KRISTĪŠANA.

I. Taisīšanās uz kristīšanu.
II. Kristīšana baznīcā vai mājā.
III. Pēc baznīcas braukšanas.

I. Taisīšanās uz kristīšanu.

15062. Senāk bērnu kristīja devītā dienā pēc dzimšanas,
tas bija tēvu - tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja
tikai bērna veselība to atļāva. Bet ar laiku
iecienīja, lai bērnu kristītu mācītājs baznīcā
kādā nākamā svētdienā.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15063. Daudz vecāki ir tik neganti svētas kristības pulgo-
tāji, ka tie savus bērnus divi nedēļas bez kristī-
bas pamet, tāpēc ka viņš daudz alus pret to laiku
taisīt un daudz viesus kopā aicināt grib.
/Lenca sprediķu grāmata, 1764, 1526./

15064. Bērnu krustī sešās nedēļās vai astotā, bet nekad
septītā, lai vella māte nenāk krustubās. [Sal.
grāmata.] /K. Jansons, Plāņi./

15065. Piektdienā un sestdienā bērniņi neesot jākristī.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

15066. Ja bērnu sestdienā krustī, to visu mūžu aprunā,
tāpēc ka sestdienā mazgājas un peras.
/K. Jansons, Pilda./

15067. Bērnus nedrīkst kristīt septītā stundā (no 6 līdz 7)
. /J. E., 1889., Valmiera./

15068. Vājīgu bērniņu ātri, ātri nokristī, lai tik vārdiņš
tiek virsū, citādi tam augšāmcelšanā nebūšot vārda,
kā saukt. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./

15069. Kad bērnu vecu kristī (krustī), tad viņš ātri vecs
paliek. /K. Jansons, Plāņi./

15070. Senlaikos svētvakarā priekš bērna kristīšanas kuri-
nājuši pirti, kur māte ar bērnu gājusi mazgāties.
/Kr. Bachmanis, Lielnīkrāce./

15071. Agrākos laikos pieņēma vai trīs vai piecas kūmas.
Puisēnam allaž vajadzēja divus krusttēvus un vienu
krustmāti, un meitenei otrādi, divas krustmātes un
vienu krusttēvu.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15072. Kūmās mēdz ielūgt 7 vai 9 cilvēkus.
/Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15073. Ar apdomu vecāki izvēlēja savam bērnam kūmas,
ticēdami, ka kūmu īpašības pāriet arī uz bērnu.
/Sams, Lejasciems./

15074. Trīs no kūmām bija īpaši ievērojami un pie kristī-
šanas nepieciešami: ormanis jeb dižvedējs, nesēja
sieva un vārda pādis. Par ormani izredzēja jo
teicamu cilvēku ar labiem tikumiem. Agrāki esot
bērnus jāšus uz baznīcu nesuši. Tomēr jau ilgs
laiks, kamēr šis ieradums vairs nepastāv. Pēcāk
braucēju vismaz pavadīja kādi kūmi jāšus, kas
tagad arī vairs nenotiek. /K. Treuers, Ventspils./

15075. Kūmas pierakstīja pie mācītāja tā, lai pirmais un
pēdīgais no tiem būtu jo labi un krietni cilvēki,
jo bērns arvien atsitoties pirmā vai pēdīgā kūmā.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15076. Uz kristībām vīrs ielūdza kūmās sievas radus, sieva
turpretī vīra radus.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15077. Sieviete nevar būt pirmo reizi par krustmāti meite-
nei, vīrietis - puisēnam, jo tad nevarot tik ātri
apprecēties. /K. Corbiks, Jelgava./

15078. Grūtas sievas negāja kūmās, jo citādi bērnam visu
mūžu esot grūta dzīve.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15079. Grūtas sievietes neejot krustabās.
/H. Skujiņš, Smiltene./

15080. Ja kādu māti, pirms tā vēl nav dzemdējusi un ir
grūta, aicina kūmās, tad aicinātai pirms dzemdēša-
nas var nomirt bērns. /T. Ķenga, Jelgava./

15081. Ja smaga sieva iet bērna krustabās, tad krustāmam
bērnam būs liels vēders. /H. Skujiņš, Smiltene./

15082. Grūta sieva drīkst nest meiteni baznīcā, ja tā
viņu papriekš noliek zemē, lai meitenei nebūtu
liels vēders. /K. Jansons, Plāņi./

15083. Ja mēnešziedu laikā sieviete iet krustabās, tad
bērns gultā miezn. /K. Jansons, Plāņi./

15084. Kad sievietei ir mēnešziedi, tad tā nevar krusta-
bās iet, jo citādi krustamais bērns slienājot.
/H. Skujiņš, Smiltene./

15085. Katoļi lūdz kūmās tikai vienu pāri labu, jaunu,
neprecētu cilvēku no radiem, jo sveši vēlāk
nedrīkst precēties un radi tā kā tā jau nedrīkst
precēties. /S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15086. Luterāņi salūdz līdz desmit pāru kūmu. Pēdējie
sabrauc jau sestdien pēc pusdienas, mazgā bērnu
muldiņā, met ūdenī naudu ūdeni dzisināt, pēc tam
ēd, dzer, dzied dziesmas, dejo un rotaļājas līdz
vēlam vakaram. /S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15087. Katoļi krista bērnu, ja viņš piedzima priekš pus-
dienas, vēl tai pašā dienā, mājās vai mācītāja
muižā. Baznīcā "nekriškani" (tik daudz kā netīro
pagānu) nedrīkst nest, citādi atliek uz nākošo
rītu; luterāņi turpretim atliek bērnu kristīšanu
uz vēlāku laiku, kamēr māte atveseļojas, un uz
svētdienu. /S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15088. Puikam vārdu kristījot nosaka tēvs, meitenei nosaka
māte. /K. Jansons, Plāņi./

15089. Ja vecāki grib tikai vienu bērnu, tad pirmajam
bērnam jāliek tēva vai mātes vārds.
/L. Rone, Rīga./

15090. Senāk bērnus kristīja krusttēva vai krustmātes
vārdā. /G. Pols, Mežotne./

15091. Jaunpiedzimušais ja puisītis, tad dod krusttēva
jeb vectēva vārdu; ja meitiņa, tad krustmātes jeb
vecmāmiņas vārdu. /G. Pols, Vecgulbene./

15092. Kristabu kukuļus nenes pārās, bet nepārās, lai
mātei nākamo reizi negadoties dvīņi.
/H. Skujiņš, Smiltene./

15093. Svētdienas rītu sanākušām kūmām nedeva siltu
ēdienu, bet tikai plāceņus ar pienu, lai bērnam
augot stipri zobi. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

15094. Ja puiku nes uz baznīcu kristīt, tad tas vispirms
jāapnes 3 reizes ap zirgiem, bet meitene trīs
reizes ap govīm, tad būs bagāti ar lopiem.
/K. Krastiņš, Koknese./

15095. Vienas mātes bērni ar vienu jostu jātin krustot,
lai tie ir saticīgi. /K. Jansons, Plāņi./

15096. Drēbēs, kurās pirmais bērns krustīts, jākrustī arī
turpmākie, lai brāļu māsu starpā būtu saticība.
[Sal. māte.] /Kuplais, Kuldīga./

15097. Brāļus un māsas vajaga ar vienu kreklu kristīt, jo
tad tie saticīgi dzīvojot. /E. Laķis, Ozoli./

15098. Vienas mātes bērni jākrista vienā krekliņā, lai
visi mīļi dzīvo. /I. Melngaile, Melluži./

15099. Vienas mātes bērnus kristot jālieto vienas drēbes,
tad tie dzīvos saticīgi. /A. Bērziņa, Aloja./

15100. Ja krustāmo kreklu neglabājot no vecākā uz jaunāko,
tad bērni labi nesatiekot.
/H. Lindberga, Veselauska./

15101. Dižā kūma atved pādei svārkus un cepuri, mazā kūma
deķīti. Pādei noģērbj parastās drēbītes un uzģērbj
atvestās. /K. Lielozols, Nīca./

15102. Tā met daži tam bērniņam autiņos maizes gabalu,
ticēdami; tad tam bērnam mūžam maizes netrūks.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 1536./

15103. Ja grib, lai bērnam būtu bagāta dzīve, tad viņu
kristot, tam jāpietin klāt sāls un maize.
/T. Rigerte, Brunava./

15104. Kristāmam bērnam klāt jāpieliek sāls, maize un
nauda, lai bērns būtu bagāts.
/J. A. Jansons, Piņķi./

15105. Bērnu krustot jāliek klāt maize un nauda, tad
viņam augot netrūks ne maizes ne naudas.
/A. Aizsils, Kārķi./

15106. Maizi, sāli, naudas gabalu satin visu vienā lupatā
un bērnam kristot iedod līdzi, tā kā arī tas tiek
nosvētīts līdz ar bērnu. Bērnam uzaugot viss tas
jānēsā līdz, tad nekad nekāda nelaime nenotiks.
/A. Bundža, Rubene./

15107. Kad bērnu krusta, tad bērna jostiņā iešuj naudu,
sāli un maizi, tas nozīmē, lai bērnam tā dzīvē ne-
kad netrūktu. [Sal. brūte, iesvētīšana.]
/K. Celmiņš, Balvi./

15108. Kad ved bērnu krustīt, tad krustmātei jāiesien
krekla apakšā kāds naudas gabals, bet mātei, mājās
gaidot, jānoliek uz galda sāls un maize, lai bērnam
nekad nebūtu jācieš bads un trūkums.
/A. Zavicka, Sātiņi./

15109. Pie kristīšanas nesot bērnam jātin uz krūtīm maize,
nauda un grāmatas lapa.
/E. Gaile, Trikāta, arī Rūjiena./

15110. Bērnu krustījot pieliek tam klāt trīs lietas:
kumosu maizes, naudu un Dieva vārdu, vecas dziesmu
grāmatas lapu, lai bērns dzīvē būtu pārticis un
gudrs. /K. Corbiks, Jelgava. R. Straudovskis,
Lielplatone./

15111. Tam bērnam būs pietīt klāt maizes kumosu, sāls
graudu un kādu lapiņu no Dievvārda, un ja grib
bagātību novēlēt, tad ar kādu dālderi naudas.
/Latviešu Avīzes, 1848, 44./

15112. Bērna jostiņas stūrī būs ķiploku un vella sūdu
iešūt, jo no tādām lietām tas nešķīstais gars bēgot,
kamēr vēl kristībā nav svētais gars piestājies.
/Latviešu Avīzes, 1848, 44./

15113. Kad bērniņu veda pie kristības, tad ģērbjot iesēja
bērna krekliņā kādu kapeiku naudas, kādu drusciņu
maizes, kādu mazumiņu no visādām citām mantām, lai
bērnam dzīvē netrūktu laicīgas mantas.
/M. Viļuma, Valmiera./

15114. Ja bērnam, ko krista, priekš kristīšanas ieliek
kurpītē naudu, tad šim bērnam vēlāk būs daudz
naudas. /E. Brīnums, Rūjiena./

15115. Ja mazam bērnam kristībās piesien klāt knupīti ar
maizi, spalvu un naudu, tad tas ir pārticis rakst-
nieks un bagāts. /E. Rotmane, Jaunauce./

15116. Bērnu kristot, tam jāpieliek klāt maize, sāls un
oglīte, tad tam līdz pat miršanai būs maize, sāls
un viņa mantu uguns neizpostīs.
/K. Corbiks, Valgunde./

15117. Bērnam krustubās bez sāls, maizes un naudas vēl
jāpieliek drēbes un skaidiņas.
/K. Jansons, Plāņi./

15118. Bērnu kristot jāliek uz galvas dziesmu grāmatas
lapa, bērnam klāt jāliek maize un nauda, tad bērns
būs gudrs, bagāts un pārticis.
/A. Aizsils, Kārķi./

15119. Mazu bērnu krustot jāliek dziesmu grāmatas lapa uz
krūtīm, tad bērns ir gudrs. /A. Zvejniece, Lubāna./

15120. Ja krustāmam bērnam kristībās uz krūtīm liek
dziesmu grāmatas jeb bībeles lapu, tad tas nekad
neatsakās no dievvārdiem. /E. Jēpe, Palsmane./

15121. Kādreiz bērni briesmīgi sargā māti - skrej tai
visur pakaļ. Lai no tam izsargātos, tad māte
nedrīkst kristību dienā bērnu nest no istabas ārā
un ielikt krustmātei klēpī, vai arī kad nestu,
nedrīkst skatīties pakaļ, kad aizved uz baznīcu.
Ja pati māte brauc līdz uz baznīcu, tad katrā ziņā
tēvam jānes bērns no istabas ārā, lai to mīlētu
tikpat labi kā māti. /A. Ansone, Skrunda./

15122. Tai sievai, kas bērnu pie kristīšanas ved, nebūs
to no mātes rokām jeb klēpja paņemt, bet no gultas,
jo citādi mātes grēki taps aizvesti līdz.
/Latv. Avīzes, 1848, 43./

15123. Krekliņā, kurā bērnu veda uz baznīcu, iešuva jeb
arī kādā lupatiņā pie krekliņa piesēja sudraba
naudas gabalu, maizes drupatiņu, ogles gabaliņu,
baltas vilnas sprodziņu un velna sūda drumsliņu.
Šīs dāvanas deva tādēļ bērnam līdz uz pirmo ceļu,
lai tam, šīs pasaules ceļu staigājot, nekas ne-
trūktu un lai velna sūda smaka aizdzītu visu
ļaunumu. /A. Rītingers, Lutriņi./

15124. Bērnu pie kristības vedot, jāpaņem līdz nauda,
maize, ogle, sīpols, ķiploks un grāmatas lapa, tad
mazais būs visu mūžu bagāts. /A. L.-Puškaitis./

15125. Bērnu uz baznīcu kristīt vedot, iedod līdz lupatiņā
sāli un maizi, lai dzīvē viņam to netrūktu.
/A. Mednis, Limbaži./

15126. Kad bērnu nes pie kristīšanas, tad tam drēbēs jā-
ieliek sāls un maize, lai tam dzīvē pārtikas
netrūktu. /K. Jansons, Plāņi./

15127. Kad bērnu pie krustīšanas nes, tad jāpieliek klāt
maizes garoziņa un apdrukāta grāmatas lapiņa, tad
bērnam būs gudra apķērīga galva un maizes nekad
netrūks. /Skolnieku pulciņš, Jēkabpils./

15128. Kad nes bērnu baznīcā kristīt, tad bērnam jāpieliek
klāt sidraba nauda, un lapiņa no svētas grāmatas;
tad būšot bagāts un ticīgs cilvēks ar lielu gudrību.
/G. Pols, Vecgulbene./

15129. Kad bērnu krista, tad tam pie plikas miesas vajaga
likt sudraba naudu un maizes garoziņu, tad kristā-
mam viegls mūžs būšot. /H. Skujiņš, Smiltene./

15130. Kad bērnu krusta, tad dūlītī jāietin nauda un mai-
zes gabaliņš, lai tam pieaugot bagāta dzīve būtu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

15131. Ja kristot bērnu, aiz jostiņas liekot naudu, tad
tas bērns topot bagāts. /A. Gulbe, Burtnieki./

15132. Kad bērnu kristī, jāpieliek viņam klāt maize un
sudraba naudas gabals, tad bērnam dzīvē netrūks ne
maizes, ne naudas. Vienas dzimtas bērniem jāpieliek
tas pats naudas gabals.
/L. Kleinberga, Jēkabnieki./

15133. Kad bērnu nes pie kristīšanas, tad viņam jāpietin
nauda un maize. /V. Spandegs, Pociems./

15134. Kristījot bērnam pielikta maize jeb kaut kas cits
klāt, lai bērns būtu bagāts ar visu kā vajaga pie
miesas un dvēseles, jo arī pielikuši klāt kādu
lapiņu no dievvārdu grāmatas. /K. Bika, Gaujiena./

15135. Kūmām jāņem līdz uz baznīcu pie kristības braucot,
katram maizes klincis, tad bērniņam būs bagāta
nākotne. /A. L.-Puškaitis./

15136. Kad bērnu nes pie kristīšanas, tad tā autiņos iebāž
kādu naudu, lai tā arīdzan dabū kristības svētību
un vairodamās vairojas.
/K. Šilings, 1832. g., Tirza./

15137. Pādes krusttēvam un krustmātei par kristībām ir
jāiesien lakata stūrī nauda, lai pādei netrūkst
naudas. /M. Sils, Nīca./

15138. Kad bērnu ved krustīt, tad viņam vajaga ielikt
naudu jostā, tad būs bagāts.
/R. Bērziņš, Džūkste./

15139. Bērniem pie kristības pietinot drāniņā naudu, lai
tam vēlāku dzīvē būtu daudz naudas.
/J. Niedre, Džūkste./

15140. Bērnu kristot vai iesvētot, tam jāliek klāt sidraba
nauda, tad dzīvē labi izdosies.
/Z. Lāce, Veclaicene./

15141. Kristāmā bērna jostā iesēja vienā galā vecas grā-
matas lapu, otrā gabaliņu velna sūda, lai bērns
būtu labs grāmatnieks un lai tam nekads ļaunums
nepiesitas. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

15142. Bērnu krustot, jāizgriež no grāmatas lapas krustiņš
un jāaizsprauž aiz autiņiem, tad bērniņš būs apdā-
vināts. /A. L.-Puškaitis. B. Daņilovs, Kacēni./

15143. Bērnam, pie kristības vedot, jāpietin klāt grāmatas
lapa, tad mazajam būs lēta galva.
/A. L.-Puškaitis./

15144. Ja bērnu pie kristības nes, tad vajagot grāmatas
lapu pielikt, tad tas būšot liels grāmatnieks.
/F. Pārups, Zante./

15145. Krustāmam bērnam jāpieliek grāmata klāt, lai dzīvē
viņš ir gudrs. /K. Jansons, Plāņi./

15146. Pirms bērnu nesa pie kristīšanas, vecmāte, viņu
autos tinot, pielika tam klāt kādu grāmatas lapu,
īpaši no dievvārdu grāmatas, un kādu naudas gabalu,
lai bērns būtu dievbijīgs, gudrs, labs grāmatnieks
un bagāts. /Sams, Lejasciems./

15147. Bērnam krustījot vajaga piesiet klāt zaļu lentīti,
tad lielam būs liela piekrišana.
/V. Priedīte, Mālpils./

15148. Kad bērnu ved kristīt, tad iepriekš savāc vecas
lupatas un saritina lai stāv. Tad bērns esot dzīvē
taupīgs. /K. Lielozols, Nīca./

15149. Kristāmbērna drēbes pēc kristībām ātri jānovelk,
jāsasien nastiņā un jānoglabā, tad bērns būs
taupīgs. /L. Kārkliņa, Dzelzava./

15150. Priekš kristīšanas bērni jāsilda pie krāsns un
jāsmērē ar cūkas ādu, tad neaug piņņi.
/E. Jēpe, Palsmane./

15151. Priekš braukšanas uz baznīcu vecmāte (bākša) ap-
ģērba bērniņu, satina stūķī, noslaucīja vēl tam
muti ar krekla piešuvu, lai viņam dzīvē nekāda
nelaime nelēktos.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15152. Kad bērnu aizved kristīt, māte nedrīkst noskatīties
pakaļ, jo tad bērns vienmēr brēks pēc mātes.
/V. Bērziņa, Priekule./

15153. Kad nesēja paņem pādi un ved projām uz baznīcu,
mātei nav jāskatās bērnam pakaļ, ir pa logu ne; ja
to dara, tad bērns augdams gaužam laužas mātei
pakaļ. /Retlings un Fr. Rēķis, Renda./

15154. Kad kūmnieki gatavi uz braukšanu, vedēja, bērnu
paņēmusi, sēžas pie galda, ēd un dzer no pilniem
traukiem, lai bērnam būtu pilnīga dzīve. Ārā
iedama nesēja ieiet kukņā, paņem no ugunskura vēl
kādu oglīti, tad, labo kāju pelnos ieminusi, dodas
ārā un sēžas ratos. /A. Rītingers, Lutriņi./

15155. Priekš kristībām krustmāte un krusttēvs nedzer,
lai bērns nebūtu dzērājs. /A. Vaskis, Tukums./

15156. Nesēja sieva aplika, bērnu uz baznīcu vedot, mēļu
(tumši zilu) mēteli, ko priekšā ar lielu sakti
sasprauda. Šāds mētelis bija pa lielākai daļai no
pirktas drēbes taisīts un to valkāja nesēja sieva
tikai uz baznīcu un atpakaļ braukdama.
/K. Treuers, Ventspils./

15157. Svētdienas rītā, noturējuši rīta pātarus un ieturē-
juši brokastu, brauc visi baznīcā. Kāda precēta
sieva ved bērnu turp un atpakaļ.
/S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15158. Braucot uz baznīcu bērnu kristīt, krustmātei ar
krustbērnu pašai pirmai jāiziet no istabas, tad
krustbērns būs izveicīgs.
/A. Kalniņa, Jaunpiebalga./

15159. Pēc brokastīm un lūgšanas visi dodas uz baznīcu.
Dižā un mazā kūma ar pādi iesēžas pirmajos ratos.
Pārējos ratos sasēžas citi kristībnieki.
/K. Lielozols, Nīca./

15160. Bērna tēvs un māte nekad nedrīkstēja būt klāt pie
kristīšanas, jo tas nesot labi. Tādēļ tie negāja
baznīcā, un ja mājā kristīja, tad pa to laiku
izgāja no rijas - istabu toreiz nebija - laukā;
pat slimā māte nepalika iekšā.
/Sams, Lejasciems./

15161. Bērnu krustot, mātei jāstāv tālu no bērna.
/K. Jansons, Plāņi./

15162. Bērnu kristot, mātei jāpaliek mājā un jāstrādā,
jeb tikai jāpacilā visādi darbi, lai bērns varētu
visu ātri iemācīties. /M. Kalniņa, Vandzene./

15163. Pa to laiku, kamēr meiteni kristī, mātei mājā
jādara dažādi sieviešu darbi, tad meitene būs čakla
un tīrīga. Ja puiku kristī, tad tēvam jāstrādā
vīriešu darbi, lai dēls būtu strādīgs.
/A. Vaskis, Tukums./

15164. Kura māte nu vēlējās, lai viņas meita būtu čakla
uz kaut ko, tādu darbu tā darījusi pa krustāmo
laiku, vai smalku rokas darbu, jeb lopu kopšanu u.
t. t. /K. Bika, Gaujiena./

15165. Ja kristību maizi cepot krāsni slauka ar jaunu
slotu, tad kristāmam bērnam augs lieli mati.
/A. Bērziņa, Aloja./

15166. Kamēr bērnu baznīcā krustī, tikmēr mātei mājā uz
akmiņa jāstāv, lai bērnam zobi nesāp.
/K. Jansons, Plāņi./

15167. Kad pādēnu ved kristīt, tad krusttēvam vajaga daudz
lasīt, lai pādēns mīl daudz lasīt.
/A. Pilskalns, Skrunda./

15168. Kad baznīcā bērnu krista, tad mājās palicējiem
jācilā tīras drēbītes, lai bērns pieaudzis būtu
tīrīgs. /J. A. Jansons, Piņķi./

15169. Lai bērns būtu darbīgs, pa to laiku, kamēr bērnu
krista, mājniekiem jāstrādā visādi darbi un jācilā
darba ieroči. /J. Krastiņš, Irlava./

15170. Kad bērnu vad kristīt, kyumam daudzi juorunoj, tad
bārns dreiži runuos. /T. Beča, Preiļi./

15171. Kūmiem nebūs, bērnu pie kristīšanas vedot, kā slik-
ti uzvesties jeb ceļa malā mīzt, lai bērns paaudzis
nemiezn gultā. /Latviešu Avīzes, 1848, 44./

15172. Tēvs, kūmniekus uz baznīcu izvadījis, nedrīkstēja
tūdaļ iet ūdeni nolaist, jo citādi bērns būšot
mīža. /K. Treuers, Ventspils./

15173. Ceļā neviens kūma nedrīkst sevis pēc apstāties.
Arī pie baznīcas nobraukušiem, nevienam kūmam nav
brīvu to darīt. Ja jau nevarētu citādi iztikt, tad
papriekšu jāizlūdzas no otra kūmas atļaušana. Pie
tam ūdeni var nolaist tik uz kāda akmeņa, citādi
bērns nevarēs ūdeni turēt.
/A. Rītingers, Lutriņi./

15174. Bērnu pie kristīšanas vedot, kūmiem nebūs kā slikti
uzvesties jeb ceļ malā mīzt, lai tas bērns paaudzis
nemiezn gultā. /Latv. Avīzes, 1848, 44./

15175. Krusttēvs un krustmāte nedrīkst krustību dienā
mīzt. Ja to dara, tad vismaz jāuzmeklē kāds akmens
vai cits cietums, citādi bērnam ir "caurs vidus".
/K. Strūkle, Skrunda./

15176. Bērnu vedot kristīt kristubnieki nedrīkst darīt
dabiskās vajadzības, jo tad bērns būs ļoti netī-
rīgs. /K. Poga, Penkule./

15177. Kad vedēja māte pie baznīcas ar bērnu uz rokas
miezn, tad bērns gultā miezn. /K. Jansons, Plāņi./

15178. Pie kristīšanas vedot nesāja māte nedrīkst izmīs-
ties ar bērnu klēpī, tad bērns dabū tādu slimību
gultā laist. No šīs slimības var izārstēt, ja liek
bērnu uz spaini un ar spaiņa valgu per.
/E. Gaile, Trikāta, arī Rūjiena./

15179. Bērna nesējai nevajaga ar bērnu klēpī sevis pēc
iet, citādi bērns liels izaudzis nevarot kauna
izbēgt. /M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15180. Ceļā nesēju mātei nebija brīvu bērnu rokās paturēt,
kad tā sevis pēc gāja, lai bērns neslapinot cisas.
/A. Ģēģeris, VecpIebalga./

15181. Ja ceļā uz baznīcu vai no baznīcas uz mājām braucot,
gadās kāds kavēklis, jeb pie ratiem jas lūzt, tad
domā bērnam kādu ļaunumu priekšā gaidāmu.
/A. Rītingers, Lutriņi./

15182. Kad bērnu krustīt nesot krustmāte paceļ mazliet
svārkus augstāk, tad bērns ļoti nevīžīgs un nolai-
dīgs. /M. Auziņa, Rīga./

15183. Ja meitu mātes ejot kristībās, tad viņu meitām
nerodoties precinieki. /K. Steinbergs, Skrunda./

II. Kristīšana baznīcā vai mājā.

15184. Ja kūmi baznīcā iet paēduši, tad bērnam zobi izlūst.
/K. Jansons, Plāņi./

15185. Bērnu drīkst nest pie kristīšanas tīrīga sieva.
Kad atnes no baznīcas, tad jaunos svārciņus novelk
un vecos uzvelk, jo tad bērns esot taupīgs un
tīrīgs. Vārdu deva, ja puisītis, tad no vīra, ja
meitiņa, tad no sievas radiem.
/G. Pols, Vecgulbene./

15186. Kad ved baznīcā kristīt bērnus, tad kūmas nedrīkst
šņūkt degunu vai spļaut; tad bērnam pastāvīgi
tecēs deguns. /J. Atteka, Nīca./

15187. Kad krustmāte ar kristāmo bērnu iet baznīcā, tad
tai ar roku jārauga paduse, tā jāizslauka un tad
roka jānopurina uz kristāmo bērnu, it kā lai kas no
rokas kristu nost, tad bērnam nekādas knipas (sli-
mības) nesitoties.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15188. Nesot bērnu uz baznīcu kristīt, krustmātei jāizejot
pa durvīm pirmai un pašai tās jāattaisot un jāaiz-
taisot, tad bērns esot patstāvīgs.
/A. Vaskis, Tukums./

15189. Kad meiteni ved uz baznīcu kristīt, tad krusttēvam
tā jāienes baznīcā, lai meiteni pieaugušu drīz
izprecētu. /P. Zeltiņa, Rīga./

15190. Bērnu baznīcā ienesot un durvis aiztaisot, durvju
kliņķis stipri jāaizsit un turklāt vēl jāpiespiež,
un bērns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā nobrī-
nās, tad bērns esot nevien svabads no slimībām,
bet arī mierīgs, neraudot.
/M. Dandēns un J. UpIte, Gatarta./

15191. Raudulīgs bērns baznīcā kristīt jānes pa lielajām
durvīm un jānometas pie altāra ceļos; pēc tam bērns
vairs neraudās. /E. Laime, Tirza./

15192. Kad nes bērnu kristīt un iet baznīcā iekšā, tad
vajaga nosviest kādu grāmatas lapiņu, lai bērnam
laba galva uz mācīšanos. /K. Lielozols, Nīca./

15193. Kad krustmāte nes bērnu no ģērbkambara baznīcā, tad
viņai jāpiesit bērna galviņa trīs reiz pret
stenderi; tad bērns ir gudrs. /M. Eglīte, Ērģeme./

15194. Baznīcā nesot bērnam pie stenderes galviņa jāpiesit.
/K. Jansons, Plāņi./

15195. Ja mazus bērnus nes baznīcā kristīt, tad jānes
augstu pacelti gaisā, tad dienās viņi ieies bagātos
rados. /K. Corbiks, Ezere./

15196. Vadūt bārnu kristeit, nadreikst juo turēt uz krei-
suos rūkas, lai bārns nestruodotu dorbu ar kreisū
rūku. /L. Švandere, Mērdzene./

15197. Kad bērnu nes kristīt, tad ja meitiņu krista, tad
krustmātei jāapsēžas vīriešu pusē, tad nepaliekot
vecmeita, bet ja zēnu kristī, tad sieviešu pusē;
tad nepaliek vecpuisis. /G. Pols, Mežotne./

15198. Meitiņu baznīcā pie kristības nesot, steidzas allaž
vīru beņķu pusē pie altāra turēt, lai tā jauna
tiktu izprecēta. /P. Rozēns, Garoza./

15199. Kad meiteni baznīcā krustī, tad tai galviņa jātur
pret vīriešu pusi, lai viņu drīz izprecē.
/K. Jansons, Plāņi./

15200. Kad, meiteni kristot, vīrietis stāv tai galvas
galā, tad meitenei aug bārda. /A. Veiss, Penkule./

15201. Ja grib, lai meitai būtu liela puišu piekrišana,
tad baznīcā pie kristīšanas vajag turēt ietītu
vīriešu biksēs. /V. Greble, Kalnamuiža./

15202. Kad bērnus krustot, tad meiteni ar puišeli vajagot
turēt blakus; tad dabūnot ātrāki precēties.
/K. Lielozols, Nīca./

15203. Ja puikam pie kristības nesot, galvu pagriež uz
sieviešu pusi, tad viņam bārda neaug.
/K. Jansons, Plāņi./

15204. Kuru bērnu mācītājs pirmo kristot, tas esot vērīgs
grāmatu mācot; tādēļ vajagot izmanīties, lai savu
bērnu pirmo dabūtu kristīt.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15205. Kristot bērnu nevajaga kustināt, lai arī viņš
kliedz, vai raud; ja kustinot, bērns izaug par
nepastāvīgu, gļēvu cilvēku, bet stingri turot, par
noteiktu, pastāvīgu. /K. Corbiks, Ezere./

15206. Ja, bērnu kristot, pie altāra krustmāte to šūpo uz
rokām, tad bērns, liels izaudzis, sēžot klanās uz
priekšu un atpakaļ. /V. Bernava, Cēsis./

15207. Ja krustot bērnu kušina, tam zobi sāp.
/K. Jansons, Plāņi./

15208. Bērns jādod turēt cilvēkam, kas prot labi lasīt un
rakstīt, tad bērns būs grāmatnieks.
/E. Laime, Tirza./

15209. Kurš kūma kristījot pirmais pasteidzas izsacīt
bērna vārdu, tā darbā bērns lēcas.
/M. Viļuma, Valmiera./

15210. Kurš kūms pirmais "jā" pasaka, tā dabā bērns atsi-
tīsies. /A. Veckalne, Dreiliņi./

15211. Ja kristījot krusttēvs vai krustmāte, kas bērnu
tur klēpī, uzpūš bērnam savu dvašu, tad bērns
atsitas tajā krusttēvā vai krustmātē.
/E. Laime, Tirza./

15212. Bērnu kristījot, īstai kūmai jāskatās atpakaļ, tad
bērns uzaugs pēc kūmas dabas.
/Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15213. Kad pie kristīšanas bērna turētājs atskatās atpa-
kaļ, tad kristāmais bērns atsitas viņa dabā.
/J. Rubenis, Ērgļi./

15214. Ja krusttēvs pie kristīšanas atskatās atpakaļ, tad
krustāmais ir krusttēva dabā kā izspļauts.
/J. Rubenis, Ērgļi./

15215. Ja krusttēvs krustāmā laikā atskatās atpakaļ, tad
bērns atsitas krusttēva dabā.
/J. Rubenis, Bērzaune./

15216. Bērns nolēcas (atsitas) tai kūmā, kurš "reizas
galā" iet pēdējais kristībās. /K. Jansons, Plāņi./

15217. Bērnu kristot kūmām nebūs atpakaļ skatīties. Kad
to dara, tad bērnu uzaugušu baida baidekļi.
/M. Starķis, Lielvārde./

15218. Kurš no kūmām iet pēdējais pie kristības, tanī
bērns nolēcas. /K. Jansons, Plāņi./

15219. Krusttēvam turētājam jāskaita pie kristīšanas tēva
reiza, lai bērns drīzāk sāk runāt.
/K. Barons, Jelgava./

15220. Bērnu kristot lūkoja, lai kūmas stāvētu cieti cits
pie cita kopā, citādi bērnam augot reti, šķirbaini
zobi. /M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15221. Kūmām jāstāv cieši kopā, tad kristāmam neaug reti
zobi. /A. Aizsils, Kārķi./

15222. Kūmi nedrīkst reti stāvēt, tad bērnam aug reti zobi.
/E. Gaile, Trikāta arī Rūjiena./

15223. Bērnu kristot, kūmām jāstāv cieši kopā, lai bērnam
bieži zobi aug. /K. Biša, Vijciems./

15224. Pie kristīšanas kūmām jāstāv līdzenā rindā cieši
kopā, jo kad reši un nelīdzeni stāvot, tad bērnam
augot reti un šķībi zobi. /P. Blaus, Ērgļi./

15225. Baznīcā pie altāra, kā arī mājā bērnu kristījot,
kūmas stāvēja it cieši cits pie cita blakus, lai
bērnam nav reti zObi. /Sams, Lejasciems./

15226. Baznīcā kūmām jāstāv cieši kopā, lai bērnam augot
bieži zobi. /A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

15227. Bērnu kristot, kÝmām vajaga cieši stāvēt kopā, lai
ņērnam augtu bieži zobi. /V. Bērziņa, PrYeku\e./

15228. Kristībās cieši jāsēd kopā, tad pādītei aug skaisti
zobi. /L. Zvaigzne, Gaujiena./

15229. Kristībās kūmiem jāstāv labi bieži, lai bērnam nav
reti zobi. /A. Veckalne, Dreiliņi./

15230. Ja kristību dienā viens bērns baznīcā, tad tas
kļūst bagāts, ja daudz, tad no bagātības nav ko
cerēt. /A. Ansone, Skrunda./

15231. Kāju josta pie kristīšanas jāattaisa vaļā, lai
bērns drīzāk iet kājām. /K. Barons, Jelgava./

15232. Kad mācītājs bērniņu nokristījis, vedēja kristījamā
ūdens slapjumu aizbrauka bērnam gar acīm un muti,
lai tam acis un zobi nesāpētu.
/A. Rītingers, Lutriņi./

15233. Kristījamais ūdens sargā no zobu sāpēm.
/J. Petri, Neustes Gemahlde, 1809, 480./

15234. Bērnu kristījot latvieši aptraipa bērna zobus ar
kristāmo ūdeni, lai bērniem zobi nesāpētu.
/Wōchentliche Unterhaltungen, 1805, 277./

15235. Bērnu kristot, kristības ūdens jāieslauka viņam
acīs, tad tam acis nekad nesāpēs.
/A. L.-Puškaitis./

15236. Ja krustmāte, citiem neredzot, apslapē ar kristāmo
ūdeni bērna sejiņu, tad bērnam viegla galva uz mā-
cīšanos. /H. Siliņa, Dobele./

15237. Ja bērnam kristījot ūdens ietek mutē, tad tam būs
Viegla galva. /M. Iniņberģe, Rīga./

15238. Lai bērnam būtu viegla galva, bērna naba pie
kristīšanas jānosviež pie altāra.
/J. Krastiņš, Irlava./

15239. Ja bērnu kristot māte aiz kūmām šķirsta dziesmu
grāmatu, tad būs gudrs bērns.
/H. Dravniece, Alūksne./

15240. Viss, ko mācītājs runā, krustmātei jāskaita līdz,
tad bērns uzaug apķērīgs.
/E. Gaile, Trikāta un Rūjiena./

15241. Bērnu kristījot krustmātei nejaušis jāaizkar mācī-
tāja drēbes, lai bērns ir gudrs.
/K. Jansons, Plāņi./

15242. Krusttēvam jeb krustmātei, kas kristījot bērnu
tura uz rokām, jālūko pieskarties mācītājam, tad
krustabērns būs gudrs. /P. Zeltiņa, Ikšķile./

15243. Krusttēvam jāmanās pieķert pie mācītāja drēbēm,
tad bērnam būs viegla galva.
/J. Rubenis, Bērzaune./

15244. Ja māte vēlas, lai bērns būtu gudrs, tad to kris-
tījot, kūmam jāpiegrūžoties pie mācītāja svārkiem.
/E. Zommere, Rauna./

15245. Lai bērns labi grāmatu iemācītos, tad pie kristī-
šanas krustmātei jāpieķer mācītājam pie piedurk-
nes. /E. Laime, Tirza./

15246. Bērnu kristot, kūmai jāpieskaras pie mācītāja
drēbēm, tad bērns izaugšot gudrs un apdāvināts.
/Vidzemes Maliena./

15247. Kad krustmāte ar bērnu uz rokām pieduroties mācī-
tājam pie piedurknes, tad krustāmais bērns izaugot
gudrs. /H. Skujiņš, Smiltene./

15248. Kad krusta bērnu, tad mācītājam jāparausta aiz
piedurknes, tad bērns būs gudrs.
/R. Kalniņš, Lubāna./

15249. Kad bērnu krista, tad tanī brīdī, kad mācītājs
bērnam lej virsū ūdeni, jāpieduras pašam bērna tu-
rētājam pie mācītāja piedurknes, jo tad tas bērns
augot ir gudrs. /K. Corbiks, Dzelzava./

15250. Bērnu krustot, jāuzliek mācītāja cepure, tad bērnam
viegla galva. /R. Bērziņš, Džūkste./

15251. Uz kura bērna, vairākus reizē kristījot, mācītājs
saka: "Piedodi mums mūsu parādus!" tiek parādi
uzskaitīti uz visu viņa mūžu. /K. Jansons, Plāņi./

15252. Ja mācītājam roka esot vēl uz bērna galviņas, kad
tas skaitot svētīšanas vārdus: "Un piedodi mums
mūsu parādus", tad bērns esot bagāts.
/J. Jansons, Plāņi./

15253. Mācītajam daudz vietās vēl tagad dod par kristībām
cimdus. /S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15254. Ja bērns, kad viņam vārdu liek, raud, tad viņam
vārds nepatīk. /E. Laime, Tirza./

15255. Ja bērns kristot raud, tad viņam vai nu vārds, vai
arī krusttēvs vai krustmāte nepatīk.
/L. Zvirbule, Jaunlaicene./

15256. Ja bērns pēc kristībām stipri raudājis, tad latvie-
ši domājuši, ka bērns nav ar vārdu mierā, un devuši
viņam citu vārdu. [Sal. vārds.]
/P. Einhorns, 1627./

15257. Ja bērns pēc kristīšanas ilgi raud, tad viņi domā,
ka kristīšana nav pareizi notikusi. Vēl tagad ir
gadījumi, ka viņi lūdz bērnu otrreiz kristīt.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten II, 1777, 146./

15258. Ja bērns kristot raud, tad tam būs vai nu slikta
dzīvošana, vai drīz jāmirst.
/A. Skuja, Vestiena./

15259. Ja bērns kristot skaņi brēc, tad viņam būs grūts
mūžs. /Alksnis-Zundulis, Dobele./

15260. Ja bērns kristot guļ aizmidzis, tad tas drīz mirs,
bet ja kliedz, tad būs labs dziedātājs un ilgi
dzīvos. /K. Corbiks, Ezere./

15261. Ja bērns, kad to krusta, guļ, tad tas drīz mirs,
bet tas, kas krustot raud un ir nemierīgs, dzīvos
ilgi. /A. Liepiņa, Lubāna./

15262. Ja bērns pie kristīšanas ir aizmidzis, tad viņam
drīz jāmirst. /K. Corbiks, Tetele./

15263. Ja bērns kristot guļ, tad tas drīz mirs.
/Alksnis-Zundulis, Dobele./

15264. Ja kristot bērns neraud, tad tas dienās būs zaglis.
/E. Jēpe, Palsmane./

15265. Bērns, kas krustot (kristot) neraud, nelaikā mirst.
/K. Jansons, Plāņi./

15266. Ja bērns pa savu kristīšanas laiku ir aizmidzis,
tad viņš drīz mirs. /E. Krafte, Iļģuciems./

15267. Aizmigušu bērnu nedrīkst kristīt, jo tad tas drīz
mirst. /A. Zavicka, Sātiņi./

15268. Ja bērns kristījot raud, tad viņš dzīvos; ja
neraud, tad mirs. /A. Salmāns, Balvi./

15269. Kad bērns noslapina kristāmās drēbes, tad tas liels
būdams nevarot kauna izbēgt.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15270. Ja meitenīte kristījot piemiez drēbes, tad tā
dzīvē krīt kaunā. /A. Salmāns, Balvi./

15271. Kad bērnu nes pie kristības un tad bērns saslapina
drēbītes, tad tam dzīvē iet slikti: viņš godu
pazaudē. /A. Aizsils, Lazdona./

15272. Ja bērns, kad viņu kristī, notaisa drēbītes, tad
viņš dzīvē dabūs lielu kaunu. /E. Laime, Tirza./

15273. Ja krustot bērns apdarās, tad viņš kaunā krīt:
viņš nelaikā sadzīvojas, tam piedzem bērns. Ja
viņš tanī reizā tikai apmieznoties, tad to vēl šā
vai tā varot glābt. /K. Jansons, Plāņi./

15274. Ja bērns baznīcā pie kristīšanas izturas kluss un
tīrs, tad būšot gudrs un godīgs cilvēks, bet ja
raud un pietaisa autiņus, tad būšot liels muršķis
un kritīšot negodā.
/G.Pols, Vecgulbene./

15275. Ja bērns kristījot apperdas, tad tam būs nelaba
dzīve. /A.Salmāns, Balvi./

15276. Ja kristot nodziest svece, tad kristāmais drīz
mirs. /L.Zvirbule, Jaunlaicene./

15277 Tiklīdz bērnu nokristī, tam jāattin kājas no stūķa
vaļā, lai bērns drīz iet kājām.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15278. Kristījot bērnam tūliņ jāattaisa vaļā kājas, lai
bērns ātri iet kājām. /K. Biša, Vijciems./

15279. Kad bērnu krista, tad atpakaļ braucot mājas robežās
attin kājas vaļā, tad ātrāk iemācās staigāt.
/V. Saulīte, Mālpils./

15280. Tiklīdz meiteni nokristī, tai tūliņ jāattin vaļā
jostas gals, lai to drīzāk izprecē.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15281. Krustībās nevar iet krogā, tad bērns būs dzērājs.
/R. Bērziņš, Džūkste./

15282. Pēc kristīšanas jeb arī pēc svētīšanas nesot bērnu
ārā no baznīcas, jāpiesit elkons, uz kura guļ
bērna galva, pie durvju stenderes, tad bērnam neme-
toties nekāda vaina.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15283. No baznīcas izejot, īstajam krusttēvam vai krustmā-
tei jāpiesit galva pie durvju stenderes, lai bērnam
dzīvē galva nesāp. /Sams, Lejasciems./

15284. Nokristīto bērnu no altāra pa baznīcas ielu nesot,
meitenei jāgriež kājas uz sieviešu pusi, lai
nedzenoties pēc puišiem; puisēnam uz vīriešu pusi,
lai neesot traks uz meitām.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15285. Kristāmais ūdens jāsmeļ no akas tā, ka ūdens nelīst
atpakaļ. Ja ūdens līst, tad bērns vemj.
/K. Biša, Vijciems./

15286. Ja bērnu mājā kristīja, tad kristības ūdeni, ko
par svētu turēja, uzglabāja un lēja klāt pie ūdens,
kurā bērnu pēcāk mazgāja, lai bērns no visa ļauna
tiktu pasargāts, jeb arī, lai tas, grāmatu māco-
ties, esot vērīgs.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15287. Ja bērns nokristīts, tad to ūdeni, ar kuru viņš
tika kristīts, vajaga izliet klusā vietā, kur
ļaudis nestaigā, zem liepas vai ozola. Ja bērns ir
meitene, tad zem liepas, ja zēns - zem ozola. Tad
bērns aug stiprs, veselīgs un skaists.
/K. Corbiks, Kroņa-Vircava./

15288. Kad meiteni krusta, tad krustāmais ūdens jālej uz
ābeles, lai aug skaista meita.
/A. Aizpurve, Lubāna./

15289. To ūdeni, ar kuru bērnu krustījot, vajagot izliet
zirgu steliņā, tad zirgi labi padodoties.
/K. Skujiņš, Aumeisteri./

15290. Kad bērnu ved kristīt, tad jāmet ūdenī sāls
graudiņš un trīs reizes jāsaka: "Esi jauks un
skaists, bērniņ!" Bērniņš tad augot ar skaistu
seju. /A. L.- Puškaitis./

15291. Kristāmo ūdeni dod lielākiem bērniem dzert, lai
labi grāmata ķeras. /K. Biša, Vijciems./

15292. Krustības ūdeni devuši arī dzert gan pašam krust-
bērnam, gan citiem bērniem, jo tas esot pilns
Dieva vārdu un pasargājot no ļaunuma.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15293. Pie kristīšanas nesot, bērnam tajā ūdenī, kur to
mazgā, ūdens nesējam jāliek zieds. Tad bērns ir
parasgāts no slimībām.
/E. Gaile, Trikāta arī Rūjiena./

15294. Bērnu kristot, kūmām vajaga mest šķīvī sudraba
naudu, tad bērnam būs labi, t. i. stipri zobi.
/V. Bērziņa, Priekule./

15295. Kad bērnu krista, tad kristāmā ūdenī jāmet sidraba
nauda, tad esot bērnam balti zobi. Bet ja metot
melnu naudu, tad melni. /G. Pols, Vecgulbene./

15296. Kūmu naudu metot, nekad nedrīkst mest vara naudu,
lai krustbērnam nebūtu ļauns mūžs.
/K. Oļļe, Mazsalaca./

15297. Mājā kristījot, vecmāte saņēma ūdens bļodu, izņēma
tur iemesto naudu un izdalīja vienu daļu kristītā-
jam, citu bērna tēvam un mātei, citu paturēja sev.
Lai arī būtu maz, tomēr katram bija jādod sava
tiesa. Naudu izdalījusi, vecmāte dzēra pati no
kristības ūdeņa un piedāvāja to arī citiem, jo tas
aizsargājot no zobu sāpēm. Ūdens paliekas lēja uz
rijas jumta, lai svētība tiekot mājā.
/Sams, Lejasciems./

15298. Kad bērnu krista, vajaga aizdegt sveci un ļaut līdz
beigām izdegt, tad bērns dzīvo ilgu mūžu.
/M. Koškina, Elēja./

III. Pēc baznīcas braukšanas.

15299. Ja pirmā miegā pēc kristībām pusvirus ir labā acs,
tad viņš būs dzīvē nelaimīgs, ja kreisā acs ir
pusvirus, tad bērns dzīvē būs laimīgs.
/V. Bērziņa, Priekule./

15300. Kad bērns pēc kristībām gulēdams pirmo miegu tur
vaļā labo aci, tad būs laimīgs, ja kreiso, tad
nelaimīgs. /B. Indriksons, Sece./

15301. Ja kūmi pēc kristīšanas kāds miezn, tad bērns visu
mūžu gultā miezn. /K. Jansons, Plāņi./

15302. Pēc kristības katoļi nenotura nekādu dzīru, bet
kūmas brauc taisni mājās, daudz ka iekož pēc
kristībām kaut ko, bet tad tūlīt dodas mājās.
/S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15303. Kad bērns ir nokristīts, tad krustmātei ar bērnu
jāskrien, cik tik var, projām, tad bērns būs čakls.
/A. Aizsils, Kārķi./

15304. Pēc krustībām ātri jāsteidzas mājās, tad nokrustī-
tais ātri aug. /A. Aizsils, Kārķi./

15305. Braucot no baznīcas ar kristāmo bērnu, jābrauc
labi strauji, tad bērns aug un ir dūšīgs.
/A. Didriksone, Nogale./

15306. Vedot nokristīto bērnu no baznīcas mājās jābrauc
labi ātri, lai bērns būtu mudīgs.
/L. Strute, Šķibe./

15307. Ja pēc bērna nokristīšanas uz māju braucot, atrod
ceļā grāmatu, tad bērns būs liels grāmatnieks; ja
atrod pudeli, tad tas skatīsies vairāk pudelē [būs
dzērājs]. /V. Kancāns, Asare./

15308. Tam bērnam no kristīšanas uz mājām vedot būs kājas
vaļā tīt, lai tas ātri mācītos staigāt.
/Latviešu Avīzes, 1848, 45./

15309. No kristīšanas uz māju vedot, būs bērnam kājas
vaļām tīt, lai tas ātri mācītos staigāt.
/Latviešu Avīzes, 1848, 45./

15310. No baznīcas uz māju braucot, bērnam jau aiz mājas
robežas attina kājas, lai tas drīzi ejot kājām.
/P. Blaus, Ērgļi./

15311. Pārvedot mājās nokristīto bērnu, vajag attaisīt
vaļā un ļaut viņam paspārdīties, lai ātri sāk
staigāt. /L. Strute, Šķibe./

15312. Kad ar bērnu brauc no kristīšanas uz māju un
ierauga savas mājas jumtus, tad bērnam attin kājas
vaļā, jo tad bērns drīz sākšot staigāt.
/A. Bīlenšteina rokraksts.
K. Boivics, 1862. g., Lubāna./

15313. Krustbērnu steidza jo drīz noģērbt, lai tas liels
būdams nenovalkātu ātri baznīcas drēbes. Kas
drēbes netaupīja, uz to teica: "Tevis māte nemaz
nav nost ģērbusi!"
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15314. Mājā pārbraukuši kūmas steidza bērniņam ātri
noģērbt tās drēbes, kurās tas pie kristīšanas bija
ģērbts, lai tas vecs nepaliekot.
/A. Ģēģeris, Vecpiebalga./

15315. Mazam bērnam kristījamā dienā vajaga visas drēbītes
nolikt blakus gultā, lai liels mācētu sevi
apvākties. /I. Upenieks, Skrunda./

15316. Bērnam pie krustīšanas tūliņ jāvelk krustāmās
drēbes nost, lai tas, liels izaudzis, mācētu labi
drēbes glabāt. /T. Ziemele, Smiltene./

15317. Kad bērns ielikts gultā, tad steidz to iztīt no
drēbītēm, lai bērns drīz staigā.
/Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15318. Bērnu izģērbjot papriekšu taisīja vaļā stūķa
kājgalu, lai bērns drīz ejot kājām.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15319. Bērnu pie kristības vedot, neesot nekā dziedājuši,
bet dziedāšana iesākusies, kad pārbraukuši no
baznīcas. /Kr. Bachmanis, Lielnīkrāce./

15320. Pārbraukušos kūmas saņēma ar dziesmām, un kūmas
tāpat ar dziesmām atbildēdami gāja istsbā, dziedā-
dami apgāja visi vienā bogā plānā apkārt un tad
sēdās pie galda. /K. Treuers, Ventspils./

15321. No baznīcas pārbraukuši, kūmas iet dziedādami ista-
bā un pāriet trīs reiz pāri plānam. Tad nesēja
apgriežas un ieliek bērnu gultā. Nu tikai sasveici-
nājas ar vecākiem, sabučojas un iedod mātei kūmu
naudu. /Retlings un Fr. Reķis, Renda./

15322. Kad pārbrauca no baznīcas, tad vedējmāte jau pa
durvīm iekšā ejot attaisīja bērnam kājas no stūķa
vaļā, lai bērns žigli kājām ietu.
/M. Viļuma, Valmiera./

15323. Tiklīdz pie durvīm piebrauca, nesējīša ar bērnu
tūlīt steidzās istabā, un bērna vārdu pieminējusi
un labdien padevusi, nolika klusi bērnu uz akmeni,
kas krāsns priekšā kulā iemūrēts. Še nu to saņēma
vecmāte savā gādībā. /P. Blaus, Ērgļi./

15324. Kad kūmas pārbrauc no baznīcas ar nokristīto bērnu,
tad vecmāte tūlīt saņem bērnu no kūmas rokām, ienes
istabā un noliek gultā pie sienas, lai bērns
augdams nekrīt no šūpuļa un gultas ārā.
/Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15325. No baznīcas mājā pārbraukusi, vedēja pastaigājas
dziedādama pa istabu un tad noliek bērnu mātes
gultā; bet pati māte pa to laiku nav klāt, lai
bērns varen nekristu uz māti. Bērnu nolikusi,
vedēja iet pie galda, nogriež šķēli maizes, pielej
glāzi brandvīna un aiznes bērna mātei pie gultas,
lai tā pirmā ēd un dzer uz sava bērna veselību.
/A. Rītingers, Lutriņi./

15326. Atbraukuši mājā, dzied apstākļiem piemērotas tautas
dziesmas, un kūmas dancina kristbērnu. Pirmās
dziesmas saturs visur šāds: "Aizvedām puisīti (jeb
meitiņu), atvedām Jānīti (jeb Anniņu)." Svētdiena
tiek līksmi nodzīvota.
/S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11./

15327. Kristībās vajaga dziedāt, lai nokristītais bērns
būtu liels dziedātājs. /L. Kļaviņa, Gaujiena./

15328. No baznīcas pārnākuši, jeb kad mājā kristīja, tūlīt
pēc kristīšanas, kūmas apsveicināja bērna tēvu un
māti, katrs pēc kārtas dodams tiem roku un cik
iespējams augsti pār galvu celdami sacīja stiprā
balsī: "Tik liels krustdēls (jeb: krustmeita)!"
Vecmāte atkal atteica: "Ak tu Dieviņ! Lai stiprs
kā ozols!" kad puiša bērns; jeb: "Lai kupla kā
liepa!" kad meitas bērns. /Sams, Lejasciems./

15329. Nokristīto bērnu saņemot, vecmāte prasīja turētā-
jam: "Kas vārda? kas vārda?" Šis viņai atbildēja:
"NN vārda, NN vārda!" /Sams, Lejasciems./

15330. No baznīcas pārnākot nolika bērniņu gultas kājgalī,
lai bērns būtu pazemīgs. /M. Viļuma, Valmiera./

15331. Nesēja krustbērnu nolika vispirms pagultē it kā no
citiem kūmām slēpdama. Šiem tad par pazudušā
atrašanu bija jāmaksā un bērnam vecāki jāpirk, kas
lai par to gādātu. Citi atkal pārvesto bērniņu
tādēļ pabāza apakš gultas, lai tas nebūtu raude-
līgs, jeb lai bērns drīz sāktu runāt.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15332. Kad mazu bērnu pārnes no krustīšanas, tad vajaga
krustmātei noslaucīt ar savu kabatas lakatu viņam
degunu, lai viņš augtu tīrs. /M. Ķaupelis, Nīca./

15333. Kad pārbrauc no baznīcas, krustmāte dod visiem
vīnu un kumosu maizes ar labi daudz sāls, lai
krustbērns būtu stiprs un sārtiem vaigiem.
/A. Kalniņa, Jaunpiebalga./

15334. Iekām kūmas no baznīcas pārbraukuši sēdās pie galda
ēst, vecmāte tos raidīja laukā izmīsties. Ja krust-
bērns puika, tad gāja uz zirgu stalli, lai puisis
būtu labs zirgu kopējs; ja meitene, uz aitu kūti,
lai meita būtu laba lopu kopēja.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15335. Krusta māte sēd galda galā, lai bērns liels izaug
augumā. /K. Jansons, Plāņi./

15336. Mājās maltīti jeb pusdienu ēdot, būs tiem kūmnie-
kiem gar galdu biezi sasēst, lai tam bērnam biezi
zobi augtu. /Latv. Av. 1848, 45./

15337. Ja kūmas mājās reti pie galda sēž, tad bērnam būs
reti zobi. /F. Pārups, Zante./

15338. Kūmniekiem jāsēž bieži kopā pie galda, tad mazajam
būs biezi zobi.
/J. Steglavs, Jelgava. A. L.-Puškaitis, Džūkste./

15339. Krustībniekiem vajaga sēdēt cieši vienam pie otra,
tad bērnam nebūs reti zobi.
/K. Corbiks, Līvbērze./

15340. Kristobuos aiz golda kyumom bīži juosēd, tad
bārnam byus bīzi zūbi. /B. Spūlis, Vārkava./

15341. Pirmo ēdienu kad ēduši, tad vajadzējis ātri ēst,
lai bērns savā dzīves laikā nebūtu tūstulis nedz
stomīgs, tad arī visi reizā gājuši no galda nost.
/K. Bika, Gaujiena./

15342. Kūmas nosēžas pie galda un gaida, līdz atnāk
vecmāte ar apklātu trauku un lūdz kūmas, lai met
pādes - naudu. Kad nauda samesta, vedēja pirmā griež
maizi un ielej sev glāzi brandvīna, un nu arī visi
citi sāk ēst un dzert. Bet kūmas tagad vēl netur
pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekož, tad
paceļas no galda un pastaigājas pa istabu. Pēc tam
otru reiz sēžas pie galda un ēd un dzer pilnīgu
maltīti. /A. Rītingers, Lutriņi./

15343. Uz krustību galda ir uzlikts kukulītis melnas
maizes, šķīvis sāls un kanna alus, kopā visi
apklāti ar baltu slēžu drānu. Dižā kūma pieiet pie
galda, paņem trīs reizas snipšķi sāls no šķīvja un
nokož trīs reizas kumosiņu no maizes; tad trīs
reizas apgriež apkārt alus kannu, paceļ vienu stūri
galdautam, palej alu apakšā un uzsit ar roku
trīsreiz virsū, pēc kam pats nodzēries iemet kannā
naudu. Pēc dižās kūmas piestājas pie galda arī
citas kūmas; katrs no tiem paņem pirkšķi sāls un
iebāž mutē. Sāls šķīvi pēcāk noliek uz loga. Ja
sāls kūst, tad bērns mirs, ja nekūst, tad augs
liels. /Retlings un Fr. Reķis, Renda./

15344. Bez citiem krustību ēdieniem uznesa uz galda šķīvi
sāls, kam uzlikts virsū kukulis maizes. Dižpādis
visapriekš pacēla maizes kukuli, sacīdams: "Dievs,
svētī, gausini baltu, bagātu maizīti! Lai Dievs
dod mūsu pādim dižam augt, draugam dod, ne no
drauga lūgties!" Pēc dižā kūmas arī citi kūmas pēc
kārtas ņēmuši kukuli un sacījuši tos pašus vārdus,
dažreiz vēl piemetinādami citas laimes vēlēšanas.
/K. Treuers, Ventspils./

15345. Iekām kūmnieki sāka paši ēst, dižpādis paņēma no
galda kādus gabalus maizes un gaļas un izdalīja
tos priekšnamā nabagiem, kuri dāvanas saņemdami
nosacīja laiku, kad atkal būšot jānāk uz kristībām.
/K. Treuers, Ventspils./

15346. Arī bērna mātei kristībās jāapģērbjas kā baznīc-
niecei un jāsēd gultā sēdus. Tēvam, ja bērns
puisēns, pašam jājūdz kūmu zirgi.
/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

15347. Pirmam kūmnieku ēdienam pasniedza pienu un maizi,
lai bērns neesot kārs, pēc tam deva arī gaļu.
Pirmā maltīte kūmām jāēd steigšus, lai bērns liels
uzaudzis būtu veikls un mudīgs visos darbos.
/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./

15348. Kristībās piekrāva galdu jo pilnu ar ēdieniem un
dzērieniem, lai bērns dzīvojot pārticis.
/Sams, Lejasciems./

15349. Svarīgākais kūmu ēdiens bija miežu putra ar gaļu,
pupas un zirņi. /K. Treuers, Ventspils./

15350. Kristībās jāvāra cūkas galvas puse.
/M. Sils, Nīca./

15351. Kristībās nedrīkst plaušas vārīt, jo tad bērns
pļāpīgs izaugs. /H. Siliņa, Dobele./

15352. Alu dzerot kūmas sacījuši: "Alus staigā." Citi
atbildējuši: "Dievs līdz man viņu satikt!" Ja
pirmais teicis: "Būsi sveiks!" tad otrs atbildējis:
"Pateiks!" [Sal. alus.] /P. Š., Rīga./

15353. Pirmā mielastā, pēc bērna kristīšanas, krusttēvam
vajaga beņķi lauzt; ja salauzīs, tad krustdēls būs
spēcīgs, ja ne, tad nebūs spēcīgs.
/V. Bērziņa, Priekule./

15354. Pa visu kristību laiku kūmām vajadzēja daudz
dziedāt un dancot, lai bērns būtu mudīgs un labs
dziedātājs. /Sams, Lejasciems./

15355. Bērna kristāmā dienā visiem kristībniekiem vajaga
būt jautriem un čakliem, lai bērns izaugot ar būtu
čakls. /I. Upenieks, Skrunda./

15356. Kad kūmas no baznīcas pārbraukuši paēd pirmo
maltīti, tad krusttēvam jeb krustmātei jāiet laukā
un jāuzmiez uz akmens, lai bērns izaug ciets un
izturīgs. /B. Blumbachs, Lībagi./

15357. Kad kūmas gāja laukā, tad teica: "Kūmas iet laukā
dzesēties." Kūmām jāsargās nolaist ūdeni uz akmeni,
kā arī apakš loga, jeb vispārīgi tur, kur citi
redz, lai pāde neaug nekaunīga.
/Retlings un Fr. Reķis, Renda./

15358. Es pādīti dīdīdama
Augsti rokas cilināju,
Lai cilina Dēkla, Laima
Bagātos ļautiņos. /J. Banazis, Nīca./

15359. Vakarā sākas pādes dīdīšana. Satina no lupatām
krietnu bērnu un nesa to plāna vidū dīdīt. Pirmā
iesāka lielā kūma, tad pārējie kristībnieki,
pēdējā dīdīja mazā kūma. Visi sastājās riņķī, lēca
apkārt un dziedāja. Tā pādei iedīdīja tikumību un
skaistumu, novēlēdami, lai viņai būtu sprogaini
mati un sārta seja un lai pati būtu kaunīga. Pēc
dīdīšanas sākās pādes pirkšana. Mazā kūma paņēma
šķīvi, uzklāja uz tā nēzdogu un pirmā ielika
sudraba rubli. Otra kūma paņem alus krūzu, siera
šķīvi, uzliek arī savu daļu naudas un tā abas
kūmas apiet visus kristībniekus.
/K. Lielozols, Nīca./

15360. Vispirms paņem nokristīto bērnu krusttēvs vai
krustmāte, nēsā to pa istabas plānu turp un
atpakaļ, kamēr sievietes, stāvēdamas gar abām
pusēm, pādi apdzied, daudzina. Beidzot uzlikdams
bērnam kādu dāvanu: pirktu drānu vai naudu, pirmais
nēsātājs atdod pādi otram. Šis tāpat pādi izdanci-
nājis un apdāvinājis, pasniedz to trešajam. Tā
katrs pa kārti viņu dancina un ar kādu dāvanu
apdāvina. /J. Vinklers, Vinga./

15361. Kad no baznīcas pārbraukuši kūmas nosēdās ap galdu,
tad vecmāte pasniedza krusttēvam bērnu un teica:
"Slīdi nu, pādiņ, krusttēva rokās!" Drusku paauk-
lējis, krusttēvs deva pādes naudu un ar līdzīgiem
vārdiem nodeva bērnu krustmātei, kura arī tāpat
auklēja, apdāvināja un pasniedza bērnu tālāk, kamēr
visi pa kārti bija pādi rokās turējuši un apdāvinā-
juši. /J. Balodis, Lizums./

15362. Krusttēvi nosēdās kristību galdam vienā pusē,
krustmātes otrā; vecmāte atnesa bērniņu un deva to
kūmām paauklēt. Ja krustbērns puisēns, tad pasnie-
dza to papriekšu vīriešiem, ja meitene, sievietēm.
Beidzot bērna māte uzlika katram krusttēvam pāri
cimdu un katrai krustmātei pāri zeķu uz pleca. Nu
piecēlās krusttēvi no sēdekļiem un svieda savus
cimdus krustmātēm, kuras atkal tiem savas zeķes
atmeta, un tikām tā svaidījās, kamēr atkal katrs
dabūja savu gabalu rokā. Tad, citiem dziedot,
kūmas meta naudu sietā, kas bija uzlikts galdā un
apklāts ar baltu drēbi. /P. Blaus, Ērgļi./

15363. Pēc naudas samešanas visi pēc kārtas ņēmuši pādēnu
vai pādi dancināt. Iesācēji bijuši krusttēvs vai
krustmāte. Pādi nododot nākošam dancinātājam,
arvien piesaukuši tā vārdu. Pādi dancinot, katrs
licis tai savas dāvanas virsū, p. p. audeklu,
kreklu, cimdus, zeķes. Samesto naudu un dāvanas
saņēmusi māte. /Kr. Bachmanis, Lielnīkrāce./

16364. Pēc noturētas maltītes nesēja dziedādama uzaicināja
kūmas mest kūmu naudu. Pirmais metis krusttēvs jeb
krustmāte, tad pēc kārtas arī citas kūmas.
/Kr. Bachmanis, Lielnīkrāce./

15365. Kūmas sēstas pie galda, drīzumā notur maltīti un
paēduši met bērnam dāvanas. Vēl īpaši naudu ziepēm,
ar ko bērniņu mazgāt. /Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15366. Pēc dāvanu mešanas ved pādi dancināt. Īstā kūma,
kas pie kristības bērnu uz rokām turējusi, nes
krustbērnu riņķī apkārt pa istabu un citi kūmas
tai iet no pakaļas līdz, piederīgas dziesmas dzie-
dādami. Beidzot ienes mazo aizceplī pie vecmātes,
lai pāde aug kaunīga. /Kr. Kalniņš, Jaunjelgava./

15367. Pēc naudas mešanas visi sēžas pie pusdienas maltī-
tes, bet šī maltīte jātur steigšus, jo nesēja
neļauj ilgi ēst: pāde jānes dancināt. Dižā kūma
nostājas pie galda stulpes, kas vecos laikos bija
kāds labi pagarš koks, stāvu pietaisīts pie galda
gala. Nesēja paņem bērnu un iedod papriekšu dižajai
kūmai, kas to, īpašas dziesmas dziedādama, trīsreiz
pārnēsā par istabu un tad atdod citām kūmām, kas
tāpat dara. Beidzot vedēja pienes bērnu mātei pie
gultas. /Retlings un Fr. Reķis, Renda./

15368. Kristībās bērns jādod klēpī turēt neprecētiem un
jauniem ļaudīm, jo tad mazais nepaliek vecmeitās
(jeb vecpuišos). /A. Užāne, Skujene./

15369. Pēc krustīšanas bērnu apšķiņķo krustmātes un kūmi,
pie kam metuši šūpulī drēbītes un naudu. Vēl
vēlāki mātes pieminējušas teikdamas: "Tā man vēl
dēla (meitas) šūpuļa nauda." /K. Bika, Gaujiena./

15370. Arī vēl metuši tā saukto zobu naudu, lai bērns par
to sev pirktu jaunus zobiņus. Šim nolūkam derējusi
arvienu sidraba nauda. /K. Bika, Gaujiena./

15371. Bērna māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, ko tā
nedēļās gultā sabūdama steigusies saadīt; kūmas
dāvināja pretī sukuru un smalku maizi.
/K. Treuers, Ventspils./

15372. Uz beigām sagājušas visas sievietes istabas vidū
un alus krūzi paņēmušas, katra pēc kārtas dzērusi
uz pādes veselību. Kad nu tā visas bija dzērušas,
tad beidzot apgāzušas krūzi ar alu plāna vidū,
sacīdamas: "Apgāž, apgāž, satek, satek!" Tad visas
skrējušas no istabas ārā dziedādamas:
"Tek upe caur namu, caur istabiņu,
Tā tek mieži, rudzi, tēviņa klētī."
/Kr. Bachmanis, Lielnīkrāce./

15373. Šķiroties vēl novēlējuši jaunkrustītam laimi teik-
dami: "Lai aug mans krustdēls liels un spēcīgs,
laimīgs, gudrs un bagāts, lai arī dzīvo ilgu, ilgu
mūžu!" /K. Bika, Gaujiena./

15374. Krusta māte krusta bērnam krustubās ardievas saka,
lai bērns ir paklausīgs. /K. Jansons, Plāņi./