KĀSIS

(poda).

14153. Kad lielos svētkos sievietes gaļu vāra, tad pirmo
kumosu dod katla kāsim un ugunij, lai tie varētu
izturēt un nedarītu mājai nekādas kaites. Tas
jādara, lai uguni neaizkaitinātu. Dažreiz notiek,
ka kāsim un ugunij tiek dots vairāk nekā noliktā
tiesa. Uguns tad gan savu daļu notiesā, bet kāša
tiesa vēl paliek pielipusi. Kad to sievietes redz,
tad tās nožēlo, ka kāsim neveicoties ar ēšanu.
Kamēr pie kāša vēl paliek ēdiens, tikmēr nedrīkst
vārīt citu ēdienu. Nu ir jāgaida, kamēr gaļa no
kāša pati nokrīt, jeb kamēr suns vai kaķis to noēd.
Ļaudīm tikmēr jāiztiek ar sausu ēdienu bez vārīša-
nas. /A. Bīlenšteina rokraksts, Zvārde./

14154. Kad svētku vakaros ir putra izvārīta, tad drusku
uzlej uz katla kāša un saka: "Ak, Dieviņ augstais,
pacel mūsu lopiņus lielus, mazus. Kad nav labāki,
tad lai ira tādi paši!" To dara, lai lopi labi
augtu. /A. Bīlenšteina rokraksts, Blīdiene./

14155. Katla kāsi nedrīkst kustināt, jo tad dabon vēdera
sāpes. /A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga./

14156. Ja kas pārkāpj par akas kāsi, vai arī par ūdens
nesienu kāšiem, tas miezn gultā.
/V. Arbidāns, Latgale./

14157. Nevajaga kāpt par kāšiem pāri, jo tad mīzīs gultā.
/A. Cirsis, Kalupe./

14158. Kas par kuošiem puorkuop, byus ar kupri.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

14159. Par kāšiem nedrīkst kāpt, jo tad pašam mugura sāpot.
/E. Aizpurve, Lubāna./

14160. Kas kāpj par kāšiem, tam sāp vēders.
/L. konv. vārdnīca, 15530./

14161. Ja par kāšiem kāpj, tad naktī gultu piemiez.
/L. Švandere, Mērdzene./