānosviež krustce-
ļos, ka neviens neredz un pie tam trīs reizes
jānospļaujas. /H. Jankovska, Rīga./

14021. Kārpas noiet, ja tām uzmet no vilnas dzijas cilpu,
un tad šo dziju aprok. Kad dzija būs sapuvusi, tad
arī kārpas būs nogājušas.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./

14022. Ja grib kārpu nodzīt, tad vajaga apsiet riņķī
kārpai zīda diegu ar 9 mezgliem.
/R. Svekre, Valka./

14023. Ja kārpas uz rokas, tad jāapsien mazais pirkstiņš
ar sarkanu diegu; pēc kāda laika kārpas pazudīs.
/V. Rimpele, Saldus./

V. Kārpas nodzen, viņu skaitu atzīmējot.

14024. Kārpas no rokām un citām miesas daļām varot nodzīt
šā: Ar vienu griezienu jānogriež sērmūkša nūjiņa,
viņā jāiegriež tik daudz robiņu, cik kārpu. Nūjiņa
jānomet uz krustceļiem. Kas minēto nūjiņu pacels,
tam uzaugot tikpat kārpu, cik nūjiņas nolicējam.
Pirmam kārpas nozūdot. /Tautas Kalendars, 1925./

14025. Jānolauž pīlādža zariņš, jānes tas turot pirkst-
galos tā, lai galotnīte karājas uz leju. Zariņā
jāiegriež tik daudz robiņu, cik ir kārpu, un tad
zariņš jānomet uz krustceļa.
/L. Bičole, Zaļenieki./

14026. Ja uz rokām ir kārpas, tad lai tās nodzītu - jārī-
kojas šā: Ar vienu griezienu jānogriež sērmūkšļa
nūjiņa, uz tās jāuzgriež tik daudz robiņu, cik
kārpu, un ar kārpām jāierīvē. Pēc tam nūjiņa jāno-
met uz krustceļiem. Kas to pacels, tam kārpas
pielips, bet nūjiņas taisītājam viņas noies.
/J. Austrums, Krape./

14027. Uz kociņa jāuzgriež tik daudz krustiņu, cik kārpu,
un kociņš jānosviež uz krustceļa. Kas kociņu
pacels, tam kārpas pielips. Kociņu var iemest arī
degošā maizes krāsnī, kad neviens neredz.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

14028. Ja uz rokām ir kārpas, tad tās jāizskaita ar vienu
elpas vilcienu. Tad tāpat ar vienu elpas vilcienu
jāuzgriež uz sērmūkšļa kociņa trīsreiz vairāk
krustiņu kā kārpu. Tad kociņš jānosviež un jāskrien
prom, atpakaļ neskatoties. Ja kociņu nedabū redzēt,
tad kārpas noiet. /F. Brīvzemnieks,1881. VI, 195./

14029. Lai kārpas noietu, jāiegriež sērmūškas rīkstītē tik
robiņu, cik kārpu, un tad jānomet uz ceļa. Tas, kas
paņems rīkstīti, paņems arī kārpas.
/L. Kluce, Jaungulbene./

14030. Kārpas var nodzīt, apspaidot tās ar robainu kociņu.
Katru kārpu apspaida ar savu robiņu, pēc tam kociņu
aprok palasēs. (Vieta, kur ūdens tek no jumta.)
/K. Atgāzis, Nītaure./

14031. Kārpas var nodzīt, ja malkas gabalā iegriež tik
daudz strīpu, cik ir kārpu, un to nomet tādā vietā,
kur citi to uzjem un sadedzina.
/M. Driņķe, Ranka./

14032. Ja kārpas grib nodzīt, tad viņu skaitli vajaga uz-
griezt uz nomizota koka, kas jāiemet upē jeb jāno-
liek uz krustceļa, bet pašam jāskrien projām un
nav jāskatās atpakaļ. /K. Jansons, Plāņi./

14033. Lai nodzītu kārpas, jāiegriež kociņā tik krustiņu,
cik daudz ir kārpu, un kociņš jāiesprauž krustce-
ļos. Atpakaļ ejot nav brīv skatīties.
/A. Leimane, Mārsnēni./

14034. Ja grib kārpas nodzīt, tad paņem pīlāga kociņu, un
cik kārpu, tik ripiņas iegriež. Kociņu aiznes un
nomet uz ceļa. Ja garām gājējs to paņem, tad kārpas
pāriet viņam un griezējam noies.
/A. Mūrniece, Cēsis./

14035. Ja kārpas grib nodzīt, tad pīlāga kociņā jāiegriež
tik robiņu, cik kārpu, un kociņš jāsadedzina.
/A. Mūrniece, Cēsis./

14036. Ja uz rokām uzmetas kārpas, tad jāiegriež uz kociņa
tik robiņu, cik pavisam ir kārpu. Kociņš jānoliek
uz krustceļiem. Ja kāds gāja un kociņu pacēla, tad
tam uzauga tik kārpu, cik bija uz kociņa robiņu.
Bet ja viņš, pacēlis kociņu, tūliņ apspļāva un
nometa zemē, tad kārpas viņam nepielipa.
/A. Aizsils, Lubāna./

14037. Ja kāds grib nodzīt kārpas, tad jāizgriež uz nūjas
tik robiņu, cik ir kārpu, un jāuzliek nūjiņa uz
krustceļiem (krustcelēm). /A. Korne, Meirāni./

14038. Lai nodzītu kārpas, tad liepas zariņā jāiegriež tik
krustiņu, cik kārpu, un pēc saules rieta jāpaliek
zem akmeņa, kas gadās ceļā. Līdzko zariņš būs
sapuvis, kārpas būs nogājušas.
/L. Reiteris, Lubāna./

14039. Kārpas varot nodzīt, kad uz sērmūkša kociņa
uzgriežot tik daudz robu, cik kārpu, un tad kociņu
iesviežot ugunī. /R. Bērziņš, Annenieki./

14040. Uz sērmūkša kociņa jāuzgriež tik daudz robu, cik
kārpu, koks jānomet uz krustceļa; kurš koku pacel-
šot, tam kārpas pielipšot. /J. Avots, Sece./

14041. Ja grib nodzīt kārpas, tad vajaga paņemt kociņu un
uz viņa uzgriezt tik daudz robiņu, cik kārpu; pār-
sviest kociņu pār plecu un neskatīties atpakaļ.
/K. Corbiķs, Līvbērze./

14042. Ja uz sejas ir kārpas, tad tās apspaida ar sevišķi
izmeklētu kociņu un tad iegriež kociņā tik daudz
robiņus, cik daudz kārpas, un tad iemet kociņu upē,
lai ūdens aiznes kārpas, tāpat kā kociņu. Ja tā
izdarot, tad drīzumā kārpas nozūdot.
/P. Eglīte, Priekuļi./

14043. Lai tiktu vaļā no kārpām, tad vajaga kādā kociņā
iegriezt tik robiņu, cik kārpu, šo kociņu ielikt
žīda vezumā, kārpas pazudīs - tās aizvedīs.
/K. Zilberts, Meņģele./

14044. Ja daudz kārpu un tās grib nodzīt, tad kādā kociņā
jāiegriež tik daudz robu, cik kārpu. Kociņš jānomet
uz krustceļa. Kurš kociņu pacels, tam pielips
kārpas un pirmajam tās noies.
/K. Corbiks, Jelgava./

14045. Ja kārpas grib nodzīt, tad jāiegriež kociņā tik
daudz zīmju, cik kārpu, un tad jānomet zemē; kurš
pirmais pacels šādu kociņu, tam pielips griezēja
kārpas. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

14046. Kārpas no rokām un citām miesas daļām varot šā
nodzīt. Ar vienu griezienu jānogriež sērmūkšļa
kūjiņa un jāiegriež viņā tik daudz robiņu, cik
kārpu. Kūjiņa jānomet uz krustceļeim. Kas minēto
kūjiņu pacels, tam uzaug tikpat kārpu, cik kūjiņas
nolicējam. Pirmam kārpas nozūdot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

14047. Ar vienu paņēmienu jānogriež pirksta resnumā sēr-
mūkša zars. Uz viņa iegriež tik punktu, cik tev
kārpu. Kociņu nomet uz krustceļiem. Kas šo nūjiņu
paņems, tam pielips visas tavas kārpas.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./

14048. Lai nodzītu kārpas, tad gana rīkstes kātā jāiegriež
tik daudz robiņu, cik kārpu. Šo rīksti jānoliek uz
krustceļa, ja kāds to paņems - kārpas piemetīsies
tam. /A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./

14049. Kārpas var nodzīt, ja uz sērmūkša sprunguliņa uz-
griež tik daudz krustu, cik kārpu, un šo sprungu-
liņu ieliek žīdam vezumā. /V. Hāzena, Ņītaure./

14050. Lai nodzītu kārpas, tad jāaiziet pie sērmukšas koka
un jānogriež jauns zariņš. Pēc tam jāizskaita, cik
pavisam kārpu. Tikpat daudz krustiņu jāiegriež
sērmukšas zarā. Tad ar krustiņiem jāierīvē kārpas,
kamēr tās paliek baltas, un pēc tam sērmukšas zars
jāaizsviež pār plecu. Atpakaļ skatīties nedrīkst.
/A. Viklante, Vecpiebalga./

14051. Ja kārpas ir, tad jāpaņem kociņš un nazis, jāaiziet
pie dīķa un jānostājas ar muguru pret to. Tad jāsa-
liek rokas uz muguras un jāiegriež kociņā tik daudz
robiņu, cik kārpu. Tad iemet viņu ūdenī un atpakaļ
neskatīdamies iet uz māju. /K. Kēze, Priekuļi./

14052. Uz kociņa jāiegriež tik daudz robu, cik kārpu, un
kociņš jāierok kurmju bedaklā. Kad kociņš sapūs,
tad kārpas noies.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

14053. Ja grib, lai iznīkst kārpas, tad koka skaliņā
jāiegriež tik daudz robu, cik ir kārpas, un pēc
tam kociņu aprakt trūdošā zemē. Kad kociņš sapūs, -
kārpas nozudīs. /E. Kampare, Skrunda./

14054. Cik kārpu, tik krustiņu jāiegriež skaistā kociņā
un jānoliek uz krustceļa. Kas kociņu pacels, tam
kārpas pielips. /V. Amoliņa, Vecpiebalga./

14055. Ja kārpas grib izdzīt, tad paņem trīs kociņus un
katrā iegriež tik daudz robiņu, cik kārpu. Kociņus
noliek uz krustceļiem. Tas, kurš iet pāri, tam
kārpas pielīp, bet pašam pazūd.
/H. Siliņa, Dobele./

14056. Var pajemt vēziņu un sagrīzt tymā tik rūbiņu, cik
ir kuorbu, un tū kur nūsvīst. Kas pajems tū vēziņu,
uz tū puorīs vysas kuorbas. Var ari sasīt dīdzenā
vai būrdītē un tū pat darīt. /T. Beča, Preiļi./

14057. Lai nodzītu kārpas, jāizskaita cik to ir, jāiegriež
sausā kociņā tikdaudz robiņu, cik kārpu, un tad
kociņš jāiemet mitrā vietā. Līdz ko kociņš būs sa-
puvis, tā arī kārpas nozudīs. /A. Smilga, Rīga./

14058. Lai kārpas no miesas nodzītu, jāiegriež kārpu dau-
dzums sērmokša zarā un tas jāiemet lopu kūtī.
/M. Vētra, Tirza./

14059. Kārpas var nodzīt tā: jāņem tikpat daudz sprunguli-
ņu, cik kārpu ir, jāaizbāž sprunguliņi aiz jostas
un jāļauj nemanot tiem izkrist.
/J. A. Jansons, Piņķi./

14060. Kārpas nodzen, ja iegriež sērmūkša nūjiņā 3 krustus
un pusnaktī to nomet krustcelēs. Kas nūjiņu pacels -
tam kārpas pāries. /A. Rudīte, Jaunpiebalga./

14061. Kārpas varot nodzīt šā: uz sērmūkšļa kociņa jāuz-
griežot deviņreiz deviņi krustiņi. Kociņš jānometot
uz krustceļiem. Kurš kociņu paceļot, tam visas
kārpas pārejot. /H. Skujiņš, Smiltene./

14062. Ja kādam esot kārpas rokā, tad jāiegriež deviņi
krustiņi kociņā un šis kociņš jānoliek uz krustce-
ļiem. Kas uzcelšot to kociņu, tam palikšot tās
kārpas. Pēc tam pats par sevi saprotams, ka tikmēr
kārpas neizzudīšot, kamēr kociņš nebūšot uzcelts.
/A. Skuja, Mālupe./

14063. Ja kādam ir kārpa, tad lai to nodzītu, vajag ņemt
kociņu un iebāzt zemē; līdz ko kociņš satrūdēs,
kārpa nozudīs.
/Teic. 73 g. vecā A. Rozentāle, Jaunauce./

14064. Ja grib nodzīt kārpas, tad jāpaņem kāda rīkste un
jāsagriež uz tās tik daudz robu, cik ir kārpu. Šī
rīkste pēc tam jāaiznes uz krustcelēm un jānomet.
Bet kad nāk uz māju, tad nevajaga skatīties atpa-
kaļ, jo tad kārpas nenoies. /R. Vucene, Lubāna./

14065. Ja ir kārpas, tad jāpaņem vārnas spalva un jāsaba-
da, tad jāapvelk apkārt riņķītis kārpai un beidzot
jāpārvelk krusts pāri. Pēc tam vārnas spalva jāno-
liek tādā pat stāvoklī, kādā viņa ir bijusi. Ja
spalvai kāds pārkāpj pāri, tad tam pielīp kārpas.
/M. Macpāne, Alsunga./

14066. Ja iegriežot spalvā, kokā vai zīmulī tik zīmītes,
cik kārpu, un nometot uz krustceļa, tad visas
kārpas uzmetīšoties tam, kas pacelšot spalvu, koku
vai zīmuli. /H. Lindberga, Veselauska./

14067. Ja grib kārpas nodzīt, tad paņem zilo sukura papī-
ru un cik kārpu, tik, ar sarkanu diegu, krustu
iešuj. Pēc tam papīru nomet uz ceļa, un kas tad to
paņems, tam kārpas uzmetīsies un mētējam noies.
/A. Mūrniece, Cēsis./

14068. Ja grib nodzīt kārpas, tad jāuzvelk uz kāda papī-
rīša tik daudz strīpu, cik ir kārpu, un papīrītis
tad jānoliek kādā pažobelē, lai sapūst. Kad papī-
rītis būs sapuvis, kārpas izbeigsies.
/V. Holcmane, Vandzene./

14069. Aukliņā jāiesien tik daudz mezglu, cik kārpu,
runājot: "Kā šo mezglu sasienu, tā lai kārpu
nosienu." Aukliņa jāaiznes uz mežu un jāpiesien
pie koka. Pēc nedēļas nebūs vairs nevienas kārpas.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

14070. Kārpas var nodzīt, ja ņem melnu diegu un sasien
trijdeviņos mezglos, un kad brauc bēru gājiens,
tad diegu met zirgam zem kājām, bet pašam neskatī-
ties. /E. Auziņa, Liepa./

14071. Kārpas nodzenot, ja diegam sasienot tik daudz
mazgu, cik pavisam uz miesas kārpu, un to diegu
ierokot zemē. Kad diegs sapūšot, tad arī kārpas
būšot nozudušas.
/V. Strautiņš, Taurupe, arī Zelgauska./

14072. Ja grib kārpas nodzīt, tad dilstoša mēneša naktī
jāiesien melnā diedziņā tik daudz mezglu, cik
kārpu, jāpaliek zem akmeņa un bez atpakaļskatīšanās
jāiet projām. Līdz ko diedziņš sāks trūdēt, tā
kārpas dilt, kamēr beidzot nozūd.
/K. Strautiņš, Mēdzūla./

14073. Sarkanā diegā jāiesien tik mezglu, cik ir kārpu,
un diegs jāsadedzina, tad visas kārpas noies.
/M. Šķipsna, Gulbene./

14074. Kārpas var nodzīt, ja sarkanā dzijas pavedienā
iesien tik daudz mezglu, cik kārpu, un šo pavedienu
aprok. Kad pavediens satrūdēs, kārpas noies.
/V. Hāzena, Nītaure./

14075. Ja uz rokām uzmetušās kārpas, tad kaut kādā sarkanā
diegā jāiesien tikdaudz mezglu, cik ir kārpu, un
diegs svētdienas rītā pirms saules lēktas jāiekaš
krustceļu smiltīs. /J. Andriņš, Taurkalns./

14076. Kārpas var iznīcināt, ja zīda dzijā iesien tikdaudz
mezglu, cik pavisam ir kārpu, un to nomet uz krust-
ceļiem. /E. Bukava, Rīga./

14077. Kārpas noiet, kad diegā sasien tik daudz mezglu
(mazgu), cik kārpu, un diegu noliek tādā vietā,
kur tas ātri sapūst. /A. L.-Puškaitis./

14078. Lai kārpas nodzītu, jāņem diegs un jāizmēra attā-
lumi starp kārpām un pret katru kārpas atrašanās
vietu jāiesien mezgls (cik kārpu, tik mezglu), un
tad diegs jāpabāž zem piepēm apauguša celma.
/A. Pliens, Meirāni./

14079. Lai nodzītu kārpas, tad jāiesien vilnas dzijā tik
mezglu, cik kārpu, jāaptin dzija ap kociņu un
jāaprok zemē; kad dzija sapūst, tad kārpas noiet.
/M. Štāle, Kaltene./

14080. Lai nodzītu kārpas, tad melnā zīda diegā jāiesien
tikdaudz mezglu, cik ir kārpu, un diegs jāpaliek
zem akmeņa, lai sapūst. /A. Leimane, Mārsnēni./

14081. Jāsaskaita, cik kārpu ir uz miesas, un diegā
jāiemet tikpat daudz mezglu; diegs tad jāierok
apakš jumta renes, kur ūdens notek. Kad diegs būs
sapuvis, tad arī kārpas būs pagalam.
/K. Miļnus, Žeime./

14082. Kārpas dzina arī ar mezglu siešanu. Cik kārpu uz
miesas, tik daudz mezglu bija jāiesien diegā, tad
ieraka diegu zemē, kur no jumta lāses krīt.
/S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11./

14083. Ja kārpas grib iznīdēt, tad jāizskaita cik kārpu,
uz pašvērpta diega jāsasien tik mezglu, cik kārpu,
un diegs jāpaliek zem akmeņa no ziemeļa puses,
vecā mēnesī, lai diegs tur satrūd. Kad diegs sa-
trūdējis, tad kārpas nozūd no miesas.
/K. Krastiņš, Jaunpiebalga./

14084. Ja daudz kārpu un tās grib nodzīt, tad jāņem diegs,
jāsasien viņā tikdaudz mezglu, cik kārpu, un
jāaprok zemē. Kad diegs sapūs, tad kārpas noies.
/K. Corbiks, Jelgava./

14085. Kārpas noiet, ja to skaitli iesien dzīvī, piesien
tās akminam un iemet to mārkā. No mārka atgriežo-
ties nedrīkst atpakaļ skatīties.
/K. Jansons, Plāņi./

14086. Kārpas noiet, ja cik kārpu, tik mazglu iemet dzīvī
un to aptin ap sērmūksli. /K. Jansons, Plāņi./

14087. Lai nodzītu kārpas, vajaga ņemt diegu, sasiet tik
mezglu, cik kārpu, un aizbāzt kādam cilvēkam aiz
kakla. /K. Corbiks, Valgunde./

14088. Cik kārpu pie miesas, tik daudz mezgli jāiesien
valdziņā, kas tad jānomet kur zemē, un atpakaļ
nākot nav jāskatās atpakaļ. /P. Š., Rīga./

14089. Kārpas var nodzīt, ja ceturtdienas vakarā pēc
saules, vecā dilstošā mēnesī, ņem diegu, apliek
mezglā ap kārpu un virs tās mezglu savelk. Jāsien
pa trijiem mezgliem kopā, tā deviņus pavisam. Katru
mezglu sienot jāskaita: "Lai nodilst, lai iznīkst,
kā vecs mēnesis!" Pēc devītā mezgla pieliek: "Amen".
Visus mezglus saņem kopā čupiņā un velk apkārt ap
kārpu. Beigās kārpas īpašnieks uzspļauj uz mezglu
čemurīti un burējs ātri iznes tos ārā un nomet uz
tukšo pusi, pats neskatīdamies.
/K. Mūlenbacha man./

14090. Kārpas iznīkst, ja uz vienas kārpas diegā iemet 10
mezglu un diegu slepus noliek paslieksnē.
/K. Jansons, Pilda./

14091. Lai nodzītu kārpas, tad lupatiņā jāiegriež tik-
daudz robiņu, cik ir kārpu, un lupatiņa jānomet
uz krustceļiem. Projām ejot atpakaļ nevar skatī
ties. Ja lupatiņu kāds paceļ, tad kārpas noiet un
pielīp pacēlājam.
/A. Leimane, Mārsnēni./

14092. Kārpas noiet, ja tās izskaita un skaitli ieraksta
skurstenī. /K. Jansons, Plāņi./

14093. Ja grib nodzīt kārpas, tad jāņem tik daudz zirņu,
cik ir kārpu, un jāmet pār plecu akā, bet pašam
jāskrien projām, lai nedzirdētu troksni no zirņu
krišanas ūdenī. Ja to troksni dzird, tad kārpas
nenoiet, un ja nedzird, tad noiet.
/K. Vieglais, Krape./

14094. Lai nodzītu kārpas, tad jāizskaita tik zirņu, cik
kārpu, un jāiemet krāsnī, pie kam jāiziet, tā kā
lai nedzird viņu sprakstēšanu.
/A. Aizpurve, Lubāna./

14095. Ņem tik daudz zirņu, cik kārpu, un met tos akā
runādams: "Kā šis zirnis akā pazūd, tā lai izzūd
visas kārpas!" /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

14096. Lai kārpas nodzītu, tad tās jāapspaida ar trim
zirņiem, kas pēc saules jāaiznes un jānoliek
krustceļā. /A. Bērziņa, Aloja./

14097. Ja kārpas ir uz rokām, tad vajag paņemt tik daudz
zirņu, cik kārpu, un nolikt uz krustcelēm, tad
kārpas noiet. /E. Vēvere, Ļaudona./

14098. Jāņem tik zirņu graudu, cik kārpu, un jāiesviež tie
degošā krāsnī, tad kārpas pazūd.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195./

14099. Jo kam uz rūkuom ir kuorbas, tad cik kuorbu, tik
boltūs zierņu atskaitīt un svīst kurūšā ceplī.
Patīm juobāg prūjuom. Jo nadzierdēsi zierņu
spraksteit, tad kuorbas izgaiss.
/T. Beča, Preiļi./

14100. Kad kam ir kuorbas, vajag pajemt tik daudzi boltūs
zierņu, cik ir kuorbu, un svīst kurūšā ceplī un
patīm uotri skrīt prūjom. Juo nadzierdēs zierņu
sprakstēšonas, tad kuorbas izgaiss.
/T. Beča, Preiļi./

14101. Lai nodzītu kārpas, tad jāizskaita, cik viņu ir,
tik daudz, cik kārpu, jāieber cepurē zirņi un
jāpārmet pār plecu. /A. Smilga, Rīga./

14102. Kārpas var nodzīt, ja ņem tikdaudz zirņu, cik
kārpu, un ar tiem kārpas krietni saberzē. Pēc tam
nostājas ar muguru pret dīķi, bet nedrīkst skatī-
ties, kur zirņi paliek.
/M. Veidenberga, Vecmokas./

14103. Kārpas var nodzīt, ja trīs ceturtdienas berzē kārpu
ar trejdeviņiem zirņiem.
/H. Andersons, Kaugurciems./

14104. Cik kārpu, tik zirņu jāpārmet sev pār kreiso plecu,
bet atpakaļ nedrīkst skatīties.
/K. Jansons, Plāņi./

14105. Kārpas var nodzīt, kad met zirņus ugunī un pats
neskatās ugunī. /V. Saulīte, Mālpils./

14106. Kārpas noiet, ja svešs cilvēks tās izskaita.
/K. Jansons, Plāņi./

14107. Ja ir kārpas, tad vajaga likt otram skaitīt, cik
viņu, kārpu ir, tad visas kārpas nozūd, bet skai-
tītājs tās dabū. /K. Briežkalns, Dole./

VI. Kārpas nodzīšanas sakars ar miroņiem.


14108. Kārpas jāspaida tādu durvju starpā, caur kurām
līķis vests. Cik gadu bijis mironim, par tik dienām
iziet kārpa. [Sal. dzirksts.]
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

14109. Lai kārpas noietu, tās jāsaberzē ar naudas gabalu,
kurš tad jāuzliek uz kāda kapa.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

14110. Kad ved mironi, paņem drusku zemes un pieliek to
pie kārpām un tad sviež zemi pakaļ mironim, ticē-
dami, ka kārpas novedīs mirušais sev līdz uz kap-
sētu un viņas drīzi pazudīs. /A. Smagars, Ludza./

14111. Kārpas var nodzīt, berzējot ar kapsētas smiltīm.
/J. Vilnītis, Jumurda./

14112. Ja kāds nomiris un viņu apzvana, tad kārpas vajaga
berzt pret savām drēbēm un viņas noies.
/J. Andriņš, Taurkalns./

VII. Dažādi kārpu nodzīšanas līdzekļi.

14113. Kārpu var nodzīt, kad tām uzliek sēru un tad aiz-
dedzina; vajagot tik vienu kārpu tā nodedzināt,
tad visas izzūdot.
/P. Š., Rauna. Etn. 1891. g. I, 160./

14114. Ja sienāžam (Ērgļos: sisenim) liek kārpā iekost,
tad viņa noiet. /P. Š., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi./

14115. Ja kārpa ir kur uzmetusies, tad to vajaga dot
sisenim izkost ar lielo muti, tā ka arī melna,
brūna sula no tā žokļiem spiežas rētā iekšā.
/K. Bika, Gaujiena./

14116. Ja kārpas grib nodzīt, tad jāliek virsū sienāzis,
lai noēd. /E. Lācis, Tirza./

14117. Kārpas dod sisenim nokost. /K. Miļnus, Žeime./

14118. Jādod lielajam sienāzim kārpas sakost un apsieka-
lot. /E. Krēģere, Vandzene./

14119. Kārpas var nodzīt, dodot iekost sienāzim kārpā.
/A. Berķe, Mētriena./

14120. Ja grib, lai no rokām un citām vietām noiet kārpas,
tad jādod tās kost lielam zaļam sienāzim.
/M. Raņķis, Nīca./

14121. Pie kārpainas rokas jāpiesien kāda bildīte, kura
tur jāglabā, kamēr tā nezinot nokrīt. Kurš nu
bildīti pirmais dabūs, tam būs kārpas klā.
/K. Jansons, Plāņi./

14122. Ja kārpas esot uzmetušās, tad vajagot akmentiņu
piesiet šņorītē un pār plecu iesviest akā.
/A. Krūmiņa, Valka./

14123. Ja grib kārpas nodzīt, tad melnu ērzeli ieraugot,
jāsaka: "Še tev, še tev!" un it kā jāmet kārpas
viņam virsū. /M. Liniņa, Valka./

14124. Ja kādam kārpas ir, tad viņas nozūd, ja otrs, pirmo
reizi redzot nospļaujas un saka: "Pfui, kur tu
tādas ņēmi!" /J. Vilnītis, Jumurda./

14125. Ja kārpas grib nodzīt no rokām, tad jāaiziet tādā
vietā, kur neviens neredz, un 3 reizes roka jāvelk
gar pakaļu un jāsaka: "Noies kā sūds, noies kā
sūds, noies kā sūds!" tad kārpas drīz arī noies.
/A. MUrniece, Cēsis./

14126. Kārpas noiet, ja pupas laupa no pākstām.
/K. Jansons, Plāņi./

14127. Kārpas var nodzīt tā: aiziet pie liepas, spaida
kārpu pret liepas stumbru un 3 reiz saka tā:
"Liepa ar kārpu strīdējās, liepa uzvarēja, kārpa
paspēlēja." /L. Zvaigzne, Gaujiena./

14128. Lai nodzītu kārpas, tās jāsabada ar liepas zaru,
kam iegriezti trejdeviņi robi. Tad šis zars jāaiz-
sviež pār kreiso plecu. /A. Zālīte, Bērzpils./

14129. Ja kārpas grib nodzīt, tad jāaiziet uz mežu, jāuz-
meklē tāds koks, kuram no saknes nāk trīs zari, un
no šī koka jānogriež kāds zariņš, jāiegriež viņā 7
krusti un jānomet uz ceļa. Kurš kociņu pacels, tam
kārpas pielips un griezējam vairs nebūs.
/A. Mūrniece, Cēsis./

14130. Kārpas noiet, ja uz liepas koka uzgriež trīs reiz
septiņas jeb trīs reiz deviņas strīpiņas un to koku
ierok kūtī aitu mēslos. /K. Jansons, Plāņi./

14131. Kam kārpas, tam vajaga izpīt no salmiem trīsstūri
un nolikt lāstagās [lāstekās, palasēs] zem akmeņa,
tad kārpas noejot.
/V. Strautiņš, Taurupe, arī Zelgauska./

14132. Ja lopam ir kārpas, tad jāņem trīs alkšņa kūjiņas
un uz kārtas krustceļā jāuzgriež trijos ņēmienos
pa trim krustiņiem. Mājā ar tām jāapspaida kārpas,
tad tās noies. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./

14133. Kustoņa kārpām deviņreiz jāapņem trīs ievas atva-
ses, kas pēc tam ačgārni krustceļā jāaiznes.
/K. Jansons, Ziemeris./