KLIEDZĒJI.

14514. Zaļās ceturtdienas, Lielās piektdienas, Lieldienās
un Jurģa rītā agri priekš saules varēja dzirdēt
kliedzējus, kuri gaismai svīstot kāpuši kokos un
klieguši. Kokā bijis jārāpjas ar kājām pa priekšu
tāpat augšā kā arī zemē. Tam bijis gaidāms nenovēr-
šams ļaunums, kas to kliegšanu dzirdējis tukšā sir-
dī (dūšā), vai arī neatkliedzies pretī.
/J. Rubenis, Ērgļi./

14515. Lielos svētkos bija kliedzēji. Katram, kam gadījās
rīta agrumā ejot dzirdēt kliedzēja vārdus, bija
gaidāma kāda nelaime. Bet ja dzirdētājs prata at-
kliegt, tad pats kliedzējs krita no koka zemē un
turēja ausis ciet ar abām rokām, lai to nedzirdētu,
jo citādi piepildījās viss ļaunums pie paša, ko
tas citam vēlējis. /V. Strautiņš, Zelgauska./

14516. Kad tālu, tālu kādu brēkšanu dzirdot, tad lai
neklausot un lai neejot tuvu; tas esot velns, kas
nejēdzīgus gribot atvilt no citiem nost un samaitāt.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

14517. Kad kāds nabadziņš uz ceļa vai uz lauka brēc un
kliedz pēc palīga un glābšanas, tad māņticīgi
cilvēki neiet palīgā, bīdamies, ka velns tos no-
maitāšot. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./