KRŪŠU GUĻA.

15619. Kad bērns dusulē (t. i., kad viņam liels kāsus,
kad krūtis cieti), liek nokautas vistas iekšas
siltas uz krūsniņām; glāsta kāju apakšas un
krūsniņas ar sasildītiem vistas taukiem. Tāda
dusulēšana ceļoties arī no kājām.
/Birkvalde, Lielsatiķi./

15620. Krūšu guļā bērnam vajaga dabūt novemties. Lai
vemtu, iedod ar saldu sviestu savārītu medu: kad
medus verd, pieliek saldu sviestu. Pie pēdiņām
sien grenčumus. Kad "novemj krūtis", tūdaļ paliek
vieglāki. Kad kuslam bērniņam krūtis cieti (krūšu
guļa), nokauj vistu, pārgriež tāpat neplūktai
vēderu un liek izjemtās iekšas bērnam uz krūtīm,
jo siltākas dabon uzlikt, jo labāki. Notin tad ar
prievētu un sasedz, lai silst.
/K. Pētersons, Raņķi. Ūdre, Tetelminde./

15621. Krūšu guļai savāra vāverenes un dod bērnam iekšā,
saldinātas ar brūno sukuru. Arī mēru-puķes tam
nolūkam derīgas. Arī lieli dzer krūšu kaitē
vāvereņu un mēra-puķu tēju, bet bez sukura.
/K. Pētersons, Raņķi./

15622. Kad bērnam kāsus, izrubina mellmizu rutkam caurumu,
iepilina medu iekšā, uzliek spundiņu un bāž
sprukstīs, lai verd; labi izvirušu atdzesē un dod
ar karotīti iekšā. Uzvāra arī pannā skābu kreimu,
kamēr paliek brūns un iztek klārs; klārumu nolej
un dod bērnam iekšā, bet grenčumus (to, kas paliek
pāri) sien pie pēdiņām. Grenčumu vietā sien arī
siltus pelnus pie pēdiņām. /K. Pētersons, Raņķi./

15623. Kad bērnam garais kāsus (krūšu guļa), kausē cūkas
speķi, uzdur un tura uz uguni; pilienus pie tam
izpilina zara caurumam (kluča skaidā) cauri un dod
bērnam iekšā. /K. Pētersons, Raņķi./